Contents

Holy Bible

Latvian Translation

New Testament

Matthew

Chapter 1

1Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilts grāmata. 2Ābrahams dzemdināja Īzāku. Un Īzāks dzemdināja Jēkabu. Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. 3Jūda dzemdināja Faresu un Zāru no Tamāras; Faress dzemdināja Esronu; Esrons dzemdināja Aramu; 4Arams dzemdināja Aminadabu; un Aminadabs dzemdināja Nāsonu; Nāsons dzemdināja Salmonu; 5Salmons dzemdināja Boozu no Rahabas; Boozs dzemdināja Obedu no Rutes; Obeds dzemdināja Jesi; Jese dzemdināja ķēniņu Dāvidu; 6Ķēniņš Dāvids dzemdināja Salomonu no tās, kas bija Ūrija; 7Salomons dzemdināja Roboamu; Roboams dzemdināja Abiju; Abijs dzemdināja Azu; 8Azs dzemdināja Jozafatu; Jozafats dzemdināja Joramu; Jorams dzemdināja Oziju; 9Ozijs dzemdināja Joatamu; Joatams dzemdināja Ahazu; Ahazs dzemdināja Ezehiju; 10Un Ezehijs dzemdināja Manasu; Manass dzemdināja Amonu; Amons dzemdināja Josiju; 11Josijs dzemdināja Jehoniju un viņa brāļus Babilonas verdzībā. 12Pēc Babilonas verdzības Jehonijs dzemdināja Salatiēlu; Salatiēls dzemdināja Zorobabelu; 13Zorobabels dzemdināja Abiudu; Abiuds dzemdināja Eliakimu; Eliakims dzemdināja Azoru; 14Azors dzemdināja Sadoku; Sadoks dzemdināja Ahimu; un Ahims dzemdināja Eliudu; 15Un Eliuds dzemdināja Eleazaru; un Eleazars dzemdināja Matanu; un Matans dzemdināja Jēkabu; 16Bet Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras dzimis Jēzus, kas top saukts Kristus. 17Visas paaudzes tātad no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes; un no Dāvida līdz Babilonas verdzībai ir četrpadsmit paaudzes; un no Babilonas verdzības līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. 18Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara. 19Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai neslavu celt, gribēja viņu slepeni atstāt. 20Bet kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. 21Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem. 22Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs runājis caur pravieti, kas saka: 23Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums. 24Bet Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. 25Un viņš to neatzina, kamēr viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, nosaucot Viņu vārdā Jēzus.

Chapter 2

1Kad Jēzus ķēniņa Heroda laikā bija dzimis jūdu Betlēmē, gudrie no austrumiem aizgāja uz Jeruzalemi, 2Sacīdami: Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt. 3Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. 4Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. 5Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis: 6Un tu, Betlēme, jūdu zeme, necik neesi mazāka par Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Vadonis, kas valdīs pār manu Izraēļa tautu. 7Tad Herods, slepeni pieaicinājis gudros, rūpīgi iztaujāja viņus par zvaigznes laiku, kas bija parādījusies tiem. 8Un, sūtīdams viņus uz Betlēmi, sacīja: Ejiet un rūpīgi iztaujājiet par Bērnu, un, kad jūs atradīsiet, ziņojiet man, lai arī es aizgājis pielūdzu Viņu! 9Šie, uzklausījuši ķēniņu, aizgāja. Un, lūk, zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos, gāja tiem pa priekšu, līdz atnākusi apstājās augšā, kur atradās Bērns. 10Bet viņi, ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā. 11Un tie, iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres. 12Un viņi, sapnī saņēmuši atbildi neatgriezties pie Heroda, pa citu ceļu aizgāja savā zemē. 13Kad viņi bija aizgājuši, lūk, tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī, sacīdams: Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu nonāvēšanai! 14Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa māti un aizgāja uz Ēģipti. 15Un viņš bija tur līdz Heroda nāvei, lai izpildītos, ko Kungs ir sacījis caur pravieti, kas priekšsludināja: No Ēģiptes es aicināju savu Dēlu. 16Tad Herods, redzēdams, ka viņu gudrie izsmējuši, ļoti dusmojās, aizsūtīja un nogalināja visus bērnus, kuri bija Betlēmē un visā tās apkārtnē, sākot ar diviem gadiem un jaunākus, saskaņā ar laiku, kādu viņš iztaujāja gudrajiem. 17Tad izpildījās, ko bija teicis pravietis Jeremijs, kas sacīja: 18Raudu un vaimanu balss bija dzirdama Ramā; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav. 19Bet pēc Heroda nāves, lūk, Kunga eņģelis Ēģiptē parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: 20Celies un ņem Bērnu un Viņa māti, un ej uz Izraēļa zemi, jo miruši ir tie, kas tiecās pēc Bērna dvēseles. 21Un viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa māti un iegāja Izraēļa zemē. 22Bet izdzirdis, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet un, sapnī pamācīts, aizgāja Galilejas daļā. 23Un nogājis Viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete, lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis.

Chapter 3

1Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs, mācīdams Jūdejas tuksnesī 2Un sacīdams: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu! 3Šis ir tas, par ko min pravietis Isajs, sacīdams: Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa tekas! 4Bet pašam Jānim bija uzvalks no kamieļu spalvām un ādas josta ap viņa gurniem; viņa ēdiens sastāvēja no siseņiem un meža medus. 5Tad izgāja pie viņa Jeruzaleme, visa Jūdeja un viss apgabals ap Jordānu; 6Un viņi, atzinuši savus grēkus, pieņēma no viņa kristību Jordānā. 7Bet viņš, redzēdams daudz farizeju un saduceju nākot pie kristības, sacīja tiem: čūsku izdzimums, kas norādīja jums bēgt no nākamām dusmām? 8Tad dariet gandarījuma cienīgus augļus! 9Un nesakiet: Ābrahams ir mūsu tēvs, jo es jums saku, ka Dieva varā ir no šiem akmeņiem radīt Ābrahama dēlus; 10Jo cirvis jau pielikts pie koku saknēm. Tātad katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. 11Jo es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Es neesmu cienīgs Viņam kurpes nest; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. 12Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. 13Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. 14Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? 15Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. 16Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens, un, lūk, debess atvērās, un Viņš redzēja Dieva Garu baloža veidā nolaižamies uz sevi. 17Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

Chapter 4

1Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. 2Un Viņš pēc tam, kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, izsalka. 3Un kārdinātājs piestājās un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi kļūst maize! 4Viņš atbildēja un sacīja: Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. 5Tad velns ņēma Viņu sev līdz svētajā pilsētā un novietoja Viņu svētnīcas jumta galā, 6Un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties zemē! Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlējis par Tevi un viņi Tevi nesīs uz rokām, lai Tu kādreiz pie akmens nepiedauzītu savu kāju. 7Jēzus viņam sacīja: Atkal ir rakstīts: nekārdini Dievu, savu Kungu! 8Atkal velns ņēma Viņu līdz ļoti augstā kalnā un rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību, 9Un sacīja Viņam: To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. 10Tad Jēzus saka viņam: Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo! 11Tad velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam. 12Bet kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis ir nodots, Viņš atgriezās Galilejā. 13Un Viņš, atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā pie jūras, Zabulona un Neftalima robežās, 14Lai izpildītos tas, ko pravietis Isaja sacījis: 15Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja, 16Tauta, kas sēdēja tumsā, redz lielu gaišumu; un tiem, kas sēdēja nāves ēnas valstī, ir uzaususi gaisma. 17No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi! 18Bet Jēzus, staigādams gar Galilejas jūru, redzēja divus brāļus: Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, un Andreju, tā brāli, izmetam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. 19Un Viņš tiem sacīja: Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem. 20Un viņi tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam līdz. 21Un no turienes iedams tālāk, Viņš redzēja citus divus brāļus: Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, tā brāli, lāpot tīklus laivā kopā ar savu tēvu Zebedeju: un Viņš tos aicināja. 22Un viņi, atstājuši tūdaļ tīklus un tēvu, sekoja Viņam. 23Un Jēzus gāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams tautu no visām slimībām un visām sērgām. 24Un Viņa slava izpaudās visā Sīrijā; un tie nesa pie Viņa visus neveselos, dažādu slimību un ciešanu pārņemtos un ļaunā gara apsēstos, un triekas skartos, un mēnessērdzīgos; un Viņš tos izdziedināja. 25Un lieli ļaužu pulki no Galilejas un Dekapoles, un Jeruzalemes, no Jūdejas un Aizjordānijas gāja Viņam līdz.

Chapter 5

1Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. 2Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos, sacīdams: 3Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība. 4Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. 5Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti. 6Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti. 7Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. 8Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. 9Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni. 10Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība. 11Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. 12Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs! Tā viņi ir vajājuši praviešus, kas dzīvoja pirms jums. 13Jūs esat zemes sāls. Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu. 14Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. 15Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. 16Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. 17Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt. 18Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. 19Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā. 20Es jums saku: ja jūsu taisnība nebūs lielāka kā rakstu mācītāju un farizeju, jūs debesvalstībā neieiesiet. 21Jūs dzirdējāt, ka senčiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, bet kas nokauj, tiks nodots tiesai. 22Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet kas viņam sacīs: neprātis, tiks sodīts elles ugunī. 23Bet ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminēsi, ka tavam brālim ir kas pret tevi, 24Atstāj tur savu dāvanu altāra priekšā, ej, samierinies iepriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. 25Esi piekāpīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr tu vēl esi ceļā ar viņu, lai pretinieks nenodod tevi tiesnesim, un tiesnesis nenodod tevi tiesas izpildītājam un tevi neiemet cietumā. 26Patiesi es tev saku, ka no turienes tu neizkļūsi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo artavu. 27Jūs esat dzirdējuši, ka senčiem ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. 28Bet es jums saku, ka ikviens, kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, jau savā sirdī pārkāpis laulību ar to. 29Ja tava labā acs apgrēcina tevi, izrauj to un aizmet no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. 30Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta peklē. 31Bet ir arī sacīts: kas savu sievu grib atstāt, lai dod viņai šķiršanās rakstu. 32Bet es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību. 33Vēl jūs esat dzirdējuši, ka senčiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet izpildīt to, ko Kungam esi zvērējis. 34Bet es jums saku: nezvēriet nemaz: ne pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, 35Ne pie zemes, jo tā ir Viņa kāju balsts, ne pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta! 36Arī pie savas galvas nezvēri, jo tu nevari nevienu matu padarīt baltu vai melnu! 37Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna. 38Jūs esat dzirdējuši, ka sacīts: aci pret aci, zobu pret zobu. 39Bet es jums saku: nepretojieties ļaunumam, bet ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso! 40Un tam, kas grib ar tevi iet tiesā un paņemt tavus svārkus, atstāj viņam arī mēteli! 41Bet kas spiedīs tevi tūkstoš soļus līdz iet, ej ar viņu vēl citus divus! 42Dod tam, kas no tevis lūdz, un nenovērsies no tā, kas grib aizņemties! 43Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! 44Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa, 45Lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem! 46Ja jūs mīlēsiet tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs par to saņemsiet? Vai arī muitnieki tā nedara? 47Un ja jūs sveicināsiet tikai savus brāļus, ko jūs darāt sevišķu? Vai arī pagāni tā nedara? 48Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!

Chapter 6

1Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs. 2Tātad, ja dosi nabagiem dāvanas, nebazūnē savā priekšā, kā to dara liekuļi sinagogās un ielās, lai cilvēki viņus cildinātu! Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. 3Bet kad tu dosi nabagiem dāvanas, tad lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā. 4Lai paliek tava dāvana noslēpumā; un tavs Tēvs, kas redz noslēpumus, atalgos tevi. 5Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. 6Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. 7Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti! 8Nekļūstiet viņiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs, pirms jūs lūdziet Viņu, zina, kas jums vajadzīgs! 9Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds! 10Lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! 11Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! 12Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem! 13Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna! Amen. 14Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debestēvs piedos jums jūsu grēkus. 15Bet ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus. 16Bet kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. 17Bet tu, kad gavē, svaidi savu galvu un nomazgā savu seju, 18Lai nerādītos kā gavētājs cilvēku, bet gan tava Tēva priekšā, kas ir noslēpumā! Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. 19Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog! 20Bet krājiet mantu debesīs, kur nedz rūsa, nedz kodes bojā un kur zagļi neizrok un nezog! 21Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds. 22Tavas miesas gaisma ir tava acs. Ja tava acs būs vesela, tad visa tava miesa būs gaiša. 23Bet ja tava acs būs ļauna, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik lielai tad jābūt pašai tumsai? 24Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai. 25Tāpēc es jums saku: nebīstieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko ģērbsieties! Vai dzīvība nav vairāk kā barība un miesa vairāk kā apģērbs? 26Skatieties debess putnos: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne šķūņos krauj, un jūsu Debestēvs tos uztur. Vai jūs neesat daudz vairāk nekā viņi? 27Bet kas no jums var pie sava auguma pielikt vienu olekti? 28Un ko jūs raizējaties apģērba dēļ? Skatieties lauka lilijās, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. 29Bet es jums saku, ka pat Salomons visā savā godībā nebija tā tērpts, kā viena no tām. 30Ja nu lauka zāli, kas šodien ir, bet rīt to krāsnī met, Dievs tā ģērbj, cik daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? 31Tāpēc neraizējieties jautādami: ko mēs ēdīsim, ko dzersim vai ar ko ģērbsimies? 32Jo to visu meklē pagāni. Jo jūsu Tēvs zina, ka tā visa jums vajag. 33Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt. 34Tāpēc neraizējieties par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju.

Chapter 7

1Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! 2Kādu tiesu jūs spriedīsiet, tāda jums tiks spriesta, un ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts. 3Bet ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredzi? 4Vai arī kā tu vari sacīt savam brālim: atļauj man izvilkt skabargu no tavas acs! Un, lūk, baļķis ir tavā acī? 5Liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs! 6Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet pērles cūkām, ka viņas kādreiz tās nesamītu kājām un atgriezušās jūs nesaplosītu! 7Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts! 8Jo katrs, kas lūdz, saņem, kas meklē - atrod, un kas klauvē, tam tiek atvērts. 9Vai starp jums ir cilvēks, kas pasniegtu savam dēlam akmeni, ja tas lūgtu maizi? 10Vai arī kas dotu čūsku, ja viņš lūgtu zivi? 11Ja tad jūs, kas esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs, kas debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz! 12Tātad visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši! 13Ieejiet caur šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet. 14Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! Un tikai nedaudzi to atrod. 15Sargieties no viltīgajiem praviešiem, kas nāk pie jums avju drēbēs, bet iekšienē ir plēsīgi vilki! 16No viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Vai no ērkšķiem novāc vīnogas, vai vīģes no dadžiem? 17Tā katrs labs koks dod labus augļus, bet nelabs koks dod nelabus augļus. 18Labs koks nevar dot nelabus augļus, un nelabs koks nevar dot labus augļus. 19Katrs koks, kas nedod labus augļus, tiek nocirsts un ugunī iemests. 20Tātad pēc to augļiem jūs pazīsiet tos. 21Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā. 22Daudzi man sacīs tanī dienā: Kungs, Kungs, vai ne Tavā vārdā mēs pravietojām un Tavā vārdā neizdzinām ļaunos garus, un Tavā vārdā nedarījām daudz brīnumu? 23Un tad es viņiem pasludināšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; atkāpieties no manis, jūs ļaundari! 24Tātad katrs, kas šos manus vārdus dzird un tos izpilda, būs līdzīgs prātīgajam vīram, kas savu namu cēlis uz klints. 25Un lija lietus, un nāca plūdi, un pūta vēji, un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo tā bija celta uz klints. 26Un katrs, kas šos vārdus dzird, bet tos neizpilda, būs līdzīgs neprātīgajam vīram, kas savu māju cēla uz smiltīm. 27Un lija lietus, un nāca plūdi, un pūta vēji, un gāzās pār šo māju, un tā sagruva; un tās posts bija liels. 28Un notika, kad Jēzus pabeidza šos vārdus, ka ļaudis brīnījās par Viņa mācību. 29Jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā kā rakstu mācītāji un farizeji.

Chapter 8

1Kad Viņš nokāpa no kalna, Viņam sekoja daudz ļaužu. 2Un, lūk, spitālīgais atnācis pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt. 3Jēzus, izstiepis savu roku, pieskārās viņam un sacīja: Es gribu, topi tīrs! Un viņš kļuva tīrs no savas spitālības. 4Un Jēzus sacīja viņam: Pielūko, ka tu par to nesaki nevienam, bet ej, parādies priesterim un upurē dāvanu, kādu Mozus pavēlējis viņiem par liecību! 5Bet kad Viņš bija iegājis Kafarnaumā, kāds virsnieks piegāja pie Viņa un lūdza Viņu, 6Sacīdams: Kungs, mans kalps, triekas skarts, guļ mājās un ļoti cieš. 7Un Jēzus sacīja tam: Es iešu un izdziedināšu viņu. 8Virsnieks atbildēdams sacīja: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta, bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. 9Jo arī es esmu cilvēks, pakļauts priekšniecībai. Es saku vienam no maniem padotajiem kareivjiem: ej, un viņš iet; un citam: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara. 10To dzirdēdams, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: Patiesi es jums saku: tādu ticību Izraēlī es neesmu atradis! 11Bet es jums saku, ka daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un novietosies ar Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu debesu valstībā. 12Bet valstības bērni tiks izmesti ārējā tumsā; tur būs raudāšana un zobu griešana. 13Un Jēzus sacīja virsniekam: Ej, lai notiek tev, kā tu esi ticējis! Un tanī pat stundā kalps kļuva vesels. 14Un kad Jēzus atnāca Pētera mājā, Viņš redzēja tā sievasmāti guļam drudzī. 15Un Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis atstāja to; un tā uzcēlās un kalpoja viņiem. 16Vakaram iestājoties, atnesa pie Viņa daudzus ļaunā gara apsēstos, un ar vārdu Viņš izdzina garus un dziedināja visus, kas bija slimi, 17Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, kas saka: Viņš uzņēma mūsu vājības un nesa mūsu slimības. 18Bet Jēzus, redzēdams ap sevi daudz ļaužu, pavēlēja pārcelties otrā krastā. 19Un kāds rakstu mācītājs pienācis sacīja Viņam: Mācītāj, es sekošu Tev, kurp vien tu iesi. 20Un Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debesu putniem - ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. 21Viens cits no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, atļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu! 22Bet Jēzus atbildēja viņam: Seko man un atstāj mirušajiem apglabāt savus mirušos! 23Tad Viņš iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam. 24Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi parplūdināja laivu, bet Viņš gulēja. 25Un Viņa mācekļi gāja un modināja Viņu, sacīdami: Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā! 26Un Jēzus saka viņiem: Kāpēc bīstaties, jūs mazticīgie? Tad uzcēlies Viņš pavēlēja vētrai un jūrai, un iestājās pilnīgs klusums. 27Tad ļaudis brīnījās, sacīdami: Kas Viņš ir, jo Viņam vētra un jūra paklausa? 28Un kad Viņš ieradās otrā krastā, geraziešu zemē, atsteidzās pie Viņa divi ļaunā gara apsēstie, kas iznāca no kapsētas. Tie bija ļoti mežonīgi, tā ka neviens nevarēja iet pa šo ceļu. 29Un, lūk, viņi kliedza, sacīdami: Kas mums ar Tevi, Jēzu, Dieva Dēls? Vai Tu atnāci šeit, lai mūs pirms laika mocītu? 30Bet netālu no viņiem ganījās liels cūku bars. 31Un ļaunie gari lūdza Viņu, sacīdami: Ja Tu mūs izdzen no šejienes, sūti mūs cūku barā! 32Un Viņš sacīja: Ejiet! Un tie izgājuši iegāja cūkās; un, lūk, viss ganāmpulks strauji metās no nogāzes jūrā un ūdenī dabūja galu. 33Gani bēga un, iegājuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par tiem, kas bija ļaunā gara apsēsti. 34Un, lūk, visa pilsēta izgāja Jēzum pretim un lūdza, ieraudzījuši Viņu, lai Viņš aizietu no to robežām.

Chapter 9

1Un Viņš, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un ieradās savā pilsētā. 2Un, lūk, pie Viņa atnesa paralizēto, kas gulēja gultā. Un Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti! 3Bet, lūk, daži no rakstu mācītājiem paši sevī domāja: Šis zaimo Dievu. 4Kad Jēzus redzēja to domas, Viņš sacīja: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs? 5Ko vieglāk pateikt: tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: celies un staigā? 6Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, - tad Viņš sacīja paralizētajam: Celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! 7Un viņš cēlās un gāja savās mājās. 8Ļaudis, redzot to, nobijās un godināja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. 9Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņš redzēja cilvēku, Mateju vārdā, sēžot muitnīcā. Un Viņš sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies sekoja Viņam. 10Un notika, kad Viņš atradās mājā pie galda, lūk, daudzi muitnieki un grēcinieki nāca un novietojās kopā ar Jēzu un Viņa mācekļiem. 11Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? 12To redzot, Jēzus sacīja: Veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem. 13Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus. 14Tad atnāca Jāņa mācekļi pie Viņa un jautāja: Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē? 15Un Jēzus sacīja viņiem: Vai var kāzu viesi būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem; tad viņi gavēs. 16Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm, jo tas drēbēs izplīsīs visā savā platumā, un plīsums būs vēl sliktāks. 17Arī jaunu vīnu nelej vecos maisos, citādi maisi pārplīsīs; un vīns izlīs, un maisi ies bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad abi uzglabāsies. 18Kamēr Viņš to runāja tiem, lūk, kāds priekšnieks atnāca un pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, mana meita tikko nomira, bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos! 19Un Jēzus uzcēlies sekoja viņam kopā ar saviem mācekļiem. 20Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei. 21Jo viņa sacīja sevī: Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. 22Bet Jēzus, atgriezies un ieraudzījis viņu, sacīja: Uzticies, meita, tava ticība tevi izdziedināja! Un no šī brīža sieviete kļuva vesela. 23Un kad Jēzus atnāca priekšnieka mājā un redzēja stabulnieku un trokšņotāju pūli, Viņš sacīja: 24Atkāpieties, jo meitiņa nav mirusi, bet guļ! Un tie Viņu izsmēja. 25Un kad pūlis bija izdzīts, Viņš iegāja un saņēma viņas roku, un meitiņa uzcēlās. 26Un šī ziņa izplatījās visā tanī zemē. 27Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņam sekoja divi aklie, saukdami un sacīdami: Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! 28Bet tiklīdz Viņš bija atnācis mājās, aklie piegāja pie Viņa. Un Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs ticat, ka es varu jums līdzēt? Tie atbildēja: Jā gan, Kungs! 29Tad Viņš skāra to acis, sacīdams: Kā jūs ticējāt, tā jums lai notiek! 30Un viņu acis atvērās; un Jēzus viņiem piekodināja, sacīdams: Lūkojiet, ka neviens to nezinātu! 31Bet tie aizgājuši godināja Viņu visā tanī apkārtnē. 32Kad tie bija aizgājuši, lūk, atnesa vienu mēmu, ļaunā gara apsēstu cilvēku. 33Kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, bet ļaudis brīnījās, sacīdami: Nekad vēl Izraēlī nav bijusi tāda parādība. 34Bet farizeji sacīja: Ar velnu virsnieka spēku Viņš izdzen ļaunos garus. 35Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un miestus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams katru slimību un katru vājību. 36Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana. 37Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. 38Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!

Chapter 10

1Un Viņš, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva tiem varu izdzīt ļaunos garus un dziedināt katru slimību un katru vājību. 2Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir sekojoši: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; 3Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bērtulis, Toms un muitnieks Matejs. Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs. 4Sīmanis Kanānietis un Jūdass Iskariots, kas Viņu nodeva. 5Jēzus sūtīja šos divpadsmit un pavēlēja viņiem, sacīdams: Ceļu uz pagāniem nestaigājiet un samariešu pilsētās neieejiet, 6Bet drīzāk ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm! 7Ejiet un sludiniet, sacīdami: Debesvalstība ir tuvu klāt. 8Dziediniet slimos, uzmodiniet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus! Bez maksas esat saņēmuši, bez maksas dodiet! 9Neturiet savās jostās ne zeltu, ne sudrabu, ne naudu, 10Ne ceļa somu, ne divus svārkus, ne kurpes, ne spieķi, jo strādnieks ir sava uztura cienīgs! 11Bet kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesit, pajautājiet, kas tanī cienīgs; tur arī palieciet, kamēr iziesiet! 12Ieejot mājā, sveiciniet to, sacīdami: miers šai mājai! 13Un ja šī māja būs tā cienīga, jūsu miers nāks pār to; bet ja tā nebūs cienīga, jūsu miers atgriezīsies jūsos. 14Bet kas jūs neuzņems un jūsu vārdos neklausīsies, izejot no tā mājas vai pilsētas arā, nokratiet putekļus no savām kājām! 15Patiesi es jums saku: sodomiešu un gomoriešu zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā šai pilsētai. 16Lūk, es jūs sūtu kā avis starp vilkiem. Tāpēc esiet gudri kā čūskas un vienkārši kā baloži! 17Sargieties no cilvēkiem: viņi nodos jūs tiesai, jūs šaustīs savās sinagogās. 18Manis dēļ jūs vedīs valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem un pagāniem par liecību. 19Bet kad jūs nodos, nedomājiet, ko un kā runāt! Tanī brīdī tiks jums dots, kas jums jārunā. 20Ne jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva gars, kas runā jūsos. 21Jo brālis nodos nāvē brāli, un tēvs - savu bērnu; un bērni sacelsies pret saviem vecākiem un viņus nonāvēs. 22Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ, bet kas izturēs līdz galam, būs pestīts. 23Bet kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet otrā! Patiesi es jums saku: jūs nebeigsiet ar Izraēļa pilsētām, iekams atnāks Cilvēka Dēls. 24Māceklis nav pārāks par mācītāju, nedz kalps par savu kungu. 25Māceklim pietiek, ja viņš kļūst tāds kā viņa mācītājs, un kalps - kā viņa kungs. Ja nama tēvu sauca par Belcebulu, tad jo vairāk viņa mājiniekus. 26Tomēr nebīstieties no viņiem, jo nekas nav noslēpts, kas neatklāsies, un nekas nav slepens, kas nekļūs zināms. 27Ko es jums saku tumsā, par to jūs runājiet gaismā; un ko jūs dzirdat ausī, to sludiniet no jumtiem! 28Nebīstieties no tā, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt! Bet vairāk bīstieties no tā, kas spēj dvēseli un miesu pazudināt ellē! 29Vai divus zvirbuļus nepērk par vienu grasi? Bet neviens no tiem nekrīt bez jūsu Tēva (ziņas). 30Pat mati uz jūsu galvas visi saskaitīti. 31Nebīstieties, jo jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi! 32Katru, kas mani atzīst cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. 33Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. 34Nedomājiet, ka es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu. 35Jo es nācu šķirt dēlu no viņa tēva, meitu no viņas mātes un vedeklu no viņas vīramātes. 36Un viņa mājnieki būs cilvēka ienaidnieki. 37Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs. 38Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. 39Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to. 40Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. 41Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, saņems pravieša algu; un kas uzņem taisnīgo taisnīgā vārdā, saņems taisnīgā algu. 42Un kas dos dzert vienam no šiem mazajiem kaut glāzi auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi es jums saku: viņš savu algu nezaudēs.

Chapter 11

1Un kad Jēzus bija beidzis mācīt savus divpadsmit mācekļus, notika, ka Viņš no šejienes aizgāja, lai mācītu un sludinātu viņu pilsētās. 2Bet Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem 3Un sacīja Viņam: Vai Tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai citu gaidām? 4Un Jēzus, atbildēdams viņiem, sacīja: Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt! 5Akli redz, tizli staigā, spitalīgie kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināts evaņģēlijs. 6Un svētīgs ir tas, kas no manis neapgrēcinās. 7Bet viņiem aizejot, Jēzus sāka runāt ļaudīm par Jāni: Ko jūs gājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri? 8Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai mīkstās drēbēs tērptu cilvēku? Lūk, kas tērpjas mīkstās drēbēs, tie dzīvo ķēniņu pilīs. 9Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai pravieti? Jā, es saku jums, un vairāk nekā pravieti. 10Šis ir tas, par ko rakstīts: lūk, es sūtu savu eņģeli pirms Tava vaiga, kas sagatavos Tavu ceļu pirms Tevis. 11Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav lielāks nācis par Jāni Kristītāju; bet mazākais debesvalstībā ir lielāks par viņu. 12No Jāņa Kristītāja laikiem līdz šim debesvalstība cieš varu: un tie, kas varu lieto, iegūst to. 13Jo visi pravieši un bauslība līdz pat Jānim pravietoja. 14Un ja jūs gribat pieņemt: viņš ir Elijs, kam bija jānāk. 15Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! 16Bet kam lai es pielīdzinu šo cilti? Viņa līdzīga bērniem, kas tirgus laukumā sēd un, kliegdami sev līdzīgajiem, 17Saka: Mēs jums spēlējām, bet jūs nedejojāt; mēs jums dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt. 18Jo atnāca Jānis: ne ēda, ne dzēra, bet tie saka, ka viņā ļaunais gars. 19Atnāca Cilvēka Dēls; Viņš ēd un dzer, un tie saka: lūk, cilvēks, kas rijējs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs! Un to bērni attaisnoja viņu gudrību. 20Tad Viņš sāka pārmest tām pilsētām, kurās bija darīti daudzi brīnumi, ka tās neatgriežas no grēkiem. 21Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev, Betsaida! Jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti jūsos, viņi sen jau maisos un pelnos nožēlotu grēkus. 22Bet es jums saku: Tirai un Sidonai tiesas dienā tiks vieglāk piedots nekā jums. 23Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. 24Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev. 25Tanī laikā Jēzus atbildēdams sacīja: Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji to mazajiem. 26Jā, Tēvs, jo tas Tev tā labpatika. 27Mans Tēvs man visu atdevis. Un neviens nepazīst Dēlu kā tikai Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu kā tikai Dēls, un kam Dēls grib to atklāt. 28Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. 29Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. 30Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla.

Chapter 12

1Tanī laikā Jēzus gāja sabatā caur druvu. Viņa mācekļi, būdami izsalkuši, sāka raut vārpas un ēst. 2Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņam: Lūk, Tavi mācekļi dara to, ko sabatā nepienākas darīt! 3Bet Viņš sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas bija ar viņu, kad tas bija izsalcis? 4Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda upura maizi, kuru viņam un arī tiem, kas ar viņu bija, ēst nepienācās, bet tikai vienīgi priesteriem? 5Vai, atkal, jūs nelasījāt bauslībā, ka priesteri svētnīcā sabatā lauž sabata mieru un ir bezvainīgi? 6Bet es jums saku: šeit ir lielāks nekā svētnīca. 7Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē: es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri, tad jūs nekad nepazudinātu nevainīgos; 8Jo Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs. 9Un Viņš aizgāja no turienes un iegāja viņu sinagogā. 10Un, lūk, tur bija cilvēks ar nokaltušu roku. Lai Viņu apvainotu, tie jautāja Viņam, sacīdami: Vai sabatā atļauts dziedināt? 11Bet Viņš sacīja tiem: Kurš cilvēks no jums, kam viena avs un tā sabatā iekrīt bedrē, neņemtu un neizvilktu to? 12Cilvēks ir daudz labāks par avi. Tāpēc arī atļauts sabatā labu darīt. 13Tad Viņš sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un viņš izstiepa; un tā bija kļuvusi vesela kā otra. 14Bet farizeji, izgājuši ārā, sazvērējās pret Viņu, kā to nogalināt. 15Jēzus, zinādams to, aizgāja no turienes. Un daudzi sekoja Viņam, un Viņš tos visus izdziedināja. 16Un Viņš pavēlēja, lai tie Viņu neatklāj, 17Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, kas saka: 18Šis ir mans kalps, kuru es izredzēju, mans mīlulis, pie kā manai dvēselei labpatika. Es likšu uz Viņu savu garu, un Viņš pasludinās tautām tiesu. 19Viņš nenaidosies un netrokšņos, un neviens ielās Viņa balsi nedzirdēs. 20Viņš ielauztu niedri nenolauzīs un kvēlošu degli neizdzēsīs, kamēr nebūs licis taisnībai uzvarēt. 21Un Viņa vārds ir tautu cerība. 22Tad atveda pie Viņa ļaunā gara apsēsto, kas bija akls un mēms; un Viņš to izdziedināja tā, ka tas varēja runāt un redzēt. 23Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: Vai tik Viņš nav Dāvida Dēls? 24Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: Viņš neizdzen ļaunos garus citādi kā tikai ar Belcebulu, velnu virsnieku. 25Jēzus, zinādams viņu domas, tiem sacīja: Ikviena valsts, kura pati sevī sašķēlusies, iznīks; un ikviena pilsēta vai māja, kura pati sevī sašķēlusies, nepastāvēs. 26Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš pats sevī sašķēlies: kā tad pastāvēs viņa valsts? 27Ja tad es ļaunos garus izdzenu ar Belcebulu, ar ko tad izdzen jūsu dēli? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. 28Bet ja es izdzenu sātanus ar Dieva garu, tad pie jums atnākusi Dieva valstība. 29Un kā var kāds ieiet stipra cilvēka mājā un izlaupīt viņa mantu, ja iepriekš nesasien stipro? Un tad tā māju izlaupīs. 30Kas nav ar mani, tas ir pret mani; kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež. 31Tāpēc es jums saku: Katrs grēks un zaimi cilvēkiem tiks piedots; bet zaimi pret Garu netiks piedoti. 32Un ja kāds sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet kas runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots ne šinī, ne nākošajā pasaulē. 33Vai nu jūs koku atzīstat par labu un tā augļus par labiem, vai atzīstat koku par nelabu un tā augļus par nelabiem, jo koku pazīst pēc tā augļiem. 34Čūsku izdzimums, kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni? Jo no sirds pārpilnības runā mute. 35Labs cilvēks no dārgumu krātuves iznes labu mantu, bet ļauns cilvēks no ļaunumu krātuves iznes ļaunu. 36Bet es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā. 37Jo pēc taviem vārdiem tevi attaisnos un pēc taviem vārdiem tevi pazudinās. 38Tad daži rakstu mācītāji un farizeji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs vēlamies no Tevis redzēt brīnumu! 39Viņš atbildēja tiem un sacīja: Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmi, bet cita zīme netiks dota kā tikai pravieša Jonasa zīme. 40Kā Jonass trīs dienas un trīs naktis bija lielzivs iekšās, tā Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes klēpī. 41Ninīves vīri stāsies tiesā pret šo cilti un notiesās to, jo viņi, Jonasam sludinot, atgriezās no grēkiem. Un, lūk, šeit ir vairāk kā Jonass. 42Dienvidu ķēniņiene stāsies tiesā pret šo cilti un notiesās to, jo viņa nāca no pasaules malas, lai dzirdētu Salomona gudrību, bet šeit ir vairāk kā Salomons. 43Kad ļaunais gars iziet no cilvēka, tas klejo, meklēdams mieru, bet neatrod to. 44Tad viņš saka: Es atgriezīšos savā mājā, no kuras es izgāju. Un atnācis, viņš atrod to neaizņemtu, izslaucītu ar slotu un uzpostu. 45Tad viņš aiziet un paņem līdz septiņus garus, kas ļaunāki par viņu; un iegājuši tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējais stāvoklis kļūst ļaunāks nekā pirmais. Tā tas notiks arī šai ļaunajai ciltij. 46Kamēr Viņš vēl runāja ļaudīm, lūk, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, vēlēdamies ar Viņu runāt. 47Kāds Viņam sacīja: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē Tevi. 48Bet Viņš atbildēja tam, kas Viņam paziņoja, sacīdams: Kas ir mana māte un kas mani brāļi? 49Un Viņš, izstiepis roku pār saviem mācekļiem, sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! 50Jo kas izpilda mana Tēva prātu, kas debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte.

Chapter 13

1Tanī dienā Jēzus izgāja no mājas un apsēdās jūrmalā. 2Un daudz ļaužu sapulcējās ap Viņu. Tāpēc Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Visi ļaudis stāvēja krastā. 3Un Viņš daudz runāja tiem līdzībās, sacīdams: Lūk, sējējs izgāja sēt. 4Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda. 5Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē. 6Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes. 7Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca. 8Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. 9Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! 10Un Viņa mācekļi piegājuši sacīja Viņam: Kāpēc Tu tiem runā līdzībās? 11Viņš atbildēja un sacīja tiem: Jums dots saprast debesvalstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. 12Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. 13Tāpēc es runāju viņiem līdzībās, jo tie redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird un arī nesaprot. 14Un izpildīsies viņos Isaja pravietojums, kas saka: ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaredzēsiet. 15Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi grūti dzird, un savas acis viņi aizver, lai acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus izdziedinātu. 16Svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. 17Patiesi es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt, ko jūs redzat, bet nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nedzirdēja. 18Tad nu klausieties līdzību par sējēju! 19Pie ikviena, kas vārdu par valstību dzird, bet to nesaprot, nāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas ceļmalā bija iesēts. 20Bet iesētais akmenājā ir tas, kas vārdu dzird un tūliņ to priekā pieņem. 21Bet tanī nav saknes, tas nav pastāvīgs. Tiklīdz sākas bēdas un vajāšanas vārda dēļ, viņš tūdaļ ieļaunojas. 22Bet starp ērkšķiem sētais ir tas, kas vārdu dzird, bet šīs pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc vārdu; un viņš nenes augļus. 23Bet labā zemē sētais ir tas, kas vārdu dzird un to saprot, un nes augļus: cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, bet cits trīsdesmitkārtīgus. 24Citu līdzību Viņš teica tiem, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā. 25Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja. 26Bet kad labība uzauga un deva augļus, tad parādījās arī nezāle. 27Tad pienāca nama tēva kalpi un sacīja viņam: Kungs, vai tu neiesēji labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad radās nezāle? 28Viņš tiem sacīja: Cilvēks, ienaidnieks, to padarīja. Bet kalpi sacīja viņam: Ja vēlies, mēs iesim un to izravēsim. 29Bet viņš sacīja: Nē, lai jūs, ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus. 30Ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī. 31Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma sinepju graudam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā tīrumā. 32Šī gan ir mazākā no visām sēklām, bet kad tā izaug, tā lielāka par visiem dārza stādiem un kļūst koks, tā ka debess putni nāk un dzīvo tā zaros. 33Citu līdzību Viņš tiem sacīja: Debesvalstība pielīdzināma raugam, ko sieviete ņem un iejauc trijos mēros miltu, iekams viss sarūgst. 34Šo visu Jēzus runāja ļaudīm līdzībās; un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja nekā, 35Lai piepildītos, ko pravietis priekšsludinājis, sacīdams: Es atdarīšu savu muti līdzībās, atklāšu to, kas no pasaules radīšanas bija apslēpts. 36Tad Viņš, atlaidis ļaudis, iegāja namā, un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā! 37Viņš atbildēja un sacīja tiem: Cilvēka Dēls ir tas, kas sēj labo sēklu. 38Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla - valstības bērni, bet nezāle ir ļaunā bērni. 39Bet ienaidnieks, kas to sējis, ir sātans. Pļauja ir pasaules gals, bet pļāvēji ir eņģeļi. 40Kā nezāles savāc un ugunī sadedzina, tā tas notiks arī pasaules beigās. 41Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs Viņa valstībā visus apgrēcības un netaisnības darītājus 42Un iemetīs tos uguns krāsnī. Tur būs raudāšana un zobu griešana. 43Tad taisnīgie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! 44Debesvalstība pielīdzināma tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrod un paslēpj; un viņš, būdams priecīgs par to, iet un pārdod visu, kas viņam ir, un pērk šo tīrumu. 45Vēl debesvalstība pielīdzināma tirgotājam, kas meklē labas pērles. 46Un viņš, atradis vienu dārgu pērli, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka to. 47Vēl debesvalstība pielīdzināma jūrā izmestam tīklam, kas savāc visāda veida zivis. 48Un viņi, kad tas bija pilns, izvilkuši un krastā sēdēdami, labās savāca traukos, bet sliktās izmeta ārā. 49Tā tas būs arī pasaules beigās: eņģeļi izies un no taisnīgo vidus atšķirs ļaunos, 50Un iemetīs viņus uguns krāsnī; tur būs raudāšana un zobu griešana. 51Vai jūs visu to sapratāt? Tie atbildēja Viņam: Jā gan! 52Viņš tiem sacīja: Tāpēc ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts debesvalstībai, pielīdzināms nama tēvam, kas no sava mantu krājuma izceļ jauno un veco. 53Un notika, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, ka Viņš aizgāja no turienes. 54Un Viņš, nonācis savā dzimtenē, mācīja tos viņu sinagogās tā, ka tie brīnījās un sacīja: No kurienes Viņam tāda gudrība un spēks? 55Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija un Viņa brāļi – Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? 56Un vai Viņa māsas nav visas pie mums? No kurienes tad Viņam tas viss? 57Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās. 58Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.

Chapter 14

1Tanī laikā tetrarhs Herods dzirdēja runājam par Jēzu, 2Un viņš sacīja saviem ļaudīm: Šis ir Jānis Kristītājs; viņš no miroņiem uzcēlies, un tāpēc viņā brīnumdarītāja spēks. 3Jo Herods sava brāļa sievas Herodijas dēļ Jāni bija apcietinājs, saistījis un ieslodzījis cietumā. 4Jo Jānis sacīja viņam: Nav brīv tev to pie sevis atstāt. 5Bet, gribēdams viņu nonāvēt, baidījās tautas, jo tā atzina viņu par pravieti. 6Heroda dzimšanas dienā Herodijas meita dejoja viņu priekšā, un viņa patika Herodam. 7Tāpēc viņš zvērēdams apsolīja dot tai visu, ko vien viņa lūgs. 8Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu! 9Un ķēniņš noskuma; bet zvēresta un to dēļ, kas atradās pie galda, viņš pavēlēja dot. 10Viņš sūtīja, lai Jānim cietumā nocērt galvu. 11Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; viņa to aiznesa savai mātei. 12Un viņa mācekļi atnākuši paņēma tā miesu un apbedīja to; tad viņi aizgāja un paziņoja Jēzum. 13Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš no turienes laivā aizbrauca uz atsevišķu tuksnešainu vietu; bet ļaudis, to dzirdēdami, no pilsētām sekoja Viņam kājām. 14Un Viņš izkāpis redzēja daudz ļaužu; un Viņš par tiem iežēlojās; un Viņš dziedināja viņu slimos. 15Vakaram iestājoties, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Vieta tuksnešaina, un stunda jau vēla; atlaid ļaudis, lai tie iet miestos iepirkt sev barību! 16Bet Jēzus viņiem sacīja: Nevajag viņiem aiziet, dodiet jūs viņiem ēst! 17Tie atbildēja Viņam: Mums šeit nekā nav, bet ir tikai piecas maizes un divas zivis. 18Un Viņš sacīja tiem: Atnesiet man tās šurp! 19Un Viņš, pavēlējis ļaudīm apmesties zālē, paņēma piecas maizes un divas zivis; un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, svētīja un lauza, un pasniedza maizes mācekļiem, bet mācekļi - ļaudīm. 20Un visi ēda un paēda. Un savāca atlieku druskas pilnus divpadsmit grozus. 21Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus. 22Un tūliņ Jēzus pamudināja mācekļus kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties otrā krastā, iekams Viņš atlaidīs ļaudis. 23Un Viņš, ļaudis atlaidis, viens pats uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Vakaram iestājoties, Viņš bija tur viens pats. 24Bet viļņi jūras vidū svaidīja laivu, jo bija pretvējš. 25Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem. 26Un tie, redzot Viņu staigājam pa jūru, iztrūkās un sacīja: Tā ir parādība. Un bailēs tie kliedza. 27Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: Esiet droši! Es esmu, nebīstieties! 28Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! 29Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. 30Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! 31Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? 32Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa. 33Bet tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: Patiesi, Tu esi Dieva Dēls! 34Un pārcēlušies viņi nonāca Ģenezaretes zemē. 35Un tā novada ļaudis, Viņu pazinuši, izziņoja visā apgabalā; un tie atnesa pie Viņa visus savus slimniekus un lūdza Viņu, lai atļauj pieskarties kaut Viņa drēbju vīlei. Un visi, kas pieskārās, kļuva veseli.

Chapter 15

1Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzalemes nāca pie Viņa un sacīja: 2Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj senču ieražas? Viņi nemazgā rokas pirms maizes ēšanas. 3Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kāpēc jūs pārkāpjat Dieva bausli savu ieražu labad? Jo Dievs sacīja: 4Godā tēvu un māti, un kas tēvu vai māti nievā, tam būs mirt! 5Bet jūs sakāt: kas tēvam un mātei saka: kas tev no manis par labu pienākas, lai ir upura dāvana, 6Un tam vairs nav jāgodina savs tēvs un sava māte. Un jūs apejat Dieva bausli savu ieražu dēļ. 7Jūs, liekuļi! Isajs ir labi pravietojis par jums, sacīdams: 8Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. 9Bez pamata viņi mani godina, jo tie sludina cilvēku mācības un likumus. 10Un Viņš, sasaucis pie sevis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties un iegaumējiet: 11Ne tas, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku. 12Tad Viņa mācekļi pienākuši sacīja Viņam: Vai zini, ka farizeji, izdzirduši šos vārdus, krita apgrēcībā? 13Bet Viņš atbildēja un sacīja: Visi stādi, ko mans Debestēvs nav stādījis, tiks ar saknēm izrauti. 14Atstājiet tos! Viņi ir akli un aklo vadoņi. Bet kad aklais aklo vada, abi iekrīt bedrē. 15Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Paskaidro mums šo līdzību! 16Un Viņš sacīja: Vai arī jūs vēl neizprotat? 17Vai nesaprotat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests laukā? 18Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. 19Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. 20Tas ir, kas sagāna cilvēku. Bet ēšana nemazgātām rokām cilvēku nesagāna. 21Un Jēzus, turieni atstājis, aizgāja Tiras un Sidonas robežās. 22Un, lūk, kanāniešu sieviete, no tās puses atnākusi, sauca, sacīdama Viņam: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars. 23Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo tā sauc pēc mums. 24Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm. 25Bet tā atnāca un pielūdza Viņu, sacīdama: Kungs, palīdzi man! 26Viņš atbildēja un sacīja: Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem. 27Bet Viņa atbildēja: Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda. 28Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņai: Ak, sieviet, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies! Un no tā brīža viņas meita kļuva vesela. 29Un Jēzus, iedams no turienes, gāja gar Galilejas jūru; un, uzkāpis kalnā, Viņš tur apsēdās. 30Un daudz ļaužu nāca pie Viņa un atveda līdz mēmus, aklus, klibus, kropļus un daudz citus un nolika tos pie Viņa kājām; un Viņš tos dziedināja. 31Tā kā ļaudis, redzot mēmos runājam, tizlos staigājam, aklos redzam, brīnījās un godināja Izraēļa Dievu. 32Bet Jēzus, saaicinājis savus mācekļus, sacīja: Man žēl šo ļaužu, jo jau trīs dienas tie palikuši pie manis, un viņiem nav ko ēst. Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai tie ceļā nepagurtu. 33Un mācekļi sacīja Viņam: No kurienes mums šeit, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik daudz ļaužu? 34Jēzus jautāja viņiem: Cik jums maizes? Viņi atbildēja: Septiņas un dažas zivtiņas. 35Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. 36Un Viņš, paņēmis septiņas maizes un zivis, izteicis pateicības lūgšanu, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi deva tautai. 37Un visi ēda un paēda. Un viņi savāca septiņus grozus, pilnus ar pārpalikušajām druskām. 38Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši cilvēku, neieskaitot bērnus un sievietes. 39Un Viņš, atlaidis ļaudis, iekāpa laivā un nonāca Magedanas novadā.

Chapter 16

1Tad atnāca pie Viņa farizeji un saduceji un, kārdinādami Viņu, lūdza, lai Viņš rāda tiem zīmi no debesīm. 2Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: Vakaram iestājoties, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debesis sārtojas. 3Un rītā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. 4Debess izskatu jūs protat izskaidrot, bet laika zīmes nevarat saprast. Ļauna un laulības parkāpēja cilts meklē zīmi, un neviena zīme viņai netiks dota, kā tikai pravieša Jonasa zīme. Un, tos atstājis, Viņš aizgāja. 5Un Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. 6Viņš tiem sacīja: Uzmanieties un sargieties no farizeju un saduceju rauga. 7Bet viņi sevī nodomāja un sacīja: Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi. 8Bet Jēzus, to zinādams, sacīja: Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? 9Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt? 11Kāpēc jūs nesaprotat, ka es ne par maizi jums sacīju: sargieties no farizeju un saduceju rauga? 12Tad tie saprata, ka Viņš nebija licis sargāties no maizes rauga, bet no farizeju un saduceju mācības. 13Bet Jēzus nonāca Filipa Cesarijas robežās un jautāja saviem mācekļiem, sacīdams: Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu? 14Bet viņi atbildēja: Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem. 15Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt? 16Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. 17Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs. 18Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. 19Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs. 20Tad Viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai nevienam nesaka, ka Viņš ir Jēzus Kristus. 21No tā laika Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un rakstu mācītājiem, un augstajiem priesteriem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties. 22Un Pēteris, ņēmis Viņu savrup, sāka Viņam aizrādīt, sacīdams: Nost to no Tevis, Kungs! Lai tas ar Tevi nenotiek! 23Viņš pagriezās un sacīja Pēterim: Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs. 24Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man! 25Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. 26Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli? 27Jo Cilvēka Dēls nāks ar saviem eņģeļiem sava Tēva godībā, un tad Viņš atdos ikvienam pēc tā darbiem. 28Patiesi es jums saku, ka daži, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, iekams viņi neredzēs Cilvēka Dēlu ieejam savā valstībā.

Chapter 17

1Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu, un tā brāli Jāni un uzveda viņus savrup augstā kalnā, 2Un tika apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs. 3Un, lūk, viņiem parādījās Mozus un Elijs un runāja ar Viņu. 4Bet Pēteris atbildēdams sacīja Jēzum: Kungs, labi mums šeit būt! Ja vēlies, mēs taisīsim šeit trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam. 5Viņam vēl runājot, lūk, spoža padebess tos apēnoja. Un, lūk, balss padebesī sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet! 6Kad mācekļi to dzirdēja, viņi krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. 7Bet Jēzus piegāja un pieskārās viņiem, un sacīja tiem: Celieties un nebīstieties! 8Bet viņi, pacēluši savas acis, neviena neredzēja, kā vien tikai Jēzu. 9Un viņiem, no kalna nokāpjot, Jēzus pavēlēja, sacīdams: Nevienam nesakiet par šo pārādību, iekams Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem! 10Un mācekļi Viņam jautāja, sacīdami: Ko tad rakstu mācītāji saka, ka vispirms jānāk Elijam? 11Bet Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Elijs gan nāks un visu sataisīs. 12Bet es jums saku, ka Elijs jau atnāca, un viņi to neatzina, bet darīja ar to visu, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēls cietīs no viņiem. 13Tad mācekļi saprata, ka Viņš runāja tiem par Jāni Kristītāju. 14Un kad Viņš atnāca pie ļaudīm, pienāca pie Viņa kāds cilvēks un, Viņa priekšā ceļos nometies, sacīja: Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un tam ļoti jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. 15Un es viņu atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie nespēja viņu izdziedināt. 16Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Tu neticīgā un negodīgā cilts, cik ilgi es vēl būšu ar jums? Cik ilgi vēl cietīšu jūs? Atvediet viņu šeit pie manis! 17Un Jēzus norāja viņu, un ļaunais gars izgāja no tā; un no tās stundas zēns kļuva vesels. 18Tad mācekļi vieni piegāja pie Jēzus un jautāja: Kāpēc mēs nevarējām to izdzīt? 19Jēzus atbildēja viņiem: Jūsu neticības dēļ. Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams. 20Bet šī suga netiek izdzīta citādi, kā vien ar lūgšanu un gavēni. 21Bet kad viņi uzturējās Galilejā, Jēzus sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, 22Un tie Viņu nonavēs, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. Un viņi ļoti noskuma. 23Un kad viņi nonāca Kafarnaumā, dubultdrahmas ņēmēji piegāja pie Pētera un sacīja viņam: Vai jūsu Mācītājs dubultdrahmu nemaksā? 24Viņš atbildēja: Jā gan! Un kad viņš iegāja namā, to sastapa Jēzus un sacīja: Sīman, kā tev šķiet? No kā zemes ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem dēliem, vai svešiniekiem? 25Bet viņš atbildēja: No svešiniekiem. Jēzus sacīja viņam: Tātad dēli brīvi. 26Bet lai mēs viņus neievestu apgrēcībā, ej uz jūru, iemet makšķeri un to zivi, kura pirmā pieķersies, izvelc; un tu, atdarījis tās muti, atradīsi stateru; ņem to un dod viņiem par mani un sevi!

Chapter 18

1Tanī stundā mācekļi gāja pie Jēzus un jautāja: Kā Tev šķiet, kas ir lielākais debesvalstībā? 2Un Jēzus, pasaucis bērnu, nostādīja to viņu vidū 3Un sacīja: Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet. 4Tātad, kas pats pazemosies kā šis bērns, tas ir lielākais debesvalstībā. 5Un kas uzņem tādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani. 6Bet kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic man, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos. 7Bēdas pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur ko apgrēcība nāk! 8Bet ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis prom: labāk tev kroplim vai tizlam ieiet dzīvībā, nekā tu ar divām rokām un divām kājām tiktu iemests mūžīgajā ugunī. 9Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet no sevis: labāk tev ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā tev paliktu divas acis un tu tiktu iemests elles ugunī. 10Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenievātu, jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana Tēva vaigu, kas ir debesīs. 11Jo Cilvēka Dēls atnāca glābt to, kas bija pazudis. 12Kā jums šķiet? Ja kam simts avju, bet viena no tām nomaldās, vai viņš neatstāj deviņdesmit deviņas kalnos un neiet meklēt to, kas nomaldījusies? 13Un ja viņam laimējas to atrast, patiesi es jums saku: viņš priecājas par to vairāk nekā par deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. 14Tas nav jūsu Debestēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu. 15Bet ja tavs brālis sagrēko pret tevi, ej un aizrādi viņam savā un viņa klātbūtnē vien! Ja viņš tevi paklausīs, būsi savu brāli ieguvis. 16Bet ja viņš tevi neklausīs, ņem līdzi sev vēl vienu vai divus, lai katru vārdu apstiprinātu divu vai triju liecinieku mutes. 17Bet ja viņš tiem neklausīs, saki Baznīcai! Bet ja viņš Baznīcai neklausīs, tad lai viņš tev būtu kā pagāns un muitnieks! 18Patiesi es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsiet, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. 19Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, to viņiem dos mans Tēvs, kas ir debesīs. 20Jo kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū. 21Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt? 22Jēzus sacīja viņam: Es nesaku tev: līdz septiņkārt, bet līdz septiņdesmitkārt septiņi. 23Tāpēc debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. 24Un kad viņš iesāka norēķinu, tika pie viņa atvests viens, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. 25Bet kad tam nebija ko atdot, tā kungs pavēlēja pārdot viņu un tā sievu, un bērnus, un visu, kas tam bija, un samaksāt. 26Bet kalps, nokritis ceļos, lūdza viņu, sacīdams: Esi ar mani pacietīgs, un es tev visu atdošu. 27Tad kungs apžēlojās par šo kalpu; viņš to atbrīvoja un atlaida viņam parādu. 28Bet šis kalps, izgājis ārā, atrada vienu savu līdzgaitnieku, kas tam bija simts denāriju parādā; un viņš, sagrābis to, žņaudza, sacīdams: Atdod, ko esi parādā! 29Un viņa līdzgaitnieks, nokritis pie kājām, lūdza to, sacīdams: Esi pacietīgs ar mani, un es tev visu atdošu. 30Bet viņš negribēja un gāja, un meta to cietumā, iekams neatdos parādu. 31Bet viņa līdzgaitnieki, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. 32Tad viņa kungs to pasauca un sacīja: Tu nekrietnais kalps! Es visu parādu tev atlaidu, jo tu mani lūdzi. 33Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi? 34Un viņa kungs, kļuvis dusmīgs, nodeva to mocītājiem, kamēr tas neatdos visu parādu. 35Tā arī mans Debestēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.

Chapter 19

1Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ka Viņš aizgāja no Galilejas un nonāca pāri Jordānai Jūdejas robežās. 2Un daudz ļaužu sekoja Viņam; un Viņš tos turpat dziedināja. 3Un farizeji, kārdinādami Viņu, nāca pie Viņa un sacīja: Vai cilvēkam brīv kaut kādu iemeslu dēļ atstāt savu sievu? 4Viņš atbildēja un sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos radīja vīrieti un sievieti? 5Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā. 6Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. 7Tie sacīja Viņam: Kā tad Mozus lika dot šķiršanās grāmatu un šķirties? 8Viņš sacīja tiem: Jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva jums atstāt savas sievas, bet no sākuma tas tā nebija. 9Bet es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību. 10Viņa mācekļi saka Viņam: Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties. 11Viņš tiem sacīja: Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots. 12Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot! 13Tad atnesa pie Viņa bērnus, lai Viņš tiem uzliktu rokas un lūgtu Dievu; bet mācekļi norāja tos. 14Bet Jēzus viņiem sacīja: Laidiet bērniņus un neliedziet viņiem pie manis nākt, jo tādiem pieder debesvalstība. 15Un Viņš, uzlicis tiem rokas, aizgāja no turienes. 16Un, lūk, viens piegāja un sacīja: Labais Mācītāj, kas man labs jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? 17Viņš tam atbildēja: Ko tu man jautā par labo? Viens ir labs, - Dievs. Bet ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus. 18Tas jautāja Viņam: Kādus? Bet Jēzus sacīja: Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, 19Tev būs savu tēvu un māti godāt, un tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu! 20Jauneklis sacīja Viņam: To visu pildīju no savas jaunības; kā vēl man trūkst? 21Jēzus atbildēja viņam: Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! 22Bet kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo viņam piederēja daudz īpašumu. 23Bet Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet debesvalstībā. 24Un atkal es jums saku: Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesvalstībā. 25Kad mācekļi to dzirdēja, viņi ļoti brīnījās un sacīja: Kas tad var tikt pestīts? 26Bet Jēzus uzlūkoja viņus un sacīja: Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss iespējams. 27Tad Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Lūk, mēs atstājām visu un sekojām Tev. Kas mums par to būs? 28Bet Jēzus sacīja viņiem: Patiesi es jums saku, ka jūs, kas esat man sekojuši, pie atdzimšanas, kad Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī jūs sēdiesiet divpadsmit sēdekļos un tiesāsiet divpadsmit Izraēļa ciltis. 29Un katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību. 30Un daudzi pirmie kļūs pēdējie, bet pēdējie - pirmie.

Chapter 20

1Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam. 2Un viņš, vienojies ar strādniekiem par dēnāriju dienā, sūtīja tos savā vīna dārzā. 3Un viņš, izgājis ap trešo stundu, redzēja citus tirgū bez darba stāvam. 4Un viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā, un es jums došu, kas pienākas. 5Un viņi aizgāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. 6Bet viņš, ap vienpadsmito stundu izgājis, atrada vēl citus stāvam un sacīja tiem: Ko jūs šeit stāvat visu dienu bezdarbā? 7Viņi atbildēja: Neviens nav mūs derējis. Viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā! 8Kad iestājās vakars, vīna dārza kungs sacīja savam saimniecības pārzinim: Pasauc strādniekus un, sākot ar pēdējiem un beidzot ar pirmajiem, izmaksā viņiem algu! 9Tad atnāca tie, kas darbā iestājās ap vienpadsmito stundu, un saņēma katrs pa dēnārijam. 10Un kad atnāca pirmie, viņi cerēja vairāk saņemt, bet arī tie dabūja katrs pa dēnārijam. 11Un saņēmuši viņi kurnēja pret nama tēvu. 12Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu stundu; un tu viņus pielīdzināji mums, kas izcietām dienas nastu un karstumu. 13Un viņš atbildēja vienam no tiem, sacīdams: Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesaderēji par vienu dēnāriju? 14Saņem, kas tavs, un ej! Šim pēdējam es gribu dot tik, cik tev. 15Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs skaudīga, ka es esmu labs? 16Tā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie, jo daudz aicinātu, bet maz izredzētu. 17Kad Jēzus gāja uz Jeruzalemi, Viņš ņēma divpadsmit mācekļus savrup un sacīja tiem: 18Lūk, mēs aizejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi. 19Un tie nodos Viņu pagāniem apsmiešanai, šaustīšanai un krustā sišanai; un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. 20Tad Zebedeja dēlu māte piegāja ar saviem dēliem pie Viņa, atdeva godu un lūdza kaut ko Viņam. 21Viņš sacīja tai: Ko tu vēlies? Tā atbildēja Viņam: Saki, lai šie abi mani dēli sēž Tavā valstībā: viens Tavā labajā, otrs kreisajā pusē! 22Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu? Viņi atbild: Varam! 23Viņš atbildēja tiem: Manu biķeri gan jūs dzersiet, bet man nepiedienas jums dot sēdēt manā labajā vai kreisajā pusē, bet tiem, kam mans Tēvs sagatavojis. 24Kad pārējie desmit to dzirdēja, viņi saīga uz abiem brāļiem. 25Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām; 26Starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! 27Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! 28Jo Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai. 29Un kad tie izgāja no Jērikas, daudz ļaužu sekoja viņiem. 30Un, lūk, divi aklie, sēdot ceļmalā, dzirdēja Jēzu garām ejam, un viņi sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! 31Bet ļaudis apsauca viņus, lai tie klusētu. Bet viņi vēl skaļāk sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! 32Un Jēzus apstājās, pasauca viņus un sacīja: Ko jūs gribat, lai es jums daru? 33Tie sacīja Viņam: Kungs, lai atdarās mūsu acis! 34Bet Jēzum kļuva to žēl. Viņš pieskārās to acīm; un tūdaļ tie redzēja un sekoja Viņam.

Chapter 21

1Un kad viņi tuvojās Jeruzalemei un nonāca Betfāgā pie Olīvkalna, tad Jēzus sūtīja divus mācekļus, 2Sacīdams tiem: Ejiet uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ atradīsiet piesietu ēzeļa māti un kumeļu pie tās; atraisiet tos un atvediet man! 3Un ja kas jums ko teiktu, tad sakiet, ka Kungam to vajag; un tūdaļ viņš tos atlaidīs. 4Bet tas viss notika, lai piepildītos pravieša priekšsludinājums, kas saka: 5Sakiet Siona meitai: Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļmātes kumeļā. 6Bet mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus viņiem pavēlēja. 7Un atveda ēzeļa māti un kumeļu, un apklāja tos savām drēbēm, un sēdināja Viņu tur virsū. 8Bet daudz ļaužu klāja savas drēbes ceļā; bet citi cirta koku zarus un klāja ceļā. 9Bet ļaudis, kas gāja priekšā un sekoja Viņam, sauca, sacīdami: Hozanna Dāvida Dēlam! Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā! Hozanna augstībā! 10Un kad Viņš iegāja Jeruzalemē, uztraucās visa pilsēta un sacīja: Kas tas ir? 11Bet ļaudis sacīja: Šis ir pravietis Jēzus no Galilejas Nācaretes. 12Un Jēzus iegāja Dieva svētnīcā un izdzina visus, kas svētnīcā pārdeva un pirka, un apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju sēdekļus. 13Un Viņš sacīja: Ir rakstīts: mans nams sauksies lūgšanas nams, bet jūs to padarījāt par slepkavu bedri. 14Un aklie un klibie nāca pie Viņa svētnīcā, un Viņš tos dziedināja. 15Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko Viņš darīja, un bērnus svētnīcā kliedzam un saucam Viņam: Hozanna Dāvida Dēlam, tad tie saniknojās. 16Un tie sacīja Viņam: Vai tu dzirdi, ko šie saka? Bet Jēzus sacīja viņiem: Jā gan, bet vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērnu un zīdaiņu mutēm Tu sev sagādāji godu? 17Un Viņš atstāja tos, izgāja ārā no pilsētas uz Betāniju un palika tur. 18Bet rīta agrumā, kad Viņš atgriezās pilsētā, Viņš bija izsalcis. 19Un Viņš redzēja ceļmalā vienu vīģes koku, piegāja tam klāt un, nekā tajā neatradis, kā tikai lapas, sacīja: Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta. 20Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās, sacīdami: Kā tas tik ātri nokalta? 21Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Patiesi es jums saku: ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties, tad ne tikai ar vīģes koku tā darīsiet, bet, ja jūs arī sacīsiet šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks. 22Un visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet. 23Un kad Viņš iegāja svētnīcā, tad, Viņam mācot, augstie priesteri un tautas vecākie pienāca pie Viņa un jautāja: Kā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu? 24Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums sacīšu, kā varā es to daru. 25No kurienes bija Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem? Bet viņi apspriedās savā starpā un sacīja: 26Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm, jo visi viņu tur par pravieti. 27Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: Mēs nezinām. Tad Viņš tiem atbildēja: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru. 28Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli; un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā! 29Bet tas atbildēja un sacīja: Es negribu! Bet vēlāk viņam kļuva žēl, un viņš aizgāja. 30Bet viņš, aizgājis pie otra, teica tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es eju, kungs, bet negāja. 31Kurš no šiem diviem izpildīja tēva prātu? Viņi saka: Pirmais. Jēzus viņiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka muitnieki un netikles pirms jums ieies debesvalstībā. 32Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, bet jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles ticēja viņam. Jūs to redzējāt, bet arī vēlāk jūs neatgriezāties un neticējāt viņam. 33Klausieties citu līdzību! Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā. 34Kad augļu laiks tuvojās, viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. 35Bet strādnieki, sagrābuši viņa kalpus, vienu šaustīja, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. 36Atkal viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā pirmo reizi; un tie darīja ar viņiem tāpat. 37Bet beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla viņi kaunēsies. 38Bet strādnieki, ieraudzījuši dēlu, sacīja viens otram: Šis ir mantinieks; iesim, nogalināsim viņu un paturēsim viņa mantojumu! 39Un tie sagrāba viņu, izmeta no vīna dārza ārā un nogalināja. 40Bet kad vīna dārza kungs atnāks, ko viņš darīs ar strādniekiem? 41Tie sacīja Viņam: Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un savu vīna dārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas atdos viņam augļus īstajā laikā. 42Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: Akmens, kuru cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens? To Kungs darījis, un tas ir brīnums mūsu acīs. 43Tāpēc es jums saku, ka Dieva valstība tiks jums atņemta un dota tautai, kas nes tās augļus. 44Un kas uz šo akmeni kritīs, tas sašķīdīs; un uz ko tas kritīs, to tas satrieks. 45Un kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Viņš par tiem runāja. 46Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet bijās no ļaudīm, jo tie saskatīja Viņā pravieti.

Chapter 22

1Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams: 2Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. 3Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt. 4Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās! 5Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits – savā tirdzniecībā. 6Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja. 7Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu. 8Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi. 9Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet! 10Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem. 11Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās. 12Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu. 13Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana. 14Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto. 15Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos. 16Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu. 17Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē? 18Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? 19Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju. 20Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? 21Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder! 22Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. 23Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam, 24Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! 25Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim. 26Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam. 27Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva. 28Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi? 29Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku. 30Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs. 31Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka: 32Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. 33Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību. 34Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā. 35Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja: 36Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā? 37Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! 38Šis ir lielākais un pirmais bauslis! 39Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! 40Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši. 41Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem, 42Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida. 43Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā: 44Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām. 45Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls? 46Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.

Chapter 23

1Tad Jēzus runāja ar ļaudīm un saviem mācekļiem, 2Sacīdams: Rakstu mācītāji un farizeji nosēdušies Mozus krēslā. 3Visu, ko viņi jums saka, to ievērojiet un dariet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. 4Jo viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib tās ar pirkstu kustināt. 5Un viņi tāpēc dara visus savus darbus, lai ļaudis tos redzētu: viņi lieto platas lūgšanas siksnas un garus pušķus pie drēbēm. 6Viņi mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. 7Un lai ļaudis viņus tirgus laukumos sveicinātu un sauktu par "rabbi". 8Bet jūs nesaucieties par rabbi, jo viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi! 9Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs. 10Un nesaucieties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs - Kristus! 11Bet lielākais starp jums lai ir jūsu kalps! 12Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts. 13Bet bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs aizslēdzat debesvalstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas to vēlas. 14Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs apēdat atraitņu mājas, skaitot garas lūgšanas; tāpēc jūs saņemsiet bargāko sodu. 15Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs apstaigājat jūru un sauszemi, lai iegūtu kaut vienu jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles mantinieku, divreiz ļaunāku, nekā jūs paši. 16Bēdas jums, jūs aklie vadoņi, kas sakāt: ja kāds zvēr pie svētnīcas, tas nav nekas, bet kas zvēr pie svētnīcas zelta, tam tas jāpilda. 17Jūs, neprātīgie un aklie! Jo kas vairāk: vai zelts, vai svētnīca, kas svētī zeltu? 18Un, ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet ja kāds zvēr pie dāvanas, kas atrodas uz tā, tam tas jāpilda. 19Jūs aklie! Kas vairāk: dāvana vai altāris, kas svētī dāvanu? 20Kas zvēr pie altāra, zvēr pie tā un visa, kas uz tā atrodas. 21Un kas zvēr pie svētnīcas, zvēr pie tās un pie visa, ka tanī atrodas. 22Un kas pie debesīm zvēr, tas zvēr pie Dieva troņa un pie tā, kas uz tā sēd. 23Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet neievērojat svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Šo jums vajadzēja darīt un to neatstāt. 24Jūs, aklie vadoņi, kas odus izkāšat, bet kamieļus aprijat! 25Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs tīrāt biķera un bļodas ārpusi, bet savā iekšienē jūs esat pilni laupījuma un netīrības. 26Aklais farizej, iztīri vispirms biķera un bļodas iekšieni, lai tad arī ārpuse kļūtu tīra! 27Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs līdzinaties nobalsinātiem kapiem, kas no ārienes cilvēkiem izrādās daiļi, bet iekšā ir miroņu kaulu un visādas netīrības pilni. 28Tā arī jūs: ārīgi gan jūs cilvēkiem izrādāties taisnīgi, bet iekšķīgi jūs esat liekulības un netaisnības pilni. 29Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs ceļat kapenes praviešiem un izrotājat pieminekļus taisnīgajiem, 30Un sakāt: ja mēs dzīvotu savu tēvu laikos, mēs nekļūtu viņu līdzdalībnieki praviešu asins izliešanā. 31Tātad jūs liecināt par sevi, ka jūs esat to bērni, kas nogalināja praviešus. 32Tad nu piepildiet savu tēvu mēru! 33Jūs, čūsku un odžu izdzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības? 34Lūk, tāpēc es sūtu praviešus un gudros, un rakstu mācītājus; un dažus no viņiem jūs nogalināsiet un sitīsiet krustā, un dažus šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet no vienas pilsētas uz otru, 35Lai uz jums nāktu visas taisnīgās asinis, kas izlietas virs zemes, sākot ar taisnīgā Ābela asinīm līdz Zaharija, Barahija dēla, asinīm, ko jūs nogalinājāt starp svētnīcu un altāri. 36Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi. 37Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu negribēji! 38Lūk, jūsu māja tiek jums atstāta postā! 39Jo es jums saku: no šī laika jūs mani vairs neredzēsiet, iekams sacīsiet: svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!

Chapter 24

1Jēzus atstāja svētnīcu un aizgāja. Tad Viņa mācekļi pienāca, lai rādītu Viņam svētnīcas celtnes. 2Bet Viņš atbildēja un sacīja tiem: Vai jūs redzat to visu? Patiesi es jums saku: šeit nepaliks akmens uz akmens, kas netiktu nopostīts. 3Bet kad Viņš sēdēja Olīvkalnā, mācekļi vieni pienāca pie Viņa un sacīja: Saki mums, kad tas viss notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pasaules gala zīme? 4Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Uzmanieties, lai neviens jūs nepieviltu! 5Jo daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus; un tie pievils daudzus. 6Jūs dzirdēsiet par kariem un karu baumām. Pielūkojiet un nebaidieties, jo tam visam jānotiek, bet tas vēl nav gals. 7Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un būs mēris, bads un vietvietām zemestrīces. 8Bet tas viss tikai ciešanu sākums. 9Tad jūs nodos mokās un jūs nonāvēs; un jūs būsiet visu tautu nīsti mana vārda dēļ. 10Un tad daudzi ieļaunosies, un viens otru nodos, un viens otru ienīdīs. 11Un radīsies daudzi viltus pravieši, un pievils daudzus. 12Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā. 13Bet, kas pastāvēs līdz galam, tas būs pestīts. 14Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, visām tautām par liecību; un tad nāks gals. 15Un, kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā, kā to pravietis Daniēls sacījis, - kas to lasa, lai saprot! - 16Tad tie, kas Jūdejā, lai bēg kalnos! 17Un kas uz jumta, lai nekāpj zemē iznest kaut ko no savas mājas! 18Un kas ir tīrumā, lai neatgriežas paņemt savus virssvārkus! 19Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās. 20Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemā vai sabatā! 21Jo tad būs lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules sākuma līdz pat šim un arī vairs nebūs. 22Un ja šīs dienas nesaīsinātu, tad neviena miesa neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas saīsinās. 23Ja tad kāds jums sacītu: Lūk, še vai tur ir Kristus, neticiet! 24Jo celsies viltus Kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai maldinātu, ja tas iespējams, arī izredzētos. 25Lūk, es jums saku to jau iepriekš. 26Ja tad jums sacīs: Lūk, Viņš ir tuksnesī, neizejiet! Lūk, Viņš ir kambaros, tad neticiet! 27Jo kā zibens rodas austrumos un atspīd līdz rietumiem, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. 28Jo kur ir miesa, tur salasās arī ērgļi. 29Bet tūdaļ pēc šo bēdu dienām saule aptumšosies, un mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu stiprumi sakustēsies. 30Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies debesīs; un tad visas zemes ciltis vaimanās; un viņas redzēs Cilvēka Dēlu nākam debesu padebešos lielā spēkā un godībā. 31Un Viņš sūtīs savus eņģeļus ar bazūnēm un stipru skaņu; un tie savāks Viņa izredzētos no četriem vējiem, no vienas debesu malas līdz otrai. 32Bet mācieties līdzību no vīģes koka: kad zari jau paliek maigi un lapas plaukst, ziniet, ka vasara tuvu! 33Tā arī jūs: kad visu to redzēsiet, ziniet: Viņš ir tuvu – durvīs! 34Patiesi es jums saku: šī cilts neizzudīs, kamēr tas viss notiks. 35Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. 36Bet to dienu un stundu neviens nezina, pat ne debesu eņģeļi, kā vienīgi Tēvs. 37Jo kā bija Noasa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā. 38Jo kā tanī laikā pirms ūdens plūdiem viņi ēda un dzēra, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, 39Un viņi nesaprata, iekams plūdi nāca un aizrāva visus; tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā. 40Tad divi būs tīrumā: vienu paņems, otru atstās. 41Divas mals dzirnavās: vienu paņems, otru atstās. 42Tāpēc esiet modri, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs atnāks. 43Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā mājā. 44Tāpēc esiet arī jūs sagatavoti, jo jūs nezināt, kurā stundā Cilvēka Dēls atnāks. 45Kā tev šķiet, kurš ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēla pār savu saimi, lai viņiem dotu barību īstā laikā? 46Svētīgs tas kalps, kuru kungs pārnācis atradīs tā darām. 46Bet ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, 47Patiesi es jums saku: Viņš to iecels pār visiem saviem īpašumiem. 49Un iesāks sist savus līdzdarbiniekus, un ēdīs, un dzers ar plītniekiem, 50Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad viņš to negaida, un stundā, kuru nezina. 51Un viņš to satrieks un dos tam kopalgu ar liekuļiem: tur būs raudāšana un zobu griešana.

Chapter 25

1Tad debesvalstība būs pielīdzināma desmit jaunavām, kas, paņēmušas savas lampiņas, izgāja pretim līgavainim un līgavai. 2Bet piecas no tām bija vieglprātīgas un piecas gudras. 3Jo piecas vieglprātīgās paņēma sev līdz lampiņas, bet nepaņēma eļļu. 4Bet gudrās līdz ar lampiņām paņēma arī eļļu savos traukos. 5Kad līgavainis kavējās, visas iemiga un gulēja. 6Bet nakts vidū atskanēja sauciens: Lūk, līgavainis nāk, izejiet viņam pretim! 7Tad visas šīs jaunavas uzcēlās un iededzināja savas lampiņas. 8Bet vieglprātīgās sacīja gudrajām: Dodiet mums no jūsu eļļas, jo mūsu lampiņas izdziest. 9Gudrās atbildēja, sacīdamas: Lai nepietrūktu mums un jums, labāk ejiet pie pārdevējiem un nopērciet sev! 10Bet kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis; un kas bija sagatavojušās, tās kopā ar viņu iegāja kāzās un durvis aizslēdza. 11Bet pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atver mums! 12Bet viņš atbildēja un sacīja: Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. 13Tāpēc esiet modri, jo nezināt ne dienu, ne stundu! 14Tas tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu. 15Un vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām; un pats tūdaļ aizceļoja. 16Bet tas, kas piecus talentus bija saņēmis, aizgāja un laida tos darbā, un ieguva citus piecus. 17Tāpat tas, kas divus bija saņēmis, ieguva citus divus. 18Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu. 19Bet pēc ilga laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka norēķināties ar viņiem. 20Tad atnāca tas, kas bija saņēmis piecus talentus. Viņš atnesa vēl piecus talentus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talentus, lūk, es ieguvu vēl citus piecus! 21Tad viņa kungs sacīja tam: Pareizi, tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! 22Atnāca arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talentus; lūk, es ieguvu vēl citus divus! 23Viņa kungs sacīja tam: Labi, labais un uzticīgais kalps. Tu biji uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! 24Bet atnāca arī tas, kas vienu talentu bija saņēmis, un sacīja: Kungs, es zinu, ka tu esi bargs cilvēks: tu pļauj tur, kur tu neesi sējis, un savāc, kur neesi izkaisījis. 25Es baidījos, aizgāju un paslēpu tavu talentu zemē. Lūk, te saņem, kas tavs! 26Bet viņa kungs atbildēja un tam sacīja: ļaunais un kūtrais kalps! Tu zināji, ka es pļauju tur, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis. 27Taču tev vajadzēja dot manu naudu naudas mainītājiem, lai es pārnācis saņemtu savu mantu ar augļiem. 28Tāpēc atņemiet viņam talentu un dodiet tam, kam desmit talentu! 29Jo katram, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnībā; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam šķietami ir. 30Bet nelietīgo kalpu izmetiet ārējās tumsībās; tur būs raudāšana un zobu griešana. 31Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. 32Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. 33Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. 34Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! 35Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. 36Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie manis. 37Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? 38Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? 39Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? 40Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. 41Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem! 42Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert. 43Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt. 44Tad atbildēs arī tie un sacīs Viņam: Kungs, kad mēs redzējām Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai neapģērbtu, vai slimu, vai cietumā, un neesam Tev kalpojuši? 45Tad Viņš atbildēs tiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši. 46Un šie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie - mūžīgajā dzīvē.

Chapter 26

1Un beidzot notika, ka Jēzus, kad bija pabeidzis visas šīs runas, sacīja saviem mācekļiem: 2Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas; un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu. 3Tad sapulcējās augstie priesteri un tautas vecākie augstā priestera, kas saucās Kaifa, namā. 4Un viņi apspriedās, kā Jēzu ar viltu aizturēt un nonāvēt. 5Bet viņi sacīja: Tikai ne svētku dienā, lai kādreiz ļaudīs nesaceltu nemieru. 6Bet kad Jēzus bija Betānijā, Sīmaņa spitālīgā namā, 7Pie Viņa pienāca sieviete, kurai bija alabastra trauks ar dārgo svaidāmo eļļu; un viņa izlēja to uz Viņa galvas, Viņam pie galda esot. 8Kad mācekļi to redzēja, viņi saskaitās un sacīja: Kāpēc šī izšķērdība? 9Jo varēja to dārgi pārdot un naudu izdalīt trūcīgajiem. 10Bet Jēzus, to zinādams, sacīja viņiem: Kāpēc jūs skumdināt šo sievieti, jo viņa man darījusi labu darbu, 11Jo nabagi vienmēr pie jums, bet es neesmu vienmēr. 12Jo viņa, izliedama šīs svaidāmās zāles uz manas miesas, sagatavoja mani apbedīšanai. 13Patiesi es jums saku: Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņas piemiņai, ko tā darījusi. 14Tad viens no tiem divpadsmit, kuram vārds Jūdass Iskariots, aizgāja pie augstajiem priesteriem 15Un sacīja viņiem: Ko jūs gribat man dot, un es jums Viņu nodošu? Un viņi nolēma tam trīsdesmit sudraba gabalus. 16Un no tā laika tas meklēja izdevību, lai Viņu nodotu. 17Bet pirmajā neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs Tev sagatavojam Lieldienu maltīti? 18Un Jēzus sacīja: Ejiet pilsētā pie zināmā (cilvēka) un sakiet viņam: Mācītājs saka: Mans laiks tuvu; pie tevis es ar saviem mācekļiem svinēšu Lieldienas. 19Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis; un viņi sagatavoja Lieldienas. 20Un Viņš, vakaram iestājoties, ar saviem divpadsmit mācekļiem novietojās pie galda. 21Un Viņš, tiem ēdot, sacīja: Patiesi es jums saku, ka viens no jums mani nodos. 22Un viņi ļoti noskuma, un viens pēc otra sāka jautāt: Kungs, vai es tas esmu? 23Bet Viņš atbildēja un sacīja: Kas kopā ar mani mērc roku bļodā, tas mani nodos. 24Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēdas tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu; būtu labi, ja šis cilvēks nebūtu dzimis. 25Bet Jūdass, kas Viņu nodeva, atbildēja, sacīdams: Rabbi, vai es tas esmu? Viņš tam atbildēja: Tu to pateici. 26Bet, tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! 27Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! 28Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai. 29Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā. 30Un viņi, noskaitījuši pateicības lūgšanu, aizgāja uz Olīvkalnu. 31Tad Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ieļaunosieties no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. 32Bet pēc manas augšāmcelšanās es pirms jums aiziešu uz Galileju. 33Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Un ja visi no Tevis ieļaunotos, es nekad neieļaunošos. 34Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. 35Pēteris sacīja Viņam: Kaut arī man nāktos ar Tevi mirt, es Tevi nenoliegšu. Tāpat sacīja visi citi mācekļi. 36Tad Jēzus kopā ar viņiem aizgāja uz muižu, ko sauc par Ģetzemani, un sacīja saviem mācekļiem: Sēdieties šeit, kamēr es aiziešu tālāk un pielūgšu Dievu! 37Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un divus Zebedeja dēlus un iesāka skumt un baiļoties. 38Tad Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei; palieciet šeit un esiet ar mani nomodā! 39Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš krita uz sava vaiga, lūdza Dievu un sacīja: Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu! 40Un Viņš gāja pie saviem mācekļiem un atrada viņus guļot, un sacīja Pēterim: Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? 41Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja. 42Atkal Viņš aizgāja otrreiz un lūdza Dievu, sacīdams: Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar iet man secen un man tas jāizdzer, tad lai notiek Tavs prāts! 43Un Viņš atkal nāca un atrada tos guļot, jo viņu acis bija smagas. 44Un Viņš, atstājis tos, aizgāja atkal un trešo reizi lūdza Dievu, sacīdams tos pašus vārdus. 45Tad Viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja tiem: Guliet jau nu un dusiet; lūk, stunda pienākusi, un Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. 46Celieties, iesim! Lūk, tuvojas tas, kas mani nodos! 47Un kamēr Viņš vēl runāja, lūk, nāca Jūdass, viens no divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un rungām, kurus sūtīja augstie priesteri un tautas vecākie. 48Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: kuru es skūpstīšu, ir Viņš, to aizturiet! 49Un tūliņ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu. 50Bet Jēzus sacīja viņam: Draugs, kāpēc tu atnāci? Tad tie piegāja, satvēra Jēzu un aizturēja Viņu. 51Lūk, viens no tiem, kas bija ar Jēzu, izstiepa roku, izvilka savu zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. 52Tad Jēzus sacīja viņam: Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā. 53Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūliņ neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? 54Kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek? 55Tanī stundā Jēzus sacīja pūlim: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām mani gūstīt. Ik dienas es sēdēju pie jums svētnīcā mācīdams, un jūs mani neaizturējāt. 56Bet tas viss notika, lai piepildītos pravieša raksti. Tad visi mācekļi atstāja Viņu un aizbēga. 57Bet tie, kas Jēzu saņēma, noveda Viņu pie augstā priestera Kaifas, kur bija sapulcējušies rakstu mācītāji un vecākie. 58Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat augstā priestera pagalmam. Un viņš, iegājis iekšā, apsēdās pie kalpiem, lai redzētu galu. 59Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja nepatiesu liecību pret Jēzu, lai Viņu notiesātu nāvē, 60Un neatrada, lai gan uzstājās daudz netaisnu liecinieku. Bet beidzot nāca divi netaisni liecinieki 61Un sacīja: Viņš ir teicis: es varu Dieva namu nojaukt un to trijās dienās atkal uzcelt. 62Un augstais priesteris piecēlās un sacīja Viņam: Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina? 63Bet Jēzus klusēja. Un augstais priesteris sacīja Viņam: Es zvērinu Tevi pie dzīvā Dieva, lai Tu mums sacītu, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls? 64Jēzus viņam sacīja: Tu to pateici: bet es jums saku, ka no šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā Dieva labās rokas un nākam debesu padebešos. 65Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes, sacīdams: Viņš Dievu zaimojis. Kāpēc mums vēl vajag liecinieku? Lūk, tagad jūs paši dzirdējāt zaimus. 66Kā jums šķiet? Bet viņi atbildēja un sacīja: Viņš nāvi pelnījis. 67Tad tie spļāva Viņam sejā un sita Viņu dūrēm, bet citi pliķēja Viņu sejā 68Un sacīja: Uzmini, Kristu, kurš Tevi sita? 69Bet Pēteris sēdēja ārā, pagalmā. Un viena kalpone pienāca pie Viņa, sacīdama: Arī tu biji ar Jēzu no Galilejas. 70Bet viņš to noliedza visu priekšā, sacīdams: Es nezinu, ko tu runā. 71Bet kad viņš gāja pa vārtiem, viņu ieraudzīja cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: Arī šis bija ar Jēzu Nācarieti. 72Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: Es to Cilvēku nepazīstu. 73Un pēc īsa brīža piegāja tie, kas tur stāvēja, un sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no tiem, jo arī tava valoda nodod tevi. 74Tad viņš sāka lādēties un zvērēt, ka viņš to Cilvēku nepazīst. Un tūdaļ gailis dziedāja. 75Un Pēteris atminējās Jēzus vārdus, ko Viņš bija teicis: Pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš, izgājis ārā, rūgti raudāja.

Chapter 27

1Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un tautas vecākie apspriedās par Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei. 2Un tie, saistījuši Viņu, aizveda un nodeva zemes pārvaldniekam Poncijam Pilātam. 3Tad Jūdass, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš notiesāts, žēluma pamudināts, aiznesa trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem 4Un sacīja: Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Bet tie sacīja: Kāda mums daļa? Skaties pats! 5Un viņš, nometis sudraba gabalus svētnīcā, aizgāja un pakārās cilpā. 6Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: Nav brīv tos mest upurlādē, jo tā ir asins nauda. 7Un apspriedušies viņi nopirka par tiem podnieka tīrumu svešinieku kapsētai. 8Tāpēc šis tīrums līdz šai dienai saucas Hakeldama, tas ir, asins tīrums. 9Tā piepildījās pravieša Jeremija sludinājums, kas saka: Un tie saņēma trīsdesmit sudraba gabalus, novērtētā maksu, kādu Izraēļa dēli bija noteikuši, 10Un atdeva tos par podnieka tīrumu, kā Kungs man pavēlējis. 11Bet Jēzus nostājās zemes pārvaldnieka priekšā; un pārvaldnieks Viņam jautāja, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Jēzus viņam atbildēja: Tu to saki. 12Un kad augstie priesteri un vecākie Viņu apsūdzēja, Viņš nekā neatbildēja. 13Tad Pilāts sacīja Viņam: Vai Tu nedzirdi, cik smagu liecību viņi nodod pret Tevi? 14Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 15Bet augstos svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atbrīvot vienu cietumnieku, kuru viņi vēlējās. 16Bet tanī laikā viņam bija sevišķi ļaunas slavas cietumnieks, vārdā Baraba. 17Un kad viņi bija sapulcējušies, Pilāts sacīja tiem: Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, Barabu vai Jēzu, kuru sauc Kristus? 18Jo viņš zināja, ka tie skaudības dēļ Viņu bija nodevuši. 19Bet kad viņš sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja pie tā, sacīdama: Neaiztiec šo Taisnīgo, jo es šodien sapnī Viņa dēļ daudz cietu! 20Bet augstie priesteri un vecākie pamudināja tautu, lai tā pieprasa Barabu, bet Jēzu nogalina. 21Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja viņiem: Kuru no šiem diviem gribat, lai es jums atlaižu? Bet viņi sacīja: Barabu. 22Pilāts viņiem sacīja: Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus? 23Visi viņi sacīja: Sist Viņu krustā! Zemes pārvaldnieks viņiem sacīja: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet viņi vēl skaļāk kliedza un sacīja: Sist Viņu krustā! 24Bet Pilāts, redzēdams to, ka viņš nekā nepanāk, bet troksnis pavairojas, ņēma ūdeni, mazgāja rokas tautas priekšā, sacīdams: Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši! 25Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem. 26Tad viņš tiem atlaida Barabu, bet Jēzu, šaustītu, nodeva tiem, lai Viņu sit krustā. 27Tad pārvaldnieka kareivji ņēma Jēzu tiesas namā un sapulcināja pie Viņa visu pulku. 28Un tie, izģērbuši Viņu, apvilka Viņam purpura mēteli. 29Un tie, nopinuši kroni no ērkšķiem, lika to Viņam galvā un niedri Viņa labajā rokā. Un tie, Viņa priekšā ceļos mezdamies, izsmēja Viņu, sacīdami: Esi sveicināts, jūdu ķēniņ! 30Un tie spļāva uz Viņu, paņēma niedri un sita Viņam pa galvu. 31Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam mēteli un ietērpa Viņu Viņa paša drēbēs un aizveda, lai Viņu sistu krustā. 32Bet izgājuši, viņi sastapa cilvēku no Kirēnes, vārdā Sīmani; tie piespieda šo nest Viņa krustu. 33Un viņi nonāca tai vietā, ko sauc par Golgātu, tas ir, Kalvārijas vietu. 34Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar žulti. Un Viņš, baudījis, negribēja to dzert. 35Bet kad tie bija Viņu krustā piesituši, tie lozējot izdalīja Viņa drēbes, lai izpildītos pravieša priekšsludinājums, kas saka: Viņi izdalīja manas drēbes un par maniem svārkiem meta kauliņus. 36Un tie sēdēja un apsargāja Viņu. 37Un virs Viņa galvas tie uzlika Viņa vainas uzrakstu: Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš. 38Tad divi slepkavas reizē ar Viņu tika sisti krustā: viens pa labi, otrs pa kreisi. 39Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, 40Un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta! 41Tāpat augstie priesteri ar rakstu mācītājiem un vecākie izsmiedami sacīja: 42Citiem Viņš palīdzēja, pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēļa ķēniņš, lai nokāpj tagad no krusta, un mēs ticēsim Viņam. 43Viņš paļāvās uz Dievu, lai tagad glābj, ja Viņš to vēlas, jo Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. 44Bet arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustos piesisti, tāpat nievāja Viņu. 45Bet no sestās stundas tumsa iestājās pār visu zemi līdz pat devītajai stundai. 46Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: Eli, Eli, lema sabahtani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji? 47Bet daži, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, teica: Viņš sauc Eliju. 48Un tūdaļ viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, piesūcināja to etiķī, uzsprauda niedrē un deva Viņam dzert. 49Bet citi sacīja: Pagaidi, redzēsim, vai Elijs nāks Viņu glābt. 50Bet Jēzus atkal sauca skaļā balsī un atdeva savu garu. 51Un, lūk, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa, 52Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. 53Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. 54Bet virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls. 55Bet tur bija daudz sieviešu no tālienes, kas pavadīja Jēzu no Galilejas un kalpoja Viņam. 56Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte. 57Bet vakaram iestājoties, nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis. 58Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja miesas atdot. 59Un kad Jāzeps saņēma miesas, viņš ietina tās tīrā audeklā. 60Un viņš ielika tās savā jaunajā kapā, ko bija izcirtis klintī. Un viņš, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja. 61Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija; viņas sēdēja iepretim kapam. 62Bet otrā dienā, kas ir pēc sataisīšanās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta 63Un sacīja: Kungs, mēs atminējāmies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām es augšāmcelšos. 64Tāpēc pavēli apsargāt kapu līdz trešajai dienai, ka kādreiz neatnāk Viņa mācekļi un nenozog Viņu, un nepasaka tautai: Viņš uzcēlies no miroņiem. Tad pēdējā viltība būtu lielāka nekā pirmā. 65Pilāts viņiem atbildēja: Ņemiet sardzi, ejiet un apsargājiet, kā zināt! 66Un viņi aizgāja, pielika kapam sardzi un apzīmogoja akmeni.

Chapter 28

1Bet, kad sabats beidzās, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca apskatīt kapu. 2Un, lūk, notika liela zemestrīce, jo Kunga eņģelis nāca no debesīm un piegājis novēla akmeni, un apsēdās uz tā. 3Un viņa skats bija kā zibens un viņa drēbes – baltas kā sniegs. 4Bet sargi bailēs drebēja un bijās no viņa, un kļuva kā miruši. 5Bet eņģelis uzrunāja sievietes un sacīja: Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis. Nāciet un aplūkojiet to vietu, kur Kungs bija nolikts! 7Un ejiet steigšus un pasakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies, un, lūk, Viņš pirms jums aizies uz Galileju. Tur jūs Viņu redzēsiet. Lūk, es jums to vēstīju. 8Un viņas bailēs un lielā priekā ātri izgāja no kapa un steidzās to vēstīt Viņa mācekļiem. 9Un, lūk, Jēzus sastapa viņas un sacīja: Esiet sveicinātas! Bet tās piegāja, apskāva Viņa kājas un pielūdza Viņu. 10Tad Jēzus sacīja viņām: Nebīstieties, ejiet un paziņojiet maniem brāļiem, lai viņi iet uz Galileju! Tur viņi mani redzēs. 11Kad viņas bija aizgājušas, lūk, daži no sargiem, iegājuši pilsētā, paziņoja augstajiem priesteriem visu, kas bija noticis. 12Un viņi, sapulcējušies ar vecākajiem, nolēma dot kareivjiem daudz naudas 13Un teica: Sakiet: Viņa mācekļi atnāca naktī un, mums guļot, nozaga Viņu. 14Un mēs, ja zemes pārvaldnieks par to dabūs zināt, viņu pārliecināsim un gādāsim par jūsu drošību. 15Un sargi, saņēmuši naudu, darīja, kā bija mācīti. Un šī valoda izpaudās starp jūdiem līdz pat šai dienai. 16Bet vienpadsmit mācekļi aizgāja Galilejā uz to kalnu, kur Jēzus bija viņiem pavēlējis. 17Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza Viņu, bet daži šaubījās. 18Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: Man dota visa vara debesīs un virs zemes. 19Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, 20Mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis, un, lūk, es esmu ar jums līdz pasaules galam.

Mark

Chapter 2

1Un pēc dažām dienām Viņš atkal gāja uz Kafarnaumu; 2Un, kad kļuva zināms, ka Viņš ir namā, daudzi sapulcējās tā, ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas; un Viņš tiem sludināja vārdu. 3Un pie Viņa nāca ar triekas piemeklēto, ko četri nesa. 4Un kad tie nevarēja aiznest to pie Viņa ļaužu pulku dēļ, tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, atvēruši to, viņi nolaida gultu, kurā gulēja triekas skartais. 5Bet Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja triekas skartajam: Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti! 6Bet tur bija daži no rakstu mācītājiem, kas sēdēja un domāja savās sirdīs: 7Ko Viņš tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs? 8Jēzus savā garā tūdaļ nomanīja, ka tie sevī tā domāja, un sacīja viņiem: Kāpēc jūs tā domājat savās sirdīs? 9Ko vieglāk pateikt triekas slimajam: tavi grēki tev tiek piedoti, vai teikt: celies, ņem savu gultu un staigā? 10Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas slimajam: 11Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! 12Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši. 13Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš tos mācīja. 14Un Viņš, garām iedams, redzēja Levi, Alfeja dēlu, sēžam pie muitas, un sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies gāja Viņam līdz. 15Un notika, ka Viņam, tā mājā esot pie galda, daudzi muitnieki un grēcinieki bija pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, kas arī Viņam gāja līdz. 16Un rakstu mācītāji un farizeji, redzēdami, ka Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd un dzer kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? 17Un Jēzus, to dzirdējis, sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav nepieciešams, bet gan slimiem, jo es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus. 18Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja; un tie nāca un sacīja Viņam: Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeji gavē, bet Tavi mācekļi negavē? 19Un Jēzus sacīja viņiem: Vai kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis pie viņiem? Tik ilgi, kamēr līgavainis pie viņiem, tie nevar gavēt. 20Bet nāks dienas, kad līgavaini viņiem atņems, tad tanīs dienās tie gavēs. 21Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks. 22Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos: citādi vīns pārplēš maisus, un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jauno vīnu vajag liet jaunajos maisos. 23Un notika atkal, ka Kungs sabatā gāja cauri druvai, un Viņa mācekļi iedami sāka raut vārpas. 24Bet farizeji sacīja Viņam: Lūk, tie dara sabatā to, ko nav brīv. 25Un Viņš sacīja tiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad tam bija trūkums, un viņš pats bija izsalcis, un tie, kas ar viņu bija? 26Kā viņš augstā priestera Abiatara laikā iegāja dievnamā un ēda upura maizi, kuru nevienam nenācās ēst, kā vien priesteriem; un viņš deva tiem, kas ar viņu bija. 27Un Viņš tiem sacīja: Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ. 28Tāpēc Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.

Chapter 3

1Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur atradās cilvēks, kam bija nokaltusi roka. 2Un tie Viņu uzmanīja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai Viņu apsūdzētu. 3Un Viņš sacīja cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: Stājies vidū! 4Un Viņš sacīja tiem: Vai sabatā pienākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? Bet viņi klusēja. 5Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela. 6Un farizeji izgājuši tūlīt apspriedās ar herodiešiem pret Viņu, kā Viņu nonāvēt. 7Bet Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pie jūras; un daudz ļaužu no Galilejas un Jūdejas sekoja Viņam. 8Un liels daudzums no Jeruzalemes un no Idumejas, un Aizjordānijas, un no Tiras apkārtnes, un Sidonas, dzirdēdami, ko Viņš dara, nāca pie Viņa. 9Un Viņš sacīja saviem mācekļiem, lai tie sagatavo Viņam laivu ļaužu dēļ, lai tie Viņu nenospiestu. 10Jo Viņš daudzus izdziedināja, tā ka tie, kam bija kādas kaites, metās pie Viņa, lai Viņam pieskartos. 11Un nešķīstie gari, redzot Viņu, metās Viņa priekšā zemē un kliedza, sacīdami: 12Tu esi Dieva Dēls! Un Viņš tos stingri norāja, lai tie Viņu neatklāj. 13Un Viņš, uzkāpis kalnā, aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās; un tie pienāca pie Viņa. 14Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt. 15Un Viņš tiem deva varu dziedināt slimības un izdzīt ļaunos garus. 16Un Sīmanim Viņš pielika vārdu Pēteris; 17Un Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un pielika viņiem vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli; 18Un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kanānieti. 19Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva. 20Un viņi atnāk mājās; un daudz ļaužu atkal sapulcējās, tā ka viņi nevarēja pat maizi ēst. 21Un kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tie izgāja Viņu aizturēt, jo tie sacīja: Viņš kļuvis bezprātīgs. 22Un rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzalemes, sacīja, ka Viņā Belcebuls un ka ļaunos garus Viņš izdzen ar velnu virsnieka spēku. 23Un tos kopā sasaucis, Viņš sacīja tiem līdzībās: kā sātans var sātanu izdzīt? 24Un ja valsts savā iekšienē sašķeļas, tad tāda valsts nevar pastāvēt. 25Un ja kāds nams pret sevi pašu nāk naidā, tāds nams nevar pastāvēt. 26Ja nu sātans celsies pret sevi pašu, tad viņā notiek šķelšanās; un viņš nevar pastāvēt, bet viņam ir gals klāt. 27Neviens nespēj, spēcīgā namā iegājis, tā rīkus laupīt, pirms nebūs stiprais saistīts; un tad viņš tā namu izlaupīs. 28Patiesi es jums saku, ka cilvēku bērniem visi grēki un zaimi, ar kādiem ir zaimojuši, tiks piedoti, 29Bet kas zaimo Svēto Garu, tas piedošanu ne mūžam nedabūs, bet pelnīs mūžīgo grēku. 30Jo viņi sacīja: Viņā ir nešķīstais gars. 31Un atnāca Viņa māte un brāļi; un tie, ārā stāvēdami, sūtīja pie Viņa un aicināja Viņu. 32Un ļaudis sēdēja ap Viņu un sacīja Viņam: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi ārā meklē Tevi. 33Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kas ir mana māte un mani brāļi? 34Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! 35Jo, kas pilda Dieva prātu, tas ir mans brālis un mana māsa, un māte.

Chapter 4

1Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras; un daudz ļaužu pulcējās pie Viņa, tā ka Viņš, iekāpis laivā, sēdēja uz jūras; un visi ļaudis bija uz zemes pie jūras. 2Un Viņš tos daudz mācīja līdzībās; un savā mācībā sacīja tiem: 3Klausieties: lūk, sējējs izgāja sēt. 4Un sēkla, viņam sējot, krita ceļmalā; un debess putni nāca un to apēda. 5Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūliņ uzdīga, tāpēc, ka nebija dziļi zemē. 6Un kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. 7Un cita krita starp ērkšķiem; un ērkšķi uzauga un nomāca to, un tā nenesa augļus. 8Un cita krita labā zemē, tā uzdīga un auga, un nesa augļus; un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi. 9Un Viņš sacīja: Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! 10Un kad Viņš bija viens pats, tie divpadsmit, kas ar Viņu bija, jautāja par līdzību. 11Un Viņš tiem sacīja: Jums ir dots saprast Dieva valstības noslēpumus, bet tiem, kas ir ārā, tas viss notiek līdzībās, 12Ka tie skatīdamies skatās, bet neredz, un klausīdamies dzird, bet nesaprot, ka tie neatgriežas, un grēki tiem netiek piedoti. (Is. 6,9; Mt.13,14; Jņ.12,40; Apd.28,26; Rom.11,8) 13Un Viņš tiem sacīja: Jūs nesaprotat šo līdzību? Kā tad jūs sapratīsiet visas līdzības? 14Tas, kas sēj, sēj vārdu. 15Bet šie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, ir tie, kas dzirdējuši, bet tūdaļ nāk sātans un atņem viņu sirdīs sēto vārdu. 16Un tāpat tie, kas akmenājā sēti; viņi, kad vārdu dzird, tūdaļ to priecīgi pieņem. 17Bet tiem nav saknes sevī: viņi ir nepastāvīgi; tiklīdz rodas apspiešanas un vajāšanas vārda dēļ, tie tūdaļ krīt apgrēcībā. 18Bet citi, kas starp ērkšķiem sēti, tie ir tie, kas vārdu uzklausa, 19Bet pasaules rūpes un bagātības, viltus un citas kārības, ieejot tanī, nomāc vārdu, un tas paliek neauglīgs. 20Un labajā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un to uzņem, un nes augļus: cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits simtkārtīgus. 21Un Viņš sacīja tiem: Vai tad gaismu meklē, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liktu svečturī? 22Jo nekas nepaliek apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepenībā, kas netaptu zināms. 23Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! 24Un Viņš tiem sacīja: Lieciet vērā, ko jūs dzirdat! Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums atmērīs un vēl klāt pieliks. 25Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, arī tas, kas viņam ir, tiks no tā atņemts. 26Un Viņš sacīja: Ar Dieva valstību ir tāpat, kā cilvēks sēklu iesēj zemē. 27Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot. 28Jo zeme nes augļus: vispirms stiebru, tad vārpu, beigās pilnu vārpu graudiem. 29Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ lieto sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt. 30Un Viņš sacīja: Kam mēs pielīdzināsim Dieva valstību? Vai kādā līdzībā mēs to attēlosim? 31Viņa ir kā sinepju grauds, kas iesēts zemē, kurš ir mazākais no visām sēklām, kas ir virs zemes; 32Un kad tas ir iesēts, tas aug un kļūst lielāks par visiem stādiem; un tas laiž lielus zarus, tā ka debesu putni var dzīvot tā pavēnī. 33Un daudzās tādās līdzībās Viņš runāja tiem vārdu, tā ka tie spēja to saprast. 34Bet bez līdzībām Viņš tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem Viņš atsevišķi izskaidroja visu. 35Un tanī pat dienā, kad vakars bija iestājies, Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pretējā krastā! 36Un tie, ļaudis atlaiduši, tā ka Viņš bija laivā, ņēma Viņu līdz, arī citas laivas bija pie Viņa. 37Un sacēlās liela vētra, un gāza viļņus laivā, tā ka laiva pildījās. 38Bet Viņš gulēja laivas galā uz spilvena; un tie modināja Viņu un sacīja Viņam: Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā? 39Un uzcēlies, Viņš piedraudēja vējam un sacīja jūrai: Paliec klusu, nomierinies! Un vējš nostājās, un iestājās liels klusums. 40Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums vēl trūkst ticības? Un viņi ļoti izbijās un jautāja viens otram: Kā tev šķiet, kas Viņš ir, ka Viņam vēji un jūra paklausa?

Chapter 5

1Un Viņi nonāca viņpus jūras geraziešu zemē. 2Un Viņam, izkāpjot no laivas, tūdaļ no kapiem nāca pretim nešķīstā gara apsēsts cilvēks. 3Viņam bija mītne kapos; un neviens nevarēja viņu pat važām sasiet, 4Jo bieži viņš, sasiets kāju valgā un važās, sarāva važas un salauza valgu; un neviens nespēja viņu savaldīt. 5Un vienmēr dienām un naktīm viņš mita kapos un kalnos, kliedza un sevi dauzīja akmeņiem. 6Bet ieraudzījis Jēzu tālumā, tas pieskrēja un pielūdza Viņu. 7Un viņš, kliegdams stiprā balsī, sacīja: Kas man un Tev, Jēzu, Dieva Visaugstākā Dēls? Es zvērinu Tevi pie Dieva, nemoci mani! 8Jo Viņš tam sacīja: Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka! 9Un Viņš tam jautāja: Kāds tavs vārds? Un tas atbildēja Viņam: Leģions mans vārds, jo mēs esam daudz. 10Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no šī apgabala neizdzītu. 11Bet tur pie kalna ganījās liels cūku bars. 12Un gari lūdza Viņu, sacīdami: Sūti mūs cūkās, lai mēs tanīs ieejam! 13Un Jēzus tūdaļ atļāva tiem. Un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās, un cūku bars, kurā bija ap divi tūkstoši, lielā ātrumā metās jūrā un noslīka. 14Bet to gani aizbēga un pastāstīja pilsētā un laukos. Un iedzīvotāji izgāja raudzīt, kas noticis. 15Un viņi nāca pie Jēzus un redzēja to, kas tika ļaunā gara mocīts, sēžam apģērbtu un pilnā prātā; un tie ļoti nobijās. 16Un tie, kas to bija redzējuši, stāstīja viņiem, kas notika ar ļaunā gara apsēsto un cūkām. 17Un tie sāka Viņu lūgt, lai Viņš aizietu no to robežām. 18Bet kad Viņš kāpa laivā, sāka Viņu lūgt tas, kas bija ļaunā gara apsēts, lai tas varētu palikt pie Viņa. 19Un Viņš tam neatļāva, bet sacīja tam: Ej savās mājās pie savējiem un pasludini viņiem, kādas lielas lietas Kungs tev darījis un ka Viņš par tevi apžēlojies! 20Un viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis, un visi brīnījās. 21Un kad Jēzus atkal laivā pārcēlās pāri jūrai, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks; un Viņš bija pie jūras. 22Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām, 23Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu! 24Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu. 25Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas. 26Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī. 27Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm. 28Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. 29Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta. 30Un Jēzus tūdaļ, sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās pret ļaudīm un sacīja: Kas skāra manas drēbes? 31Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās? 32Un Viņš apskatījās, lai redzētu to, kas to bija darījusi. 33Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā zemē un teica Viņam visu patiesību. 34Bet Viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi darījusi veselu! Ej mierā un esi vesela no savas kaites! 35Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju? 36Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: Nebīsties, tikai tici! 37Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim. 38Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja. 39Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ. 40Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja. 41Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām! 42Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns. 43Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.

Chapter 6

1Un Viņš, izgājis no turienes, gāja uz savu dzimteni; un Viņa mācekļi sekoja Viņam. 2Un, kad atnāca sabats, Viņš sāka mācīt sinagogā; un daudzi, Viņu dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību, sacīdami: No kurienes Viņam tas viss? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek ar Viņa rokām? 3Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ieļaunojās no Viņa. 4Un Jēzus sacīja viņiem: Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu dzimteni, savu māju un savus radus. 5Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, tik vien nedaudzus slimniekus Viņš dziedināja, uzlikdams rokas. 6Un Viņš brīnījās par viņu neticību; un mācīdams Viņš apstaigāja apkārtnes miestus. 7Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem. 8Un Viņš pavēlēja tiem nekā neņemt ceļā līdz: ne somu, ne maizi, ne naudu jostā, bet tikai spieķi, 9Un apaut sandales un neuzvilkt divus svārkus. 10Un Viņš tiem sacīja: Kur jūs kādā mājā ieiesiet, tur palieciet, kamēr no turienes iziesiet. 11Un ja kāds jūs neuzņemtu un jūs neuzklausītu, iziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām tiem par liecību! 12Un viņi izgāja un sludināja grēku gandarīšanu. 13Un viņi izdzina daudz ļauno garu un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus. 14Ķēniņš Herods dzirdēja (jo Viņa vārds bija kļuvis zināms), un sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā. 15Bet citi sacīja, ka Viņš ir Elijs. Bet citi runāja, ka Viņš ir pravietis vai viens no praviešiem. 16To dzirdot, Herods sacīja: Jānis, kam es galvu nocirtu, ir uzcēlies no miroņiem. 17Jo Herods pats sūtīja un apcietināja Jāni, un saistīja viņu cietumā Herodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ, jo viņš to bija apprecējis. 18Jo Jānis sacīja Herodam: Tu nedrīksti turēt pie sevis sava brāļa sievu. 19Bet Herodija nīda viņu un gribēja to nonāvēt, bet nevarēja. 20Jo Herods no Jāņa bijās, zinādams, ka Viņš ir taisnīgs un svēts vīrs, un sargāja viņu; un, to uzklausījis, daudz darīja un labprāt viņā klausījās. 21Un kad pienāca attiecīga diena, Herods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem, un augstajiem sarīkoja mielastu. 22Un Herodijas meita ienāca un dejoja, un patika Herodam un tiem, kas kopā atradās pie galda. Tad ķēniņš sacīja meitenei: Prasi no manis, ko gribēdama, un es tev to došu. 23Un viņš tai zvērēja: Visu, ko tu prasīsi, es tev došu, kaut vai pusi no savas valsts. 24Bet tā izgāja un sacīja savai mātei: Ko lai es prasu? Bet tā sacīja: Jāņa Kristītāja galvu. 25Un kad viņa tūlīt steigšus iegāja pie ķēniņa, tā prasīja, sacīdama: Es gribu, ka tu tūdaļ dotu man bļodā Jāņa Kristītāja galvu. 26Un ķēniņš noskuma, bet zvēresta un to dēļ, kas bija pie galda, viņš negribēja to apbēdināt. 27Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu. Un tas cietumā nocirta viņam galvu. 28Un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei; un meitene atdeva to savai mātei. 29Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca, paņēma viņa miesas un ielika tās kapā. 30Un apustuļi, sapulcējušies pie Jēzus, pastāstīja Viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši. 31Un Viņš tiem sacīja: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūtieties drusku! Jo daudz bija to, kas nāca un gāja, un viņiem nebija pat laika ēšanai. 32Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā. 33Un tie redzēja viņus aizbraucam, un daudzi uzzināja to. Un tie kājām no visām pilsētām saskrēja tur, aizsteidzoties viņiem priekšā. 34Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos. 35Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi; 36Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai! 37Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst. 38Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis. 39Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē. 40Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit. 41Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem. 42Un visi ēda un paēda. 43Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm. 44Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru. 45Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis. 46Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt. 47Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. 48Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām. 49Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza. 50Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties! 51Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās. 52Jo viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas. 53Un pārcēlušies viņi nāca Ģenezaretes zemē un piestājās malā. 54Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu. 55Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. 56Un kur vien Viņš iegāja miestos vai ciemos, vai pilsētās, visur tie lika neveselos ielās un lūdza Viņu atļaut pieskarties Viņa drēbju šuvei; un kas Viņam pieskārās, tie kļuva veseli.

Chapter 7

1Un pie Viņa sapulcējās farizeji un daži no Jeruzalemes atnākušie rakstu mācītāji. 2Un tie, redzēdami dažus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, ņēma to ļaunā. 3Jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms tie, turēdamies pie senču ieražām, nav vairākkārt nomazgājuši rokas. 4Un tie, pārnākuši no tirgus, neēd, kamēr nav mazgājušies; un ir vēl daudz cita, kas tiem uzdots pildīt: kā biķeru, krūžu, vara trauku un guļamvietu mazgāšana. 5Un farizeji un rakstu mācītāji jautāja Viņam: Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām, bet ēd maizi, nemazgājuši rokas? 6Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. 7Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus. (Is.29,13) 8Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas: krūžu un kausu mazgāšanas un daudz ko citu šim līdzīgu jūs darāt. 9Un Viņš tiem sacīja: Vai labi, ka jūs Dieva bausli padarāt nesaistošu, lai pildītu savas ieražas? 10Jo Mozus saka: Godā savu tēvu un māti! Un kas nolād tēvu un māti, tam būs mirt. 11Bet jūs sakāt: Ja kāds sacītu tēvam un mātei: Korban, tas ir: Upura dāvana lai būs tas, kas tev no manis varētu par labu nākt, 12Tad jūs neļaujat viņam vairs nekā darīt sava tēva un mātes labā, 13Atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām, ko jūs esat ieveduši. Un daudz šim līdzīga jūs darāt. 14Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet! 15Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna. 16Ja kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! 17Un kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi jautāja Viņam par šo līdzību. 18Un Viņš tiem sacīja: Tā arī jūs vēl esat neprašas? Vai jūs nesaprotat, ka viss, kas no ārienes ieiet cilvēkā, nevar to apgānīt? 19Jo tas neieiet viņa sirdī, bet nonāk vēderā un iziet laukā, tīrīdams katru barību. 20Bet Viņš sacīja: Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. 21Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības. 22Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. 23Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku. 24Un Viņš cēlies aizgāja no turienes uz Tiras un Sidonas apgabalu; un, iegājis kādā namā, Viņš vēlējās, lai neviens to nezinātu; bet Viņš nevarēja palikt apslēpts. 25Un tūdaļ kāda sieviete, kuras meitiņa bija ļaunā gara apsēsta, izdzirdusi par Viņu, iegāja un krita pie Viņa kājām. 26Bet šī sieviete bija pagāniete, pēc dzimuma sirofeniķiete. Un tā lūdza Viņu, lai Viņš izdzen ļauno garu no viņas meitas. 27Viņš tai sacīja: Pagaidi, lai vispirms bērni tiek paēdināti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem. 28Bet tā atbildēja un sacīja Viņam: Jā gan, Kungs, jo arī sunīši ēd zem galda no bērnu druskām. 29Un Viņš tai sacīja: Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas. 30Un tā, nogājusi savās mājās, atrada meitiņu gultā guļam; un ļaunais gars viņu bija atstājis. 31Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. 32Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku. 33Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli. 34Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries! 35Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi. 36Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja. 37Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem - spējas runāt.

Chapter 8

1Tanīs dienās, kad daudz ļaužu bija kopā un tiem nebija ko ēst, Viņš, saaicinājis mācekļus, sacīja tiem: 2Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst. 3Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes. 4Un Viņa mācekļi atbildēja Viņam: Kas šos var paēdināt ar maizi še, tuksnesī? 5Un Viņš jautāja tiem: Cik jums ir maizes? Tie atbildēja: Septiņas. 6Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. Un, paņēmis septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva tās saviem mācekļiem, lai viņi ceļ priekšā; un viņi cēla tās ļaudīm priekšā. 7Un viņiem bija nedaudz zivtiņu; un tās Viņš svētīja un pavēlēja celt priekšā. 8Un viņi ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušajām druskām septiņus grozus. 9Bet to, kas ēda, bija tūkstoši četri; un tad Viņš tos atlaida. 10Un tūdaļ Viņš ar saviem mācekļiem, iekāpis laivā, nonāca Dalmanutas robežās. 11Un farizeji izgājuši sāka strīdēties ar Viņu un, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. 12Un Viņš nopūtās savā garā un sacīja: Ko šī cilts meklē zīmi? Patiesi es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netiks dota. 13Un Viņš, tos atlaidis, atkal iekāpa laivā un pārcēlās otrā malā. 14Un viņi bija aizmirsuši paņemt līdz maizi; un viņiem laivā nebija vairāk līdz kā viena maize. 15Un Viņš tiem piekodināja un sacīja: Skatieties un sargieties no farizeju rauga un Heroda rauga! 16Un viņi domāja un savā starpā runāja: Tas tāpēc, ka mums nav maizes. 17To nomanīdams, Jēzus sacīja viņiem: Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl nocietināta? 18Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Un jūs neatminaties, 19Kad es piecas maizes lauzu pieciem tūkstošiem, cik grozu jūs savācāt pilnus druskām? Tie Viņam saka: Divpadsmit. 20Kad es lauzu septiņas maizes četriem tūkstošiem: cik grozu jūs savācāt ar druskām? Un tie sacīja Viņam: Septiņus. 21Un Viņš tiem sacīja: Kā tad jūs vēl nesaprotat? 22Un viņi nonāca Betsaidā; un pie Viņa atveda neredzīgo un lūdza Viņu, lai Viņš tam pieskartos. 23Un Viņš, paņēmis neredzīgo aiz rokas, izveda to ārpus miesta; ar siekalām apslapinājis viņa acis un uzlicis tam savas rokas, Viņš jautāja, vai viņš ko redzot? 24Un tas, atvēris acis, sacīja: Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam. 25Tad Viņš atkal uzlika rokas uz tā acīm; un tas sāka redzēt. Un tas kļuva vesels, tā ka visu skaidri redzēja. 26Un Viņš sūtīja to mājās, sacīdams: Ej savās mājās un, kad ieiesi miestā, nesaki nevienam! 27Un Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja uz Filipa Cesarijas miestiem; un Viņš ceļā jautāja saviem mācekļiem, tiem sacīdams: Ko ļaudis saka? Kas es esmu? 28Tie atbildēja Viņam un sacīja: Jānis Kristītājs, citi – Elijs, bet citi – ka viens no praviešiem. 29Tad Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus. 30Un Viņš tiem piekodināja, lai tie par Viņu nevienam nekā nesaka. 31Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš un jākļūst vecāko un augsto priesteru, un rakstu macītāju atmestam un nonāvētam, un pēc trim dienām Viņš celsies no miroņiem. 32Un Viņš runāja šos vārdus atklāti. Un Pēteris, paņēmis savrup Viņu, sāka Viņu apsaukt. 33Viņš, pagriezies un savus mācekļus uzlūkojis, piedraudēja Pēterim, sacīdams: Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo! 34Un Viņš, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, sacīja tiem: Ja kas man grib sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man! 35Un kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un evaņģēlija labad, tas to izglābs. 36Jo kāds labums cilvēkam, ja viņš iemantotu visu pasauli, bet savai dvēselei darīs zaudējumu? 37Vai kādu maiņas pretvērtību cilvēks dos par savu dvēseli? 38Ja kas manis un manu vārdu dēļ kaunēsies šīs laulības pārkāpējas un grēcīgās cilts priekšā, tā dēļ arī Cilvēks Dēls kaunēsies, kad Viņš ar saviem eņģeļiem nāks sava Tēva godībā. 39Un Viņš tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību spēkā atnākam.

Chapter 9

1Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un veda viņus vienus savrup augstā kalnā, un tika apskaidrots viņu priekšā. 2Un Viņa drēbes kļuva spožas un ļoti baltas kā sniegs, kādas neviens balinātājs virs zemes nevar izbalināt. 3Un viņiem parādījās Elijs ar Mozu un runāja ar Jēzu. 4Un Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: Mācītāj, labi mums šeit būt; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu, Mozum vienu un Elijam vienu! 5Jo viņš nezināja, ko viņš runāja, jo tie bija pārbijušies. 6Un padebess tos apēnoja, un no padebess nāca balss, sacīdama: Šis ir mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu! 7Un viņi, tūdaļ apskatījušies, vairs nevienu pie sevis neredzēja, kā tikai Jēzu. 8Un Viņš, tiem no kalna nokāpjot, pavēlēja nevienam par redzēto nestāstīt, pirms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. 9Un viņi vārdu paturēja sevī, savā starpā pārrunādami, kas tas ir, kad Viņš būs no miroņiem augšāmcēlies. 10Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Kā tad farizeji un rakstu mācītāji saka, ka iepriekš jānāk Elijam? 11Viņš atbildēja un sacīja tiem: Elijs, protams, iepriekš atnācis, visu atjaunos, tāpat kā arī par Cilvēka Dēlu ir rakstīts, ka Viņam daudz būs jācieš un jātop nicinātam? 12Bet es jums saku, ka arī Elijs ir nācis, un tie viņam darīja, ko gribēdami, kā par to rakstīts. 13Un Viņš, atnācis pie saviem mācekļiem, redzēja lielu ļaužu pulku ap tiem un rakstu mācītājus, strīdoties ar viņiem. 14Un tiklīdz visi ļaudis ieraudzīja Jēzu, tie brīnījās un nobijās, un pieskrējuši sveicināja Viņu. 15Un Viņš jautāja tiem: Ko jūs savā starpā strīdaties? 16Un viens no ļaužu pulka atbildēja un sacīja: Mācītāj, es atvedu pie Tevis savu mēmā gara apsēsto dēlu. 17Un kur vien tas viņu sagrābj, tas to met zemē, un viņš puto un griež zobus, un sastingst. Un es Taviem mācekļiem sacīju, lai viņi to izdzen, bet viņi nevarēja. 18Viņš tiem atbildēja un sacīja: Ak, neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs cietīšu? Vediet to pie manis! 19Un viņi to atveda. Un kad Viņš to redzēja, gars tūdaļ to raustīja; un tas, zemē nokritis, putodamies vārtījās. 20Un Viņš jautāja tā tēvam: Cik ilgs laiks ir, kamēr tam tā noticis? Un tas atbildēja: No bērnības. 21Un bieži tas viņu metis ugunī un ūdenī, lai viņu nogalinātu. Bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi un apžēlojies par mums! 22Bet Jēzus viņam sacīja: Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams. 23Un tūdaļ zēna tēvs iesaucās un raudādams sacīja: Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai! 24Un Jēzus, redzēdams ļaudis sapulcējoties, piedraudēja nešķīstajam garam un sacīja tam: Tu kurlais un mēmais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un vairs tanī neieej! 25Un tas, kliegdams un stipri viņu raustīdams, izgāja no tā; un viņš kļuva kā mironis, tā ka daudzi sacīja: Viņš ir miris. 26Bet Jēzus, satvēris viņu aiz rokas, pacēla to; un viņš piecēlās. 27Un kad Viņš iegāja namā, mācekļi, vienatnē būdami, jautāja Viņam: Kāpēc mēs to nespējām izdzīt? 28Un Viņš tiem sacīja: Šī suga citādi nevar tikt izdzīta, kā tikai Dievu lūdzot un gavējot. 29Un tie, izgājuši no turienes, gāja cauri Galilejai; un Viņš nevēlējās, lai kāds par to zinātu. 30Bet Viņš mācīja savus mācekļus un sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies. 31Bet tie šo vārdu nesaprata un baidījās Viņam jautāt. 32Un viņi nonāca Kafarnaumā. Kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? 33Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks. 34Un Viņš, apsēdies, piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. 35Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: 36Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis. 37Jānis Viņam atbildēja un sacīja: Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, Tavā vārdā ļaunos garus izdzenam; un mēs viņam aizliedzām. 38Bet Jēzus sacīja: Neliedziet viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt. 39Jo kas nav pret jums, tas ir ar jums. 40Jo kas jums pasniegs manā vārdā dzeršanai biķeri ūdens, tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku, tam viņa alga nezudīs. 41Un ja kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā. 42Un ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī, 43Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 44Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: labāk tev klibam ieiet mūžīgā dzīvībā, nekā tev divas kājas un tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī, 45Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 46Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī, 47Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 48Jo ikviens ugunī taps sālīts, un katrs upuris tiks sālī sālīts. 49Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nederīga, ar ko jūs to padarīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un uzturiet mieru savā starpā!

Chapter 10

1Un Viņš, cēlies no turienes, nāca Jūdejas robežās, viņpus Jordānai; un atkal ļaužu pulki sapulcējās pie Viņa; un Viņš kā parasti mācīja tos. 2Un farizeji pienāca un, Viņu kārdinādami, jautāja: Vai vīrs drīkst šķirties no sievas? 3Bet Viņš atbildēdams sacīja tiem: Ko Mozus jums pavēlējis? 4Tie sacīja: Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās grāmatu un šķirties. (5.Moz.24,1) 5Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu rakstījis. 6Bet no radīšanas sākuma Dievs viņus radīja kā vīrieti un sievieti. (1.Moz.1,27) 7Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un paliks pie savas sievas. (1.Moz.2,24; Mt.19,5; 1.Kor.7,10; Ef.5,31) 8Un tie būs divi vienā miesā. Tātad viņi jau nav divi, bet viena miesa. (1.Kor.6,16) 9Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. 10Un Viņa mācekļi mājās atkal jautāja Viņam par to pašu. 11Un Viņš tiem sacīja: Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. 12Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību. (Lk.16,18; 1.Kor.7,10-11) 13Un Viņam atnesa bērniņus, lai Viņš tiem pieskartos, bet mācekļi norāja nesējus. 14Jēzus, tos redzēdams, saīga un sacīja viņiem: Laidiet bērniņus pie manis nākt un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 15Patiesi, es jums saku: kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies. (Mt.18,3) 16Un Viņš tos apskāva un, uzlicis tiem rokas, tos svētīja. 17Un kad Viņš bija izgājis ceļā, kāds piesteidzās un, ceļos pret Viņu nometies, lūdza Viņu: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvošanu? 18Bet Jēzus sacīja viņam: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labais, kā vienīgi Dievs. 19Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs krāpt, tev būs tēvu un māti godāt! 20Bet tas atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, no savas jaunības es esmu visu to pildījis. 21Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! 22Tas, noskumis par šo vārdu, aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz īpašumu. 23Un Jēzus apskatījies sacīja saviem mācekļiem: Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā! 24Bet mācekļi iztrūkās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēdams, sacīja tiem: Bērniņi, cik grūti ieiet Dieva valstībā tiem, kas paļaujas uz naudu! 25Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. 26Tie vēl vairāk brīnījās un savā starpā runāja: Un kas tad var kļūt pestīts? 27Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams. (Mt.19,26) 28Un Pēteris sāka Viņam runāt: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. (Mt.19,27;Lk.18,28) 29Jēzus atbildēdams sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, 30Kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākošajā laikā mūžīgo dzīvi. 31Bet daudzi pirmie būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. (Mt.19,30) 32Bet viņi bija ceļā, iedami uz Jeruzalemi; un Jēzus gāja viņiem pa priekšu; un tie, iztrūkušies un baidīdamies, sekoja. Un Viņš atkal, pieaicinājis tos divpadsmit, sāka tiem runāt par to, kas Viņam notiks. (Mt.20,17; Lk.18,31) 33Jo, lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem; un tie Viņu notiesās nāvē un nodos pagāniem; 34Un tie Viņu izsmies un apspļaudīs Viņu, un šaustīs Viņu, un nonāvēs Viņu, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. 35Un Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis, piegājuši pie Viņa, sacīja: Mācītāj, mēs vēlamies, lai Tu mums darītu, ko vien mēs lūgsim! 36Bet Viņš tiem sacīja: Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu? 37Tie sacīja: Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē! 38Bet Jēzus viņiem sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, un tapt kristīti kristībā, kurā es tieku kristīts? 39Bet tie Viņam sacīja: Mēs varam! Bet Jēzus viņiem sacīja: Biķeri, kuru es dzeru, jūs gan dzersiet un tapsiet kristīti kristībā, kurā es topu kristīts, 40Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot jums, bet kuriem tas ir sataisīts. 41Kad tie desmit to dzirdēja, tie ņēma to Jēkabam un Jānim ļaunā. 42Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja viņiem: Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām. 43Bet tā lai nav jūsu starpā, bet kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis! 44Bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! 45Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai. 46Un tie nonāca Jērikā; un Viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja. 47Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 48Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 49Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc! 50Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa. 51Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu! 52Bet Jēzus viņam sacīja: Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.

Chapter 11

1Un Viņš, kad tie tuvojās Jeruzalemei un Betānijai pie Olīvkalna, sūtīja divus no saviem mācekļiem 2Un sacīja viņiem: Ejiet miestā, kas jūsu priekšā! Un jūs, ieiedami tur, tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks līdz šim nav sēdējis; atraisiet to un atvediet! 3Un ja kāds jums sacīs, ko jūs darāt, tad sakiet, ka Kungam tā vajag! Un tūdaļ viņš to atlaidīs šurp. 4Un nogājuši viņi atrada kumeļu, piesietu ārā pie durvīm uz ceļa; un viņi atraisīja to. 5Un daži, kas tur stāvēja, sacīja viņiem: Ko jūs darāt, atraisīdami kumeļu? 6Viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis; un tie viņus atlaida. 7Un viņi atveda kumeļu pie Jēzus un uzlika tam savas drēbes; un Viņš sēdās tanī. 8Bet daudzi izklāja savas drēbes ceļā; bet citi cirta zarus no kokiem un klāja tos ceļā; 9Un tie, kas gāja priekšā, un tie, kas sekoja, kliedza, sacīdami: Hozanna! 10Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Slavēta lai ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Hozanna augstībā! 11Un Viņš iegāja Jeruzalemē, dievnamā; un Viņš, visu apskatījis, vakara stundai jau iestājoties, ar tiem divpadsmit izgāja uz Betāniju. 12Un otrā dienā, kad tie izgāja no Betānijas,Viņš bija izsalcis. 13Un Viņš, ieraudzījis tālienē vīģes koku, kam bija lapas, gāja, vai tanī ko neatrastu; un Viņš, piegājis pie tā, neatrada nekā, kā tikai lapas, jo vēl nebija vīģu laiks. 14Un Viņš ierunājās un sacīja tam: Lai ne mūžam neviens no tevis augļus neēd! Un Viņa mācekļi to dzirdēja. 15Un viņi iegāja Jeruzalemē. Un Viņš, iegājis dievnamā, sāka dzīt ārā tos, kas pārdeva un pirka svētnīcā; un Viņš apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus. 16Un Viņš neļāva, lai kāds nestu kādu trauku caur svētnīcu. 17Un Viņš mācīja, sacīdams tiem: Vai nav rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri. 18To dzirdot, augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nonāvēt, bet baidījās Viņa, jo viss ļaužu pulks brīnījās par Viņa mācību. 19Un Viņš, vakaram metoties, izgāja no pilsētas. 20Un no rīta, garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz saknēm. 21Un Pēteris atminējies sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, vīģes koks, kuru Tu nolādēji, ir nokaltis. 22Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Ticiet Dievam! 23Patiesi es jums saku: ja kas sacīs šim kalnam: celies un meties jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka tas notiks, ko viņš saka, tad tas viņam tā notiks. 24Tāpēc es jums saku: visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jūs saņemsiet; un tas jums notiks. 25Un piedodiet, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, ja jums kas ir pret citu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedotu jums jūsu grēkus. 26Bet ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, nepiedos jums jūsu grēkus. (Mt.6,14-15) 27Un viņi atkal atnāca Jeruzalemē. Un Viņam svētnīcā staigājot, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie pienāca pie Viņa 28Un sacīja Viņam: Kā varā Tu šo dari? Un kas Tev šo varu devis, lai Tu to darītu? 29Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu, un jūs atbildiet man! Un tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. 30Atbildiet man: vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? 31Bet viņi savā starpā pārdomāja un sacīja: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs, kāpēc tad mēs neticējām viņam? 32Ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, mums jābaidās no tautas, jo visi par Jāni domāja, ka viņš patiesi ir pravietis. 33Un viņi atbildēja un sacīja Jēzum: Mēs nezinām. Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.

Chapter 12

1Un Viņš iesāka runāt tiem līdzībās: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un apžogoja to ar sētu, un izraka vīna spiedi, un uztaisīja torni, un iznomāja to vīna dārzniekiem, un aizceļoja tālumā. 2Un savā laikā viņš sūtīja pie strādniekiem kalpu, lai saņemtu no strādniekiem vīna dārza augļus. 3Tie, satvēruši viņu, sita un aizsūtīja tukšā. 4Un atkal viņš sūtīja pie tiem citu kalpu; bet tie ievainoja viņu galvā un apsmēja. 5Un viņš atkal sūtīja citu; un tie to nonāvēja, un vēl citus, no kuriem dažus sita, bet citus nogalināja. 6Vēl viņam bija viens dēls, kas tam bija ļoti mīļš, un beigās viņš to sūtīja pie tiem, sacīdams: mana dēla taču tie kaunēsies. 7Bet vīna dārza strādnieki runāja savā starpā: Šis ir mantinieks; nāciet, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! 8Un tie, satvēruši viņu, to nogalināja un izmeta no vīna dārza ārā. 9Ko tad darīs vīna kalna kungs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un savu vīna dārzu izdos citiem. 10Vai jūs neesat lasījuši Rakstos: Akmens, ko nama cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens. (Ps 117,22; Is.23,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) 11To Kungs ir darījis; un mūsu acīs tas ir apbrīnošanas cienīgs. 12Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu, jo tie noprata, ka Viņš šo līdzību viņiem runājis. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja. 13Un tie sūtīja pie Viņa dažus no farizejiem un herodiešiem, lai Viņu pieķertu vārdos. 14Tie atnākuši sacīja Viņam: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un neiztopi nevienam, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļus patiesībā; vai pienākas maksāt ķeizaram nodokli, vai lai nemaksājam? 15Bet Viņš, pazīdams to viltību, tiem sacīja: Kam jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzu! 16Un tie atnesa Viņam. Un Viņš sacīja tiem: Kā šis attēls un uzraksts? Tie saka Viņam: Ķeizara. 17Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! Un tie brīnījās par Viņu. (Rom 13,7) 18Un saduceji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, nāca pie Viņa un jautāja Viņam, sacīdami: 19Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam brālis mirst un atstāj sievu, bet bērnus neatstāj, tad lai tā brālis precē viņa sievu un rada brālim pēcnācējus. 20Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apprecēja sievu un, neatstājis pēcnācējus, nomira. 21Un otrs apprecēja viņu; un arī tas, neatstājis pēcnācējus, nomira. Tāpat arī trešais. 22Līdzīgā kārtā viņu apprecēja visi septiņi, bet pēcnācējus neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva. 23Tad nu augšāmceļoties, kad viņi augšāmcelsies, kuram no viņiem šī sieva piederēs, jo septiņiem tā bijusi sieva? 23Jo kad tie no miroņiem augšāmcelsies, viņi nedz precēsies, nedz taps precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs. 24Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vai jūs nemaldāties, nepazīdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku? 26Bet par mirušajiem, ka viņi celsies augšām, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, kā Dievs tam pie ērkšķu krūma runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs? 27Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Un tā jūs ļoti maldāties. 28Un pienāca viens no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies viņu sarunā, un, redzēdams to, ka Viņš labi tiem atbildējis, jautāja Viņam: Kurš ir no visiem augstākais bauslis? 29Bet Jēzus atbildēja viņam: Augstākais bauslis no visiem ir: klausies, Izraēl, Kungs tavs Dievs ir vienīgais Dievs. 30Un tev būs Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais bauslis! 31Bet otrs ir šim līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Cita baušļa, lielāka par šo, vairs nav. (3.Moz.19,18; Mt.22,39; Rom.13,9; Gal.5,14; Jēk.2,8) 32Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: Labi, Mācītāj! Tu patiesību teici, ka viens ir Dievs, un nav cita, kā Viņš vien. 33Un Viņu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem. 34Bet Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbildējis, sacīja viņam: Tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt. 35Un Jēzus, mācīdams svētnīcā, atbildēja un sacīja: Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls? 36Jo pats Dāvids, Svētā Gara apgaismots, saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. 37Taču pats Dāvids sauc Viņu par Kungu, un kā tad Tas ir viņa dēls? Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās. 38Un Viņš savā mācībā sacīja tiem: Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt garos svārkos un saņemt sveicinājumus tirgus laukumos, 39Un sinagogās sēdēt goda vietās, un pirmajās vietās mielastos, 40Kas garu lūgšanu iemesla dēļ aprij atraitņu namus; šie saņems smagāku sodu. 41Un Jēzus, sēdēdams iepretim upuru lādei, redzēja, ka ļaudis meta naudu upuru lādē; un daudzi bagātie meta daudz. 42Bet viena nabaga atraitne atnākusi iemeta divas artavas, kas ir viens kvadrants, 43Un Viņš, pieaicinājis savus mācekļus, tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne vairāk iemetusi nekā visi, kas upuru lādē tika metuši. 44Jo visi meta no tā, kas viņiem bija lieks, bet šī upurēja no savas nabadzības visu, kas tai bija, - visu savu uzturu.

Chapter 13

1Un Viņam izejot no svētnīcas, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas celtnes! 2Un Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Vai tu redzi visas šīs lielās celtnes? Akmens uz akmens nepaliks, kas netaptu sagrauts. (Lk 19,44; 21,6) 3Un kad Viņš sēdēja iepretim svētnīcai Olīvkalnā, Pēteris un Jēkabs, un Jānis, un Andrejs atsevišķi jautāja Viņam: 4Saki mums, kad tas notiks un kāda zīme būs, kad tas viss sāks piepildīties? 5Un Jēzus atbildēdams sāka viņiem runāt: Skatieties, ka jūs kāds nepieviļ! 6Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un daudzus pievils. 7Bet kad jūs dzirdēsiet par kariem un karu nostāstus, nebīstieties, jo tam ir jānotiek, bet vēl nav gals. 8Jo tauta celsies pret tautu, un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bads. Tas būs bēdu sākums. 9Bet paši sevī skatieties! Jo viņi jūs nodos tiesai un sinagogās jūs šaustīs, un manis dēļ jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem par liecību. 10Un pirms tā jātop evaņģēlijam pasludinātam visām tautām. 11Un kad viņi jūs vedīs nodošanai, iepriekš nedomājiet par to, kas jums būs jārunā; bet kas jums tanī stundā tiks dots, to runājiet, jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. 12Bet brālis nodos nāvei brāli un tēvs – dēlu; un bērni sacelsies pret vecākiem un nonāvēs viņus. 13Un mana vārda dēļ jūs visi ienīdīs. Bet kas izturēs līdz galam, tas izglābsies. 14Bet kad redzēsiet izpostīšanas negantību esam, kur nevajag, kas to lasa, lai saprot! - tad, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos! 15Un kas uz jumta, tas lai nenokāpj namā un lai neieiet kaut ko paņemt savās mājās! 16Un kas būs tīrumā, lai neatgriežas atpakaļ paņemt savas drēbes! 17Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās! 18Bet lūdziet Dievu, lai tas nenotiek ziemā! 19Jo tanīs dienās būs tādas apspiešanas, kādas nav bijušas no iesākuma līdz šim, kamēr Dievs pasauli radījis, un arī vairs nebūs. 20Un ja Kungs šīs dienas nesaīsinātu, neviena miesa netiktu izglābta, bet izvēlēto dēļ, kurus Viņš ir izredzējis, Viņš šīs dienas saīsinājis. 21Un ja kāds tad jums sacīs: Lūk, še ir Kristus, lūk, tur, tad neticiet! 22Jo celsies viltus kristi un viltus pravieši, un darīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos. 23Bet to jūs ievērojiet! Lūk, es esmu jums to visu iepriekš pateicis. 24Bet tanīs dienās pēc tām apspiešanām saule aptumšosies, un mēness nedos vairs savu spīdumu, 25Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies. 26Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos lielā spēkā un godībā. 27Un tad Viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debesu augstumiem. 28Bet mācieties līdzību no vīģes koka! Kad jau tā zari kļūst maigi un lapas plaukst, tad ziniet, ka vasara tuvu. 29Tā arī jūs, kad redzēsiet to notiekam, ziniet, ka Viņš tuvu durvju priekšā. 30Patiesi es jums saku: Šī cilts neizzudīs, iekams viss tas notiks. 31Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. 32Bet par šo dienu vai stundu neviens nezina: ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, tikai Tēvs. 33Skatieties, esiet modri un lūdziet Dievu, jo jūs nezināt, kad tas laiks būs. 34Tas ir tā: cilvēks, aizceļodams tālumā, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu pār katru darbu, un durvju sargam pavēlēja būt nomodā. 35Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta. 36Ka viņš, nejauši atnākot, neatrod jūs guļot. 37Bet ko es jums saku, to es saku visiem: Esiet nomodā!

Chapter 14

1Bet pēc divām dienām bija Lieldienas un neraudzētās maizes svētki; un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu viltīgi apcietināt un nonāvēt. 2Bet viņi sacīja: Tikai ne svētku dienā, lai kādreiz nesaceļas tautā nemiers! 3Un kad Viņš bija Betānijā, Sīmaņa spitālīgā namā, un, Viņam pie galda esot, nāca sieviete, kurai bija alabastra trauks ar dārgu, tīras nardes svaidāmo eļļu, un, trauku sasitusi, viņa izlēja to uz Viņa galvas. 4Bet bija daži, kas sevī apskaitās un sacīja: Kāpēc notikusi šī eļļas izšķērdība? 5Jo varēja šo eļļu pārdot vairāk nekā par trīs simti denārijiem un atdot nabagiem. Un tie kurnēja pret Viņu. 6Bet Jēzus sacīja: Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu apgrūtināt? Viņa man labu darbu darījusi. 7Jo trūcīgie ir vienmēr pie jums, un, ja jūs gribēsiet, varēsiet viņiem labu darīt; bet es neesmu vienmēr pie jums. 8Ko viņa varēja, to tā darīja; viņa jau iepriekš svaidīja manu miesu apbedīšanai. 9Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, viņas piemiņai tiks stāstīts, ko tā darījusi. 10Un viens no tiem divpadsmit, Jūdass Iskariots, aizgāja pie augstajiem priesteriem, lai Viņu tiem nodotu. 11Un kad viņi to dzirdēja, tie priecājās un apsolīja viņam dot naudu. Un tas meklēja, kā Viņu nodot izdevīgā brīdī. 12Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad upurēja Lieldienu jēru, Viņa mācekļi sacīja Viņam: Kur tu vēlies, lai mēs ejam un sagatavojam Tev Lieldienu maltīti? 13Un Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un sacīja tiem: Ejiet pilsētā, un jūs sastaps cilvēks, kas nes ūdens krūzi; sekojiet viņam! 14Un kur viņš ieies, tur sakiet nama kungam, ka Mācītājs jautā: kur ir man telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu ēst Lieldienu jēru? 15Un viņš jums ierādīs iekārtotu lielu istabu; un tur sagatavojiet mums. 16Un Viņa mācekļi aizgāja un iegāja pilsētā, un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Lieldienas. 17Vakaram iestājoties, Viņš atnāca ar tiem divpadsmit. 18Un kad viņi bija pie galda un ēda, Jēzus sacīja: Patiesi es jums saku, ka viens no jums, kas kopā ar mani ēd, nodos mani. 19Un tie sāka skumt un cits pēc cita jautāja: Vai es tas esmu? 20Viņš tiem sacīja: Viens no tiem divpadsmit, kas ar mani roku mērc bļodā. 21Jo Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Labāk būtu šim cilvēkam, ja viņš nebūtu dzimis. 22Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet, šī ir mana Miesa. 23Un Viņš ņēma biķeri, sacīja pateicību un deva viņiem; un tie visi dzēra no tā. 24Un Viņš tiem sacīja: Šīs ir manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiks izlietas. 25Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā. 26Un viņi, slavas dziesmu nodziedājuši, izgāja uz Olīvkalnu. 27Un Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ņemsiet apgrēcību no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu un avis tiks izklīdinātas. 28Bet pēc tam, kad es no miroņiem būšu uzcēlies, es pirms jums noiešu Galilejā. 29Bet Pēteris sacīja Viņam: Un ja visi ieļaunotos no Tevis, es tomēr ne. 30Un Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šodien, vēl šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. 31Bet viņš runāja tālāk: Un ja man būtu līdz ar Tevi jāmirst, es Tevi nenoliegšu. Tāpat arī visi runāja. 32Un Viņš gāja uz muižu, kuru sauca Ģetzemane. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Sēdiet šeit, kamēr es lūgšu Dievu! 33Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni, un iesāka baiļoties un skumt. 34Un Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā! 35Un Viņš, nedaudz pagājis tālāk, krita zemē un lūdza Dievu: ja tas varētu būt, lai šī stunda paietu Viņam secen. 36Un Viņš sacīja: Abba, Tēvs! Tev viss iespējams, novērs šo biķeri no manis, tomēr ne ko es gribu, bet ko Tu. 37Un Viņš atnāca un atrada tos guļam. Un Viņš sacīja Pēterim: Sīmani, tu guli? Vai tu nevarēji vienu stundu būt nomodā? 38Esiet nomodā un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja. 39Un atkal Viņš nogāja un lūdza Dievu, tos pašus vārdus sacīdams. 40Un atgriezies Viņš atkal atrada tos guļam, jo viņu acis bija smagas kļuvušas; un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. 41Un Viņš atnāca trešoreiz un sacīja tiem: Guliet jau un dusiet! Ir diezgan! Stunda ir pienākusi: lūk, Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. 42Celieties, iesim! Lūk, kas mani nodos, jau ir tuvu klāt! 43Un, Viņam vēl runājot, no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem atnāca Jūdass Iskariots, viens no tiem divpadsmit, un ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un rungām. 44Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: Ko es skūpstīšu, tas ir Viņš, to gūstiet un vediet uzmanīgi! 45Un kad Viņš atnāca, tas tūliņ, piegājis pie Viņa, sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu. 46Un tie pacēla pret Viņu rokas un saņēma Viņu. 47Bet viens no tiem, kas ap Viņu stāvēja, izvilcis zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. 48Un Jēzus uzrunādams sacīja tiem: Jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt it kā kādu slepkavu? 49Ik dienas es biju pie jums svētnīcā un mācīju; un jūs mani nesaņēmāt. Bet Rakstiem jāpiepildās. 50Tad Viņa mācekļi, atstājuši Viņu, visi aizbēga. 51Bet kāds jauneklis, apjozis audeklā kailo miesu, sekoja Viņam; un viņu satvēra; 52Bet viņš, nometis audeklu, kails aizbēga no tiem. 53Un viņi atveda Jēzu pie augstā priestera; un tur sapulcējās visi priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie. 54Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat augstā priestera pagalma iekšienei un, sēdēdams ar kalpiem pie uguns, sildījās. 55Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei, bet neatrada. 56Jo daudzi nepareizi liecināja pret Viņu; bet liecības nesaskanēja. 57Un daži cēlās un nepareizi liecināja pret Viņu, sacīdami: 58Mēs dzirdējām Viņu runājam: Es šo rokām celto dievnamu noplēsīšu un trijās dienās uzcelšu citu, ne rokām celtu. 59Bet viņu liecībā nebija saskaņas. 60Un augstais priesteris, nostājies vidū, jautāja Jēzum, sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko viņi Tev pārmet? 61Bet Viņš klusēja un nekā neatbildēja. Atkal augstais priesteris jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi Kristus, augsti teicamā Dieva Dēls? 62Bet Jēzus sacīja viņam: Es esmu; un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Dieva spēka labās rokas un nākam debesu padebešos. 63Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: Kam mums vēl vajag liecinieku? 64Jūs dzirdējāt zaimus! Kā jums šķiet? Un tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš esot pelnījis nāvi. 65Un daži sāka apspļaudīt Viņu un, aizklājuši Viņa vaigu, sita Viņu dūrēm, sacīdami Viņam: Pravieto! Un kalpi sita Viņu sejā. 66Un Pēterim apakšā pagalmā esot, nāca viena no augstā priestera kalponēm 67Un, redzēdama Pēteri sildāmies, uzlūkoja viņu un sacīja: Arī tu biji ar Jēzu Nācarieti. 68Bet viņš noliedza, sacīdams: Ne es zinu, ne es saprotu, ko tu runā. Un viņš izgāja ārā, pagalma priekšā; tad gailis dziedāja. 69Bet kalpone, ieraudzījusi atkal viņu, sāka runāt apkārtstāvošajiem: Šis ir viens no tiem. 70Un viņš atkal noliedza. Un pēc brītiņa tie, kas bija klāt, atkal sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no viņiem, jo tu esi galilejietis. 71Bet viņš sāka lādēties un zvērēt: Es nepazīstu to Cilvēku, par ko jūs runājat. 72Un tūdaļ gailis otrreiz iedziedājās. Un Pēteris atminējās vārdu, ko Jēzus viņam sacīja: Pirms nekā gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš sāka raudāt.

Chapter 15

1Un tūdaļ rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem, un visa augstā tiesa apspriedās; un tie, saistījuši Jēzu, aizveda Viņu un nodeva Pilātam. 2Un Pilāts Viņam jautāja: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja tam: Tu to saki! 3Un augstie priesteri Viņu apsūdzēja daudzās lietās. 4Bet Pilāts atkal jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi? Lūk, cik smagi viņi Tevi apsūdz! 5Bet Jēzus neatbildēja vairs nekā, tā ka Pilāts brīnījās. 6Bet svētkos viņš mēdza tiem atlaist vienu cietumnieku, kuru tie prasīja. 7Bet bija viens, vārdā Baraba, kas ar dumpiniekiem bija sagūstīts un kas dumpī bija izdarījis slepkavību. 8Un ļaužu pūlis, sanācis augšā, sāka prasīt, lai viņš tiem dara kā vienmēr. 9Bet Pilāts atbildēja viņiem un sacīja: Vai jūs vēlaties, lai jums atlaižu jūdu Ķēniņu? 10Jo viņš zināja, ka augstie priesteri aiz skaudības Viņu nodevuši. 11Bet augstie priesteri kūdīja pūli, lai labāk tiem atlaiž Barabu. 12Bet Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja: Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu? 13Bet tie atkal kliedza: Sit Viņu krustā! 14Bet Pilāts sacīja viņiem: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet tie vēl vairāk kliedza: Sit Viņu krustā! 15Bet Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu šaustīja un nodeva, lai Viņu sistu krustā. 16Bet kareivji ieveda Viņu tiesas pagalmā un sasauca kopā visu pulku. 17Un tie apģērba Viņu purpura tērpā un, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam. 18Un tie sāka Viņu sveicināt: Sveiks, jūdu Ķēniņ! 19Un ar niedri sita Viņa galvu, un spļāva Viņam, un, ceļus locīdami, pielūdza Viņu. 20Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam purpura drānas un ietērpa to Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā. 21Un viņi piespieda kādu garāmejošo, Kirēnes Sīmani, kas nāca no laukiem, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu. 22Un tie Viņu noveda uz Golgotas vietu, kas tulkojumā nozīmē: Pieres vieta. 23Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš nepieņēma. 24Un tie, piesituši Viņu krustā, izdalīja Viņa drānas, mezdami kauliņus, kam ko saņemt. 25Bet tā bija trešā stunda, kad Viņu piesita krustā. 26Un bija uzrakstīts Viņa vainas apzīmējums: Jūdu Ķēniņš. 27Un līdz ar Viņu tie sita krustā divus slepkavas: vienu labajā, otru kreisajā pusē. 28Tā izpildījās Raksti, kas saka: Un ļaundariem Viņš tika pieskaitīts. (Is.53,12) 29Un garāmgājēji zaimoja Viņu un, kratīdami savas galvas, sacīja: Redzi, Tu, kas noplēs Dieva namu un trijās dienās atkal to uzcel, 30Nokāpdams no krusta, glāb pats sevi! 31Līdzīgi arī augstie priesteri izsmēja Viņu un ar rakstu mācītājiem savā starpā sarunājās: Citus Viņš glāba, bet pats sevi nevar izglābt. 32Lai Kristus, Izraēļa Ķēniņš, tagad nokāpj no krusta, lai mēs, to redzēdami, ticētu! Arī tie, kas līdz ar viņu bija krustā sisti, zaimoja Viņu. 33Un sestajai stundai iestājoties, palika tumšs visā zemē līdz pat devītajai stundai. 34Un devītajā stundā Jēzus skaļā balsī sauca, sacīdams: Eloi, Eloi, lema sabahtani! Tulkojumā: MansDievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? (Ps.21,2; Mt.27,46) 35Un daži no klātesošajiem, to dzirdēdami, sacīja: Redzi, Viņš sauc Eliju. (Ps.21,2;Mt.27,46) 36Bet viens aizsteidzās un, piesūcinājis sūkli etiķī un piestiprinājis to niedrei, deva Viņam dzert, sacīdams: Pagaidiet, redzēsim, vai Elijs nāks un noņems Viņu. 37Bet Jēzus, stiprā balsī iesaucies, atdeva savu Garu. 38Un priekškars dievnamā pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai. 39Bet simtnieks, kas iepretim stāvēja, redzēdams, ka Viņš, tā saukdams, nomira, sacīja: Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls! 40Bet bija tur arī sievietes, kas no tālienes skatījās; starp viņām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba Jaunākā un Jāzepa māte, un Salome. 41Tās, kad Viņš bija Galilejā, sekoja Viņam un kalpoja Viņam, un daudzas citas, kas atnāca Viņam līdz uz Jeruzalemi. 42Un kad vakars jau bija iestājies, jo bija sagatavošanas diena, kas ir pirms sabata, 43Nāca Jāzeps no Arimatejas, ievērojams padomnieks, kas pats arī gaidīja Dieva valstību, un, iegājis droši pie Pilāta, lūdza Jēzus miesas. 44Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau ir nomiris. Un viņš, simtnieku pieaicinājis, jautāja tam: Vai Viņš jau miris. 45Un dabūjis to no simtnieka zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. 46Bet Jāzeps, nopircis audeklu un noņēmis Viņu, ietina audeklā un ielika Viņu kapā, kas bija izcirsts klintī, un pievēla kapa durvīm akmeni. 47Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, novēroja, kur Viņu noliek.

Chapter 16

1Un kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka svaidāmās zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. 2Un pirmajā nedēļas dienā, ļoti agri, kad saule jau bija uzlēkusi, viņas gāja uz kapu 3Un runāja savā starpā: Kas mums novels akmeni no kapa durvīm? 4Un ieskatoties viņas redzēja, ka akmens novelts; jo tas bija ļoti liels. 5Un viņas, kapā iegājušas, redzēja baltās drēbēs tērptu jaunekli, sēžot pa labi; un viņas izbijās. 6Viņš sacīja tām: Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies. Viņa šeit nav, redziet vietu, kur tie Viņu bija nolikuši. 7Bet noejiet un sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš pirms jums noies Galilējā; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums sacījis. 8Un izgājušas viņas bēga no kapa, jo bailes un izmisums viņas pārņēma; un viņas nevienam nekā neteica, jo tās baidījās. 9Bet pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā augšāmcēlies, Viņš vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš bija izdzinis septiņus ļaunos garus. 10Viņa nogājusi pasludināja tiem, kas ar Viņu bija, kas bija noskumuši un raudāja. 11Un tie, dzirdēdami, ka Viņš dzīvs un ka tā Viņu redzējusi, neticēja. 12Bet pēc tam Viņš citā izskatā parādījās uz ceļa diviem no viņiem, kas gāja uz laukiem. 13Un šie nogājuši pasludināja to pārējiem, bet arī šiem viņi neticēja. 14Beigās Viņš parādījās, tiem vienpadsmit pie galda esot, un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši Viņu augšāmcēlušos. 15Un Viņš tiem sacīja: Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! 16Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts. 17Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus, runās jaunās valodās; 18Čūskas cilās; un ja kas dzers ko nāvīgu, tas viņam nekaitēs; slimajiem viņi uzliks rokas, un tie kļūs veseli. 19Un Kungs Jēzus pēc tam, kad ar viņiem bija runājis, tika uzņemts debesīs un sēd pie Dieva labās rokas. 20Bet viņi gāja un sludināja visur; un Kungs viņiem palīdzēja un mācību apstiprināja ar līdzejošajām zīmēm.

Luke

Chapter 1

1Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū. 2Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi, 3Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt, 4Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts. 5Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. 6Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. 7Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados. 8Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, 9Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; 10Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. 11Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. 12Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. 13Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. 14Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. 17Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu. 18Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados. 19Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti. 20Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies. 21Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā. 22Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms. 23Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās. 24Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama: 25Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā. 26Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. 29To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33Un Viņa valstībai nebūs gala. 34Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja. 39Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. 46Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās. 57Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu, 58Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu. 59Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs. 60Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis. 61Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā. 62Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt. 63Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās. 64Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu. 65Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. 66Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu? 67Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams: 68Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu; 69Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu; 70Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības; 71Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst; 72Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību. 73Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums, 74Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu 75Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās. 76Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu, 77Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai 78Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, 79Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu. 80Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.

Chapter 2

1Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. 2Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. 3Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. 4Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. 5Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. 6Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. 7Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā. 8Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. 9Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. 10Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: 11Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. 12Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. 13Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: 14Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem. 15Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis! 16Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. 17Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. 18Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. 19Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. 20Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts. 21Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. 22Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam, 23Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2) 24Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā. 25Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā. 26Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto. 27Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas, 28Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja: 29Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā. 30Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu, 31Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā: 32Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu. 33Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts. 34Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7) 35Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas. 36Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus. 37Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam. 38Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu. 39Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā. 40Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu. 41Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi. 42Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. 43Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. 44Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; 45Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami. 46Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. 47Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. 48Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. 49Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? 50Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. 51Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. 52Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

Chapter 3

1Bet ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts bija pārvaldnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips pārvaldnieks Iturejā un Trahonitīdas daļā un Lizanijs pārvaldnieks Abilinē, 2Augsto priesteru Annas un Kaifas laikā Kunga vārds nāca uz Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī. 3Un viņš staigāja visā Jordānas apkārtnē, sludinādams grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai, 4Kā rakstīts pravieša Isaja sludinājumu grāmatā: Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! 5Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; 6Un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu. (Is 40,3-5) 7Viņš runāja ļaudīm, kas nāca pie viņa kristīties: Jūs, odžu dzimums! Kas jūs mācīja bēgt no nākamajām dusmām? 8Tāpēc nesiet grēku nožēlošanas cienīgus augļus un nesāciet sacīt: Mums Ābrahams ir tēvs. Jo es jums saku, ka Dievs spējīgs no šiem akmeņiem radīt Ābrahamam bērnus. 9Jau cirvis pielikts pie koku saknēm. Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. 10Un ļaudis jautāja viņam, sacīdami: Ko tad mums darīt? 11Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav; un kam pārtika, lai dara tāpat. 12Bet nāca arī muitnieki kristīties; un tie sacīja viņam: Mācītāj, ko lai mēs darām? 13Un viņš tiem sacīja: Neņemiet vairāk, nekā jums noteikts. 14Bet jautāja viņam arī kareivji, sacīdami: Ko mums būs darīt? Un viņš tiem sacīja: Nedariet nevienam pārestību un netaisnību un esiet mierā ar savu algu! 15Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, 16Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. 17Tā vēteklis ir Viņa rokā; un Viņš iztīrīs savu klonu, un kviešus Viņš sakrās savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. 18Vēl daudz citu ko viņš sludināja, mācīdams ļaudis. 19Bet zemes pārvaldnieks Herods, ko viņš nopēla par Herodiju, tā brāļa sievu, un par visiem ļaunumiem, ko Herods darīja, 20Visam tam pievienoja vēl to, ka ieslodzīja Jāni cietumā. 21Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, 22Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana! 23Un Jēzus pats, kad Viņš iesāka, bija apmēram 30 gadus vecs, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls; Jāzeps bija Heli, bet tas Matata dēls, 24Tas bija Levi, tas Melhi, tas Jannes, tas Jāzepa dēls. 25Tas bija Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Hesli, tas Nages dēls, 26Tas bija Maata, tas Matatija, tas Semeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, 27Tas bija Joanna, tas Rēzas, tas Zorobabela, tas Salatiēla, tas Neri dēls, 28Tas bija Melhi, tas Adi, tas Kozama, tas Elmadama, tas Hēra dēls, 29Tas bija Jēzus, tas Eliezera, tas Jorima, tas Matata, tas Levi dēls, 30Tas bija Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jona, tas Eliakīma dēls, 31Tas bija Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Natana, tas Dāvida dēls, 32Tas bija Jeses, tas Obeda, tas Booza, tas Salomona, tas Naasona dēls, 33Tas bija Aminadaba, tas Admina, tas Arni, tas Esrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls, 34Tas bija Jēkaba, tas Īzāka, tas Ābrahama, tas Taras, tas Nahora dēls. 35Tas bija Seruha, tas Ragaua, tas Falega, tas Hebera, tas Salas dēls, 36Tas bija Kainana, tas Arfaksāda, tas Sēma, tas Noasa, tas Lameha dēls, 37Tas bija Matuzala, tas Henoha, tas Jareda, tas Malaleēla, tas Kainana dēls, 38Tas bija Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

Chapter 4

1Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī. 2Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka. 3Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize! 4Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda. 5Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis, 6Un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un kam es gribu, tam es tās dodu. 7Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs. 8Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot! 9Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. 10Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; 11Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. (Ps.91,11) 12Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu! 13Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu. 14Bet Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā, un vēsts par Viņu izpaudās visā apgabalā. 15Un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja. 16Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu. 17Un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. Un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts: 18Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. 19Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu. (Is.61,1-2) 20Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu. 21Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs. 22Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? 23Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! 24Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. 25Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, 26Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. 27Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. 28Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. 29Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē. 30Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja. 31Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja. 32Un visi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. 33Un sinagogā atradās cilvēks, kas bija nešķīstā gara apsēsts, un viņš kliedza stiprā balsī, 34Sacīdams: Dod mieru! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, Tu esi Dieva Svētais. 35Un Jēzus norāja to, sacīdams: Paliec klusu un izej no viņa! Un ļaunais gars nogāza to zemē viņu vidū un izgājā no tā, nekā ļauna viņam nenodarījis. 36Un visus pārņēma bailes; un viņi runāja savā starpā, sacīdami: Kas tas par vārdu, jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstajiem gariem, un tie iziet? 37Un vēsts par Viņu izpaudās visās šī apgabala vietās. 38Bet Jēzus atstāja sinagogu un aizgāja uz Sīmaņa namu. Bet Sīmaņa sievasmāte slimoja lielā drudzī, un tās dēļ tie Viņu lūdza. 39Un Viņš, pie tās stāvēdams, pavēlēja drudzim, un tas to atstāja. Un tā, tūdaļ uzcēlusies, kalpoja viņiem. 40Bet visi, kam bija slimnieki dažādām kaitēm, saulei norietot, veda tos pie Viņa. Bet Viņš, katram rokas uzliekot, izdziedināja tos. 41Arī ļaunie gari no daudziem izgāja, kliegdami un sacīdami: Tu esi Dieva Dēls! Bet Viņš norāja tos un neļāva tiem runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus. 42Bet Viņš, dienai austot, aizgāja un staigāja tuksnešainā vietā, bet ļaudis meklēja Viņu; un tie, nonākuši pie Viņa, pūlējās Viņu aizturēt, lai Viņš no tiem neaizietu. 43Viņš tiem sacīja: Arī citām pilsētām man jāsludina Dieva valstība, jo tāpēc es esmu sūtīts. 44Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās.

Chapter 5

1Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu. 2Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. 3Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis. 4Un Viņš, pabeidzis runāt, sacīja Sīmanim: Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai! 5Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu. 6Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. 7Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima. 8Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks! 9Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija vilkuši; 10Tāpat arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus. 11Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam. 12Un notika, kad Viņš bija vienā pilsētā, lūk, kāds cilvēks, kas bija spitālības pilns, ieraudzīja Jēzu, krita uz sava vaiga un lūdza Viņu sacīdams: Kungs, ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt. 13Un Viņš, roku izstiepis, pieskārās tam, sacīdams: Es gribu, topi šķīstīts! Un tūdaļ spitālība atstāja viņu. 14Un Viņš tam pavēlēja to nevienam nesacīt, bet noiet, parādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību. 15Bet vēsts izplatījās par Viņu vēl vairāk; un daudz ļaužu sapulcējās Viņu klausīties un dziedināties no savām slimībām. 16Bet Viņš aizgāja tuksnesī un pielūdza Dievu. 17Un notika, ka kādā dienā Viņš sēdēja mācīdams. Un tur sēdēja arī farizeji un rakstu mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem un no Jeruzalemes; un Kunga spēks bija viņus dziedināt. 18Un, lūk, vīri nesa gultā cilvēku, kas bija triekas skarts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā. 19Un ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida to gultā viņu vidū, Jēzum priekšā. 20Un Viņš, redzēdams viņu ticību, sacīja: Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti! 21Un rakstu mācītāji un farizeji sāka domāt, sacīdami: Kas Viņš ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs? 22Bet Jēzus, izpratis viņu domas, atbildēja tiem un sacīja: Ko jūs domājat savās sirdīs? 23Ko vieglāk teikt: tavi grēki tev piedoti, vai teikt: celies un staigā? 24Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas skartajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! 25Un tūliņ tas viņu klātbūtnē piecēlās, paņēma gultu, kurā viņš gulēja, un, Dievu godinādams, aizgāja savās mājās. 26Un izbrīns pārņēma visus, un viņi godināja Dievu. Un viņi, baiļu pārņemti, sacīja: Mēs šodien redzējām brīnumdarbus. 27Pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžot muitnīcā, un sacīja: Seko man! 28Un tas, atstājis visu, cēlās un sekoja Viņam. 29Un Levi sarīkoja Viņam lielu mielastu savā mājā; un tur bija daudz muitnieku un citu, kas līdz ar viņiem atradās pie galda. 30Un farizeji un to rakstu mācītāji kurnēja, runādami Viņa mācekļiem: Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? 31Un Jēzus atbildēdams sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. 32Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus. 33Un tie Viņam sacīja: Kāpēc Jāņa un tāpat farizeju mācekļi bieži gavē un skaita lūgšanas, bet Tavējie ēd un dzer? 34Viņš tiem atbildēja: Vai tad varat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ar tiem? 35Bet nāks laiks, kad līgavainis būs no viņiem atņemts, tad tanīs dienās tie gavēs. 36Bet Viņš tiem sacīja līdzībā: Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām drēbēm, citādi tas sabojās jaunās, un jaunais ielāps nepiestāvēs vecajām. 37Un neviens nepilda jaunu vīnu vecos maisos, citādi jaunais vīns saplēsīs maisus, un tas pats izlīs, un maisi ies bojā. 38Bet jaunais vīns jāpilda jaunos maisos, tad abi uzglabāsies. 39Un neviens, kas dzēris veco, negribēs jauno, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.

Chapter 6

1Bet notika otrā sabatā, pirmajā, viņam caur druvu ejot, ka Viņa mācekļi plūca vārpas un tās, rokām izberzēdami, ēda. 2Bet kādi no farizejiem sacīja viņiem: Kāpēc jūs darāt to, kas sabatā aizliegts? 3Un Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Arī to jūs neesat lasījuši, ko Dāvids un tie, kas ar viņu bija, darīja, kad bija izsalcis? 4Kā viņš iegāja dievnamā, un, paņēmis upura maizes, kuras nevienam nav brīv ēst, kā tikai priesteriem, ēda un deva tiem, kas ar viņu bija. 5Un Viņš tiem sacīja: Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu. 6Bet atkal citā sabatā notika, ka Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tur bija cilvēks, kam labā roka bija sausa. 7Bet rakstu mācītāji un farizeji novēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai rastu apsūdzību pret Viņu. 8Bet Viņš, zinādams to domas, sacīja cilvēkam, kam roka bija sausa: Celies un stājies šeit vidū! Un viņš piecēlās un nostājās, 9Bet Jēzus sacīja tiem: Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? 10Un Viņš, visapkārt visus uzlūkojis, sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa, un viņa roka kļuva vesela. 11Bet tie, neprāta pārņemti, sarunājās savā starpā, ko darīt Jēzum. 12Bet tanīs dienās notika, ka Viņš uzgāja kalnā Dievu pielūgt; un Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu. 13Un Viņš, dienai austot, sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem: 14Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli, 15Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas saukts Centīgais, 16Un Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas kļuva nodevējs. 17Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas, 18Kas bija nākuši, lai Viņu klausītos un lai tiktu izdziedināti no savām kaitēm. Arī tie, kurus mocīja nešķīstie gari, tika izdziedināti, 19Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja. 20Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu. 21Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. 23Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem. 24Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat! 25Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet! 26Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 27Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst! 28Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino! 29Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus! 30Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem! 31Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem. 32Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara. 34Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu. 35Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. 36Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! 37Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! 38Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs. 39Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē? 40Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs. 41Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? 42Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavs acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvikt skabargu no sava brāļa acs! 43Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus. 44Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas. 45Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā. 46Un ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es saku? 47Es jums rādīšu ikkatru, kas pie manis nāk un manus vārdus klausa, un tos izpilda, kam viņš līdzīgs. 48Viņš līdzīgs cilvēkam, kas, ēku celdams, raka dziļi un pamatus lika uz klints. Un straume ūdensplūdiem uznākot, gāzās pret šo māju un nevarēja to sakustināt, jo tās pamati bija uz klints. 49Bet kas dzird un nedara, tas līdzīgs cilvēkam, kas savu namu ceļ uz zemes bez pamatiem; pret to gāzās straume, un tūdaļ tā sagruva; un šī nama sabrukšana bija liela.

Chapter 7

1Bet Viņš, pabeidzis visus savus vārdus tautas pamācībai, iegāja Kafarnaumā. 2Bet viena virsnieka kalps, kas viņam bija dārgs, gulēja slims pie miršanas. 3Un viņš, izdzirdis par Jēzu, sūtīja jūdu vecākos, lūgdams Viņu, lai nāk un izdziedina tā kalpu. 4Un tie, pie Jēzus atnākuši, ļoti Viņu lūdza, sacīdami Viņam: Tas cienīgs, lai Tu viņam to dari; 5Jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš arī uzcēla mums sinagogu. 6Un Jēzus gāja viņiem līdz. Un kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē. 7Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies. 8Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts augstākai varai, un man pakļauti kareivji; un es saku šim: ej, un viņš iet; un - otram: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara. 9To izdzirdis, Jēzus brīnījās, un, griezdamies pie ļaudīm, kas Viņam sekoja, sacīja: Patiesi es jums saku: tik lielu ticību es pat Izraēlī neesmu atradis. 10Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu. 11Un notika, ka Viņš pēc tam gāja uz pilsētu, kuru sauc par Nainu; un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdz. 12Un kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, lūk, te iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un viņa bija atraitne; un liels pulks pilsētnieku bija ar viņu. 13Un kad Kungs viņu redzēja, Viņam palika tās žēl; un Viņš tai sacīja: Neraudi! 14Un piegājis Viņš skāra nestuves. Bet tie, kas nesa, apstājās. un Viņš sacīja: Jaunekli, es tev saku: celies augšām! 15Un tas, kas bija miris, atsēdās un sāka runāt. Un Viņš to atdeva tā mātei. 16Bet bailes pārņēma visus; un viņi teica Dievu, sacīdami: Liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis. 17Un šī vēsts par Viņu izpaudās visā Jūdejā un visā apgabala apkārtnē. 18Par visu šo Jānim paziņoja viņa mācekļi. 19Un Jānis, ataicinājis divus savus mācekļus, sūtīja viņus pie Jēzus, jautādams: Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu? 20Un vīri, atnākuši pie Viņa, sacīja: Jānis Kristītājs mūs sūtīja pie Tevis, sacīdams: Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai mums būs citu gaidīt? 21Bet tanī brīdī Viņš daudzus izdziedināja no slimībām un kaitēm, un no ļaunajiem gariem, un daudziem aklajiem dāvāja redzi. 22Un Viņš atbildēja un sacīja tiem: Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts. (Is.35,5-6) 23Un svētīgi tie, kas no manis neņem apgrēcību. 24Kad Jāņa sūtītie bija aizgājuši, Viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri? 25Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai mīkstās drānas tērptu cilvēku? Redziet, kas tērpjas dārgās drānās un dzīvo izpriecās, tie ir ķēniņu pilīs. 26Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: un vairāk nekā pravieti. 27Šis ir tas, par ko rakstīts: Lūk, es sūtu savu eņģeli Tava vaiga priekšā, kas iepriekš Tevis sagatavos Tev ceļu. (Mal.3,1) 28Jo es jums saku: Starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka pravieša par Jāni Kristītāju, bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu. 29Un visa tauta un muitnieki, to dzirdēdami, godāja Dieva taisnību un kristījās Jāņa kristībā. 30Bet farizeji un bauslības pratēji nicināja Dieva gribu par sevi, nesaņemot no viņa kristību. 31Bet Kungs sacīja: Kam lai es pielīdzinu šīs paaudzes ļaudis? Kam viņi līdzīgi? 32Viņi ir līdzīgi tirgū sēdošiem bērniem, kas savstarpēji sarunājas, sacīdami: Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt. 33Jo atnāca Jānis Kristītājs: viņš neēd maizi un nedzer vīnu, un jūs sakāt: viņā ir ļaunais gars. 34Atnāca Cilvēka Dēls: Viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: Lūk, cilvēks, kas ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. 35Un šo gudrību attaisno visi viņas bērni. 36Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda. 37Un, lūk, tanī pilsētā viena sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka Viņš piedalās mielastā farizeja namā, atnesa alabastra traukā svaidāmo eļlu; 38Un tā, nostājusies aiz Viņa pie Viņa kājām, sāka asarām slacināt Viņa kājas un susināt tās ar saviem galvas matiem, un skūpstīja Viņa kājas, un svaidīja tās ar eļlu. 39Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, domāja sevī, sacīdams: Ja Tas būtu pravietis, tad gan zinātu, kas un kāda ir šī sieviete, kas Viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece. 40Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Sīman, man tev kas sakāms. Bet viņš teica: Mācītāj, saki! 41Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki: viens bija parādā pieci simti denāriju un otrs - piecdesmit. 42Tā kā šiem nebija no kā atdot, viņš atlaida abiem. Kurš no tiem viņu vairāk mīl? 43Sīmanis sacīja, atbildēdams: Domāju, ka tas, kam vairāk atlaida. Bet Viņš tam sacīja: Tu pareizi esi spriedis. 44Un Viņš, pagriezies pret sievieti, sacīja Sīmanim: Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām; bet šī asarām slacināja manas kājas un saviem matiem tās susināja. 45Tu mani neskūpstīji, bet šī, tikko es ienācu, nepārstāj skūpstīt manas kājas. 46Tu nesvaidīji ar eļlu manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļlu svaidīja manas kājas. 47Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk. 48Un Viņš sacīja tai: Tavi grēki tev tiek piedoti! 49Un tie, kas ar Viņu atradās pie galda, sāka sevī runāt: Kas Viņš tāds, kas pat grēkus piedod? 50Bet Viņš sacīja sievietei: Tava ticība tevi glābusi, ej mierā!

Chapter 8

1Un pēc tam notika, ka Viņš apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija ar Viņu, 2Un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari, 3Un Joanna, Heroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, un Zuzanna, un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam. 4Bet kad sanāca daudz ļaužu un no visām pilsētām steidzās pie Viņa, tad Viņš runāja līdzībā: 5Izgāja sējējs savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un debess putni to apēda. 6Cita krita uz klints un uzdīgusi nokalta, jo tai nebija mitruma. 7Un cita krita starp ēkšķiem, un ērkšķi, kopā augot, nomāca to. 8Un cita krita labā zemē un uzdīgusi deva simtkārtīgus augļus. To sacījis, Viņš sauca: Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! 9Bet Viņa mācekļi jautāja, ko šī līdzība nozīmē? 10Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. 11Bet šī līdzība ir: sēkla ir Dieva vārds. 12Bet kas ceļmalā, ir tie, kas dzird; pēc tam nāk velns un aiznes vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu pestīti. 13Un kas uz klints, ir tie, kas dzirdēdami vārdu, priekā uzņem to, bet tiem nav saknes; kādu laiku viņi tic, bet kārdināšanas brīdī tie atkrīt. 14Bet kas krita ērkšķos, ir tie, kas dzird, bet, viņiem aizejot, gan rūpes, gan bagātība un dzīves bauda nomāc to; un viņi nenes augļus. 15Bet kas labajā zemē, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, patur to labajā un dziļajā sirdī; un viņi nes augļus pacietībā. 16Bet neviens, aizdedzinājis sveci, to neapsedz ar trauku, nedz liek zem gultas, bet liek svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu. 17Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā. 18Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir. 19Bet atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt. 20Un Viņam tika ziņots: Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt. 21Viņš atbildēja tiem, sacīdams: Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda. 22Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri. 23Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. 24Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. 25Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa? 26Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai. 27Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs. 28Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani! 29Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī. 30Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši. 31Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī. 32Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva. 33Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka. 34Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos. 35Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās. 36Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts. 37Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ. 38Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams: 39Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis. 40Bet notika, kad Jēzus atgriezās, ka ļaudis saņēma Viņu, jo visi Viņu gaidīja. 41Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā, 42Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu, un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. 43Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt, 44No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās. 45Un Jēzus sacīja: Kas man pieskārās? Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās? 46Un Jēzus sacīja: Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis. 47Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela. 48Bet viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā! 49Viņam vēl runājot, nāca kāds pie sinagogas vecākā un sacīja viņam: Tava meitiņa mirusi, neapgrūtini Viņu! 50Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, sacīja meitiņas tēvam: Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta! 51Un Viņš, namā ieejot, neatļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, un meitiņas tēvam, un mātei. 52Bet visi raudāja un apraudāja viņu. Bet Viņš sacīja: Neraudiet, meitene nav mirusi, bet guļ. 53Un tie izsmēja Viņu, zinādami to, ka tā mirusi. 54Bet Viņš ņēma to aiz rokas un sauca, sacīdams: Meitiņ, celies augšām! 55Un viņas gars atgriezās; un viņa tūdaļ uzcēlās. Un Viņš lika dot tai ēst. 56Un viņas vecāki brīnījās; un Viņš tiem pavēlēja nesacīt nevienam par notikušo.

Chapter 9

1Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. 2Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos. 3Un Viņš tiem sacīja: Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz! 4Un kādā mājā jūs ieiesiet, tur palieciet un no turienes neizejiet! 5Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem! 6Un izgājuši viņi apstaigāja miestus, visur sludinādami evaņģēliju un dziedinādami. 7Bet tetrarhs Herods, dzirdēdams par visu, ko Viņš darīja, uztraucās, jo daži runāja, 8Ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem; bet citi, ka Elijs parādījies; bet vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem augšāmcēlies. 9Un Herods sacīja: Jānim es nocirtu galvu; bet kas šis ir, par ko es dzirdu tādas lietas, un meklēja Viņu redzēt. 10Un apustuļi atgriezušies stāstīja Viņam, ko visu viņi darījuši; un Viņš, ņēmis tos līdz, aizgāja savrup tuksnešainā vietā, kas atradās pie Betsaidas. 11Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja. 12Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā. 13Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm. 14Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! 15Un viņi tā darīja un novietoja visus. 16Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. 17Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus. 18Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu; arī mācekļi bija pie Viņa; un Viņš tiem jautāja, sacīdams: Par ko ļaudis mani uzskata? 19Viņi atbildēja un sacīja: Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi, ka uzcēlies viens no senajiem praviešiem. 20Un Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Sīmanis Pēteris atbildēja, sacīdams: Par Dieva Svaidīto. 21Un Viņš tiem noliedza un pavēlēja nevienam par to neteikt, 22Sacīdams: Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām. 23Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! 24Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs. 25Jo ko tas cilvēkam līdz, ja viņš iemantos visu pasauli, bet pats sevi pazudinās un sev darīs zaudējumus? 26Jo kas kaunēsies manis un manas mācības dēļ, tā Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks savā un Tēva, un svēto eņģeļu godībā. 27Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs skatījuši Dieva valstību. 28Un notika, ka pēc šīs runas pagāja apmēram astoņas dienas; un Viņš ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu. 29Un kad Viņš lūdza Dievu, Viņa sejas izskats kļuva citāds, un Viņa apģērbs tapa balts un staroja. 30Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs. 31Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē. 32Bet Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, bija miega nomākti; un uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus, stāvot pie Viņa. 33Un notika, kad tie gāja no Viņa, ka Pēteris, pats nezinādams, ko runā, sacīja Jēzum: Mācītāj, mums labi šeit; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu un Mozum vienu, un Elijam vienu. 34Viņam tā runājot, parādījās mākonis un apēnoja viņus; un tie izbijās, kad mākonis viņus apklāja. 35Un balss atskanēja padebesī, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet! 36Un kad balss atskanēja, Jēzus tur atradās viens pats. Un viņi klusēja un nevienam tanīs dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši. 37Bet notika nākošajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, ka daudz ļaužu satika viņus. 38Un, lūk, kāds vīrs ļaudīs kliedza, sacīdams: Mācītāj, lūdzu Tevi, uzlūko manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais! 39Jo, lūk, gars viņu satver; un viņš piepeši kliedz, un tas viņu plosa un grūsta līdz putām, un novārdzinātu vēl negrib atstāt. 40Un es lūdzu Tavus mācekļus izdzīt to, bet viņi nevarēja. 41Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Ak neticīgā un izvirtusī cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums un cik cietīšu? Ved savu dēlu šurp! 42Un kad viņš nāca, ļaunais gars svaidīja viņu un grūstīja. 43Bet Jēzus norāja nešķīsto garu un izdziedināja jaunekli, un atdeva viņu tēvam. 44Un visi brīnījās par Dieva varenību. Bet Viņš, kad visi vēl brīnījās par visu, ko Viņš darīja, sacīja saviem mācekļiem: Lieciet šos vārdus savās sirdīs: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. 45Bet viņi nesaprata šos vārdus, un tie palika apslēpti viņiem, lai viņi tos izprastu, un tie baidījās jautāt Viņam par šiem vārdiem. 46Bet viņos radās domas, kurš no viņiem ir tas lielākais? 47Un Jēzus, redzēdams viņu sirds domas, paņēmis bērnu, novietoja to sev blakus, 48Un Viņš tiem sacīja: Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; un kas uzņem mani, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazāks starp jums visiem, tas būs lielākais. 49Bet Jānis runāja, sacīdams: Mācītāj, mēs redzējām kādu Tavā vārdā izdzenam ļaunos garus; un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neseko mums līdz. 50Un Jēzus sacīja viņam: Neliedziet, jo kas nav pret jums, tas ir ar jums. 51Bet notika, kad izpildījās Viņa uzņemšanas diena, viņš vērsa savu seju, lai ietu uz Jeruzalemi. 52Un Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu). 53Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi. 54Bet, to redzot, viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus. 55Un Viņš pagriezies norāja tos, sacīdams: Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. 56Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu. 57Bet notika, ka tiem ejot pa ceļu, kāds sacīja Viņam: Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi. 58Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. 59Bet otram viņš sacīja: Seko man! Bet tas atbildēja: Kungs, atļauj man vispirms noiet un apbedīt savu tēvu! 60Un Jēzus viņam sacīja: Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību! 61Un cits sacīja: Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas mājās! 62Jēzus viņam sacīja: Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.

Chapter 10

1Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet. 2Un Viņš tiem sacīja: Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Lūdziet tad pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! 3Ejiet! Lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. 4Nenesiet līdz nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un nevienu ceļā nesveiciniet! 5Un kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: miers šim namam! 6Un ja tur būs miera bērns, jūsu miers mitēs pār viņu; bet ja nē, tad tas atgriezīsies jūsos. 7Bet tanī pat namā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs! Nestaigājiet no vienas mājas otrā! 8Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā! 9Un dziediniet slimos, kas tanī ir, un sakiet viņiem: Dieva valstība jums tuvu klāt! 10Bet ja jūs ieiesiet kādā pilsētā, un viņi jūs neuzņems, izgājuši tās gatvēs, sakiet: 11Pat putekļus, kas no jūsu pilsētas mums pielipuši, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu! 12Es jums saku, ka Sodomai tai dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai. 13Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsos, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem. 14Tiešām Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. 15Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei. 16Kas jūs klausa, tas mani klausa; un kas jūs nicina tas nicina mani; bet kas mani nicina tas nicina to, kas mani sūtījis. 17Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas. 18Un Viņš tiem sacīja: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam. 19Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs. 20Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļauti, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs! 21Tanī pat brīdī Viņš gavilēja Svētajā Garā un sacīja: Es godāju Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu to apslēpi gudrajiem un mācītājiem, bet atklāji mazajiem! Tiešām, Tēvs, jo tas Tev tā labpaticis! 22Mans Tēvs visu man atdevis; un neviens nezina, kas ir Dēls, kā tikai Tēvs; un kas ir Tēvs, kā tikai Dēls un kam Dēls to vēlas atklāt. 23Un Viņš, griezdamies pie saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgas tās acis, kas redz to, ko jūs redzat! 24Jo es jums saku, ka daudzi pravieši un ķēniņi vēlējās redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. 25Un, lūk, kāds likumu pazinējs piecēlās, un, Viņu kārdinādams, sacīja: Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? 26Bet Viņš tam sacīja: Kas bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? 27Un tas atbildēja un sacīja: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko - kā sevi pašu. 28Un Viņš tam sacīja: Tu pareizi atbildēji; dari tā, un tu dzīvosi! 29Bet viņš, gribēdams sevi attaisnot, sacīja Jēzum: Un kas tad ir mans tuvākais? 30Tad Jēzus iesāka un sacīja: Kāds cilvēks, iedams no Jeruzalemes uz Jēriku, iekrita slepkavu rokās. Tie viņu aplaupīja un ievainoja, un, atstājuši pusdzīvu, aizgāja. 31Bet gadījās, ka kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, viņu ieraudzījis, pagāja garām. 32Tāpat arī levīts, kad bija tanī vietā, viņu redzēdams, pagāja garām. 33Bet kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. 34Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu. 35Bet otrā dienā viņš, izvilcis divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: Gādā par viņu, un, ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev. 36Kā tev šķiet, kurš no šiem trim bija tuvākais tam, kas iekrita slepkavu rokās? 37Un viņš atbildēja: Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību. Un Jēzus viņam sacīja: Ej, un tu dari tāpat! 38Bet notika, ka, tālāk iedami, viņi nonāca kādā miestā; un kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma Viņu savā namā. 39Un viņai bija māsa, vārdā Marija, kas, apsēdusies pie Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. 40Bet Marta, nopūlējusies, lai viņu labāk apkalpotu, pienāca un sacīja: Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa atstājusi mani, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz! 41Un Kungs viņai atbildēja, sacīdams: Marta, Marta, tu rūpējies un pūlies par daudz lietām, 42Bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējusies sev labāko daļu; tā viņai netiks atņemta.

Chapter 11

1Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; un kad beidza, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja! 2Un Viņš tiem sacīja: Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! 3Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! 4Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs paši piedodam visiem saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā! 5Un viņš tiem sacīja: Ja kādam jums ir draugs un viņš aizies pie tā nakts vidū un sacīs viņam: Draugs, aizdod man trīs maizes, 6Jo mans draugs no ceļa ienāca pie manis, un man nav ko viņam celt priekšā. 7Bet tas atbildēs, sacīdams: Neapgrūtini mani, jo durvis jau aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis guļamistabā; es nevaru celties un tev dot. 8Un ja viņš turpinās klaudzināt, ja viņš necelsies un nedos viņam draudzības dēļ, es jums saku, ka tā neatlaidības dēļ viņš celsies un dos tam, cik tam vajag. 9Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts! 10Jo katrs, kas lūdz, saņem; un kas meklē, atrod; un kas klaudzina, tam atver. 11Bet ja kāds no jums lūdz no tēva maizi, vai tad tas viņam pasniegs akmeni? Vai atkal zivi, un tas viņam zivs vietā pasniegs čūsku? 12Vai atkal, viņš dos skorpiju, ja tas lūgs olu? 13Ja nu jūs, būdami ļauni, protiet dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos labu garu tiem, kas Viņu lūdz! 14Un Viņš izdzina ļauno garu; un tas bija mēms. Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. 15Bet daži no tiem sacīja: Viņš izdzen velnus ar Belcebula, velnu virsnieka, spēku. 16Un citi, kārdinādami Viņu, prasīja Viņam zīmi no debesīm. 17Bet Viņš, redzēdams to domas, sacīja tiem: Ikviena valsts, kas savā iekšienē sašķēlusies, sabrūk, un nams gāžas pāri namam. 18Bet ja sātanam vairs nav vienības sevī, kā tad pastāvēs viņa valsts? Jo jūs sakāt, ka es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu. 19Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. 20Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība. 21Ja stiprais apbruņojies sargā savu māju, tad viss, kas viņam ir, paliek drošībā. 22Bet ja stiprāks par viņu atnāk un uzvar to, tad tas paņem visas viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala savu laupījumu. 23Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež. 24Kad nešķīstais gars atstāj cilvēku, tad tas staigā pa tuksnešainām vietām, meklēdams mieru, bet, neatradis to, tas saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. 25Un atnācis Viņš atrod to ar slotu izslaucītu un izgreznotu. 26Tad viņš iet un ņem sev līdz septiņus citus garus, kas ļaunāki par to; un tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējās lietas kļūst ļaunākas nekā pirmās. 27Bet notika, ka, Viņam tā runājot, ļaužu pulkā kāda sieviete paceltā balsī sacīja Viņam: Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! 28Un Viņš sacīja: Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda. 29Bet kad sapulcējās ļaudis, Viņš sāka runāt: Šī cilts ir ļauna cilts; tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vienīgi pravieša Jonasa zīme. 30Jo kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā cilvēka Dēls būs šai ciltij. 31Dienvidu ķēniņiene stāvēs tiesā ar šīs cilts ļaudīm un pazudinās tos, jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salomona gudrību; un, lūk, te ir vairāk nekā Salomons! 32Ninīves vīri stāvēs tiesā ar šo cilti un pazudinās to, jo viņi, Jonasam sludinot, gandarīja par grēkiem; un, lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass! 33Sveci aizdedzinājis, neviens to neliek slēptuvē vai zem pūra, bet svečturī, lai tie, kas ienāk, redzētu gaismu. 34Tavas miesas gaisma ir tava acs. Ja tava acs ir vesela, arī visa tava miesa būs gaiša, bet ja tā ir ļauna, tad visa tava miesa būs tumša. 35Tāpēc pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst tumsa. 36Ja tad visa tava miesa būs gaiša un tanī nebūs vietas tumsībai, tad tā būs visa gaiša, it kā zibens spožums tevi apspīdētu. 37Un kad Viņš tā runāja, kāds farizejs lūdza Viņu pie sevis pusdienot. Un Viņš iegājis novietojās. 38Bet farizejs, sevī pārdomādams, sacīja, kāpēc gan Viņš pirms ēšanas nemazgājas. 39Bet Kungs sacīja viņam: Tagad jūs, farizeji, tīrat biķera un bļodas ārpusi, bet kas jūsu iekšienē, tas ir pilns laupījuma un viltības. 40Jūs neprātīgie! Vai tad tas, kas radīja ārpusi, neradīja arī to, kas iekšpusē? 41Patiesi, dodiet dāvanu no tā, kas jums pāri paliek, un, lūk, viss jums būs tīrs. 42Bet bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt. 43Bēdas jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un sveicieni tirgus laukumos. 44Bēdas jums, jo jūs esat kā neredzami kapi, un ļaudis, to nezinādami, staigā pār tiem. 45Bet kāds no bauslības pratējiem atbildēja Viņam, sacīdams: Mācītāj, tā runādams, Tu dari arī mums negodu. 46Un Viņš tam sacīja: Arī jums, bauslības mācītāji, bēdas! Jūs apgrūtinat cilvēkus nastām, ko viņi nespēj nest, bet paši jūs pat ar vienu pirkstu nepieskaraties to saitēm. 47Bēdas jums, kas ceļat praviešiem pieminekļus, bet jūsu tēvi viņus nogalināja! 48Patiesi jūs apliecināt, ka jūs piekrītat savu tēvu darbiem, jo tie viņus nogalināja, bet jūs ceļat tiem pieminekļus. 49Tāpēc arī Dieva gudrība sacīja: Es sūtīšu viņiem praviešus un apustuļus; un no tiem viņi dažus nogalinās un vajās, 50Lai visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules radīšanas, tiktu pieprasītas no šīs cilts, 51Sākot ar Ābela asinīm, līdz Zaharija asinīm, kas gāja bojā starp altāri un svētnīcu. Tās, es jums saku, tiks pieprasītas no šīs cilts. 52Bēdas jums, bauslības mācītāji! Atziņas atslēgu jūs paņēmāt, bet paši jūs iekšā neejat, un tiem, kas grib ieiet, jūs to liedzat. 53Bet kad Viņš to tiem sacīja, farizeji un bauslības mācītāji sāka Viņam neatlaidīgi uzmākties un daudzrunībā nomākt Viņa runu, 54Tie uzglūnēja un meklēja satvert Viņu vārdos, lai apsūdzētu Viņu.

Chapter 12

1Bet kad daudz ļaužu bija sapulcējušies, tā ka tie gandrīz viens otru samina, Viņš sāka runāt saviem mācekļiem: Sargieties no farizeju rauga, kas ir liekulība! 2Jo nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nezināms, kas nenāks zināms. 3Tāpēc, ko jūs esat teikuši tumsā, to runās gaismā; un ko jūs kambaros sacījāt ausī, tas tiks sludināts no jumtiem. 4Un es jums, saviem draugiem, saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs neko nespēj darīt! 5Bet es jums rādīšu, no kā jums jābaidās: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas iemest ellē. Tiešām, es saku jums: tā baidieties! 6Vai piecus zvirbuļus nepārdod par diviem grašiem? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. 7Bet arī visi jūsu galvas mati ir saskaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. 8Un es jums saku: katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. 9Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas tiks noliegts Dieva eņģeļu priekšā. 10Un katram, kas runā pret Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, bet kas zaimo Svēto Garu, tam to nepiedos. 11Bet kad viņi vedīs jūs sinagogās un iestāžu, un valdības priekšā, nerūpējieties par to, ko jūs atbildēsiet vai ko teiksiet! 12Jo Svētais Gars jūs tanī brīdī mācīs, kas jums jārunā. 13Bet kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā! 14Un Viņš tam sacīja: Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju? 15Un Viņš sacīja tiem: Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve! 16Bet viņš tiem teica līdzību, sacīdams: Kāda bagāta cilvēka tīrums deva bagātu ražu. 17Un viņš sevī domāja, sacīdams: Ko lai es daru, jo man nav kur novietot savu ražu. 18Un viņš sacīja: Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus; un tur es savākšu, kas man izaudzis un visu savu mantu. 19Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro! 20Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji? 21Tā iet tiem, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva. 22Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Tāpēc es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties. 23Jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu! 24Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs? 25Bet kas no jums rūpējoties var pagarināt savu augumu par vienu olekti? 26Ja jūs nespējat pat vismazāko, ko tad jūs raizējaties par citu? 27Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. 28Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie! 29Tāpēc arī jūs nejautājiet, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un neuztraucieties! 30Jo to visu meklē pasaules tautas. Bet jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag. 31Labāk cenšaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un viss tas tiks jums piedots klāt. 32Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību! 33Pārdodiet savu mantu un dodiet nabagiem dāvanas! Gādājiet sev somas, kas nenoveco, un neizsīkstošu mantu debesīs, kur zagļi netuvojas un kodes nebojā! 34Jo kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis. 35Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās! 36Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! 37Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos. 38Un ja viņš nāktu otrā nakts maiņā, un ja viņš nāktu trešajā sardzes maiņā un tā viņus atrastu, tad svētīgi šie kalpi! 39Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neatļautu tam ielauzties savā namā. 40Tā arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat. 41Bet Pēteris sacīja Viņam: Kungs, vai tu šo līdzību saki mums vai visiem? 42Un Kungs sacīja: Kā tev šķiet, kas ir tas uzticīgais un saprātīgais nama turētājs, ko Kungs iecēlis savai saimei, lai viņš tai dotu laikā kviešu mēru? 43Svētīgs tas kalps, ko kungs atnācis atradīs tā darām. 44Patiesi es jums saku: viņš iecels to pār visiem saviem īpašumiem. 45Bet ja šis kalps, savā sirdī sacīdams: Mans kungs kavējas nākt, sāks sist kalpus un kalpones un ēdīs, un dzers, un piedzersies, 46Tad tā kalpa kungs nāks tanī dienā, kad tas negaida, un stundā, kuru tas nezina, un atdalīs viņu, un dos tam tā daļu ar neticīgajiem. 47Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. 48Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs. 49Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos. 50Bet man jākristās kristībā: un kā es ilgojos, kamēr tas notiks! 51Jūs domājat, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Es jums saku nē, bet šķelšanos! 52Jo no šī laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. 53Sašķelsies tēvs pret dēlu un dēls pret savu tēvu, māte pret meitu un meita pret māti. Vīramāte pret savu vedeklu un vedekla pret savu vīramāti. 54Bet ļaudīm Viņš sacīja: Kad jūs redzat rietumos paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus; un tā arī notiek. 55Un kad pūš dienvidu vējš, jūs sakāt: būs karstums; un tā notiek. 56Jūs, liekuļi, par debess un zemes izskatu jūs protat spriest, bet kāpēc jūs nespriežat par šo laikmetu? 57Un kāpēc jūs nespriežat paši no sevis, kas taisnīgi? 58Bet ja tu ej ar savu pretinieku pie priekšnieka, pūlies jau ceļā no tā atbrīvoties, lai viņš tevi neaizvestu pie tiesneša un tiesnesis nenodotu tevi tiesas izpildītājam, un tiesas izpildītājs neiemestu tevi cietumā! 59Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo grasi.

Chapter 13

1Bet tanī pat laikā atnāca daži un ziņoja Viņam par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts sajauca ar to upuriem. 2Un Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija lielāki grēcinieki nekā visi galilejieši, tāpēc ka viņiem tā bij jācieš? 3Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. 4Vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem nogāzās Siloes tornis un nosita viņus, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? 5Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. 6Un Viņš sacīja tiem šo līdzību: Kādam bija vīģes koks, iestādīts paša vīna dārzā; un viņš nāca un meklēja tanī augļus, bet neatrada. 7Tad viņš sacīja vīna dārza kopējam: Lūk, jau trešo gadu nāku meklēt augļus šai vīģes kokā, bet neatrodu. Tāpēc nocērt to, lai tas neaizņem zemi! 8Bet tas atbildēja viņam, sacīdams: Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus, 9Varbūt tas nesīs augļus, bet ja nē, tad nākotnē tu nocirtīsi to. 10Un Viņš mācīja sabatos to sinagogā. 11Un, lūk, sieviete: tai astoņpadsmit gadu bija slimības gars; un viņa bija saliekta un nespēja pat augšup paskatīties. 12Jēzus, ieraudzījis viņu, pasauca to pie sevis un sacīja tai: Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības. 13Un Viņš uzlika tai rokas; un tūdaļ tā uzcēlās un godināja Dievu. 14Bet sinagogas priekšnieks, saīdzis, ka Jēzus dziedināja sabatā, sāka runāt ļaudīm, sacīdams: Ir sešas dienas, kurās jāstrādā; tanīs nāciet un dziedinieties, bet ne sabatā! 15Bet Kungs atbildēja viņam, sacīdams: Jūs, liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles un neved dzirdināt? 16Bet vai nevajadzēja sabatā atraisīt no šīm saitēm šo Ābrahama meitu, kuru sātans bija saistījis, lūk, jau astoņpadsmit gadu? 17Un kad Viņš to pateica, visi Viņa pretinieki nosarka, bet visa tauta priecājās par visu, ko Viņš vareni darīja. 18Un Viņš sacīja: Kam līdzīga Dieva valstība? Ar ko lai es to salīdzinu? 19Tā līdzīga sinepju graudiņam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā dārzā; un tas auga un kļuva liels koks; un debess putni mājoja tā zaros. 20Un vēl Viņš sacīja: Ar ko lai es salīdzinu Dieva valstību? 21Tā līdzīga raugam, kuru sieviete paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr viss sarūga. 22Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzalemi, apstaigāja pilsētas un miestus mācīdams. 23Bet kāds sacīja Viņam: Kungs, vai maz ir to, kas tiks pestīti? 24Pūlieties ieiet caur šaurajām durvīm, jo, es jums saku, daudzi meklēs ieiet, bet nevarēs. 25Jo kad nama tēvs būs iegājis un durvis noslēdzis, tad jūs, ārā stāvēdami, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: Kungs, atver mums! Tad Viņš, atbildēdams jums, sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat. 26Tad jūs sāksiet runāt: Mēs Tavā klātbūtnē ēdām un dzērām, un Tu mācīji mūsu ielās. 27Un Viņš jums sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat; ejiet prom no manis, jūs, visi ļauna darītāji! 28Tur būs raudāšana un zobu griešana, kad redzēsiet Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi izmestus ārā. 29Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā! 30Un, lūk, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie. 31Tanī pat dienā nāca daži farizeji un sacīja Viņam: Aizej un aizceļo no šejienes, jo Herods grib Tevi nonāvēt! 32Un Viņš tiem sacīja: Ejiet un sakiet šim lapsai: lūk, es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu. 33Tomēr man šodien un rīt, un nākošajā dienā jābūt ceļā, jo nepiedienas pravietim ārpus Jeruzalemes iet bojā. 34Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju savākt tavus bērnus, kā putns savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu to negribēji! 35Lūk, jūsu nams tiks jums atstāts tukšs. Bet es jums saku: jūs mani neredzēsiet, kamēr nāks laiks, kad jūs sacīsiet: Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!

Chapter 14

1Un notika, ka Jēzus iegāja sabatā kāda farizeju priekšnieka namā maizi ēst; un tie Viņu novēroja. 2Un, lūk, tur bija Viņa priekšā kāds ūdenssērdzīgs cilvēks. 3Un Jēzus atbildēdams uzrunāja bauslības mācītājus un farizejus, sacīdams: Vai atļauts sabatā dziedināt? 4Bet viņi klusēja. Tad Viņš, pieskaroties, izdziedināja to un atlaida. 5Un Viņš uzrunāja tos, sacīdams: Ja kādam no jums iekrīt akā ēzelis vai vērsis, vai tas tūdaļ sabatā to neizvelk? 6Un tie nespēja Viņam nekā atbildēt? 7Bet novērodams, ka ielūgtie izvēlas sev pirmās vietas, Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: 8Ja tevi kāds ieaicina kāzās, tad neieņem pirmo vietu, jo varbūt viņš ir aicinājis kādu cienīgāku par tevi, 9Un atnācis tas, kas tevi un viņu ielūdzis, nesaka tev: Dod šim vietu, un tad ar kaunu tev būs jāieņem pēdējā vieta. 10Bet kad tevi kāds aicinās, ej un ieņem pēdējo vietu, lai tad tas, kas tevi aicinājis, nāktu un sacītu tev: Draugs, virzies augstāk! Tad tev būs gods viesu priekšā. 11Jo katrs, kas sevi paaugstinās, tiks pazemots, bet kas pazemosies, tas tiks paaugstināts. 12Bet tam, kas Viņu bija ielūdzis, Viņš sacīja: Ja tu sarīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, nedz savus brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka viņi kādreiz arī tevi neielūdz, un tad tu būsi saņēmis atlīdzību, 13Bet ja tu rīko mielastu, aicini nabagus, kropļus, klibus un aklus! 14Un svētīgs tu būsi, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt, bet tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies. 15To dzirdēdams, kāds no galda viesiem sacīja Viņam: Svētīgs ir tas, kas ēdīs maizi Dieva valstībā. 16Un Viņš tam sacīja: Kāds cilvēks sarīkoja lielu mielastu un ielūdza daudzus. 17Un mielasta stundā viņš sūtīja savu kalpu pateikt ielūgtajiem, lai tie nāk, jo viss jau sagatavots. 18Un visi reizē sāka aizbildināties. Pirmais sacīja viņam: Es nopirku saimniecību, un man nepieciešami jāaiziet to apskatīt; es lūdzu tevi, uzskati mani par aizbildinātu! 19Un otrs sacīja: Es nopirku piecus vēršu pārus un eju tos pārbaudīt; es lūdzu tevi, uzskati mani par aizbildinātu! 20Un cits sacīja: Es apprecēju sievu. Tāpēc nevaru iet. 21Un kalps pārnācis ziņoja par to savam kungam. Tad nama tēvs kļuva dusmīgs un sacīja savam kalpam: Ej steigšus gatvēs un pilsētas ielās un ved šurp nabagus un kropļus, un aklus, un klibus. 22Un kalps sacīja: Kungs, ir izpildīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. 23Un kungs sacīja kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalām un spied visus nākt iekšā, lai mans nams piepildītos! 24Bet es jums saku, ka neviens no tiem vīriem, kas tika aicināti, manu mielastu nebaudīs. 25Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz; un, pagriezies pret tiem, Viņš sacīja: 26Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus, un māsas, un pat savu paša dvēseli, tas nevar būt mans māceklis. 27Un kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. 28Jo kas no jums, gribēdams torni celt, vispirms neapsēdīsies un neaprēķinās izdevumus, kas nepieciešami tā nobeigšanai, 29Lai vēlāk, pamatus ielicis un nespēdams pabeigt, netiktu no visiem, kas to redz, izzobots, 30Sakot: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nespēja pabeigt. 31Jo kurš ķēniņš, kas domā karot ar otru ķēniņu, neapsēdīsies un vispirms nepārliks, vai viņš spēj ar desmit tūkstošiem pretoties tam, kas ar divdesmit tūkstošiem nāk pret viņu? 32Pretējā gadījumā, tam vēl tālu esot, viņš sūta sūtņus, lai lūgtu mieru. 33Tā arī katrs no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. 34Sāls ir laba lieta, bet ja sāls paliek nederīga, kā lai to uzlabo? 35Tā neder ne zemei, ne mēsliem, bet to izmet ārā. Kam ausis dzirdēšanai, tas lai dzird!

Chapter 15

1Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu. 2Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem. 3Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams: 4Kurš cilvēks no jums, kam simts avis, pazaudējot vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet meklēt to, kas pazuda, kamēr viņš to atrod? 5Un viņš, atradis to, priecādamies liek savos plecos. 6Un viņš, mājās pārnācis, sasauc draugus un kaimiņus un saka viņiem: Priecājieties ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi! 7Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag. 8Vai atkal: kura sieviete, kam desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neiededzinās sveci un neizslaucīs māju, rūpīgi meklēdama, kamēr to neatradīs? 9Un viņa, to atradusi, sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: Priecājieties ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi! 10Es jums saku: tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem. 11Un Viņš sacīja: Kādam cilvēkam bija divi dēli. 12Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem. 13Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu. 14Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu. 15Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas. 16Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva. 17Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā! 18Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. 19Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem! 20Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to. 21Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. 22Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, 23Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies, 24Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot. 25Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību. 26Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir. 27Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu. 28Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt. 29Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu; 30Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu. 31Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs; 32Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.

Chapter 16

1Bet Viņš sacīja arī saviem mācekļiem: Kāds cilvēks bija bagāts, un tam bija mantas pārvaldnieks. Un šis tika viņam apsūdzēts, it kā tas izšķiežot tā mantu. 2Un viņš, to pasaucis, sacīja tam: Ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par mantas pārvaldīšanu, jo tu pārvaldnieks vairs nevarēsi būt! 3Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns. 4Es zinu, ko darīt, lai viņi mani uzņemtu savās mājās, kad būšu atcelts no pārvaldīšanas. 5Un viņš, ataicinājis pa vienam sava kunga parādniekus, sacīja pirmajam: Cik tu esi manam kungam parādā? 6Un tas viņam sacīja: Simts mucu eļlas. Un viņš tam sacīja: Ņem savu parāda zīmi, apsēsties tūlīt un raksti piecdesmit! 7Tad viņš sacīja otram: Bet tu cik esi parādā? Tas atbildēja: Simts mēru kviešu. Viņš tam sacīja: Ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! 8Un kungs palielīja netaisnīgo pārvaldnieku, ka viņš gudri darījis, jo šīs pasaules bērni ir atjautīgāki savā ciltī nekā gaismas bērni. 9Un es jums saku: iegūstiet sev draugus no netaisnas bagātības, lai tad, kad jūsu pietrūks, uzņemtu jūs mūžīgajos mājokļos. 10Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās. 11Ja jau jūs netaisnas bagātības lietās neesat bijuši uzticami, kas lai jums uztic to, kas ir patiess, 12Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos to, kas ir jūsu? 13Neviens kalps nevar diviem kungiem kalpot: vai nu viņš vienu nīdīs un citu mīlēs, vai vienam pakļausies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai. 14Bet to visu dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi; un tie izsmēja Viņu. 15Un Viņš tiem sacīja: Jūs esat tādi, kas sevi attaisno cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis, jo kas cilvēkiem augsts, tas Dieva priekšā ir negantība. 16Bauslība un pravieši turpinājās līdz Jānim; no tā laika tiek sludināta Dieva valstība, un katrs ar spēku laužas tanī. 17Bet drīzāk debess un zeme zudīs, nekā viena zīme no bauslības atkritīs. 18Katrs, kas šķiras no savas sievas un apprecē citu, pārkāpj laulību; un tas, kas apprecē tādu, kas no vīra šķirta, pārkāpj laulību. 19Bija kāds bagātnieks, kas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un katru dienu lepni dzīroja. 20Un bija kāds nabags, vārdā Lācars, kas gulēja pie viņa durvīm un bija augoņu pilns. 21Viņš gribēja ēst druskas, kas krita no bagātnieka galda; un neviens viņam tās nedeva, bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus. 22Bet notika, ka nomira nabadzīgais; un eņģeļi aiznesa viņu Ābrahama klēpī. Bet nomira arī bagātais un tika paglabāts ellē. 23Mokas ciezdams, viņš pacēla savas acis un tālienē ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. 24Tad viņš sauca, sacīdams: Tēvs, Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās! 25Un Ābrahams sacīja viņam: Atminies, dēls, ka tu savu labumu saņēmi, būdams dzīvs, turpretī Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. 26Un pie tam starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, tā ka tie, kas no šejienes vēlētos aiziet pie jums, to nespētu, tāpat arī pāriet no jums pie mums. 27Un viņš sacīja: Tad es lūdzu tevi, tēvs, sūti viņu mana tēva namā, 28Jo man pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šai moku vietā! 29Un Ābrahams sacīja tam: Tiem ir Mozus un pravieši, lai viņi klausa tos! 30Bet tas sacīja: Nē, Ābrahama tēv, bet ja kāds no mirušajiem aiziet pie tiem, tad viņi gandarītu par grēkiem! 31Bet viņš tam sacīja: Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.

Chapter 17

1Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk! 2Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem. 3Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! 4Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam! 5Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! 6Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu. 7Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda? 8Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi. 9Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja? 10Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt. 11Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni. 12Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm. 13Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums! 14To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri. 15Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu, 16Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis. 17Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi? 18Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks. 19Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi! 20Bet farizeji jautāja Viņam: Kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk redzamā veidā. 21Un arī neteiks: Lūk, še ir, vai, lūk, tur ir, jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos. 22Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nāks dienas, kad jūs alksiet redzēt vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet. 23Un jums sacīs: Lūk, še ir, un, lūk, tur ir! Neejiet tur un nesekojiet tam! 24Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā. 25Bet vispirms Viņam daudz vajag ciest un no šīs cilts atmestam kļūt. 26Un kā tas bija Noasa dienās, tā tas būs arī Cilvēka Dēla dienās. 27Tie ēda un dzēra; precēja sievas un izdeva pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā; un tad nāca ūdensplūdi un iznīcināja visu. 28Tāpat, kā tas notika Lata dienās: ēda, dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja; 29Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, lija uguns un sērs no debesīm un iznīcināja visus. 30Gluži tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. 31Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas - namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ! 32Pieminiet Lata sievu! 33Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs. 34Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā: vienu uzņems, bet otru atstās. 35Divas kopā mals: vienu uzņems un otru atstās; divi būs tīrumā: vienu uzņems un otru atstās. 36Tad mācekļi jautāja Viņam, sacīdami: Kur, Kungs? 37Viņš tiem sacīja: Visur, kur miesa, salasās arī ērgļi.

Chapter 18

1Bet vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt, 2Sacīdams: Vienā pilsētā bija kāds tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. 3Bet kāda atraitne bija tanī pilsētā; un viņa nāca pie viņa un sacīja: Aizstāvi mani pret manu pretinieku! 4Un tas ilgu laiku negribēja. Bet pēc tam viņš sevī sacīja: Lai gan es Dieva nebaidos un no cilvēkiem nekaunos, 5Tomēr, lai šī atraitne mani neapgrūtinātu, es spriedīšu tiesu, ka viņa, beigās atnākusi, neuzbruktu man. 6Bet Kungs sacīja: Klausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! 7Un vai Dievs lai nespriestu taisnīgu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, un nebūtu pacietīgs ar viņiem? 8Es jums saku, ka Viņš drīz tiem spriedīs taisnīgu tiesu. Tomēr, kā rādās, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? 9Bet tiem, kas sevi uzskatīja taisnīgus esam un citus nicināja, Viņš sacīja šo līdzību: 10Divi cilvēki iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Viens bija farizejs un otrs muitnieks. 11Farizejs nostājies sevī tā lūdza: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks! 12Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir. 13Bet muitnieks, tālāk stāvēdams, negribēja pat acis pacelt pret debesīm, bet, sitot pie savām krūtīm, sacīja: Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs! 14Es jums saku: šis aizgāja savās mājās attaisnots, bet tas ne. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts. 15Bet arī bērnus Viņam atnesa, lai Viņš tiem pieskartos. Kad mācekļi to redzēja, tie norāja tos. 16Bet Jēzus pasauca viņus un sacīja: Laidiet bērnus pie manis nākt un neliedziet viņiem to, jo tādiem pieder Dieva valstība! 17Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tanī neieies. 18Un kāds priekšnieks jautāja Viņam, sacīdams: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? 19Bet Jēzus viņam sacīja: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs. 20Baušļus tu zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev būs tēvu un māti godāt. 21Tas sacīja: To visu esmu izpildījis kopš jaunības. 22Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņam: Vēl viena tev trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un dod nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man! 23To dzirdēdams, viņš noskuma, jo bija ļoti bagāts. 24Bet Jēzus, redzēdams viņu noskumušu, sacīja: Cik grūti tiem, kam nauda, ieiet Dieva valstībā! 25Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. 26Tad tie, kas dzirdēja, sacīja: Un kas tad var kļūt pestīts? 27Viņš tiem sacīja: Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam. 28Bet Pēteris sacīja: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. 29Viņš tiem teica: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas atstājis māju vai vecākus, vai brāļus, vai sievu, vai bērnus Dieva valstības dēļ 30Un kas nesaņem daudz vairāk jau šinī laikā, bet nākošajā mūžā mūžīgo dzīvi. 31Bet Jēzus ņēma tos divpadsmit sev līdz un sacīja viņiem: Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi; un viss izpildīsies, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. 32Jo Viņu nodos pagāniem un apsmies, un šaustīs, un apspļaudīs, 33Un pēc šaustīšanas Viņu nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām. 34Bet no tā viņi neko nesaprata; un šis vārds palika tiem apslēpts; un viņi neaptvēra to, kas tika runāts. 35Bet notika, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds aklais sēdēja ceļmalā un ubagoja. 36Un, kad viņš dzirdēja ļaužu pulku garām ejam, tas jautāja, kas tas ir. 37Bet viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis iet garām. 38Tad viņš sauca, sacīdams: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 39Bet tie, kas gāja priekšā, norāja viņu, lai viņš ciestu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 40Tad Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Un kad tas tuvojās, viņš jautāja tam, 41Sacīdams: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet viņš sacīja: Kungs, lai es redzu! 42Un Jēzus sacīja viņam: Topi redzīgs, tava ticība tevi glābusi. 43Un tūdaļ viņš kļuva redzīgs un, Dievu godinādams, sekoja Viņam. Un visa tauta, to redzēdama, godināja Dievu.

Chapter 19

1Un Viņš, iegājis Jērikā, gāja tai cauri. 2Un, lūk, kāds cilvēks, vārdā Zahejs, kas bija muitnieku priekšnieks un bagāts, 3Meklēja Jēzu redzēt, kas Viņš ir, un nevarēja ļaužu dēļ, jo bija mazs augumā. 4Un tas, paskrējis uz priekšu, uzkāpa vīģes kokā, lai Viņu redzētu, jo tur Viņam bija jāiet garām. 5Un kad Jēzus atnāca tai vietā, Viņš, uz augšu paskatījies, ieraudzīja to un sacīja viņam: Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā! 6Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku. 7To redzot, visi kurnēja, sacīdami, ka Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka. 8Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: Lūk, Kungs, pusi no savas mantas es atdodu nabagiem; un es atdošu četrkārtīgi, ja es kādam to būtu nokrāpis. 9Jēzus sacīja viņam: Šodien šim namam notikusi pestīšana, jo arī šis ir Ābrahama dēls. 10Jo Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis. 11Tiem klausoties, Viņš turpināja un sacīja līdzību, jo Viņš bija tuvu Jeruzalemei; un tie domāja, ka Dieva valstība tūliņ parādīsies. 12Viņš sacīja: Kāds dižciltīgs cilvēks aizgāja tālās zemēs, lai iegūtu sev valsti un atgrieztos atpakaļ. 13Un viņš, pasaucis savus desmit kalpus, deva tiem desmit minas un sacīja viņiem: Tirgojieties, kamēr es pārnākšu! 14Bet viņa pilsoņi ienīda to; un tie sūtīja sūtņus viņam pakaļ un sacīja: Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums. 15Un notika, ka viņš, valsti ieguvis, atgriezās atpakaļ un lika pasaukt kalpus, kuriem viņš bija devis naudu, lai uzzinātu, cik katrs ietirgojis. 16Tad nāca pirmais un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja desmit minas. 17Viņš tam sacīja: Pareizi, labais kalps, tu biji uzticams mazās lietās; tu valdīsi pār desmit pilsētām. 18Un otrs atnāca un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja piecas minas. 19Un viņš tam sacīja: Arī tu valdi pār piecām pilsētām. 20Un vēl cits nāca un sacīja: Kungs, še ir tava mina. Es to biju noglabājis sviedrautā. 21Jo es baidījos tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks: tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis. 22Viņš sacīja tam: Nekrietnais kalps, ar tavu muti es tevi tiesāju. Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks, kas ņem, ko nav nolicis, un pļauj, ko nav sējis. 23Un kāpēc tu neatdevi manu naudu maiņgaldā, lai es pārnācis atprasītu to ar augļiem! 24Un klātesošiem viņš teica: Atņemiet viņam minu un dodiet tam, kam desmit minas! 25Un tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau desmit minas! 26Bet es jums saku: katram, kam ir, tiks dots, lai viņam būtu pārpilnība; bet no tā, kam nav, tiks ņemts arī tas, kas viņam ir. (Mt.13,12; 25,29; Mk.4,25) 27Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār viņiem valdītu, atvediet šurp un nogaliniet manā priekšā! 28Un to teicis, Viņš, iedams uz Jeruzalemi, turpināja ceļu. 29Un notika, kad Viņš tuvojās Betfāgai un Betānijai pie kalna, kas saucas Olīvkalns, ka Viņš sūtīja divus savus mācekļus, 30Sacīdams: Ejiet uz miestu, kas jūsu priekšā! Un jūs ieiedami atradīsiet piesietu ēzeļa mātes kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis; atraisiet to un atvediet! 31Un ja kāds jūs jautās, kāpēc jūs to atraisāt, tad sakiet viņam tā: Kungs vēlas tā pakalpojumu. 32Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada kumeļu stāvam, kā viņš tiem bija sacījis. 33Bet kad viņi raisīja kumeļu vaļā, tā īpašnieki sacīja tiem: Kāpēc jūs atraisāt kumeļu? 34Un viņi atbildēja: Kungam to vajag. 35Un viņi atveda to pie Jēzus. Un viņi, savas drēbes kumeļam uzklājuši, uzsēdināja Jēzu. 36Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. 37Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, 38Sacīdami: Svētīgs, Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! 39Un daži farizeji ļaužu pulkā sacīja Viņam: Mācītāj, apsauc savus mācekļus! 40Viņš tiem sacīja: Es jums saku: ja viņi klusētu, kliegtu akmeņi. 41Un Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to, sacīdams: 42Kaut jel arī tu atzītu un pat šinī tavā dienā, kas pie tava miera vajadzīgs! Bet tagad tas apslēpts tavām acīm: 43Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki aplenks tevi vaļņiem; un tie ielenks tevi un spiedīs tevi no visām pusēm; 44Un viņi nospiedīs tevi zemē un tavus bērnus, kas tevī ir, un neatstās tevī akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neatzini savas piemeklēšanas dienu. 45Un Viņš, iegājis svētnīcā, sāka dzīt ārā tos, kas tanī pārdeva un pirka, 46Sacīdams viņiem: Ir rakstīts: mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs esat padarījuši to par slepkavu bedri. (Is.56,7; Jer.7,11) 47Un viņš katru dienu mācīja svētnīcā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tautas priekšnieki meklēja Viņu nonāvēt; 48Un tie neizprata, ko Viņam darīt, jo visa tauta neatlaidīgi klausījās Viņā.

Chapter 20

1Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās 2Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis? 3Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man: 4Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? 5Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam? 6Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis. 7Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes. 8Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru. 9Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku. 10Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā. 11Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā. 12Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā. 13Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros. 14Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu! 15Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs? 16Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt! 17Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni? 18Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) 19Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas. 20Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai. 21Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu; 22Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē? 23Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt? 24Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara! 25Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! 26Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa. 27Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam, 28Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! 29Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira. 30Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem. 31Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira. 32Beigās pēc visiem nomira sieva. 33Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva? 34Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti. 35Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems. 36Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni. 37Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. 38Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo. 39Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici. 40Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt. 41Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls? 42Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, 43Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1) 44Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls? 45Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem: 46Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos, 47Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.

Chapter 21

1Tad Viņš, pacēlis savas acis, redzēja bagātos metam savus ziedojumus upuru traukā. 2Bet Viņš redzēja arī kādu nabaga atraitni, divas artaviņas iemetam. 3Un Viņš sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne ziedoja vairāk nekā visi, 4Jo šie visi ziedoja Dievam dāvanas no tā, kas tiem palika pāri, bet šī no savas trūcības upurēja visu savu iztiku, kas tai bija. 5Un kad daži runāja par svētnīcu, ka tā skaistiem akmeņiem un dāvanām izgreznota, Viņš sacīja: 6Nāks dienas, kad no tā, ko jūs redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs. 7Bet tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, kad tas notiks, un kāda zīme tam, kad tas sāks izpildīties? 8Viņš sacīja: Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ! Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un tas laiks ir pienācis. Bet neejiet tiem pakaļ! 9Bet kad jūs dzirdēsiet par kariem un nemieriem, nebīstieties! Tam visam iepriekš jānotiek, bet tūdaļ vēl nav gals. 10Tad Viņš tiem sacīja: Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti. 11Un vietu vietām būs lielas zemestrīces un mēris, un bads, un šausmas, un lielas zīmes no debesīm. 12Bet pirms visa tā viņi pacels pret jums savas rokas un vajās jūs, nododot sinagogām un cietumiem, un vedīs jūs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. 13Bet tas notiks jums par liecību. 14Tad nu apņematies savās sirdīs nedomāt par to, ko jūs atbildēsiet! 15Jo es jums došu valodu un gudrību, kurai visi jūsu pretinieki nespēs pretoties un pretī runāt. 16Pat vecāki un brāļi, un radi, un draugi jūs nodos un dažus no jums nonāvēs. 17Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ; 18Bet neviens mats no jūsu galvas nepazudīs. 19Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles. 20Bet kad jūs redzēsiet karaspēku ielencam Jeruzalemi, tad ziniet, ka tās izpostīšana pienākusi. 21Tad tie, kas Jūdejā, lai bēg kalnos, kas pilsētā, lai iet ārā, un kas tās apkārtnē, lai neieiet tanī! 22Jo šīs ir atmaksas dienas, lai izpildītos viss, kas rakstīts. 23Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās, jo liela apspiešana nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu. 24Un no zobena asmens tie kritīs, un tos kā gūstekņus aizvedīs visās tautās, un pagāni mīdīs Jeruzalemi, iekams izpildīsies pagānu laiks. 25Un būs zīmes pie saules un mēness, un zvaigznēm, un jūras kaukšanas un plūdu dēļ bailes tautām virs zemes. 26Cilvēki bailēs sastings, gaidot, kas nāks pār visu pasauli, jo debesu stiprumi sakustēsies. 27Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā varā un godībā. 28Bet kad tas viss sāks piepildīties, skatieties un paceliet savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas! 29Un Viņš tiem sacīja līdzību: Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus! 30Kad tiem jau augļi metas, tad ziniet, ka vasara tuvu. 31Tāpat arī jūs, redzot to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu. 32Patiesi es jums saku: Šī cilts neizzudīs, iekams viss tas notiks. 33Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. 34Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdis kādreiz neapgrūtinātu pārēšanās, piedzeršanās un šīs dzīves rūpes, un ka šī diena nepienāktu jums negaidīta. 35Jo kā valgs tā nāks pār visiem, kas dzīvo virs zemes. 36Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdziet Dievu, lai jūs būtu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekšā un izbēgtu no visa tā, kas notiks! 37Tā Viņš dienas pavadīja, mācīdams svētnīcā, bet naktīs Viņš gāja un palika kalnā, ko sauc par Olīvkalnu. 38Bet visa tauta rīta agrumā steidzās pie Viņa, lai svētnīcā Viņu klausītos.

Chapter 22

1Bet tuvojās neraudzētās maizes svētki, ko sauc par Lieldienām. 2Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Jēzu nonāvēt, bet viņi baidījās no ļaudīm. 3Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit. 4Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot. 5Un tie priecājās un piesolīja dot viņam naudu. 6Un viņš apsolīja un meklēja izdevību, kā Viņu tiem nodot, ļaudīm nezinot. 7Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Lieldienu jēru. 8Un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: Ejiet un sagatavojiet mums Lieldienas jēru, lai mēs ēstu! 9Bet viņi sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs tās sataisītu? 10Un Viņš tiem sacīja: Lūk, pilsētā ieejot, jūs sastapsiet kādu cilvēku, kas nesīs ūdens krūzi; sekojiet viņam tai namā, kurā viņš ieies, 11Un sakiet nama kungam: Mācītājs tev jautā: kur ir telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu svinēt Lieldienas? 12Un viņš jums parādīs lielu, izklātu ēdamistabu; tur arī sagatavojiet! 13Un tie aizgājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru. 14Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu. 15Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu. 16Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. 17Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! 18Jo es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. 19Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu! 20Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums top izlietas. 21Bet, lūk, mana nodevēja rokas ir ar mani uz galda. 22Jo Cilvēka Dēls aiziet, kā tas ir nolemts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod! 23Un visi sāka apjautāties savstarpēji, kurš gan tas no viņiem būtu, kas to darīs? 24Bet izcēlās starp viņiem arī ķilda, kurš, šķiet, esot no tiem lielākais? 25Bet Viņš tiem sacīja: Pagānu ķēniņi valda pār viņiem, un viņu varas nesējus sauc par labdariem. 26Bet jūs tā ne. Kas no jums lielāks, lai kļūst kā mazākais, bet priekšnieks – kā kalps; 27Jo kas ir lielāks: vai tas, kas atrodas pie galda, vai tas, kas apkalpo? Taču tas, kas atrodas pie galda. Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo. 28Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. 29Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs, 30Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēļa ciltis. 31Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, 32Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus! 33Tas Viņam sacīja: Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē! 34Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēter, šodien vēl gailis nebūs nodziedājis, iekams tu trīsreiz būsi noliedzis, ka mani pazīsti. Un Viņš tiem sacīja: 35Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka? 36Bet viņi atbildēja: Nekā! Bet es jums saku: tagad, kam naudas maks, lai ņem līdz arī somu, un kam nav, tas lai pārdod svārkus un pērk zobenu! 37Jo es jums saku, ka vēl pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Un noziedzniekam Viņš pieskaitīts. jo tas, kas par mani rakstīts, piepildās. 38Bet viņi sacīja: Kungs, lūk, te ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: Diezgan! 39Un izgājis, Viņš pēc ieraduma gāja uz Olīvkalnu; un mācekļi sekoja Viņam. 40Un Viņš, tai vietā nonācis, sacīja tiem: Lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! 41Un Viņš attālinājās no tiem akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu, 42Sacīdams: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek! 43Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk. 44Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē. 45Un Viņš, piecēlies no lūgšanas, gāja pie saviem mācekļiem un atrada tos no skumjām aizmigušus. 46Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai jūs neiekristu kārdināšanā! 47Vēl Viņam runājot, lūk, ļaužu pūlis un viens no tiem divpadsmit, Jūdass vārdā, kas gāja tiem priekšgalā, tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. 48Bet Jēzus viņam sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu? 49Bet tie, kas pie Viņa bija, redzot, kam jānotiek, sacīja Viņam: Kungs, vai lai cērtam ar zobenu? 50Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. 51Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to. 52Bet Jēzus augstajiem priesteriem un svētnīcas priekšniekiem, un vecākajiem, kas pret Viņu bija sanākuši, sacīja: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un milnām. 53Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara. 54Un tie Viņu apcietināja un veda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes. 55Un viņi, sakūruši uguni pagalma vidū, sēdēja ap to, un Pēteris bija starp tiem. 56Kāda kalpone, redzēdama viņu sēžam gaismā, uzlūkoja to un sacīja: Šis arī bija ar Viņu. 57Bet tas noliedza Viņu, sacīdams: Sieviet, es Viņu nepazīstu. 58Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu. 59Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis. 60Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis. 61Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Un Pēteris atminējās Kunga vārdu, ko Viņš sacīja: Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi. 62Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja. 63Un vīri, kas Viņu apsargāja, izsmēja un šaustīja Viņu. 64Un tie apklāja Viņu, un sita Viņu sejā, un jautāja Viņam, sacīdami: Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita? 65Un daudz citus zaimus tie teica Viņam. 66Un kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie un augstie priesteri, un rakstu mācītāji un aizveda Viņu savas augstās tiesas priekšā, sacīdami: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to! 67Un Viņš tiem sacīja: Ja es jums teikšu, jūs man neticēsiet. 68Bet ja es jautāšu, jūs neatbildēsiet un mani neatbrīvosiet, 69Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Dieva spēka labās rokas. 70Tad visi sacīja: Tātad tu esi Dieva Dēls? Viņš teica: Jūs sakāt, ka es tas esmu. 71Bet viņi sacīja: Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to dzirdējām no Viņa mutes.

Chapter 23

1Un viss viņu pulks cēlās un aizveda Viņu pie Pilāta. 2Un tie sāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: Mēs atradām, ka Viņš jauc mūsu tautu un ka Viņš aizliedz ķeizaram maksāt nodokļus un saka, ka Viņš ir Kristus - Karalis. 3Un Pilāts jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja: Tu to saki. 4Tad Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaužu pulkam: Es nekādas vainas neatrodu pie šī Cilvēka. 5Un tie uzmācās viņam, sacīdami: Viņš kūda tautu, mācīdams visā Jūdejā, sākot ar Galileju līdz šejienei. 6Bet Pilāts, dzirdēdams par Galileju, jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis. 7Un uzzinājis, ka Viņš ir no Heroda apgabala, tas aizsūtīja Viņu pie Heroda, kas pats tanīs dienās bija Jeruzalemē. 8Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis, un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu. 9Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja. 10Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un uzmācīgi Viņu apsūdzēja. 11Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. 12Un tanī dienā Herods un Pilāts kļuva draugi, jo iepriekš viņi bija ienaidnieki savā starpā. 13Bet Pilāts, sasaucis augstos priesterus un priekšniekus, un tautu, 14Sacīja viņiem: Jūs atvedāt pie manis šo cilvēku, it kā Viņš būtu tautas kūdītājs; lūk, es Viņu izjautāju jūsu klātbūtnē un neatradu pie šī Cilvēka nevienas no tām vainām, kādās jūs Viņu apsūdzat; 15Un Herods arī ne, jo es jūs aizsūtīju pie viņa un, lūk, nekas nav darīts, ar ko Viņš nāvi būtu pelnījis. 16Tāpēc es Viņu sodīšu un atbrīvošu. 17Bet svētkos viņam vajadzēja tiem vienu atbrīvot. 18Bet viss pūlis kliedza, sacīdams: Nost šo, un atlaid mums Barabu, 19Kas pilsētā kādas notikušās sacelšanās un slepkavības dēļ bija ielikts cietumā. 20Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot, atkal runāja viņiem, 21Bet tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! 22Bet trešo reiz viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu. 23Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās. 24Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. 25Un viņš tiem atbrīvoja to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, ko tie bija lūguši, bet Jēzu nodeva viņu iegribai. 26Un kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ. 27Bet Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. 28Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! 29Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. 30Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums, un uz pakalniem: apklājiet mūs! 31Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo? 32Bet līdz ar Viņu tika vestidivi citi ļaundari, lai viņus nogalinātu. 33Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi. 34Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. 35Un ļaudis stāvēja un skatījās; un priekšnieki kopā ar tiem izsmēja Viņu, sacīdami: Citiem Viņš palīdzēja, - lai glābj sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva izredzētais. 36Arī kareivji, Viņu izsmiedami, nāca un sniedza Viņam etiķi, 37Un sacīja: Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi! 38Un bija arī virs Viņa uzraksts, rakstīts grieķu un latīņu, un ebreju valodā: Šis ir jūdu Ķēniņš. 39Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs! 40Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! 41Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. 42Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! 43Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē. 44Bet bija ap sesto stundu, un tumsa iestājās līdz pat devītajai stundai. 45Un saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu. 46Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu. 47Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: Patiesi, šis Cilvēks bija taisnīgs! 48Un viss ļaužu pulks, kas bija klāt pie šī šausmu skata, redzot notikušo, sita savās krūtīs un atgriezās atpakaļ. 49Bet visi Viņa pazīstamie un sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, to redzēdamas, stāvēja nostāk. 50Un, lūk, viens vīrs, Jāzeps vārdā, būdams labs un taisnīgs cilvēks, kas bija pilsētas pārvaldes loceklis, 51No Arimatejas, Jūdejas pilsētas, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, nepiekrita to lēmumiem un darbiem; 52Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas. 53Un viņš tās noņēma un ietina audeklā, un ielika izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts. 54Un tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās. 55Bet sekotājas sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, redzēja kapu un to, kā Viņa miesas tika noliktas. 56Un atgriezušās, viņas sagatavoja smaržas un svaidāmās zāles, bet sabatu saskaņā ar bauslību tās pavadīja klusu.

Chapter 24

1Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržas, ko tās bija sagatavojušas. 2Un tās atrada akmeni no kapa noveltu, 3Un viņas gāja iekšā, bet Kunga Jēzus miesas neatrada. 4Un notika, kamēr viņas bija savā prātā satriektas par to, lūk, divi vīri spožās drānās piebiedrojās viņām. 5Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām sacīja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? 6Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko Viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā, 7Sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku - grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem. 8Un tās atminējās Viņa vārdus. 9Un viņas, atgriezušās no kapa, paziņoja to visu tiem vienpadsmit un visiem pārējiem. 10Bet tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas, kas ar tām bija un kas apustuļiem to sacīja. 11Un šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja. 12Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo. 13Un, lūk, divi no viņiem tanī pat dienā gāja uz miestu, vārdā Emmaus, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. 14Un viņi savā starpā sarunājās par visu to, kas bija noticis. 15Un notika, ka, viņiem sarunājoties un vienam otru izvaicājot, arī pats Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem. 16Bet viņu acis tika turētas, lai tie Viņu nepazītu. 17Un Viņš tiem sacīja: Kas tās par runām, ko jūs, iedami, savā starpā runājat un esat noskumuši? 18Tad viens, kam vārds Kleofass, atbildēja Viņam, sacīdams: Vai Tu viens pats esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas tur šinīs dienās noticis? 19Un Viņš tiem sacīja: Kas tad? Un viņi teica: Par Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, 20Un ka augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu pazudināšanai nāvē un piesita Viņu krustā. 21Bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli; un šodien ir trešā diena pēc visa tā, kas notika. 22Bet arī dažas no mūsu sievietēm, kas pirms gaismas bijušas pie kapa, izbiedēja mūs. 23Un tās, neatradušas Viņa miesu, nāca un sacīja: Šīs arī eņģeļu parādīšanos redzējušas. Kas saka, ka Viņš dzīvo. 24Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada. 25Tad Viņš tiem sacīja: Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši! 26Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā? 27Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti. 28Un viņi tuvojās miestam, kurp tie gāja, bet Viņš izlikās tālāk ejot. 29Bet tie Viņu ļoti lūdza, sacīdami: Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām! Un Viņš iegāja pie tiem. 30Un notika, ka Viņš, būdams ar tiem pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem. 31Tad viņu acis atvērās; un tie pazina Viņu, bet Viņš nozuda no to acīm. 32Un viņi teica viens otram: Vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus? 33Un tai pašā stundā viņi cēlās, atgriezās Jeruzalemē un atrada sanākušus tos vienpadsmit un arī tos, kas ar viņiem bija; 34Tie sacīja: Kungs patiesi augšāmcēlies un parādījās Sīmanim. 35Un viņi stāstīja, kas notika ceļā, un kā tie, kad Viņš lauza maizi, to pazina. 36Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: Miers jums, nebīstieties, es tas esmu! 37Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. 38Un Viņš sacīja tiem: Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs? 39Skatiet manas rokas un kājas, jo es pats tas esmu! Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man! 40Un Viņš, to sacījis, tiem parādīja rokas un kājas. 41Bet kad viņi priekā vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: Vai jums ir šeit kas ēdams? 42Un tie Viņam atnesa gabalu ceptas zivs un kāri medus. 43Un kad Viņš to klātbūtnē bija ēdis, paņēmis atlikušo, viņš deva tiem. 44Un Viņš tiem sacīja: Šie ir vārdi, ko es jums sacīju, vēl pie jums būdams, ka nepieciešami visam bija jāpiepildās, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā un praviešos, un psalmos. 45Tad Viņš tiem atvēra prātu, lai izprastu Rakstus. 46Un Viņš tiem sacīja: Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties. 47Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi. 48Bet jūs esat liecinieki par šo visu. 49Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes! 50Un Viņš tos izveda ārā līdz Betānijai, un savas rokas pacēlis, svētīja tos. 51Un notika, ka Viņš, svētījot tos, attālinājās no tiem un pacēlās debesīs. 52Bet tie pielūguši Viņu, lielā priekā atgriezās Jeruzalemē. 53Un viņi vienmēr bija svētnīcā, godinādami un teikdami Dievu. Amen.

John

Chapter 1

1Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. 2Tas iesākumā bija pie Dieva. 3No Viņa viss radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts. 4Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. 5Un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. 6Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. 7Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi ticētu caur viņu. 8Viņš nebija gaisma, bet lai liecinātu par gaismu. 9Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē. 10Viņš bija pasaulē, un pasaule ir Viņa radīta, un pasaule Viņu neatzina. 11Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma. 12Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. 13Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši. 14Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības. 15Jānis liecina par Viņu un sauc, sacīdams: Šis bija Tas, par ko es sacīju: kas pēc manis nāks, Tas bija pirms manis, jo Viņš bija agrāk nekā es, 16Jo no Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. 17Jo Mozus deva bauslību, bet žēlastība un patiesība notika caur Jēzu Kristu. 18Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja. 19Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie tā priesterus un levītus, lai jautātu Viņam: Kas tu esi? 20Un viņš atzinās un neliedzās; un viņš apliecināja: Es neesmu Kristus. 21Un tie jautāja Viņam: Kas tad? Vai tu esi Elijs? Un viņš sacīja: Es neesmu. Vai tu esi pravietis? Un viņš atbildēja: Nē! 22Tad tie viņam sacīja: Kas tad tu esi? Mums taču jādod atbilde tiem, kas mūs sūtīja. Ko tu pats par sevi saki? 23Viņš sacīja: Es esmu saucēja balss tuksnesī. Sataisiet Kunga ceļu, kā to teicis pravietis Isajs! (Is.40, 3) 24Un atsūtītie bija farizeji. 25Un tie viņam jautāja: Kāpēc tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elijs, ne pravietis? 26Jānis atbildēja viņiem, sacīdams: Es kristīju ar ūdeni, bet starp jums atrodas Viens, ko jūs nepazīstat. 27Šis ir Tas, kas nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. 28Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. 29Otrā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: Lūk, Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus. 30Šis ir, par ko es teicu: Pēc manis nāks Vīrs, kas bija pirms manis, jo Viņš bija pirmāk nekā es. 31Un es Viņu nepazinu, bet es nācu tāpēc, kristīdams ar ūdeni, lai Viņš kļūtu zināms Izraēlim. 32Un Jānis liecināja, sacīdams: Es redzēju Garu kā balodi nolaižamies no debesīm un paliekam uz Viņa. 33Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā. 34Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls. 35Otrā dienā Jānis un divi no viņa mācekļiem atkal stāvēja. 36Un viņš, ieraudzījis Jēzu staigājam, sacīja: Lūk, Dieva Jērs! 37Un abi mācekļi dzirdēja viņu sakām un sekoja Jēzum. 38Bet Jēzus, pagriezies un redzēdams viņus sekojam, sacīja tiem: Ko jūs meklējat? Tie Viņam atbildēja: Rabbi (kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj), kur Tu mājo? 39Viņš tiem sacīja: Nāciet un skatieties! Tad tie gāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika tanī dienā pie Viņa. Bija apmēram desmitā stunda. 40Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un Viņam sekojuši. 41Viņš vispirms atrada savu brāli Sīmani un sacīja Viņam: Mēs atradām Mesiju (kas tulkojumā - Kristus), 42Un atveda to pie Jēzus. Bet Jēzus, uzlūkojis viņu, sacīja: Tu esi Sīmanis, Jonas dēls; tu sauksies Kēfa, kas tulkojumā - Pēteris. 43Nākošajā dienā Viņš gribēja iet uz Galileju. Bet Jēzus atrada Filipu un sacīja viņam: Seko man! 44Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. 45Bet Filips sastapa Natanaēli un sacīja viņam: Mēs atradām Jēzu, Jāzepa dēlu no Nācaretes. Par Viņu Mozus rakstījis savā bauslībā un pravieši. 46Un Natanaēls viņam sacīja: Vai no Nācaretes var būt kas labs? Filips viņam saka: Nāc un skaties! 47Jēzus, redzēdams Natanaēlu nākam pie sevis, sacīja par viņu: Lūk, kur patiess izraēlietis, kurā nav viltības! 48Natanaēls sacīja Viņam: No kurienes Tu mani pazīsti? Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Pirms Fillips tevi aicināja, tu biji zem vīģes koka. 49Natanaēls Viņam atbildēja un sacīja: Rabbi, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Izraēļa Ķēniņš. 50Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju: es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. 51Un Viņš tam sacīja: Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzejam un nonākam pār Cilvēka Dēlu.

Chapter 2

1Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. 2Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. 3Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna. 4Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! 5Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. 6Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. 7Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām. 8Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa. 9Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini. 10Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim. 11Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. 12Pēc tam Viņš un Viņa māte, un Viņa brāļi, un Viņa mācekļi aizgāja uz Kafarnaumu un tur palika dažas dienas. 13Un jūdu Lieldienas bija tuvu; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. 14Un Viņš atrada svētnīcā sēžam vēršu un avju, un baložu pārdevējus, un naudas mijējus. 15Un Viņš, iztaisījis no auklām pātagu, izdzina visus no svētnīcas, arī avis un vēršus, bet mijēju naudu izkaisīja un apgāza galdus. 16Bet tiem, kas pārdeva baložus, Viņš sacīja: Aiznesiet tos no šejienes un nepadariet mana Tēva namu par tirgus māju! 17Tad Viņa mācekļi atminējās, ka ir rakstīts: Centība par Tavu namu mani iznīcina (Ps 68). 18Bet jūdi atsaucās un sacīja Viņam: Kādu zīmi Tu mums rādi, tā darīdams. 19Jēzus atbildēja viņiem: Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu. 20Tad jūdi sacīja: Četrdesmit sešus gadus šī svētnīca celta, un Tu to uzcelsi trijās dienās? 21Bet Viņš runāja par savu miesas svētnīcu. 22Kad nu Viņš bija uzcēlies, Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to sacījis, un ticēja Rakstiem un vārdiem, ko Jēzus bija runājis. 23Bet, kad nu Viņš Lieldienas svētku dienā bija Jeruzalemē, tad daudzi, redzēdami brīnumus, ko Viņš darīja, ticēja Viņa vārdam. 24Bet pats Jēzus viņiem neuzticējās, jo Viņš visus pazina. 25Un Viņam nebija vajadzības, lai kāds liecinātu par cilvēku, jo pats zināja, kas ir cilvēkā.

Chapter 3

1Bet bija cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu priekšnieks. 2Tas naktī atnāca pie Jēzus un sacīja Viņam: Rabbi! Mēs zinām, ka Tu esi no Dieva nācis mācītājs, jo neviens nevar tādus brīnumus darīt, kādus Tu dari, ja ar Viņu nav Dievs. 3Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Patiesi, patiesi es tev saku: Ja kas no jauna neatdzimst, tas Dieva valstību nevar saskatīt. 4Nikodēms sacīja Viņam: Kā var cilvēks, būdams vecs, piedzimt? Vai viņš var vēlreiz atgriezties mātes miesās un no jauna piedzimt? 5Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā. 6Kas no miesas ir dzimis, tas ir miesa, bet, kas no Gara ir dzimis, ir gars. 7Nebrīnies par to, ka es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimt. 8Gars dveš, kur gribēdams, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp aiziet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara. 9Nikodēms atbildēja Viņam, sacīdams: Kā tas var notikt? 10Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Tu esi Izraēļa mācītājs, un tu to nezini? 11Patiesi, patiesi, es tev saku: Mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko redzam, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. 12Ja jūs neticat, kad es jums runāju par zemes dzīvi, kā tad jūs ticēsiet, ja es jums stāstīšu par debess lietām? 13Un neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm un kas ir debesīs. 14Un kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam; 15Lai katrs, kas uz Viņu tic, neieiet pazušanā, bet iemanto mūžīgo dzīvi. 16Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību. 17Jo Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta. 18Kas uz Viņu tic, tas netiek tiesāts, bet, kas netic, tas tāpēc notiesāts, ka netic Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. 19Bet šī ir jau tiesa, ka gaisma nāca pasaulē; bet cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu, jo viņu darbi bija ļauni. 20Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu nopelti. 21Bet, kas dara patiesību, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi atklājas, jo tie darīti Dievā. 22Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja Jūdejas zemē un tur uzturējās ar viņiem, un kristīja. 23Bet Jānis kristīja Ainonā pie Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un tie nāca un kristījās, 24Jo Jānis vēl nebija ieslodzīts cietumā. 25Bet starp Jāņa mācekļiem un jūdiem izcēlās strīds par šķīstīšanos. 26Un tie nāca pie Jāņa un sacīja viņam: Rabbi! Tas, kas ar tevi bija viņpus Jordānas, par ko tu nodevi liecību, lūk, Viņš kristī, un visi iet pie Viņa. 27Jānis atbildēja, sacīdams: Cilvēks nekā nevar ņemt, ja viņam netiek dots no debesīm. 28Jūs paši man liecināt par to, ko sacīju: Es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts pirms Viņa. 29Kam ir līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņā, priekā priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks tad nu piepildījies. 30Viņam vajaga augt, bet man mazināties. 31Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem. Kas no zemes, tas ir no zemes un par zemi runā. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. 32Un ko Viņš redzēja un dzirdēja, par to Viņš liecina; bet Viņa liecību neviens nepieņem. 33Kas Viņa liecību pieņēmis, tas apzīmogojis, ka Dievs ir patiesīgs. 34Jo, ko Dievs sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs nedod Garu mērīdams. 35Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. 36Kas tic uz Dēlu, tam ir mūžīgā dzīvība; bet, kas Dēlam netic, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmas paliek pār viņu.

Chapter 4

1Kad Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus kristī un iegūst vairāk mācekļu nekā Jānis, 2(Lai gan Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi), 3Tad Viņš atstāja Jūdeju un aizgāja atkal uz Galileju. 4Bet Viņam bija jāiet caur Samariju. 5Tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6Tur bija Jēkaba aka. Tad Jēzus, noguris ceļā, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda. 7No Samarijas atnāca sieviete smelt ūdeni. Jēzus sacīja viņai: Dod man dzert! 8(Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku.) 9Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert? Jo jūdi nesaietas ar samariešiem. 10Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni. 11Sieviete sacīja Viņam: Kungs Tev nav ar ko smelt, bet aka dziļa; no kurienes tad Tev dzīvais ūdens? 12Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis, un pats viņš no tās dzēra un viņa bērni, un viņa dzīvnieki? 13Jēzus atbildēja viņai un sacīja: Ikvienam, kas šo ūdeni dzer, atkal slāpst, bet kas dzers to ūdeni, ko es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps. 14Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei. 15Sieviete sacīja Viņam: Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt! 16Jēzus sacīja viņai: Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp! 17Sieviete atbildēja un sacīja: Man nav vīra. Jēzus sacīja viņai: Tu pareizi pateici: man nav vīra. 18Jo pieci vīri tev bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. To tu pareizi teici. 19Sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis. 20Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt. 21Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! 22Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. 23Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. 24Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. 25Sieviete sacīja Viņam: Es zinu, ka nāk Mesija (ko sauc Kristus). Kad Viņš atnāks, tad visu mums pasludinās. 26Jēzus sacīja viņai: Es tas esmu, kas ar tevi runā. 27Un tūdaļ atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko vēlies? vai: Ko runā ar viņu? 28Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm: 29Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus? 30Tad tie aizgāja no pilsētas un nogāja pie Viņa. 31Tanī laikā mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabbi, ēd! 32Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat. 33Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst? 34Jēzus sacīja viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu. 35Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai! 36Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs. 37Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. 38Es jūs sūtīju pļaut to, ko jūs neesat iestrādājuši. Citi strādāja, bet jūs iegājāt viņu darbā. 39Bet daudzi šās pilsētas samarieši ticēja Viņam sievietes vārdu dēļ, kas deva liecību: Viņš man visu pateica, ko biju darījusi. 40Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas. 41Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ. 42Un viņi sacīja sievietei: Ne jau tavas runas dēļ mēs ticam, jo paši mēs dzirdējām un uzzinājām, ka Viņš ir patiesi pasaules Pestītājs. 43Bet pēc divām dienām Viņš aizgāja no turienes un devās uz Galileju; 44Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netiek cienīts. 45Kad Viņš nonāca Galilejā, tad galilejieši uzņēma Viņu, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos darīja Jeruzalemē, jo paši bija svētkos. 46Tad Viņš atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un Kafarnaumā bija kāds galminieks, kura dēls slimoja. 47Šis, izdzirdis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu atnākt un izdziedināt tā dēlu, jo tas bija pie miršanas. 48Tad Jēzus sacīja viņam: Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat. 49Galminieks sacīja Viņam: Kungs, nāc, iekams mans dēls nav miris! 50Jēzus sacīja viņam: Ej, tavs dēls dzīvo! Cilvēks ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. 51Bet, viņam jau ejot, kalpi atsteidzās tam pretim un ziņoja, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo. 52Tad viņš jautāja tiem par stundu, kad tam palicis labāk. Un tie sacīja viņam: Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja. 53Tad tēvs noprata, ka tā bija tā stunda, kad Jēzus sacīja viņam: Tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja pats un viss viņa nams. 54Šis bija jau otrs brīnums, ko Jēzus padarīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.

Chapter 5

1Pēc tam bija jūdu svētki; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. 2Bet Jeruzalemē bija ar piecām pajumtēm Avju dīķis, kas ebrejiski saucas Betsata. 3Tanīs gulēja liels daudzums slimnieku, aklo, klibo un izkaltušo, kas gaidīja ūdens sakustēšanos. 4Bet Kunga eņģelis savulaik nolaidās dīķī; un kas pirmais pēc ūdens sakustēšanās iekāpa dīķī, tas izveseļojās, lai ar kādu slimību viņš neslimotu. 5Bet tur bija kāds cilvēks, kas slimoja trīsdesmit astoņus gadus. 6Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka tas jau ilgu laiku slimo, sacīja viņam: Vai gribi būt vesels? 7Slimais atbildēja Viņam: Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas, jo, kamēr es aizeju, cits ieiet pirmais. 8Jēzus sacīja viņam: Celies, ņem savu gultu un staigā. 9Un tūdaļ šis cilvēks izveseļojās, ņēma savu gultu un staigāja. Bet bija sabata diena. 10Tad jūdi sacīja izdziedinātajam: Ir sabats! Tev nav brīv nest savu gultu! 11Viņš tiem atbildēja: Kas mani izdziedināja, tas teica man: ņem savu gultu un staigā! 12Tad tie jautāja viņam: Kas ir tas cilvēks, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā? 13Bet izdziedinātais nezināja, kas Tas bija, jo Jēzus aizgāja no ļaudīm, kas atradās tanī vietā. 14Vēlāk Jēzus atrada viņu svētnīcā un sacīja tam: Lūk, tu esi izdziedināts; negrēko vairs, lai tev kas ļaunāks nenotiek. 15Tas cilvēks aizgāja un paziņoja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu izdziedināja. 16Tāpēc jūdi vajāja Jēzu, ka Viņš to darīja sabatā. 17Bet Jēzus atbildēja viņiem: Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. 18Tāpēc jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nonāvēt, ka Viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet sauca Dievu par savu Tēvu, pielīdzinādams sevi Dievam. Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: 19Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls. 20Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos. 21Jo kā Tēvs uzmodina miroņus un atdzīvina, tā arī Dēls atdzīvina, kurus vēlas. 22Jo Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu nodevis Dēlam, 23Lai visi tāpat godātu Dēlu, kā godā Tēvu. Kas Dēlu negodina, tas negodina Tēvu, kas Viņu sūtījis. 24Patiesi, patiesi es jums saku: Kas manus vārdus klausa un tic uz To, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība; un viņš tiesā nenāk, bet no nāves pāriet dzīvībā. 25Patiesi, patiesi es jums saku, ka nāk stunda, un tā tagad ir, kad miroņi dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos. 26Jo kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tā Viņš arī Dēlam devis, lai Viņam būtu dzīvība pašam sevī. 27Un deva Viņam varu tiesāt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls. 28Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva balsi, 29Un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai. 30Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis. 31Ja es pats dodu liecību par sevi, mana liecība nav patiesa. 32Ir Cits, kas liecina par mani; un es zinu, ka liecība, kādu Viņš par mani dod, ir patiesa. 33Jūs sūtījāt pie Jāņa; un viņš deva liecību patiesībai. 34Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet saku šo, lai jūs tiktu pestīti. 35Viņš bija spīdeklis, kas deg un spīd, bet jūs gribējāt īsu laiku līksmoties viņa gaismā. 36Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa: jo darbi, ko Tēvs man deva, lai tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, dod liecību par mani, ka Tēvs mani sūtījis. 37Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats deva liecību par mani. Bet jūs nekad Viņa balsi neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši. 38Un Viņa vārds jūsos nav palicējs, jo jūs neticat tam, ko Viņš sūtījis. 39Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos ir mūžīgā dzīvība; un tie ir, kas liecina par mani. 40Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību. 41No cilvēkiem es godu nepieņemu. 42Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestības jūsos nav. 43Es atnācu sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņēmāt; ja atnāks cits savā vārdā, to jūs pieņemsiet. 44Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklējat godu, kas nāk no vienīgā Dieva. 45Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu Tēvam. Ir kas jūs apsūdz - Mozus, uz ko jūs cerat. 46Jo, ja jūs ticētu Mozum, tad jūs ticētu arī man, jo par mani viņš rakstījis (1.Moz.3,15; 22,18; 5.Moz.18,15), 47Bet ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem?

Chapter 6

1Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tibērijas jūrai. 2Un daudz ļaužu sekoja Viņam, jo tie redzēja brīnumus, ko Viņš darīja tiem, kas slimoja. 3Tad Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur ar saviem mācekļiem. 4Tuvojās jau Lieldienas, jūdu svētki. 5Kad Jēzus, pacēlis acis, redzēja, ka ļoti daudz ļaužu nāk pie Viņa, tad Viņš sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. 6Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. 7Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. 8Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: 9Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? 10Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap peci tūkstoši vīriešu. 11Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās. 12Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. 13Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda. 14Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē. 15Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā. 16Bet kad jau vakars metās, Viņa mācekļi aizgāja pie jūras. 17Un viņi, iekāpuši laivā, cēlās pāri jūrai uz Kafarnaumu. Un iestājās jau tumsa, bet Jēzus vēl nenāca pie viņiem. 18Bet jūra, pūšot stipram vējam, bangojās. 19Kad viņi divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas bija noairējuši, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un laivai tuvojamies, un viņi izbijās. 20Bet Viņš tiem sacīja: Es esmu, nebīstieties! 21Tad tie viņu gribēja uzņemt Viņu laivā, bet laiva tūdaļ sasniedza zemi, kurp tie brauca. 22Ļaudis, kas stāvēja viņpus jūras, otrā dienā uzzināja, ka tur citas laivas nav bijis, kā tikai viena, un ka Jēzus nav iekāpis laivā kopā ar saviem mācekļiem, bet mācekļi aizbraukuši vieni paši. 23Bet citas laivas nāca no Tibērijas tuvu tai vietai, kur viņi, pateikdamies Kungam, ēda maizi. 24Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu. 25Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci? 26Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt. 27Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis. 28Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? 29Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis. 30Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? 31Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst (2.Moz.16,15; 4.Moz.11,7; Ps.77). 32Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. 33Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. 34Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi! 35Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad. 36Bet es jums to esmu teicis: jūs mani gan redzējāt, bet neticat. 37Visi, ko Tēvs man dod, nāks pie manis; un kas pie manis nāk, to es laukā nedzīšu. 38Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis. 39Bet šis ir Tēva prāts, kas mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš man devis, es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. 40Jo šī ir mana Tēva vēlēšanās, kas mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. 41Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. 42Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? 43Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā! 44Neviens nevar pie manis nākt, ja Tēvs, kas mani sūtījis, nevelk viņu; un es to uzmodināšu pastarā dienā. 45Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis (Is.54,13). 46Nevis ka Tēvu kāds būtu redzējis. Tikai Tas, kas no Dieva ir, Tas Tēvu ir redzējis. 47Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. 48Es esmu dzīvības maize. 49Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. 50Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. 51Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. 52Ja kas ēdīs no.šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. 53Tad jūdi strīdējās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst savu miesu? 54Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. 55Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; 56Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. 57Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā. 58Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad. 59Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. 60To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā. 61Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? 62Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina? 63Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija? 64Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība. 65Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. 66Un Viņš sacīja: Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva. 67No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. 68Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? 69Tad Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. 70Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls. 71Jēzus atbildēja viņiem: Vai ne divpadsmit es jūs esmu izredzējis? Bet viens no jums ir velns. 72Viņš runāja par Jūdasu Iskariotu, Sīmaņa dēlu, jo šis bija tas, kas Viņu nodos, lai gan bija viens no tiem divpadsmit.

Chapter 7

1Pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju, jo Viņš negribēja apmeklēt Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt. 2Bet jūdu būdiņu svētki (Scenopegia) bija ļoti tuvu. 3Tad Tā brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. 4Neviens taču neko nedara slepenībā, bet katrs grib būt ievērojams. Ja Tu to dari, tad atklāj sevi pasaulei. 5Jo pat Viņa brāļi neticēja Viņam. 6Tad uz to Jēzus sacīja viņiem: mans laiks vēl nav pienācis, bet jūsu laiks vienmēr ir klāt. 7Pasaule nevar jūs ienīst, bet mani nīst, jo es liecinu par to, ka tās darbi ir ļauni. 8Jūs ejiet šajos svētkos, bet es vēl neeju šajos svētkos, jo mans laiks vēl nav piepildījies. 9To pateicis, Viņš palika Galilejā. 10Bet, kad Viņa brāļi bija aizgājuši, tad arī Viņš aizgāja svētkos ne atklāti, bet it kā slepeni. 11Bet jūdi meklēja Viņu svētkos un sacīja: Kur Viņš ir? 12Un daudz kurnēšanas bija ļaudīs par Viņu; jo vieni sacīja: Viņš ir labs, bet citi teica: Nē, Viņš maldina ļaudis. 13Tomēr neviens, bīdamies jūdu, nerunāja par Viņu atklāti. 14Bet kad svētki bija jau pusē, Jēzus iegāja svētnīcā un mācīja. 15Bet jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus? 16Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis. 17Ja kāds vēlas Viņa gribu pildīt, tas no mācības sapratīs, vai tā no Dieva, vai es runāju pats no sevis. 18Kas runā pats no sevis, tas meklē sev godu; bet kas meklē Tā godu, kas mani sūtījis, tas ir patiess un netaisnības viņā nav. 19Vai Mozus nedeva jums bauslību? Bet neviens no jums nepilda bauslību. 20Kāpēc jūs meklējat mani nonāvēt? Ļaudis atbildēja, sacīdami: Ļaunais gars Tevi apsēdis: kas meklē Tevi nogalināt? 21Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vienu darbu es padarīju, un jūs visi brīnāties. 22Tāpēc Mozus deva jums apgraizīšanu, lai gan tā nav no Mozus, bet no tēviem; un jūs sabatā apgraizāt cilvēku. 23Ja cilvēks sabatā saņem apgraizīšanu un Mozus bauslība netiek pārkāpta, ko tad jūs dusmojaties uz mani, ka es sabatā izdziedināju visu cilvēku? 24Netiesājiet pēc ārienes, bet spriediet taisnīgu tiesu! 25Tad daži no jeruzlemiešiem sacīja: Vai šis nav Tas, ko meklē nonāvēt? 26Un, lūk, Viņš runā atklāti, un tie Viņam nekā nesaka. Vai priekšnieki tiešām pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? 27Un mēs zinām Viņu, no kurienes Viņš; bet kad nāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš. 28Tad Jēzus sauca, svētnīcā mācīdams, un sacīja: Jūs pazīstat mani un zināt, no kurienes es esmu nācis. Ir viens Patiesīgais, kas mani sūtījis, kuru jūs nepazīstat. 29Es Viņu pazīstu, jo es esmu no Viņa, un Viņš mani sūtīja. 30Tad tie meklēja Viņu satvert, bet neviens Viņam rokas nepielika, jo vēl Viņa stunda nebija pienākusi. 31Bet daudzi no ļaudīm ticēja Viņam un sacīja: Kad atnāks Kristus, vai Viņš padarīs vairāk brīnumu, nekā Šis dara? 32Farizeji dzirdēja ļaudis tā par Viņu runājam; un priekšnieki un farizeji sūtīja kalpus, lai Viņu aizturētu. 33Tad Jēzus sacīja viņiem: Vēl neilgi man ar jums būt, un tad aiziešu pie Tā, kas mani sūtījis. 34Jūs mani meklēsiet, bet neatradīsiet, jo kur es esmu, tur jūs nevarat nākt. 35Tad jūdi savstarpēji sarunājās: Kur Viņš grib iet, ka mēs Viņu neatradīsim? Vai Viņš ies pie izklīdušajiem starp pagāniem un mācīs pagānus? 36Kas tā par runu, ko Viņš teica: jūs mani meklēsiet un neatradīsiet, un kur es esmu, tur jūs nevarat nākt? 37Bet beidzamajā lielajā svētku dienā Jēzus stāvēja un sauca, sacīdams: Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! 38Kas uz mani tic, no tā iekšienes, kā sacīts Rakstos, plūdīs dzīvā ūdens straumes (Is.12,3). 39Bet to Viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts. 40Kad daži no ļaudīm dzirdēja Viņa runu, tie sacīja: Patiesi Viņš ir pravietis. 41Citi sacīja: Viņš ir Kristus. Bet citi teica: Vai Kristus nāk no Galilejas? 42Vai Rakstos nav sacīts, ka Kristus nāk no Dāvida cilts un no Betlēmes miesta, kur bija Dāvids? 43Tā ļaudīs izcēlās šķelšanās Viņa dēļ. 44Un daži no tiem gribēja Viņu apcietināt, bet rokas neviens Viņam nepielika. 45Tad kalpi atgriezās pie augstajiem priesteriem un farizejiem; un tie sacīja viņiem: Kāpēc jūs Viņu neatvedāt? 46Kalpotāji atbildēja: Nekad cilvēks nav tā runājis, kā šis Cilvēks. 47Tad farizeji atbildēja viņiem: Vai arī jūs esat apmāti? 48Vai tad kāds no priekšniekiem un farizejiem tic uz Viņu? 49Bet šis pūlis, kas nezina bauslību, lai ir nolādēts! 50Nikodēms, kas bija viens no tiem, kas naktī bija nācis pie Viņa, sacīja tiem: 51Vai mūsu likums tiesā cilvēku, ja iepriekš neuzklausa viņu pašu un neuzzina, ko viņš darījis? 52Tie atbildēja viņam, sacīdami: Vai arī tu esi galilejietis? Izpēti Rakstus un redzēsi, ka no Galilejas nenāk pravietis. 53Un tie atgriezās katrs savās mājās.

Chapter 8

1Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. 2Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie Viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. 3Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un to vidū nostādījuši, 4Sacīja Viņam: Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. 5Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu sievieti nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki? (3.Moz.20,10). 6To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. 7Kad nu tie turpināja Viņam jautāt, Viņš piecēlies sacīja tiem: Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu! (5.Moz.17,7). 8Un Viņš, atkal noliecies, rakstīja zemē. 9Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot. 10Tad Jēzus piecēlies sacīja viņai: Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja? 11Viņa sacīja: Neviens, Kungs! Tad Jēzus teica tai: Arī es tevi nepazudināšu. Ej un negrēko vairs! 12Tad Jēzus atkal runāja un sacīja tiem: Es esmu pasaules gaisma; kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu. 13Bet farizeji sacīja Viņam: Tu liecini pats par sevi; tava liecība nav patiesa. 14Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Un ja es liecinu pats par sevi, tad mana liecība ir pareiza, jo es zinu, no kurienes nāku un kur eju; bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kur eju. 15Jūs tiesājat miesīgi; es netiesāju nevienu. 16Un ja es tiesāju, mans lēmums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet es un Tēvs, kas mani sūtījis. 17Un jūsu bauslībā rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza (5.Moz.17,6; 19,15). 18Es esmu, kas liecību dod pats par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis. 19Tad tie sacīja Viņam: Kur ir tavs Tēvs? Jēzus atbildēja: Ne jūs mani pazīstat, ne manu Tēvu. Ja jūs mani pazītu, tad pazītu arī manu Tēvu. 20Šos vārdus Jēzus, mācīdams svētnīcā, teica pie upura lādes; un neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. 21Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Es aizeju, un jūs meklēsiet mani un savā grēkā nomirsiet. Kur es eju, tur jūs nevarat nākt. 22Tad jūdi teica: Vai Viņš sevi nonāvēs, ka Viņš sacīja: Kur es eju, tur jūs nevarat nākt? 23Un Viņš tiem sacīja: Jūs esat no šīs zemes, es esmu no augšienes. Jūs esat no šīs pasaules, es neesmu no šīs pasaules. 24Tāpēc es jums sacīju, ka jūs nomirsiet savos grēkos; jo ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs nomirsiet savos grēkos. 25Tad tie sacīja Viņam: Kas Tu esi? Jēzus viņiem atbildēja: Sākums, kas arī ar jums runā. 26Daudz man par jums jārunā un jātiesā, bet Tas, kas mani sūtījis, ir patiess; un es runāju pasaulei to, ko esmu no Viņa dzirdējis. 27Un tie nesaprata, ka Viņš Dievu sauca par savu Tēvu. 28Tad Jēzus sacīja viņiem: Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka es tas esmu; un es pats no sevis nekā nedaru un runāju tikai to, ko Tēvs man mācījis. 29Un Tas, kas mani sūtījis, ir ar mani; un Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas Viņam labpatīk. 30Kad Viņš tā runāja, daudzi ticēja Viņam. 31Tad Jēzus sacīja tiem jūdiem, kas Viņam ticēja: Ja jūs pastāvēsiet manā mācībā, tad patiesi jūs būsiet mani mācekļi. 32Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. 33Tie Viņam atbildēja: Mēs esam Ābrahama pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši, kā tad Tu saki: jūs būsiet brīvi? 34Jēzus atbildēja viņiem: Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. 35Vergs nepaliek mājās mūžīgi, bet dēls paliek mūžīgi. 36Ja tad Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. 37Zinu, ka jūs esat Ābrahama Dēli, bet jūs meklējat mani nonāvēt, tāpēc ka jūs manus vārdus neaptverat. 38Es runāju to, ko esmu redzējis pie sava Tēva; un jūs darāt to, ko redzējāt pie sava tēva. 39Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Mūsu tēvs ir Ābrahams. Jēzus viņiem sacīja: Ja jūs esat Ābrahama bērni, tad dariet Ābrahama darbus! 40Bet jūs tagad tiecaties nonāvēt mani, Cilvēku, kas jums teicu patiesību, ko dzirdēju no Dieva. To Ābrahams nedarīja. 41Jūs darāt savu tēvu darbus. Tad tie sacīja Viņam: Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs! 42Jēzus viņiem sacīja: Ja Dievs būtu jūsu tēvs, tad jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo es neesmu nācis no sevis, bet Viņš mani ir sūtījis. 43Kāpēc jūs nesaprotat manu runu? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdos. 44Jūsu tēvs ir velns; un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Tas sākumā ir bijis slepkava un nepastāv patiesībā, jo viņā patiesības nav. Melus runādams, viņš runā savu, jo viņš ir melis un meļu tēvs. 45Bet kad runāju patiesību, jūs neticat man. 46Kas no jums man var pārmest grēku? Ja es jums runāju patiesību, kāpēc jūs neticat man? 47Kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus dzird. Jūs tāpēc nedzirdat, ka neesat no Dieva. 48Tad jūdi Viņam atbildēja, sacīdami: Vai mēs labi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir ļaunais gars? 49Jēzus atbildēja: Manī ļaunā gara nav, bet es godinu savu Tēvu, bet jūs man darāt negodu. 50Bet es savu godu nemeklēju; ir Kas meklē un tiesā. 51Patiesi, patiesi es jums saku: Ja kas manus vārdus izpildīs, tas nāves mūžam neredzēs. 52Tad jūdi sacīja: Tagad mēs zinām, ka Tevī ir ļaunais gars. Ābrahams un pravieši nomira, bet Tu saki: kas manus vārdus pildīs, tas nāvi mūžam nebaudīs. 53Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahams, kas miris? Arī pravieši miruši. Par ko Tu sevi turi? 54Jēzus atbildēja: Ja es sevi godinu, mans gods nav nekas. Tas ir mans Tēvs, kas mani godina, par ko jūs sakāt, ka Viņš ir jūsu Dievs. 55Un jūs Viņu nepazīstat, bet es Viņu zinu. Un ja es sacītu, ka es Viņu nezinu, tad es būtu jums līdzīgs melis. Bet es Viņu pazīstu un pildu Viņa vārdu. 56Jūsu Tēvs Ābrahams priecājās, ka viņš redzēs manu dienu. Viņš redzēja un gavilēja (1.Moz.18,18; 22,18). 57Tad jūdi sacīja Viņam, Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu esi Ābrahamu redzējis? 58Jēzus viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: pirms nekā Ābrahams bija, es esmu. 59Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu Viņam, bet Jēzus paslēpās un izgāja no svētnīcas.

Chapter 9

1Un Jēzus, garām iedams, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. 2Un mācekļi jautāja Viņam: Rabbi, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka tas neredzīgs piedzimis? 3Jēzus atbildēja: Ne viņš grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem jāparādās viņā. 4Kamēr ir diena, man jāstrādā Tā darbus, kas mani sūtījis. Nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. 5Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma. 6To teicis, Viņš spļāva zemē un taisīja javu no siekalām, un zieda javu uz viņa acīm, 7Un sacīja viņam: Ej, mazgājies Siloe (t.i. tulkojumā “sūtītais”) dīķī! Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs. 8Tad kaimiņi un tie, kas redzēja viņu iepriekš ubagojam, sacīja: Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja? Daži teica: Šis ir tas. 9Bet citi: Nē, tas līdzīgs viņam. Viņš pats sacīja: Es tas esmu. 10Tad tie viņam sacīja: Kā tavas acis tika atvērtas? 11Viņš atbildēja: Tas Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja javu un nozieda manas acis, un sacīja man: ej pie Siloe dīķa un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un redzu. 12Un tad tie sacīja viņam: Kur Viņš ir? Viņš teica: Nezinu. 13Tad viņi aizveda to, kas bija neredzīgs, pie farizejiem. 14Bet bija sabats, kad Jēzus iztaisīja javu un atvēra viņa acis. 15Tad farizeji viņam atkal jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tas tiem sacīja: Viņš uzlika uz manām acīm javu, es nomazgājos un redzu. 16Tad daži no farizejiem sacīja: Šis cilvēks, kas sabatu neievēro, nav no Dieva. Bet citi teica: Kā var grēcīgs cilvēks darīt tādus brīnumus? Un starp viņiem izcēlās šķelšanās. 17Tad viņi atkal sacīja neredzīgajam: Ko tu saki par To, kas atvēra tavas acis? Un tas sacīja: Viņš ir pravietis. 18Bet tad jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, iekams neatsauca redzi atguvušā vecākus. 19Un jautāja tiem, sacīdami: Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka viņš akls dzimis? Kā tad viņš tagad redz? 20Viņa vecāki atbildēja tiem, sacīdami: Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzima; 21Bet kā viņš tagad redz, mēs nezinām, un kas atvēra viņa acis, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, lai saka pats par sevi! 22Tā viņa vecāki runāja tāpēc, ka baidījās no jūdiem, jo jūdi jau bija sazvērējušies, lai to, kas atzītu Viņu par Kristu, izslēgtu no sinagogas. 23Tāpēc viņa vecāki sacīja: viņš pilngadīgs, jautājiet viņam pašam! 24Tad viņi atkal atsauca cilvēku, kas bija bijis neredzīgs, un sacīja viņam: Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis Cilvēks ir grēcinieks! 25Tad viņš tiem teica: Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu. Vienu zinu, ka es biju akls un tagad redzu. 26Tie viņam sacīja: Ko Viņš tev darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis? 27Viņš tiem atbildēja: Es jums jau sacīju, un jūs dzirdējāt. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt Viņa mācekļi? 28Tad tie lādēja viņu un sacīja: Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. 29Mēs zinām, ka Dievs ar Mozu runāja, bet no kurienes Šis, to mēs nezinām. 30Tas cilvēks atbildēja viņiem, sacīdams: Par to jābrīnās, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš, bet Viņš atvēra man acis. 31Bet mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. 32Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. 33Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt. 34Tie viņam atbildēja, sacīdami: Tu viss esi grēkos dzimis un tu mūs mācīsi? Un tie izdzina viņu ārā. 35Jēzus, izdzirdis, ka tie viņu izraidījuši ārā, un, atradis to, sacīja viņam: Vai tu tici uz Dieva Dēlu? 36Viņš atbildēja sacīdams: Kas Viņš ir, Kungs, lai es uz Viņu ticētu? 37Un Jēzus sacīja viņam: Tu Viņu redzēji; un kas ar tevi runā, tas ir Viņš. 38Un viņš teica: Es ticu, Kungs! Un, nokritis ceļos, pielūdza Viņu. 39Un Jēzus sacīja: Es atnācu šinī pasaulē uz tiesu, lai neredzīgie redzētu, bet redzīgie kļūtu akli. 40To dzirdēdami, daži no farizejiem, kas ar Viņu bija, sacīja Viņam: Vai arī mēs esam akli? 41Jēzus tiem sacīja: Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka, bet tagad jūs sakāt: Mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek.

Chapter 10

1Patiesi, patiesi es jums saku: kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet iekāpj pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. 2Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. 3Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un izved tās. 4Un viņš, izlaidis savas avis, iet tām pa priekšu; un avis seko viņam, jo pazīst tā balsi. 5Svešam tās neseko, bet bēg no tā, tāpēc ka nepazīst svešinieka balsi. 6Šo līdzību Jēzus tiem sacīja, bet viņi nesaprata, ko Viņš tiem runāja. 7Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: Es esmu durvis avīm. 8Visi, kas bija nākuši, bija zagļi un laupītāji; un avis viņus neklausīja. 9Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības. 10Zaglis nāk, lai zagtu, slepkavotu un iznīcinātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā. 11Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. 12Bet algādzis, kas nav gans, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg; un vilks tās nolaupa un izklīdina. 13Bet algādzis bēg tāpēc, ka viņš ir algādzis, un avis viņam nerūp. 14Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un manas pazīst mani. 15Kā Tēvs mani pazīst, tā es pazīstu Tēvu; un es lieku savu dzīvību par savām avīm. 16Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. 17Tāpēc Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību, lai atkal to atgūtu. 18Neviens neatņem to no manis, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva. 19Tad atkal to vārdu dēļ jūdos izcēlās domstarpības. 20Daudzi no tiem sacīja: Viņš ļaunā gara apsēsts un prātu zaudējis. Ko jūs Viņā klausāties? 21Citi sacīja: Tā nav ļaunā gara apsēstā runa. Vai tad ļaunais gars var atvērt aklo acis? 22Tad bija svētnīcas iesvētīšanas svētki Jeruzalemē, un bija ziema. 23Un Jēzus staigāja svētnīcā, Salomona priekštelpā. 24Tad jūdi ielenca Viņu un sacīja Viņam: Cik ilgi Tu turēsi mūs neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums atklāti! 25Jēzus atbildēja viņiem: Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. 26Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. 27Manas avis klausa manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas man seko 28Un es tām dodu mūžīgo dzīvi, un viņas ne mūžam bojā neies, un neviens tās no manas rokas neizraus. 29Mans Tēvs, kas man deva tās, ir lielāks par visiem; un neviens nespēj izraut tās no mana Tēva rokas. 30Es un Tēvs esam viens. 31Tad jūdi pacēla akmeņus, lai nomētātu Viņu. 32Jēzus atbildēja tiem: Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Kura darba dēļ jūs mani gribat nomētāt akmeņiem? 33Jūdi atbildēja Viņam: Laba darba dēļ mēs Tevi nenomētājam, bet Dieva zaimošanas dēļ, jo Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu. 34Jēzus viņiem atbildēja: Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es sacīju, jūs esat dievi? (Ps.81,6) 35Ja tos nosauc par dieviem, kuriem Dievs runājis, un Raksti nevar tikt atcelti, 36Kā tad jūs sakāt Tam, ko Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu zaimo Dievu! Tāpēc, ka es sacīju: Es esmu Dieva Dēls? 37Ja es sava Tēva darbus nedaru, neticiet man! 38Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā. 39Tad tie taisījās Viņu saņemt, bet Viņš izgāja no to rokām. 40Un Viņš atkal aizgāja pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis vispirms bija kristījis, un tur palika. 41Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja, ka Jānis taču nevienu brīnumu nav darījis. 42Bet viss, ko Jānis par Viņu sacījis, bija patiesība. Un daudzi ticēja Viņam.

Chapter 11

1Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars. 2Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja. 3Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo. 4Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts. 5Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru. 6Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas. 7Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju! 8Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni? 9Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu. 10Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav. 11To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega. 12Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies. 13Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā. 14Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris. 15Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa! 16Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu! 17Tad Jēzus nogāja un atrada viņu jau četras dienas kapā guļam. 18Bet Betānija bija apmēram piecpadsmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. 19Bet daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu tās par viņu brāli. 20Tad Marta, izdzirdusi, ka Jēzus nāk, steidzās Viņam pretim; bet Marija sēdēja mājās. 21Tad Marta sacīja Jēzum: Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos. 23Jēzus sacīja viņai: Tavs brālis celsies augšām! 24Marta sacīja Viņam: Zinu, ka viņš celsies augšām, augšāmceļoties pastarā dienā. 25Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos. 26Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam? 27Tā sacīja Viņam: Tiešām Kungs, es esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas atnācis šinī pasaulē. 28Un viņa, to pateikusi, aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, klusi sacīdama: Mācītājs atnāca un sauc tevi. 29Viņa, to dzirdēdama, steigā piecēlās un aizgāja pie Viņa, 30Jo Jēzus vēl nebija iegājis miestā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Viņu sastapa Marta. 31Tad jūdi, kas pie viņas bija mājā un mierināja viņu, redzēdami Mariju steigšus pieceļamies un aizejot, sekoja viņai, sacīdami: Viņa iet pie kapa, lai tur raudātu. 32Bet Marija nonāca tur, kur bija Jēzus; ieraudzījusi Viņu, tā metās pie Viņa kājām un sacīja Viņam: Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu nomiris. 33Jēzus, redzēdams viņu un jūdus, kas ar to bija atnākuši, raudam, garā satriekts, uztrauca sevi, 34Un Viņš sacīja: Kur jūs viņu nolikāt? Tie Viņam atbildēja: Kungs, nāc un skaties! 35Un Jēzus raudāja. 36Tad jūdi sacīja: Lūk, kā Viņš to mīlējis. 37Bet daži no viņiem sacīja: Vai Šis, kas atvēra acis aklajam no dzimšanas, nevarēja izdarīt, lai viņš nenomirtu? 38Tad Jēzus, atkal sevī satraukts, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai bija uzlikts akmens. 39Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas. 40Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību? 41Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! 42Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. 43To sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: Lācar, nāc ārā! 44Un tūdaļ iznāca nomirušais. Kājas un rokas tam bija ietītas līķautos, un viņa seja bija ar sviedrautu aizsieta. Jēzus sacīja viņiem: Atraisiet viņu un atļaujiet viņam aiziet! 45Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un Martas, redzējuši, ko Jēzus padarīja, ticēja uz Viņu. 46Tad daži no tiem aizgāja pie farizejiem un pateica tiem, ko Jēzus padarīja. 47Tad augstie priesteri un farizeji sasauca tiesas sēdi un runāja: Ko mums darīt, jo šis Cilvēks dara daudz brīnumu? 48Ja mēs Viņu tā atstāsim, tad visi ticēs uz Viņu; un romieši atnāks un atņems mūsu zemi un tautu. 49Bet viens no viņiem, Kaifa vārdā, būdams augstais priesteris tanī gadā, sacīja viņiem: Jūs neko nezināt. 50Un neapsverat, ka jums labāk, lai viens cilvēks mirst par tautu, nekā visa tauta iet bojā. 51Bet to viņš sacīja ne pats no sevis, bet, būdams augstais priesteris tanī gadā, pareģoja, ka Jēzus nomirs par tautu; 52Un ne tikai par tautu, bet lai izklīdinātos Dieva bērnus sapulcinātu kopā. 53No tās dienas tie nolēma Viņu nonāvēt. 54Tāpēc Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja uz apgabalu tuksneša apvidū, uz pilsētu, kas saucas Efraima, un tur palika ar saviem mācekļiem. 55Bet tuvojās jūdu Lieldienas, un daudzi gāja no šī apgabala pirms Lieldienām uz Jeruzalemi, lai sevi šķīstītu. 56Bet tie meklēja Jēzu un, stāvēdami svētnīcā, sarunājās savā starpā: Kā jums šķiet: vai augstie priesteri un farizeji izdeva pavēli, ka ikvienam, kas zina, kur Viņš ir, jāuzrāda, lai tie Viņu apcietinātu.

Chapter 12

1Tad Jēzus sešas dienas pirms Lieldienām atnāca Betānijā, kur bija nomiris Lācars, ko Jēzus uzmodināja no miroņiem. 2Tur sarīkoja Viņam mielastu; un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas atradās ar Viņu pie galda. 3Un Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas; un tā susināja Viņa kājas saviem matiem; un svaidāmās eļļas smarža piepildīja māju. 4Tad Jūdass Iskariots, viens no Viņa mācekļiem, kas Viņu vēlāk nodeva, sacīja: 5Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simts denārijiem un tos neizdalīja nabagiem? 6Bet to viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis; un viņš, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts. 7Tad Jēzus sacīja: Atstājiet viņu, lai viņa to uzglabā manai apbedīšanas dienai! 8Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet es neesmu vienmēr. 9Tad daudzi jūdu ļaudis uzzināja, ka Viņš ir tur; un atnāca ne tikai Jēzus dēļ, bet lai redzētu arī Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. 10Bet augstie priesteri nodomāja nogalināt arī Lācaru, 11Jo viņa dēļ daudzi jūdi nāca un ticēja uz Jēzu. 12Bet otrā dienā daudz ļaužu, kas bija ieradušies svētkos, dzirdēdami, ka Jēzus nāk uz Jeruzalemi, 13Paņēmuši palmu zarus un izgājuši Viņam pretī, sauca: Hozanna, svētīgs, kas nāk Kunga vārdā, Izraēļa Ķēniņš! 14Un Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tanī, kā rakstīts: 15Nebīsties, Siona meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā! 16Viņa mācekļi vispirms to nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tad atminējas, ka tā par Viņu bija rakstīts, un tā Viņam darīja. 17Bet ļaudis, kas ar Viņu bija, kad Viņš sauca Lācaru no kapa un to uzmodināja no miroņiem, deva liecību. 18Tāpēc arī ļaudis izgāja Viņam pretim, jo dzirdēja, ka Viņš darījis šo brīnumu. 19Bet farizeji sarunājās savā starpā: Redziet, ka mēs nekā nepadarīsim! Lūk, visa pasaule seko Viņam! 20Bet starp tiem, kas bija atnākuši, lai svēkos pielūgtu Dievu, bija daži pagāni. 21Viņi piegāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un lūdza to, sacīdami: Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu! 22Filips nāk un saka to Andrejam; bet Andrejs un Filips pateica to Jēzum. 23Bet Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts. 24Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, 25Tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu. Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē; bet kas šinī pasaulē savu dzīvību ienīst, tas to saglabā mūžīgai dzīvei. 26Ja kas man kalpo, tas lai seko man, un kur es esmu, tur būs arī mans kalps. Un kas man kalpo, to godinās mans Tēvs. 27Tagad mana dvēsele ir satraukta. Un ko lai es saku? Tēvs, atpestī mani no šīs stundas? Bet šai stundai es taču atnācu. 28Tēvs, pagodini savu vārdu! Tad nāca balss no debesīm: Es to pagodināju un vēl pagodināšu! 29Tad ļaudis, kas stāvēja un dzirdēja, sacīja: Pērkons rūca. Citi sacīja: Eņģelis runāja Viņam. 30Jēzus atbildēja un sacīja: Ne manis dēļ šī balss atskanēja, bet jūsu dēļ. 31Tagad šī pasaule tiek tiesāta; tagad šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā. 32Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis. 33Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē Viņš mirs. 34Ļaudis Viņam atbildēja: Mēs dzirdējām bauslībā, ka Kristus paliek mūžīgi; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jākļūst paceltam? Kas ir šis Cilvēka Dēls? 35Tad Jēzus sacīja viņiem: Vēl neilgi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai jūs tumsa neapņem, un kas tumsā staigā, tas nezina, kurp viņš iet. 36Kamēr jums ir gaisma, ticiet gaismai, lai jūs būtu gaismas bērni! To Jēzus sacīja un aizgāja, un pazuda no viņiem. 37Bet lai gan Viņš tik lielus brīnumus darīja to priekšā, tie neticēja Viņam. 38Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, ko viņš ir teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu sludinājumam, un kam ir atklājies Kunga elkonis? (Is.53,1) 39Tāpēc tie nevarēja ticēt, jo Isajs tālāk saka: 40Viņš to acis aptumšoja un viņu sirdis nocietinaja, lai acīm neredzētu un sirdīm nesaprastu, un neatgrieztos, ka es tos dziedinātu. 41To Isajs sacīja, kad redzēja Viņa godību un runāja par Viņu. 42Tomēr daudzi priekšnieki ticēja Viņam, bet farizeju dēļ neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas. 43Jo viņi mīlēja vairāk cilvēku godināšanu nekā Dieva godu. 44Bet Jēzus sauca, sacīdams: Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis. 45Un kas mani redz, tas redz To, kas mani sūtījis. 46Es, gaisma, atnācu pasaulē, lai ikviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā. 47Un ja kāds dzird manus vārdus un tiem neseko, es to netiesāju, jo es nenācu pasauli tiesāt, bet pasauli glābt. 48Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis. Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. 49Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. 50Un es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, es saku tā, kā to man teica Tēvs.

Chapter 13

1Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. 2Un, vakariņas ēdot, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesmojis Viņu nodot, 3Viņš, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, 4No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. 5Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies. 6Tad Viņš atnāca pie Sīmaņa Pētera; un Pēteris sacīja Viņam: Kungs, Tu man mazgāsi kājas? 7Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet vēlāk tu to izpratīsi. 8Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. 9Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. 10Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi. 11Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos; tāpēc Viņš teica: Ne visi jūs esat tīri. 12Pēc tam, kad to kājas bija mazgājis un savas virsdrēbes uzģērbis, Viņš atkal novietojās pie galda un sacīja tiem: Vai jūs zināt, ko es jums darīju? 13Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. 14Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. 15Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju. 16Patiesi, patiesi es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par tā sūtītāju. 17Ja to zināt, svētīgi jūs būsiet, ja to darīsiet. 18Es nerunāju par jums visiem; es zinu, kurus izredzēju, bet Rakstiem jāpiepildās: Kas kopā ar mani ēd maizi, tas pacels savu papēdi pret mani (Ps.40). 19Jau tagad es jums saku: pirms tas noticis, lai jūs, kad piepildīsies, ticētu, ka es tas esmu. 20Patiesi, patiesi, es jums saku: kas uzņem to, ko es sūtīšu, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas uzņem manu Sūtītāju. 21To teicis, Jēzus, satraukts garā, liecināja un sacīja: Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos. 22Tad mācekļi uzlūkoja viens otru neziņā, par kuru Viņš runā. 23Bet viens no Viņa mācekļiem, kuru Jēzus mīlēja, piekļāvās Jēzus krūtīm. 24Tam Sīmanis Pēteris pamāja un sacīja viņam: Kurš ir tas, par ko Viņš runā? 25Tas, piekļāvies Jēzus krūtīm, sacīja Viņam: Kungs, kurš tas ir? 26Jēzus atbildēja: Tas, kuram es, maizi iemērcis, pasniegšu. Un Viņš, maizi iemērcis, deva to Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam. 27Un pēc šī kumosa sātans iegāja viņā. Tad Jēzus sacīja viņam: Ko darīsi, dari drīzāk! 28Bet no tiem, kas bija pie galda, neviens nezināja, kāpēc Viņš tam to sacīja. 29Jo daži domāja, ka Jēzus viņam sacījis: Iepērc svētku dienām to, ko mums vajag, vai lai viņš dod kaut ko nabagiem, jo pie Jūdasa bija naudas maks. 30Saņēmis kumosu, viņš tūlīt izgāja ārā. Bija nakts. 31Kad viņš bija izgājis, Jēzus sacīja: Tagad Cilvēka Dēls tiek pagodināts, bet Dievs pagodināts Viņā. 32Ja Dievs pagodināts Viņā, tad arī Dievs pagodinās Viņu sevī, un drīz vien pagodinās Viņu. 33Bērniņi! Vēl neilgi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, bet, kā es jūdiem sacīju, tā es tagad saku jums: kur es eju, tur jūs nevarat nākt. 34Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! 35No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. 36Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, kurp Tu ej? Jēzus atbildēja: Kurp es eju, tur tu tagad nevari man sekot, bet tu sekosi vēlāk. 37Pēteris sacīja Viņam: Kungs, kāpēc es nevaru Tev tagad sekot? Es savu dzīvību atdošu par Tevi. 38Jēzus atbildēja viņam: Tu savu dzīvību atdosi par mani? Patiesi, patiesi es tev saku: vēl gailis nebūs nodziedājis, kad jau tu trīskārt būsi mani noliedzis.

Chapter 14

1Lai jūsu sirdis nebīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! 2Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. 3Un kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu. 4Un kur es eju, jūs zināt, un ceļu zināt. 5Toms sacīja Viņam: Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt? 6Jēzus viņam sacīja: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur mani. 7Ja jūs mani pazītu, jūs pazītu arī manu Tēvu. Bet no šī brīža jūs Viņu pazīsiet un esat Viņu redzējuši. 8Filips sacīja Viņam: Kungs, rādi mums Tēvu un mums pietiek. 9Jēzus sacīja viņam: Es esmu tik ilgi pie jums, bet jūs neesat mani pazinuši? Filip, kas mani redz, redz arī Tēvu! Kā tu saki: rādi mums Tēvu? 10Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas manī atrodas, Viņš dara darbus. 11Vai jūs neticat, ka es Tēvā un Tēvs manī? 12Ja nē, tad ticiet pašu darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. 13Un visu, ko jūs lūgsiet no Tēva manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. 14Ja jūs ko lūgsiet man manā vārdā, to es darīšu. 15Ja jūs mani mīlat, izpildiet manus baušļus! 16Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, 17Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos. 18Es neatstāšu jūs bāreņos, es nākšu pie jums. 19Vēl neilgi, un pasaule mani vairs neredzēs. Bet jūs redzēsiet mani, jo es dzīvoju, un jūs dzīvosiet. 20Tanī dienā jūs atzīsiet, ka es savā Tēvā un jūs manī, un es jūsos. 21Kam ir mani baušļi un viņš tos pilda, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs; un es mīlēšu viņu un sevi atklāšu tam. 22Jūda, ne Iskariots, sacīja Viņam: Kungs, kas noticis, ka Tu gribi mums sevi atklāt, bet ne pasaulei? 23Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā 24Kas mani nemīl, tas manus vārdus nepilda. Un vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis. 25To es jums sacīju, atrazdamies pie jums. 26Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju. 27Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas. 28Jūs dzirdējāt, ko es jums sacīju: Es aizeju no jums un atkal atnākšu. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es. 29Un tagad es jums to sacīju, pirms tas notiek, lai jūs, kad tas notiks, ticētu. 30Es daudz ar jums vairs nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet tam nav nekā ar mani. 31Bet tā es daru, kā man Tēvs pavēlējis, lai pasaule zinātu, ka es Tēvu mīlu. Celieties, iesim no šejienes!

Chapter 15

1Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir kopējs. 2Viņš nocērt no manis ikkatru zaru, kas nenes augļus, un ikkatru, kas nes augļus, tīra, lai tas vēl vairāk nestu augļus. 3Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko jums teicu. 4Palieciet manī, un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tā arī jūs ne, ja jūs nepaliksiet manī. 5Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt. 6Ja kas manī nepaliek, to kā zaru izmet ārā; un tas sakalst, un to paņem un iemet ugunī, un tas sadeg. 7Ja jūs paliksiet manī, un mani vārdi paliks jūsos, tad, ko vien jūs vēlēsieties un lūgsiet, tas jums notiks. 8Ar to mans Tēvs tiek pagodināts, ja jūs nesat daudz augļu un kļūstat mani mācekļi. 9Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā! 10Ja jūs manus baušļus pildīsiet, jūs paliksiet manā mīlestibā, tāpat kā es sava Tēva baušļus pildīju un palieku Viņa mīlestībā. 11To es jums sacīju, lai mans prieks paliktu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. 12Tas ir mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā es jūs mīlēju. 13Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem. 14Jūs esat mani draugi, ja jūs darīsiet to, ko es jums pavēlu. 15Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju. 16Ne jūs mani izredzējāt, bet es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu, jo visu, ko jūs no Tēva lūgsiet manā vārdā, to Viņš jums dos. 17Šo es jums pavēlu, lai jūs cits citu mīlētu. 18Ja pasaule jūs ienīst, ziniet, ka tā pirms jums mani ienīda. 19Ja jūs būtu no pasaules, pasaule savējos mīlētu. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs no pasaules izredzēju, tad pasaule jūs ienīst. 20Atcerieties manus vārdus, ko es jums teicu: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos. 21Bet to visu viņi jums darīs mana vārda dēļ, tāpēc ka tie nepazīst to, kas mani sūtījis. 22Ja es nebūtu atnācis un viņiem to sacījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņiem nav sava grēka attaisnojuma. 23Kas mani ienīst, ienīst arī manu Tēvu. 24Ja es viņiem nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos redzēja un ienīda mani un manu Tēvu. 25Bet vārdiem jāizpildās, kas rakstīti viņu bauslībā: Viņi mani veltīgi ienīda. 26Bet kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. 27Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis.

Chapter 16

1To es jums sacīju, lai jūs nekristu apgrēcībā. 2Viņi jūs izslēgs no sinagogām, bet nāks stunda, kad ikviens, kas jūs nonāvēs, domās, ka ar to kalpo Dievam. 3Bet viņi jums to darīs tāpēc, ka nav atzinuši ne Tēvu, ne mani. 4Bet to es jums sacīju, lai jūs, kad pienāks viņu stunda, atcerētos, ka es jums to teicu. 5No sākuma es jums to neteicu, tāpēc ka biju pie jums. Bet tagad es eju pie tā, kas mani sūtījis; un neviens no jums nejautā man: kur tu ej? 6Bet tāpēc, ka es jums to pateicu, skumjas piepildīja jūsu sirdis. 7Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. 8Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. 9Par grēku, jo tie neticēja man. 10Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. 11Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts. 12Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. 13Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni. 14Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās. 15Viss, kas Tēvam pieder, ir mans. Tāpēc es sacīju, ka no manis ņems un jums pasludinās. 16Vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva. 17Tad daži Viņa mācekļi sacīja viens otram: Kas tas ir, ko Viņš mums saka: vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal - neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva? 18Tad viņi sacīja: Kas tas ir, ko Viņš saka: vēl neilgu brīdi? Mēs nezinām, ko Viņš runā. 19Tad Jēzus saprata, ka tie vēlējās Viņam jautāt, un sacīja tiem: Vai jūs par to jautājat viens otram, ka es jums sacīju: vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal - neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet? 20Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un vaimanāsiet, bet pasaule priecāsies; jūs skumsiet, bet jūsu skumjas pārvērtīsies priekā. 21Kad sieviete dzemdē, tā skumst, ka viņas stunda pienākusi, bet, kad tā dzemdējusi bērnu, tad vairs neatceras bēdas prieka dēļ, jo cilvēks dzimis pasaulē. 22Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems. 23Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos. 24Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs. 25To es jums runāju līdzībās. Nāk stunda, kad es vairs līdzībās jums nerunāšu, bet atklāti pasludināšu jums par Tēvu. 26Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā, un es nesaku jums, ka es lūgšu Tēvu par jums, 27Jo Tēvs pats jūs mīl, tāpēc ka jūs mani esat mīlējuši un ticējuši, ka es esmu no Tēva nācis. 28Es izgāju no Tēva un atnācu pasaulē; es atkal atstāju pasauli un eju pie Tēva. 29Viņa mācekļi sacīja Viņam: Lūk, tagad Tu atklāti runā un nesaki nekādas līdzības. 30Tagad mēs zinām, ka Tu visu zini, un Tev nav vajadzīgs, lai Tev kāds jautātu. Tāpēc mēs ticam, ka Tu esi no Dieva izgājis. 31Jēzus atbildēja viņiem: Tagad jūs ticat? 32Lūk, nāk stunda un jau atnākusi, kad jūs izklīdīsiet katrs uz savu pusi un atstāsiet mani vienu. Bet es neesmu viens, Tēvs ir ar mani. 33To es jums sacīju, lai jums būtu miers manī. Pasaulē jums būs apspiešana, bet stiprinieties: es uzvarēju pasauli.

Chapter 17

1Tā runāja Jēzus un, acis pret debesīm pacēlis, sacīja: Tēvs, stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodina Tevi! 2Tā kā Tu esi devis Viņam varu pār ikkatru miesu, lai visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 3Bet šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis. 4Es Tevi pagodināju virs zemes, pabeidzu darbu, ko Tu man uzdevi darīt. 5Bet tagad Tu, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule kļuva. 6Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos man, un viņi turēja Tavus vārdus. 7Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu man devi, no Tevis ir, 8Jo vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis. 9Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu man devi, jo viņi ir Tavi. 10Un viss mans ir Tavs, un Tavs ir mans, un es pagodinājos viņos. 11Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs! 12Kad es biju ar viņiem, es tos sargāju tavā vārdā. Es sargāju tos, ko Tu man devi; un neviens no viņiem nepazuda, kā vien pazušanas dēls, lai Raksti piepildītos. (Ps.108) 13Bet tagad es eju pie Tevis un šo runāju pasaulē, lai viņos mans prieks būtu pilnīgs. 14Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī es neesmu no pasaules. 15Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. 16Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 17Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. 18Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē. 19Viņu dēļ es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti. 20Bet ne tikai par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. 21Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. 22Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. 23Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis. 24Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas. 25Taisnīgais Tēvs, pasaule Tevi neatzina, bet es Tevi atzinu, un šie atzina, ka Tu mani esi sūtījis. 26Un es viņiem atklāju Tavu vārdu un atklāšu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos, un es viņos.

Chapter 18

1To teicis, Jēzus ar saviem mācekļiem gāja pāri Kedronas strautam, kur bija dārzs. Tanī iegāja Viņš un Viņa mācekļi. 2Bet arī Jūdass, nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar saviem mācekļiem bieži tur sapulcējās. 3Tad Jūdass, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju kalpus, atnāca tur ar laternām, lāpām un ieročiem. 4Tad Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār Viņu, izgāja tiem pretī un sacīja viņiem: Ko jūs meklējat? 5Tie atbildēja Viņam: Jēzu Nācarieti. Jēzus sacīja tiem: Es esmu tas. Bet arī Jūdass, nodevējs, stāvēja ar viņiem. 6Kad nu Viņš teica tiem: Es esmu tas, tie atkāpās atpakaļ un nokrita zemē. 7Tad atkal Viņš tiem jautāja: Ko jūs meklējat? Un tie sacīja: Jēzu Nācarieti. 8Jēzus atbildēja: Es jums teicu, ka es esmu tas. Ja jūs mani meklējat, atstājiet tos, lai tie iet. 9Lai piepildītos vārdi, ko Viņš bija teicis: Nevienu no tiem, ko Tu man devi, es nepazudināju. 10Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to un cirta augstā priestera kalpam, un nocirta viņam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhuss. 11Tad Jēzus sacīja Pēterim: Bāz savu zobenu makstī! Vai man neizdzert to biķeri, ko devis man Tēvs? 12Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja Viņu. 13Un tie aizveda Viņu vispirms pie Annas, jo tas bija tā gada augstā priestera Kaifas sievastēvs. 14Bet Kaifa bija tas, kas jūdiem deva padomu, ka labāk vienam cilvēkam mirt tautas dēļ. 15Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un otrs māceklis. Bet šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš līdz ar Jēzu iegāja augstā priestera priekštelpā. 16Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad otrs māceklis, kas bija pazīstams augstajam priesterim, iznāca, pateica durvju sargātājai un ieveda Pēteri iekšā. 17Tad kalpone, durvju sargātāja, sacīja Pēterim: Vai tu arī neesi viens no šī Cilvēka mācekļiem? Viņš sacīja: Neesmu. 18Bet kalpi un sulaiņi stāvēja ap oglēm un sildījās, jo bija auksts. Bet arī Pēteris stāvēja pie viņiem un sildījās. 19Tad augstais priesteris jautāja Jēzum par Viņa mācekļiem un Viņa mācību. 20Jēzus atbildēja viņam: Es atklāti runāju pasaulei; es vienmēr mācīju sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko es nerunāju slepeni. 21Ko tu man jautā? Jautā tiem, kas dzirdēja, ko es tiem sacīju! Lūk, tie zina, ko es teicu. 22Bet kad Viņš to teica, viens no klātesošajiem kalpiem sita Jēzum vaigā, sacīdams: Vai tā Tu atbildi augstajam priesterim? 23Jēzus atbildēja viņam: Ja es ļaunu runāju, pierādi ļaunumu, bet ja labi, kāpēc tu mani sit? 24Tad Anna aizsūtīja Viņu sasietu pie augstā priestera Kaifas. 25Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad viņam sacija: Vai arī tu neesi viens no Viņa mācekļiem? Viņš noliedza un sacīja: Neesmu. 26Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris nocirta ausi, sacīja: Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? 27Tad Pēteris atkal noliedza; un tūdaļ gailis iedziedājās. 28Tad viņi veda Jēzu no Kaifas uz pārvaldnieka pili. Bija agrs rīts. Paši tie neiegāja pilī, lai neapgānītos, bet lai ēstu Lieldienas jēru. 29Tad Pilāts izgāja ārā pie viņiem un sacīja: Kādu apsūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku? 30Tie atbildēja viņam, sacīdami: Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nenodotu. 31Tad Pilāts sacīja viņiem: Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma! Bet jūdi sacīja viņam: Mums nav brīv nevienu nonāvēt. 32Tā piepildījās Jēzus vārdi, kādus Viņš teica, norādīdams to, kādā nāvē Viņš.mirs. 33Tad Pilāts atkal iegāja pilī un iesauca Jēzu, un sacīja Viņam: Vai Tu esi jūdu Ķēniņš? 34Jēzus atbildēja: Vai tu pats no sevis to saki, vai citi tev par mani stāstījuši? 35Pilāts atbildēja: Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri nodeva Tevi man. Ko Tu esi darījis? 36Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes. 37Tad Pilāts sacīja Viņam: Tātad Tu esi Ķēniņš? Jēzus atbildēja: Tu saki, ka esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi. 38Pilāts Viņam sacīja: Kas ir patiesība? Un viņš, to pateicis, atkal izgāja pie jūdiem un sacīja tiem: Es neatrodu pie Viņa nekādas vainas. 39Bet jums ir ieradums, ka es jums Lieldienās vienu atbrīvoju. Ja vēlaties, es atlaidīšu jums jūdu Ķēniņu? 40Tad visi atkal kliedza, sacīdami: Viņu ne, bet Barabu! Bet Baraba bija laupītājs.

Chapter 19

1Tad Pilāts ņēma un šaustīja Jēzu. 2Un kareivji, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam galvā un aplika Viņam purpura virsdrēbes. 3Un tie nāca pie Viņa un sacīja: Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ, un sita Viņam vaigā. 4Tad Pilāts atkal izgāja ārā un sacīja viņiem: Lūk, es Viņu izvedu pie jums ārā, lai jūs atzītu, ka es pie Viņa nekādas vainas neatrodu. 5Tad Jēzus iznāca ērkšķu kronī un purpura virsdrēbēs. Un viņš tiem sacīja: Lūk, kāds Cilvēks! 6Kad augstie priesteri un kalpi ieraudzīja Viņu, tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! Pilāts viņiem sacīja: Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, jo es pie Viņa vainas neatrodu! 7Jūdi viņam atbildēja: Mums ir likums un pēc likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu. 8Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, vēl vairāk nobijās. 9Un viņš, atkal iegājis tiesas namā, sacīja Jēzum: No kurienes Tu esi? Bet Jēzus nedeva vīņam atbildi. 10Tad Pilāts sacīja Viņam: Tu man neatbildi? Vai Tu nezini, ka man vara Tevi krustā sist un vara Tevi atlaist? 11Jēzus atbildēja: Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā nebūtu tev dota no augšienes. Tāpēc tam, kas mani tev nodeva, lielāks grēks. 12Un no šī laika Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi kliedza, sacīdami: Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs, jo ikviens, kas sevi ceļ par ķēniņu, pretojas ķeizaram. 13Bet Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, izveda Jēzu ārā un sēdās soģa krēslā tanī vietā, kas saucās Litostrotos, ebrejiski Gabata. 14Bija sagatavošanās diena pirms Lieldienām ap sesto stundu. Un viņš sacīja jūdiem: Lūk, jūsu ķēniņš! 15Bet tie kliedza: Nost, nost! Sit Viņu krustā! Pilāts sacīja viņiem: Jūsu ķēniņu lai situ krustā? Augstie priesteri atbildēja: Mums nav ķēniņa, tik vienīgi ķeizars! 16Tad viņš atdeva tiem Viņu krustā sišanai. Bet tie paņēma Jēzu un aizveda. 17Un Viņš, nesdams savu krustu, gāja uz to vietu, kas saucās Kalvārija, bet ebrejiski Golgota. 18Tur tie piesita Viņu krustā un līdz ar Viņu abās pusēs citus divus, bet Jēzu vidū. 19Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Un uzrakstīts bija: Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš. 20Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā piesists, bija tuvu pilsētai; un rakstīts bija ebrejiski, grieķiski un latīniski. 21Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: Neraksti: jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš pats sacīja: Es esmu jūdu Ķēniņš. 22Pilāts atbildēja: Ko uzrakstīju, to uzrakstīju. 23Tad kareivji, piesituši Viņu krustā, paņēma Viņa drēbes (un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai) un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi. 24Tad tie viens otram sacīja: Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs. Tā piepildījās, kas teikts Rakstos: viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. Tā kareivji to padarīja. (Ps.21,19) 25Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. 26Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! 27Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis. 28Pēc tam Jēzus, zinādams, ka viss padarīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: Slāpstu! 29Tur bija nolikts trauks, pilns etiķa. Tad kareivji etiķī piesūcināja sūkli, uzsprauda izapa stiebrā un pacēla pie Viņa mutes. 30Kad Jēzus etiķi bija baudījs, Viņš sacīja: Ir izpildīts! Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu. 31Bet tā kā bija sagatavošanās diena, tad jūdi, lai miesas sabatā nepaliktu krustā, jo tā bija lielā sabata diena, lūdza Pilātu, lai viņu stilbkauli tiktu salauzti un tos noņemtu. 32Tad atnāca kareivji un pirmajam un otrajam, kas kopā ar Viņu bija piesisti krustā, salauza stilbkaulus. 33Bet kad viņi nogāja pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau miris, tie nelauza Viņa stilbkaulus, 34Bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. 35Un tas, kas to redzēja, deva liecību, un viņa liecība patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. 36Jo tas notika, lai izpildītos Raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. (2.Moz.12,46) 37Un arī citi Raksti saka: Tie skatīs Viņu, ko tie pārdūruši. (Zah.12,10) 38Bet pēc tam Jāzeps no Arimatejas (tāpēc ka viņš bija Jēzus māceklis, bet slepenībā aiz bailēm no jūdiem) lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesas un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesas. 39Bet arī Nikodēms atnāca, kas agrāk bija nācis pie Jēzus naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aloes maisījumu. 40Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot. 41Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. 42Jūdu sagatavošanās dienas dēļ tur viņi guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu.

Chapter 20

1Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna atnāca pie kapa un redzēja akmeni noveltu no kapa. 2Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un sacīja viņiem: Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši. 3Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un atnāca pie kapa. 4Abi viņi skrēja reizē; bet otrs māceklis skrēja ātrāk nekā Pēteris un nonāca pie kapa pirmais. 5Un viņš noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja. 6Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. 7Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā. 8Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja. 9Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties. 10Tad mācekļi atkal atgriezās savā mītnē. 11Bet Marija stāvēja ārā pie kapa un raudāja. Un, vēl raudādama, viņa noliecās un paskatījās kapā. 12Un viņa redzēja divus eņģeļus baltās drānās sēžam: vienu galvgalī un otru kājgalī, kur bija novietotas Jēzus miesas. 13Viņi tai sacīja: Sieviet, ko tu raudi? Viņa tiem sacīja: Tāpēc, ka tie manu Kungu aiznesuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši. 14To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet nezināja, ka tas Jēzus. 15Jēzus sacīja viņai: Sieviet, ko raudi? Ko tu meklē? Tā, domādama, ka tas dārznieks, sacīja Viņam: Kungs, ja tu Viņu aiznesi, tad saki man, kur tu Viņu liki, un es Viņu paņemšu. 16Jēzus sacīja viņai: Marija! Tā apgriezās un sacīja Viņam: Rabboni! kas nozīmē: Mācītāj! 17Jēzus sacīja viņai: Nepieskaries man, jo es vēl neesmu aizgājis pie sava Tēva, bet ej pie maniem brāļiem un saki viņiem: es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva. 18Tad Marija Magdalēna aizgāja un paziņoja mācekļiem: Es redzēju Kungu, un to Viņš man pateica. 19Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums! 20Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi. 21Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu. 22To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! 23Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti. 24Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, saukts Dvīnis, nebija pie viņiem, kad atnāca Jēzus. 25Tad pārējie mācekļi sacīja viņam: Mēs redzējām Kungu. Bet viņš sacīja tiem: Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu. 26Un pēc astoņām dienām atkal Viņa mācekļi un arī Toms bija iekšā. Un durvis bija aizslēgtas. Jēzus atnāca un nostājās starp viņiem, un sacīja: Miers jums! 27Pēc tam Viņš sacīja Tomam: Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs! 28Toms atbildēja Viņam, sacīdams: Mans Kungs un mans Dievs! 29Jēzus sacīja viņam: Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši. 30Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. 31Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.

Chapter 21

1Pēc tam Jēzus atkal parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras. Viņš parādījās tā: 2Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. 3Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. 4Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus. 5Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams? Tie atbildēja Viņam: Nav! 6Viņš tiem sacīja: Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ. 7Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā. 8Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu). 9Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi. 10Jēzus sacīja viņiem: Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt! 11Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simt piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. 12Jēzus sacīja viņiem: Nāciet un ēdiet! Un neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās Viņam jautāt: Kas Tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. 13Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod viņiem, un tāpat arī zivi. 14Šī jau bija trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no miroņiem parādījās saviem mācekļiem. 15Kad nu viņi bija paēduši, Jēzus sacīja Sīmanim Pēterim: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi? Tas Viņam sacīja: Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš sacīja tam: Gani manus jērus! 16Tad Viņš atkal sacīja tam: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Tas Viņam sacīja: Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! Viņš tam sacīja: Gani manus jērus! 17Un trešo reizi Viņš tam sacīja: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Pēteris noskuma, tāpēc ka Viņš trešo reizi tam sacīja: Vai tu mani mīli? Un tas Viņam sacīja: Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš tam sacīja: Gani manas avis! 18Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tad pats apjozies un gāji, kur vēlējies. Bet kad tu paliksi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un citi tevi apjozīs un vedīs, kur tu nevēlies. 19Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas pagodinās Dievu. Un Viņš, to pateicis, sacīja tam: Seko man! 20Pēteris, pagriezies atpakaļ, redzēja to mācekli sekojam, ko Jēzus mīlēja, kas Vakariņās piekļāvās Viņa krūtīm un sacīja: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos? 21Pēteris to ieraudzījis sacīja Jēzum: Kungs, kas būs ar šo? 22Jēzus sacīja viņam: Tā es vēlos, lai viņš paliek, kamēr es atnāku, kas tev daļas? Tu seko man! 23Tā šī runa izpaudās starp brāļiem, ka šis māceklis nemirs. Bet Jēzus nesacīja viņam, ka tas nemirs, bet: Tā es vēlos, lai viņš paliek, kamēr atnākšu, kas tev daļas? 24Šis ir tas māceklis, kas par šo liecību dod un uzrakstīja šo; un mēs zinām, ka viņa liecība patiesa. 25Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas.

Acts

Chapter 1

1Es pirmajos nostāstos, Teofil, runāju par visu, ko Jēzus darīja un mācīja no sākuma 2Līdz tai dienai, kurā Viņš pacēlās debesīs, pavēlēdams caur Svēto Garu apustuļiem, kurus Viņš izredzēja. 3Tiem Viņš arī pēc savām ciešanām, daudzos pierādījumos apliecināja, ka Viņš ir dzīvs, un, četrdesmit dienas parādīdamies, runāja par Dieva valstību. 4Un Viņš ēda kopā ar tiem un pavēlēja viņiem neaiziet no Jeruzalemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs (tā Viņš sacīja) no manas mutes dzirdējāt. 5Jo Jānis gan kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām tiksiet kristīti Svētajā Garā. 6Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti? 7Bet Viņš tiem sacīja: Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus, ko Tēvs atstājis savā varā. 8Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē. 9Un to sacījis, tiem redzot, Viņš tika pacelts, un padebess paņēma Viņu no to acīm. 10Kad tie, Viņam debesīs uzejot, skatījās, lūk, divi vīri baltās drēbēs piestājās tiem 11Un sacīja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam. 12Tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē no kalna, ko sauc par Olīvkalnu, kas ir tuvu Jeruzalemei, sabata gājiena attālumā. 13Un viņi atnākuši uzgāja Vakariņu telpā, kur uzturējās Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Fīlips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Centīgais, un Jūda, Jēkaba brālis. 14Viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju, Jēzus Māti, un Viņa brāļiem. 15Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja: 16Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu. 17Tas bija pieskaitīts mums, un viņš piedalījās šinī kalpošanā. 18Tas ieguva tīrumu par netaisnības algu un, pakāries, vidū pārsprāga, un visas viņa iekšas izgāzās. 19Tas kļuva zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem, tā ka tas tīrums viņu valodā tika nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums. 20Jo psalmu grāmatā rakstīts: Lai viņu mājvieta paliek tukša un lai neviens tanī nedzīvo; un viņa bīskapa pilnvaras lai saņem cits. (Ps 68; 108) 21Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums bija vienoti visu laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nāca un gāja, 22Sākot ar Jāņa kristību, līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, jākļūst līdz ar mums par Viņa augšāmcelšanās liecinieku. 23Un viņi izraudzīja divus: Jāzepu, ko sauca par Barsabu, kas iesaukts Taisnīgais, un Matiju. 24Un viņi, Dievu pielūgdami, sacīja: Tu, Kungs, pazīsti visu sirdis, parādi, kuru no šiem diviem Tu esi izvēlējies, 25Lai tas saņemtu kalpošanas un apustuļa pienākumus, ko Jūdass atstāja, lai aizietu savā vietā. 26Un tie deva viņiem lozes, un loze krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.

Chapter 2

1Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā tanī pat vietā. 2Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūsma, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja. 3Un viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. 4Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt. 5Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visām tautām zem debess. 6Kad šī balss atskanēja, daudzi sanāca kopā un apjuka, jo ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā. 7Un visi samulsa un brīnījās, sacīdami: Lūk, vai tie visi, kas runā, nav galilejieši? 8Un kā mēs ikviens dzirdējām savu valodu, kurā mēs dzimuši? 9Partieši un mēdieši, un elamitieši, un kas dzīvo Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā. 10Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas daļā ap Kirēni un ienācēji no Romas, 11Tāpat jūdi un prozelīti, krētieši un arābi; mēs dzirdējām viņus mūsu valodās sludinām Dieva lielos darbus. 12Un visi pārsteigti brīnījās, viens otram sacīdami: Ko tas nozīmē? 13Bet citi izsmiedami sacīja: Tie ir salda vīna pilni. 14Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, paceltā balsī sacīja viņiem: Jūdejas vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzalemē, lai tas jums zināms, un savām ausīm uzmaniet manus vārdus: 15Viņi nav iereibuši, kā jūs domājat, jo ir tikai dienas trešā stunda; 16Bet tas ir, ko pravietis Joēls sacīja: 17Tas būs pēdējās dienās, saka Kungs, es izliešu no sava Gara pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunieši redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. 18Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un viņi pravietos. 19Un es došu brīnumzīmes augšā pie debesīm un apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmu kvēpus; 20Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, iekams nāks Kunga lielā un redzamā diena. 21Un notiks, ka ikviens, kas Kunga vārdu piesauks, kļūs pestīts. (Jl.2,28-31) 22Izraēliešu vīri! Uzklausiet šos vārdus: Jēzu no Nācaretes, šo Vīru, ko Dievs jums apliecinājis spēkā un brīnumos, un zīmēs, ko Dievs caur Viņu darījis jūsu vidū, kā arī jūs to zināt, 23To jūs pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzes nodevāt un ar noziedznieku rokām piekalāt krustā, un nonāvējāt. 24Dievs Viņu, atbrīvodams no miroņu valsts ciešanām, uzmodināja, jo tai bija neiespējami Viņu paturēt. 25Jo Dāvids par Viņu saka: Es vienmēr redzēju Kungu savu acu priekšā, jo Viņš ir man pa labi, lai es nešaubītos. 26Tāpēc mana sirds priecājās, un mana mēle gavilēja, un arī mana miesa dusēs cerībā. 27Jo Tu neatstāsi manu dvēseli mirušo valstī, nedz dosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu. 28Tu man esi zināmus darījis dzīves ceļus, un ar līksmību Tu mani piepildīsi sava vaiga priekšā. 29Brāļi, es uzdrošinos ar jums vaļsirdīgi runāt par patriarhu Dāvidu, ka viņš ir nomiris un aprakts, un viņa kaps pie mums ir līdz šai dienai. 30Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs viņam zvērēdams apsolīja sēdināt viņa tronī vienu no tā miesas atvasēm. (Ps.131,11) 31Viņš, to paredzēdams, sacīja par Kristus augšāmcelšanos, jo Viņš netika atstāts mirušo valstī, nedz Viņa miesa redzēja satrūdēšanu. (Ps.15,10) 32Šo Jēzu Dievs cēla augšām, tam mēs visi esam liecinieki. 33Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva saņēmis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlēja to, ko jūs redzat un dzirdat. 34Jo Dāvids neuzgāja debesīs, bet pats sacīja: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, 35Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. (Ps.109,1) 36Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā. 37Bet viņi, to dzirdot, satriektu sirdi, sacīja Pēterim un pārējiem apustuļiem: Brāļi, ko mums darīt? 38Un Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. 39Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. 40Vēl daudz citos vārdos viņš apliecināja un mācīja tos, sacīdams: Glābieties no šīs samaitātās cilts! 41Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu. 42Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā. 43Un ikvienai dvēselei bija bailes, jo apustuļi Jeruzalemē darīja daudzus brīnumus un zīmes, un lielas bailes pārņēma visus. 44Bet visi, kas ticēja, turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. 45Viņi pārdeva savus īpašumus un mantu un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. 46Viņi ik dienas vienprātīgi sanāca svētnīcā un mājās lauza maizi, un gavilējot ar vientiesīgu sirdi pieņēma barību, 47Godinādami Dievu un iegūdami žēlastību visā tautā. Bet Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kam vajadzēja kļūt pestītiem.

Chapter 3

1Pēteris un Jānis gāja svētnīcā ap devīto lūgšanas stundu. 2Tad atnesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tā sauktajām greznajām durvīm, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas ieiet svētnīcā. 3Viņš, redzēdams Pēteri un Jāni pirms ieiešanas dievnamā, lūdza no tiem kādu dāvanu. 4Bet Pēteris ar Jāni, uzlūkodami viņu, sacīja: Paskaties uz mums! 5Un viņš uzlūkoja tos, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. 6Bet Pēteris sacīja: Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā! 7Un viņš, paņēmis aiz labās rokas, to piecēla; un tūdaļ tā kājas un pēdas nostiprinājās 8Un tas uzlēcis nostājās un sāka iet, un kopā ar viņiem iegāja svētnīcā, un lēkāja, un godināja Dievu. 9Un visa tauta redzēja viņu staigājam un Dievu godinām. 10Un viņi pazina to, ka viņš bija tas, kas, dāvanas lūgdams, sēdēja pie greznajām svētnīcas durvīm; un tos pārņēma izbrīns un bailes par to, kas viņam bija noticis. 11Bet kad viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, tad visa tauta brīnīdamās saskrēja ap viņiem tā sauktajā Salomona priekštelpā. 12To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā? 13Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs pagodināja savu Dēlu Jēzu, ko jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kad tas nolēma Viņu atbrīvot. 14Svēto un Taisnīgo jūs noliedzāt un lūdzāt, lai jums dod slepkavu. 15Un dzīvības devēju jūs nonāvējāt, bet Dievs Viņu uzmodināja no miroņiem. Tam mēs esam liecinieki. 16Un ticības dēļ Viņa vārdam šo, kuru jūs redzat un pazīstat, Viņa vārds stiprināja; un ticība, kas no Viņa ir, dāvāja tam pilnīgu veselību visu jūsu priekšā. 17Bet tagad brāļi, es zinu, ka jūs tāpat kā jūsu priekšnieki nezināšanas dēļ to padarījāt. 18Jo Dievs to tā izpildīja, kā ar visu praviešu mutēm priekšsludinājis, ka Kristum jācieš. 19Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti! 20Un lai Kungs dotu atspirgšanas laikus, lai sūtītu To, ko Viņš jums priekšsludinājis, Jēzu Kristu. 21Ko debesīm vajag uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs piepildīts, ko Dievs runājis no mūžības ar savu svēto praviešu muti. 22Jo Mozus sacīja: Kungs, jūsu Dievs, iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Viņu jūs klausīsiet visās lietās, ko vien Viņš jums runās. (5.Moz.18,15) 23Un notiks, ka ikviena dvēsele, kas šo pravieti neklausīs, tiks no tautas vidus izskausta. (5.Moz.18,19) 24Un visi pravieši, kas runājuši, sākot ar Samuēlu un turpmāk, pasludināja šīs dienas. 25Jūs esat praviešu un derības, ko Dievs slēdzis ar mūsu tēviem, bērni, jo Viņš sacīja Ābrahamam: Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ciltis. 26Dievs dodams savu Dēlu, vispirms sūtīja Viņu pie jums, lai Viņš jūs svētītu, lai ikviens atgrieztos no saviem ļaunajiem darbiem.

Chapter 4

1Kamēr viņi runāja tautai, pienāca priesteri, svētnīcas pārvalde un saduceji, 2Kas bija sarūgtināti par to, ka viņi mācīja tautu un sludināja augšāmcelšanos no miroņiem caur Jēzu. 3Un tie satvēra viņus un nodeva sardzei līdz rītam, jo bija jau vakars. 4Bet daudzi, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja; un šo vīriešu skaits bija pieci tūkstoši. 5Bet nākošajā dienā notika, ka Jeruzalemē sapulcējās viņu priekšnieki un vecākie, un rakstu mācītāji, 6Un augstais priesteris Anna, un Kaifa, un Jānis, un Aleksandrs, un cik to bija no priesteru kārtas. 7Un tie, novietojuši viņus vidū, jautāja: Ar kā spēku vai kā vārdā jūs to darījāt? 8Tad Pēteris, Svētā Gara piepildīts, sacīja viņiem: Tautas priekšnieki un vecākie, klausieties: 9Ja mūs šodien pratina labā darba dēļ, kas slimo cilvēku darīja veselu. 10Tad lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels. 11Viņš ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni; (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Mk.12,10; Lk.20,17; Rom.9,33) 12Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti. 13Bet tie, redzēdami Pētera un Jāņa patstāvību un nopratuši, ka viņi ir nemācīti un vienkārši cilvēki, brīnījās un uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu. 14Un tie, redzot izdziedināto cilvēku ar viņiem kopā stāvam, nevarēja nekā pretim runāt. 15Bet tie lika viņiem atstāt augsto tiesu un apspriedās savā starpā, 16Sacīdami: Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka brīnums caur viņiem noticis, tas zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem. Tas zināms, un mēs to nevaram noliegt. 17Bet lai tas tālāk tautā neizpaustos, mēs viņiem piedraudēsim, lai tie Viņa vārdā vairs nevienam cilvēkam nekā nerunā. 18Un tie, pasaukuši viņus, pavēlēja vairs nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā. 19Tad Pēteris un Jānis tiem atbildēja, sacīdami: Spriediet, vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu? 20Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši. 21Un viņi piedraudēdami atlaida tos, neatrazdami iemesla tautas dēļ tos sodīt, jo visi teica, kas bija darīts un kas bija noticis; 22Jo cilvēkam, pie kā šis izdziedināšanas brīnums notika, bija vairāk nekā četrdesmit gadu. 23Kad viņus atlaida, tie aizgāja pie savējiem un stāstīja viņiem, ko augstie priesteri un vecākie tiem sacījuši. 24To noklausījušies, viņi vienprātīgi pacēla savas balsis uz Dievu, sacīdami: Kungs, kas esi radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī ir, 25Kas caur Svēto Garu ar sava kalpa Dāvida, mūsu tēva, muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako un ļaudis izdomā nelietības? 26Zemes ķēniņi saceļas un valdnieki apvienojas pret Kungu un Viņa Svaidīto? (Ps.2,1-2) 27Jo patiesi šinī pilsētā Herods un Poncijs Pilāts apvienojušies ar pagāniem un ar Izraēļa ļaudīm pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, 28Lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms nolēmis, ka tam jānotiek. 29Bet tagad, Kungs, skaties viņu draudos un dod saviem kalpiem pilnā paļāvībā runāt Tavu vārdu! 30Izstiep savu roku dziedināšanai un zīmju un brīnumu darīšanai sava svētā Dēla Jēzus vārdā! 31Pēc lūgšanas nodrebēja vieta, kur viņi bija sapulcējušies; un viņi visi kļuva svētā Gara pilni un drošsirdīgi runāja Dieva vārdu. 32Un daudzie ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele; un neviens no viņiem nekā no tā, kas viņiem bija, nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs. 33Un apustuļi lielā spēkā deva liecību par mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos; un liela žēlastība bija viņos visos. 34Un neviena trūcīga nebija viņu starpā, jo tie, kam bija tīrumi un nami, pārdeva tos un atnesa maksu par pārdoto, 35Un nolika apustuļiem pie kājam. Un katram tika dalīts, kā tam bja vajadzīgs. 36Arī levīts Jāzeps, dzimis kiprietis, ko apustuļi sauca par Barnabu, kas nozīmē: iepriecināšanas dēls, 37Pārdeva tīrumu, kas tam piederēja, un naudu atnesa un nolika pie apustuļu kājām.

Chapter 5

1Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, un viņa sieva Safīra pārdeva tīrumu 2Un ar sievas ziņu noslēpa daļu no tīruma maksas, bet kādu daļu atnesa un nolika pie apustuļu kājām. 3Tad Pēteris sacīja: Ananij, kāpēc sātans iekārdināja tavu sirdi, lai tu melotu Svētajam Garam un noslēptu daļu no tīruma maksas? 4Vai tev piederošais nevarēja tā palikt un vai pēc pārdošanas nebija tavā varā? Kāpēc tu šo lietu ieņēmi savā sirdī? Tu nesameloji cilvēkam, bet Dievam. 5Tad Ananija, dzirdēdams šos vārdus, pakrita un nomira; un visus, kas to dzirdēja, pārņēma lielas bailes. 6Tad jaunekļi piecēlušies nogādāja viņu prom un, iznesuši arā, apbedīja. 7Bet notika, ka pēc apmēram trijām stundām, nezinādama, kas bija noticis, atnāca arī viņa sieva. 8Tad Pēteris viņai sacīja: Saki man, sieviet, vai jūs par tādu maksu pārdevāt tīrumu? Un viņa sacīja: Jā, par tādu! 9Tad Pēteris teica viņai: Kāpēc jūs esat vienojušies kārdināt Kunga garu? Lūk, to kājas ir pie durvīm, kas apbedīja tavu vīru, un viņi aiznesīs arī tevi. 10Tūliņ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, un viņi aiznesa to un apraka pie viņas vīra. 11Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus tos, kas to dzirdēja. 12Bet caur apustuļu rokām notika tautā daudz zīmju un brīnumu; un visi vienprātīgi bija kopā Salomona priekštelpā. 13Bet no pārējiem neviens neuzdrošinājās tiem piebiedroties, bet tauta tos ļoti godināja. 14Tad arvien vairāk auga to vīriešu un sieviešu skaits, kas ticēja uz Kungu, 15Tā kā tie iznesa slimos ielās un nolika gultās un nestavās, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu un tie atbrīvotos no savām kaitēm. 16Tad sapulcējās Jeruzalemē arī daudzi no kaimiņu pilsētām; tie atnesa neveselos un ļauno garu apsēstos, un tie visi tika izdziedināti. 17Tad cēlās augstais priesteris un visi, kas kopā ar viņu bija (tie piederēja pie saduceju sektas), kļuva dusmu pilni 18Un apcietināja apustuļus, un novietoja tos publiskā cietumā. 19Bet Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis, izveda viņus ārā un sacīja: 20Ejiet un, dievnamā nostājušies, runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus! 21To dzirdējuši, viņi rīta agrumā iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ar viņu kopā bija, un sasauca augsto tiesu un visus Izraēļa bērnu vecākos un nosūtīja uz cietumu atvest tos. 22Bet kad kalpi atnāca un, cietumu atvēruši, tos neatrada, viņi atgriezās un paziņoja, 23Sacīdami: Mēs cietumu gan atradām visā rūpībā aizslēgtu un sargus durvju priekšā stāvot, bet, atvēruši to, mēs iekšā nevienu neatradām. 24Bet svētnīcas priekšnieks un augstie priesteri, dzirdēdami šos vārdus, bija neziņā par to, kas noticis. 25Bet kāds atnācis paziņoja viņiem: Lūk, vīri, ko jūs iemetāt cietumā, stāv dievnamā un māca ļaudis. 26Tad svētnīcas priekšnieks ar kalpiem aizgāja un atveda viņus, nepielietojot varu, jo baidījās no ļaudīm, ka tie nenomētātu viņus akmeņiem. 27Un tie, viņus atveduši, novietoja augstajā tiesā. Tad augstais priesteris jautāja viņiem, 28Sacīdams: Mēs jums stingri pavēlējām nemācīt šinī vārdā. Un jūs, lūk, piepildāt Jeruzalemi ar savu mācību un gribat šī Cilvēka asinis saukt pār mums. 29Bet Pēteris un apustuļi atbildēja, sacīdami: Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. 30Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu, kuru jūs, piesitot krustā, nonāvējāt. 31Dievs ar savu labo roku Viņu paaugstinājis par Valdnieku un Pestītāju, lai Izraēli vestu pie grēku nožēlošanas un to piedošanas. 32Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis visiem, kas Viņam paklausa. 33To dzirdējuši, tie saniknojās un nodomāja viņus nonāvēt. 34Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā iecīnīts bauslības mācītājs, piecēlās augstajā tiesā un lika šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā. 35Un viņš tiem sacīja: Izraēliešu vīri, padomājiet sevī, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem! 36Jo pirms kādām dienām sacēlās Toedass, sacīdams, ka viņš kaut kas esot. Viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti vīru. Viņu nonāvēja; un visi, kas viņam ticēja, tika izklīdināti un iznīcināti. 37Pēc viņa pierakstīšanās laikā sadumpojās galilejietis Jūdass un aizrāva sev līdz tautu; bet viņš pats gāja bojā, un visi, kas viņam pievienojās, tika izklīdināti. 38Tāpēc es jums tagad saku: atkāpieties no šiem cilvēkiem un atstājiet tos, jo, ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas neiznāks. 39Bet ja Dieva, tad jūs nevarēsiet to iznīcināt. Pretējā gadījumā jūs izrādīsities Dieva pretinieki. Tie viņam piekrita. 40Un viņi, pasaukuši apustuļus, šaustīja tos un, piekodinādami nekad vairs nerunāt Jēzus vārdā, atlaida tos. 41Tad viņi priecādamies aizgāja no augstās tiesas, jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu. 42Bet viņi nemitējās svētnīcā un mājās ik dienas mācīt un sludināt Jēzu Kristu.

Chapter 6

1Bet tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, grieķu starpā cēlās kurnēšana pret ebrejiem, ka ikdienišķajā apkalpošanā viņu atraitnes netiek ievērotas. 2Tad tie divpadsmit, sasaukuši daudz mācekļu, sacīja: Nepieklājas mums atstāt Dieva vārdu un kalpot galdam. 3Tāpēc, brāļi, izraugiet no sava vidus septiņus goda vīrus, Svētā Gara un gudrības pilnus, kurus tad mēs iecelsim šinī darbā, 4Bet mēs pastāvēsim lūgšanā un vārda kalpošanā. 5Un šī runa patika visai sanāksmei. Un viņi izvēlēja Stefanu, vīru, kas bija ticības un Svētā Gara pilns, un Filipu, un Prohoru, un Nikanoru, un Timonu, un Parmenu, un ienācēju Nikolaju no Antiohijas. 6Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas. 7Un Kunga vārds auga, un mācekļu skaits Jeruzalemē stipri vairojās; arī liels pulks priesteru kļuva padevīgs ticībai. 8Bet Stefans, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja lielus brīnumus un zīmes tautā. 9Tad cēlās daži no tā saucamās libertīņu un kirēniešu, un aleksandriešu sinagogas un no tiem, kas bija no Kilikijas un Āzijas, un strīdējās ar Stefanu; 10Un viņi nespēja pretoties gudrībai un garam, kas no viņa runāja. 11Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: Mēs dzirdējām, ka viņš runā zaimu vārdus pret Mozu un Dievu. 12Tad tie sakūdīja tautu un vecākos, un rakstu mācītājus. Tie saskrējuši satvēra viņu un aizveda augstajā tiesā. 13Un tie uzstādīja melīgu liecību, kas sacīja: Šis cilvēks nemitējas runāt pret svēto vietu un bauslību. 14Mēs dzirdējām viņu sakām, ka šis Jēzus no Nācaretes izpostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums devis Mozus. 15Un visi, kas sēdēja augstajā tiesā, uzlūkojuši viņu, redzēja tā seju it kā eņģeļa vaigu.

Chapter 7

1Tad augstais priesteris sacīja: Vai tas tā ir? 2Viņš teica: Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahamam, kad tas bija Mezopotāmijā, pirms viņš pārcēlās dzīvot Hāranā. 3Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu. 4Tad viņš aizgāja no kaldejiešu zemes un dzīvoja Hāranā. No turienes, kad tā tēvs nomira, Viņš to pārcēla šinī zemē, kurā jūs tagad dzīvojat; 5Un te Viņš tam nedeva mantojumā ne pēdas platuma, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un pēc viņa - tā pēcnācējiem, kad viņam dēla vēl nebija. 6Tad Dievs viņam sacīja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un slikti ar tiem apiesies četri simti gadu; 7Un Kungs sacīja: Tautu, kurai tie vergos, es tiesāšu; un pēc tam tie izies un kalpos man šinī vietā. 8Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību; un viņš dzemdināja Īzāku un to apgraizīja astotajā dienā; un Īzāks - Jēkabu un Jēkabs - divpadsmit ciltstēvus; 9Un ciltstēvi skaudības dēļ pārdeva Jāzepu uz Ēģipti, bet Dievs bija ar viņu. 10Un Viņš to izglāba no visām tā bēdām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas iecēla viņu par Ēģiptes un visa sava nama valdnieku. 11Tad nāca bads un lielas ciešanas pār visu Ēģipti un Kanaanu, un mūsu tēvi neatrada vairs pārtiku. 12Kad Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir labība, viņš sūtīja mūsu tēvus pirmo reizi. 13Bet otrreiz brāļi pazina Jāzepu, un faraonam kļuva viņa cilts zināma. 14Tad Jāzeps sūtīja un aicināja pie sevis savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles. 15Un Jēkabs pārgāja uz Ēģipti, un nomira viņš un mūsu tēvi. 16Un tos pārveda Sihemā un guldīja kapā, ko Ābrahams, maksājot sudrabā, nopirka Sihema dēla Emmora bērniem. 17Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahamam bija solījis, tauta auga un vairojās Ēģiptē, 18Iekams Ēģiptē necēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina. 19Viņš pievīla mūsu tautu un apspieda mūsu tēvus, lai tie pamestu savus bērnus, lai tie nedzīvotu. 20Tanī laikā piedzima Mozus. Viņš bija Dievam patīkams un tika trīs mēnešus audzināts sava tēva namā. 21Bet kad tas bija izlikts, faraona meita paņēma to un audzināja viņu sev par dēlu. 22Un Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, un tas bija varens savos vārdos un darbos. 23Kad viņš kļuva četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Izraēļa bērnus. 24Un viņš, ieraudzījis kādu netaisnīgi ciešam, aizstāvēja to; un viņš to, kas netaisnīgi cieta, atrieba, nosizdams ēģiptieti. 25Viņš domāja, ka brāļi sapratīs, ka Dievs tos izglābis ar viņa roku; bet tie to nesaprata. 26Nākošajā dienā, kad tie ķildojās, viņš ieradās pie tiem un uzaicināja tos samierināties, sacīdams: Vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs kaitējat viens otram? 27Bet tas, kas savam tuvākajam darīja pārestību, atgrūda viņu, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? 28Vai tu gribi nonāvēt tāpat, kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti? 29Šo vārdu dēļ Mozus aizbēga un kļuva ienācējs Madijana zemē, kur no viņa dzima divi dēli. 30Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degošā ērkšķu krūma liesmā. 31To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību. Un kad viņš piegāja to apskatīt, Kunga balss atskanēja uz viņu, sacīdama: 32Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Tad Mozus, baiļu pārņemts, neuzdrošinājās vairs to uzlūkot. 33Bet Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme! 34Es redzēdams redzēju savas tautas apspiešanu Ēģiptē un dzirdēju viņas vaimanas, un atnācu to atbrīvot; bet tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti! 35Šo Mozu, ko tie noliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? Šo Dievs sūtīja par priekšnieku un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam parādījās ērkšķu krūmā. 36Viņš tos izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē, Sarkanajā jūrā un četrdesmit gadus tuksnesī. 37Šis ir tas Mozus, kas sacīja Izraēļa bērniem: Dievs cēla jums pravieti no jūsu brāļiem, tāpat kā mani. Viņu klausiet! 38Viņš ir tas, kas draudzes vidū tuksnesī bija kopā ar eņģeli, kas runāja viņam Sinaja kalnā, un bija pie mūsu tēviem, un saņēma dzīvības vārdus, lai tos nodotu mums. 39Mūsu tēvi negribēja viņam paklausīt, bet tie atmeta viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē, 40Sacīdami Āronam: Darini mums dievus, kas mūs vadītu, jo mēs nezinām, kas noticis ar šo Mozu, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes. 41Un tanīs dienās viņi darināja teļu, nesa elkam upuri un priecājās par savu roku darbu. 42Bet Dievs novērsās un atdeva tos debess karaspēka kalpībai, kā tas rakstīts pravieša grāmatā: Vai tu, Izraēļa nams, šajos četrdesmit gados tuksnesī man upurēji dzīvniekus un upura dāvanas? (Am.5,25) 43Jūs pieņēmāt Moloha telti un sava dieva Remfana zvaigzni, tēlus, ko darinājāt to pielūgšanai; un es jūs pārcelšu viņpus Babilonas. (Am.5,25-27) 44Derības telts bija ar mūsu tēviem tuksnesī, kā to pavēlēja Dievs, sacīdams Mozum, lai viņš to uztaisa pēc parauga, kādu tas redzēja. 45Mūsu tēvi, to paņēmuši, ar Jēzu ienesa pagānu daļā. Dievs tos izdzina mūsu tēvu vaiga priekšā līdz pat Dāvida dienām. 46Tas iemantoja žēlastību pie Dieva un lūdza, lai viņš atrastu mājokli Jēkaba Dievam. 47Tad Salomons uzcēla Viņam namu. 48Bet Visaugstākais nemājo rokām darinātos, kā to pravietis saka: 49Debess ir mans sēdeklis, bet zeme manu kāju paklājs. Kādu namu jūs man uzcelsiet, saka Kungs, vai kur ir mana atdusas vieta? 50Vai ne mana roka visu to darījusi? (Is.66,1-2) 51Jūs, stūrgalvji, ar neapgraizītajām sirdīm un ausīm! Jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam: kā jūsu tēvi, tā arī jūs. 52Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvēja tos, kas iepriekš pasludināja Taisnīgā atnākšanu. Viņa nodevēji un slepkavas jūs esat tagad kļuvuši; 53Ar eņģeļu rīkojumu jūs esat bauslību saņēmuši, bet nepildījāt. 54To dzirdot, tie saskaitās savās sirdīs un grieza zobus uz viņu. 55Bet viņš, Svētā Gara pilns, uzlūkodams debesis, redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, 56Un sacīja: Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas. 57Bet tie, stiprā balsī kliegdami, aizbāza savas ausis un vienprātīgi uzbruka viņam. 58Un viņi akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu! 60Un viņš, ceļos nometies, skaļā balsī sauca, sacīdams: Kungs, nepieskaiti tiem šo grēku! To sacījis, viņš aizmiga Kungā. Un Sauls piekrita viņa nonāvēšanai.

Chapter 8

1Bet tanī dienā notika liela Jeruzalemes baznīcas vajāšana; un visi, izņemot apustuļus, tika izklīdināti Jūdejas un Samarijas apvidos. 2Tad dievbijīgie vīri apbedīja Stefanu un ļoti viņu apraudāja. 3Bet Sauls postīja Baznīcu, iedams namos, tverot vīriešus un sievietes un nododot tos cietumā. 4Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami Dieva vārdu. 5Tad Filips nogāja Samarijas pilsētā un sludināja tiem Kristu. 6Bet ļaudis uzmanīgi un vienprātīgi klausījās, ko Filips runāja, un redzēja zīmes, ko viņš darīja. 7Jo no daudziem, kas bija ļauno garu apsēsti, tie izgāja, stiprā balsī kliegdami; bet daudzi triekas skartie un tizlie tika izdziedināti. 8Un liels prieks bija tanī pilsētā. 9Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, kas agrāk pilsētā bija burvis, krāpa Samarijas ļaudis, sacīdams, ka viņš esot kas liels. 10Viņu ievēroja visi: no maza līdz lielam, sacīdami: Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks. 11Bet viņi tāpēc to ievēroja, ka tas ilgu laiku ar savām burvībām tos bija apmulsinājis. 12Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā. 13Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam, bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās. 14Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni. 15Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu. 16Jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā. 17Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu. 18Bet Sīmanis, redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu tiek dots Svētais Gars, piedāvāja tiem naudu, 19Sacīdams: Dodiet arī man šo varu, lai ikviens, kam es uzlikšu rokas, saņemtu Svēto Garu! Bet Pēteris sacīja viņam: 20Tava nauda lai iet ar tevi pazušanā, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot! 21Tev nav ne daļas, nedz mantojuma no šīs mācības, jo tava sirds nav taisnīga Dieva priekšā. 22Tāpēc atgriezies no šī sava ļaunuma un lūdz Dievu! Varbūt šī tavas sirds iedoma tiks tev piedota. 23Kā es redzu, tu esi žults rūgtuma pilns un netaisnības saitēs. 24Bet Sīmanis atbildēja, sacīdams: Lūdziet jūs Kungu par mani, lai nekas no tā, ko jūs sacījāt, nenāk pār mani! 25Tad viņi, Dieva vārdu apliecinājuši un pavēstījuši, griezās atpakaļ uz Jeruzalemi un vēl daudziem Samarijas apgabaliem sludināja evaņģēliju. 26Tad Kunga eņģelis sacīja Filipam: Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzalemes uz Gazu, kas ir tuksnešains! 27Viņš cēlās un aizgāja. Un, lūk, kāds vīrs no Etiopijas, einuhs, Etiopijas ķēniņienes Kandakes pilnvarnieks, kas pārvaldīja visas viņas mantnīcas, bija ieradies Jeruzalemē pielūgt Dievu. 28Un atceļā, sēdēdams savos ratos, viņš lasīja pravieti Isaju. 29Tad Gars sacīja Filipam: Ej un piebiedrojies šiem ratiem! 30Filips piesteidzies un izdzirdis viņu lasām pravieti Isaju, sacīja: Vai tu domā, ka saproti, ko tu lasi? 31Viņš sacīja: Kā lai es to varu, ja man neviens nepaskaidro? Un viņš lūdza Filipu iekāpt un apsēsties pie viņa. 32Bet Rakstu vieta, ko viņš lasīja, bija šī: It kā avs, ko veda nokaušanai, un kā jērs kluss cirpēja priekšā, tā Viņš neatvēra savu muti. 33Viņa pazemošanai tiesa tika atcelta. Kas izstāstīs Viņa cilti, jo Viņa dzīvība tiek paņemta no šīs zemes? (Is.53,7-8) 34Tad einuhs jautāja Filipam, sacīdams: Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi vai par kādu citu? 35Bet Filips, atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja viņam Jēzu. 36Un viņi, ceļu turpinādami, nokļuva pie kāda ūdens; un einuhs sacīja: Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties? 37Filips sacīja: Ja tu no visas sirds tici, tad to var. Un viņš atbildēja, sacīdams: Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. 38Un viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un einuhs, iekāpa ūdenī, un viņš to kristīja. 39Kad viņi izkāpa no ūdens, tā Kunga Gars aizrāva Filipu, un einuhs viņu vairs neredzēja, bet līksms turpināja ceļu. 40Bet Filips tika atrasts Azotā un, evaņģēliju sludinādams, pārstaigāja visas pilsētas, kamēr nonāca Cēzarejā.

Chapter 9

1Bet Sauls, vēl vienmēr dvesdams draudus un nāvi pār Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera 2Un lūdza no viņa vēstules Damaskas sinagogām, lai šīs mācības vīriešus un sievietes, kurus atradīs, saistītus vestu uz Jeruzalemi. 3Un notika, viņam ceļojot, ka viņš tuvojās Damaskai; un piepeši gaisma no debesīm apspīdēja viņu. 4Un viņš, zemē nokritis, dzirdēja balsi sakām viņam: Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? 5Viņš sacīja: Kas tu esi, Kungs? Un Viņš: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Grūti tev pret dzenuli spert. 6Un viņš trīcēdams izbrīnā sacīja: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Un Kungs sacīja viņam: Celies un ej pilsētā; un tur tev pateiks, kas tev jādara. 7Bet tie vīri, kas kopā ar viņu ceļoja, stāvēja kā mēmi, jo balsi viņi gan dzirdēja, bet nevienu neredzēja. 8Tad Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, nekā neredzēja. Aiz rokām vezdami, tie ieveda viņu Damaskā. 9Un viņš tur bija trīs dienas nekā neredzēdams, neēdis un nedzēris. 10Bet Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija; un Kungs parādībā viņu uzrunāja: Ananij! Un tas sacīja: Šeit es esmu, Kungs. 11Un Kungs sacīja viņam: Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas mājā tarsieti, vārdā Sauls, jo lūk, viņš tur lūdz Dievu. 12Un viņš redzēja vīrieti, vārdā Ananiju, kas ienāca un uzlika viņam rokas, lai tas atdabūtu redzi. 13Bet Ananija atbildēja: Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš Taviem svētajiem darījis Jeruzalemē; 14Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu vārdu. 15Tad Kungs sacīja viņam: Ej, jo viņš man ir izredzēts trauks, lai nestu manu vārdu pagāniem, ķēniņiem un Izraēļa bērniem. 16Jo es viņam rādīšu, cik daudz tam būs jācieš mana vārda dēļ. 17Un Ananija aizgāja un iegāja namā, un, uzlicis rokas, sacīja: Brāli, Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, pa kuru tu nāci, sūtīja mani, lai tu kļūtu redzīgs un Svētā Gara pilns. 18Un tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas; un viņš kļuva redzīgs. Viņš piecēlās un tika kristīts. 19Un viņš, pieņēmis barību, atspirga. Tad viņš dažas dienas palika pie mācekļiem, kas bija Damaskā. 20Un tūdaļ viņš sinagogās sludināja par Jēzu, ka Viņš ir Dieva Dēls. 21Bet visi, kas to dzirdēja, brīnījās un sacīja: Vai viņš nav tas, kas Jeruzalemē vajāja tos, kas piesauca šo vārdu? Un vai tāpēc viņš nav nācis šurp, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem? 22Bet Sauls atspirga arvien vairāk un ienesa sajukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, apstiprinādams, ka Šis ir Kristus. 23Kad pagāja vairākas dienas, jūdi kopīgi nolēma nonāvēt viņu. 24Bet Sauls uzzināja viņu viltību. Un tie sargāja vārtus dienu un nakti, lai viņu nonāvētu. 25Bet mācekļi, paņēmuši viņu, naktī nolaida grozā pāri mūrim un izglāba to. 26Nonācis Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās viņa, jo neticēja, ka viņš ir māceklis. 27Tad Barnaba, paņēmis viņu, aizveda pie apustuļiem un izstāstīja tiem, kā viņš ceļā redzēja Kungu, ka Viņš tam runāja un kā viņš Damaskā uzticīgi sludinājis Jēzus vārdā. 28Un viņš kopā ar tiem Jeruzalemē nāca un gāja, vaļsirdīgi sludinādams Kunga vārdā. 29Un viņš runāja ar pagāniem un pārrunāja ar grieķiem, bet tie meklēja viņu nonāvēt. 30Brāļi, to uzzinājuši, aizveda viņu uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu. 31Tad Baznīcai visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga, dzīvodama Kunga bijībā un pilna Svētā Gara iepriecinājuma. 32Tad notika, ka Pēteris, apmeklēdams visus, nonāca pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. 33Tur viņš atrada kādu cilvēku, vārdā Aineju, kas astoņus gadus, triekas skarts, gulēja gultā. 34Un Pēteris sacīja viņam: Ainej, Kungs Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un apklāj savu gultu! Un tūdaļ viņš piecēlās. 35Un viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, kas atgriezās pie Kunga. 36Bet Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē stirna. Viņa bija bagāta labiem darbiem un dāvāja nabagiem dāvanas. 37Tanīs dienās notika, ka viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgāja un nolika augštelpā. 38Bet tā kā Lida bija tuvu Jopei, mācekļi, izdzirduši, ka Pēteris atrodas tur, sūtīja divus vīrus pie viņa ar lūgumu, lai tas nekavējas atnākt pie viņiem. 39Tad Pēteris cēlās un aizgāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tie uzveda viņu augštelpā; un visas atraitnes nostājās ap viņu, raudādamas un rādīdamas viņam svārkus un virsdrēbes, ko "Stirna" bija tām darinājusi. 40Kad visi bija izraidīti ārā, Pēteris, nometies ceļos, pielūdza Dievu un, pagriezies pret mironi, sacīja: Tabita, celies augšām! Un viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, atsēdās. 41Tad viņš, pasniedzis tai roku, to piecēla. Un viņš, saaicinājis svētos un atraitnes, rādīja tiem to dzīvu. 42Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja uz Kungu. 43Un notika, ka viņš daudz dienas pavadīja Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.

Chapter 10

1Bet Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs. Viņš bija simtnieks tā sauktajā itāliešu karaspēka daļā; 2Viņš ar visu savu namu bija reliģiozs un dievbijīgs; tas deva daudz dāvanu ļaudīm un vienmēr lūdza Dievu. 3Ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli, kas ienāca pie viņa un sacīja: Kornēlij! 4Bet viņš, to uzlūkojis un baiļu pārņemts, sacīja: Kas ir, Kungs? Bet tas viņam sacīja: Tavas lūgšanas un tavas nabagu dāvanas pacēlušās Dieva priekšā, lai tevi pieminētu. 5Un tagad sūti vīrus uz Jopi un liec ataicināt zināmo Sīmani, kas tiek saukts Pēteris. 6Viņš viesojas pie viena ādmiņa Sīmaņa, kā māja atrodas pie jūras. Viņš tev pateiks, kas tev jādara. 7Kad eņģelis, kas viņam to teica, aizgāja, viņš pasauca savus divus kalpus un vienu dievbijīgu kareivi no tiem, kas bija pie viņa; 8Tiem viņš visu izstāstīja un aizsūtīja tos uz Jopi. 9Bet nākošajā dienā, kad tie vēl bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa mājas augšā lūgt Dievu. 10Un viņš izsalka un gribēja ēst. Kamēr tie sagatavoja, viņš tika garā aizrauts. 11Un viņš redzēja atvērtas debesis un kādu trauku nolaižamies, it kā lielu palagu aiz četriem stūriem no debesīm nolaistu zemē; 12Tanī bija visādi četrkājaiņi un zemes rāpuļi, un debess putni. 13Un balss vēstīja viņam: Pēteri, celies, nokauj un ēd! 14Bet Pēteris sacīja: Nē, Kungs, es nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un netīru. 15Tad otrreiz balss uz viņu: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu! 16Tas notika trīs reizes; un trauks tūdaļ tika uzņemts debesīs. 17Un kamēr Pēteris sevī nodomāja, ko nozīmē redzētā parādība, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, meklēdami Sīmaņa namu, stāvēja pie durvīm. 18Un tie sauca, jautādami: Vai te viesojas Sīmanis, kas tiek saukts Pēteris? 19Bet kamēr Pēteris domāja par parādību, Gars viņam sacīja: Lūk, trīs vīri tevi meklē. 20Tāpēc celies, nokāp un nemaz nešaubīdamies, ej viņiem līdz, jo es tos sūtīju! 21Bet Pēteris, nokāpis pie vīriem, sacīja: Lūk, es esmu tas, ko jūs meklējat. Kāda iemesla dēļ jūs atnācāt? 22Tie sacīja: Simtnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, ko godina visa jūdu tauta, saņēma pamācību no svētā eņģeļa, lai aicinātu tevi savā namā un uzklausītu tavus vārdus. 23Tad viņš ieveda tos iekšā un uzņēma mājvietā; bet nākošajā dienā viņš cēlies gāja tiem līdz; arī daži brāļi no Jopes pavadīja viņu. 24Otrā dienā viņš nonāca Cēzarejā. Bet Kornēlijs, saaicinājis savus radus un tuvākos draugus, gaidīja viņus. 25Un notika, ka, Pēterim ienākot, Kornēlijs nāca viņam pretim un, nometies pie tā kājām, pagodināja viņu. 26Bet Pēteris pacēla viņu, sacīdams: Celies, arī es esmu cilvēks. 27Un viņš, sarunādamies ar to, iegāja iekšā un atrada daudz atnācēju. 28Un viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka jūdu cilvēkiem nav atļauts biedroties un satikties ar svešinieku; bet man Dievs atklāja, ka nevienu cilvēku nevajag uzskatīt par nešķīstu vai netīru. 29Tāpēc uzaicināts es atnācu bez šaubīšanās. Es jautāju, kādā iemesla dēļ jūs mani aicinājāt? 30Tad Kornēlijs sacīja: Pirms četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, es lūdzu Dievu savā namā un, lūk, nostājās manā priekšā vīrs spožās drēbēs un sacīja: 31Kornēlij, tava lūgšana uzklausīta, un Dievs tavas labdarības dāvanas atminējies sava vaiga priekšā. 32Tāpēc sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris; viņš viesojas ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras. 33Tad es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi tu darīji atnākdams. Tagad mēs visi stāvam tavā priekšā, lai uzklausītu visu, ko Kungs tev pavēlējis. 34Bet Pēteris, atvēris savu muti, sacīja: Patiesi, es atzīstu ka Dievs nešķiro personas (5.Moz.10,17; Īj.34,19; Gudr.6,8; Rom.2,11; Gal.2,6; Ef.6,9; Kol.3,25; 1.Pēt.1,17) 35Bet ikvienā tautā tas, kas Viņa bīstas un taisnīgi dzīvo, ir Viņam patīkams. 36Dievs sūtīja vārdu Izraēļa bērniem, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu. (Viņš ir Kungs pār visiem.) 37Jūs zināt, kādi notikumi norisinājās visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko sludināja Jānis. 38Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. 39Mēs esam liecinieki visam tam, ko Viņš darīja Jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tie nonāvēja, piesitot krustā. 40Dievs Viņu uzmodināja trešajā dienā un atļāva Viņam parādīties. 41Ne visai tautai, bet Dieva izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas kopā ar Viņu ēdām un dzērām pēc augšāmcelšanās no miroņiem. 42Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un apliecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais soģis pār dzīvajiem un mirušajiem. 43Par Viņu liecina visi pravieši, ka visi, kas uz Viņu tic, Viņa vārdā saņem grēku piedošanu. 44Kamēr Pēteris šos vārdus runāja, nāca Svētais Gars pār visiem, kas vārdos klausījās. 45Un apgraizītie ticīgie, kas atnāca kopā ar Pēteri, bija pārsteigti, ka Svētā Gara žēlastība tika izlieta arī uz pagāniem. 46Jo tie dzirdēja viņus valodās runājam un Dievu augsti teicam. 47Tad Pēteris sacīja: Kas var liegt ūdeni viņu kristīšanai, kas, tāpat kā mēs, saņēmuši Svēto Garu? 48Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus vārdā. Tad tie lūdza viņu dažas dienas palikt pie tiem.

Chapter 11

1Bet apustuļi un brāļi, kas bija Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu. 2Kad Pēteris nonāca Jeruzalemē, apgraizītie pārmeta viņam, 3Sacīdami: Kāpēc tu gāji pie neapgraizītajiem un ēdi kopā ar viņiem? 4Tad Pēteris iesāka un attēloja viņiem pēc kārtas, sacīdams: 5Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un, garā aizrauts, redzēju parādību: kāds trauks nonāca it kā liels palags aiz četriem stūriem no debesīm, nolaidās, un tas nonāca pie manis. 6Tanī ieskatījies, es redzēju zemes četrkājaiņus un zvērus, un rāpuļus, un debess putnus. 7Bet es dzirdēju arī balsi man sakām: Celies, Pēteri, nokauj un ēd! 8Bet es sacīju: Nekad nē, Kungs, jo nekas nešķīsts vai netīrs nekad nav nācis manā mutē. 9Tad balss no debesīm otrreiz man atbildēja: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu! 10Tas notika trīskārt, un viss tika paņemts atpakaļ debesīs. 11Un, lūk, trīs vīri no Cēzarejas, kas bija sūtīti pie manis, tūdaļ nostājās pie nama, kurā es biju. 12Un Gars man sacīja, lai es, nemaz nešaubīdamies, eju tiem līdz. Bet arī šie brāļi nāca kopā ar mani, un mēs iegājām tā vīra namā. 13Bet tas mums stāstīja, ka viņš savā namā redzējis stāvam eņģeli un viņam sakām: Sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, 14Viņš tev pateiks vārdus, ar kuriem tu un viss tavs nams tiks atpestīti. 15Bet kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār viņiem tāpat kā sākumā pār mums. 16Tad es atminējos Kunga vārdu, ko Viņš sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā. (Apd.1,5; Mt.3,11; Mk.1,8; Lk.3,16) 17Ja tad Dievs to pašu žēlastību devis viņiem, kā arī jums, kas esam ticējuši uz Kungu Jēzu Kristu, kas tad es esmu, ka spētu pretoties Dievam? 18To dzirdējuši, tie apklusa un godināja Dievu, sacīdami: Tātad arī pagāniem Dievs devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā. 19Bet tie, kas tika izklīdināti vajāšanās, kuras notika Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai un Kiprai, un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem. 20Bet daži no tiem bija vīri no Kipras un Kirēnes, kas, nonākuši Antiohijā, runāja grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. 21Un Kunga roka bija ar viņiem; liels skaits ticēja un atgriezās pie Kunga. 22Tad šī vēsts nonāca Jeruzalemes baznīcas ausīs, un viņi sūtīja Barnabu uz Antiohiju. 23Viņš, atnācis un Dieva žēlastību redzējis, priecājās un pamudināja visus turēties pie Kunga ar patiesu sirdi. 24Jo viņš bija labs cilvēks un Svētā.Gara un ticības pilns. Un daudz ļaužu pievienojās Kungam. 25Tad Barnaba aizgāja uz Tarsu uzmeklēt Saulu. Un atradis to, atveda uz Antiohiju. 26Un veselu gadu viņi tur darbojās baznīcā un mācīja daudz ļaužu, un Antiohijas mācekļi pirmo reizi sāka saukties par kristīgajiem. 27Tanīs dienās no Jeruzalemes uz Antiohiju atnāca pravieši. 28Un viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Garā norādīja, ka liels bads nāks pār visu zemeslodi. Tas notika Klaudija laikā. 29Bet visi mācekļi apņēmās, kā kurš varēdams, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā. 30To viņi arī izdarīja. Caur Barnabas un Saula rokām viņi sūtīja vecākajiem.

Chapter 12

1Tanī pat laikā ķēniņš Herods pielika rokas, lai mocītu dažus no Baznīcas. 2Viņš ar zobenu nonāvēja Jēkabu, Jāņa brāli. 3Bet viņš, redzēdams, ka tas patika jūdiem, lika apcietināt arī Pēteri. Bija neraudzētās maizes dienas. 4To saņēmis un cietumā ielicis, viņš nodeva to sargāšanai četrkārtējai sardzei, ik pa četri kareivji, gribēdams viņu pēc Lieldienām vest tautas priekšā. 5Un Pēteris tika turēts cietumā, bet Baznīca lūdza Dievu par viņu bez mitēšanās. 6Bet tanī pat naktī, kad Herods gribēja viņu aizvest, Pēteris divām važām sasiets, gulēja starp diviem kareivjiem, un sargi pie durvīm sargāja cietumu. 7Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās, un gaisma atspīdēja telpā. Viņš sita Pēterim sānos, uzmodināja to un sacīja: Celies žigli! Un važas nokrita no viņa rokām. 8Tad eņģelis viņam sacīja: Apjozies un apaun savas kurpes! Un viņš tā izdarīja. Un viņš tam sacīja: Ietērpies savā mētelī un seko man! 9Un izgājis viņš tam sekoja un nezināja, ka tas, ko eņģelis darīja, ir īstenība, bet domāja, ka viņš redz parādību. 10Bet viņi, pagājuši garām pirmajai un otrajai sardzei, nonāca pie dzelzs vārtiem, kas veda pilsētā. Tie atvērās paši no sevis. Un izgājuši viņi nogāja vienu ielu, un eņģelis tūdaļ aizgāja no viņa. 11Un Pēteris atjēdzies sacīja: Tagad es tiešām zinu, ka Kungs sūtījis savu eņģeli un izglābis mani no Heroda rokām un no visa, ko jūdu tauta gaidīja. 12Un apskatījies viņš aizgāja Jāņa, tā sauktā Marka, mātes Marijas namā. Tur daudzi bija sapulcējušies un lūdza Dievu. 13Kad Pēteris pieklauvēja pie sētas vārtiem, tad kalpone, vārdā Rode, iznāca klausīties; 14Un viņa, Pētera balsi pazinusi, priekā neatvēra durvis, bet ieskrēja iekšā, lai paziņotu, ka Pēteris stāv aiz durvīm. 15Bet tie sacīja viņai: Tu esi neprātīga. Bet viņa apgalvoja, ka tas tā ir. Tad viņi sacīja: Tas ir viņa eņģelis. 16Pēteris tomēr turpināja klaudzināt. Kad atvēra, tie viņu redzēja un brīnījās. 17Pamājis viņiem ar roku, lai tie klusētu, viņš pastāstīja, kā Kungs izvedis viņu no cietuma, un sacīja: Paziņojiet to Jēkabam un brāļiem! Un viņš izgājis devās uz citu vietu. 18Dienai iestājoties, kareivjos radās liels uztraukums: kas gan noticis ar Pēteri. 19Tad Herods meklēja viņu, bet neatrada; un viņš, nopratinājis sargus, pavēlēja tos aizvest. Tad viņš parcēlās no Jūdejas uz Cēzareju un uzturējās tur. 20Bet viņš bija naidā ar tiriešiem un sidoniešiem. Tie vienprātīgi nāca pie viņa un, pārliecinājuši ķēniņa kambarkungu Blastu, lūdza mieru, jo to zemes pārtika no viņa. 21Tad noteiktā dienā Herods, tērpies ķēniņa tērpā, apsēdās tronī un uzrunāja viņus. 22Bet tauta sauca: Tā ir Dieva balss, bet ne cilvēka! 23Kunga eņģelis viņu tūdaļ sita, jo viņš nedeva Dievam godu; un viņš, tārpu saēsts, nomira. 24Bet Kunga vārds auga un izplatījās. 25Savu uzdevumu izpildījuši, Barnaba un Sauls atgriezās no Jeruzalemes, ņemdami līdz Jāni, kas tika saukts Marks.

Chapter 13

1Antiohijas baznīcā bija pravieši un mācītāji, starp kuriem Barnaba un Sīmanis, saukts Melnais, un kirēnietis Lūcijs, un Manaēns, kas bija uzaudzis kopā ar tetrarhu Herodu un Sauls. 2Kad viņi kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja tiem: Nošķiriet man Saulu un Barnabu darbam, kādam es tos esmu aicinājis! 3Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, atlaida tos. 4Un tie, Svētā Gara sūtīti, aizgāja uz Seleikiju, bet no turienes kuģī pārcēlās uz Kipru. 5Un viņi, nonākuši Salamīnā, sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis tiem bija palīgs. 6Un tie, pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, atrada kādu jūdu vīru, vārdā Barjēzu, burvi, viltus pravieti. 7Tas bija kopā ar prokonsulu Sergiju Pāvilu, ļoti saprātīgu vīru. Šis, ataicinājis Barnabu un Saulu, vēlējās dzirdēt Dieva vārdu. 8Bet tiem pretojās burvis Elims (tā tulko viņa vārdu), cenzdamies prokonsulu novērst no ticības. 9Bet Sauls, kas ir arī Pāvils, Svētā Gara pilns, uzlūkojis viņu, 10Sacīja: Ak, tu, sātana bērns, visas viltības un melu pilns, katras taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Kunga taisnos ceļus? 11Un, lūk, Kunga roka ir pret tevi; un tu būsi akls un kādu laiku neredzesi sauli. Un tūdaļ krēsla un tumsa nāca pār viņu, un viņš, apkārt staigādams, meklēja, kas viņam sniegtu roku. 12Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, ticēja, brīnīdamies par Kunga mācību. 13Aizbraukušu no Pafas, Pāvils un tie, kas kopā ar viņu bija, nonāca Pamfilijas Pergā, bet Jānis šķīrās no viņiem un atgriezās Jeruzalemē. 14No Pergas, tālāk iedami, viņi nonāca Pizidijas Antiohijā, un, iegājuši sabata dienā sinagogā, apsēdās. 15Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: Brāļi, ja jums ir kādi pamācības vārdi ļaudīm, tad sakiet! 16Tad Pāvils piecēlās, ar roku norādījis klusēt, sacīja: Izraēliešu vīri un jūs, kas bīstaties Dievu, klausieties! 17Izraēļa tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un paaugstināja tautu, kad viņi bija piedzīvotāji Ēģiptes zemē un, paceltu roku, izveda viņus no tās, 18Un četrdesmit gadu laikā Viņš pacieta to izturēšanos tuksnesī. 19Viņš iznīcināja septiņas tautas Kanaana zemē un ar lozi piešķīra tiem viņu zemi 20Apmēram pēc četri simti piecdesmit gadiem; pēc tam Viņš deva soģus līdz pravietim Samuēlam. 21Pēc tam viņi prasīja ķēniņu, un Dievs deva tiem Saulu, Kīsa dēlu, Benjamina cilts vīru, četrdesmit gadu ilgi. 22To atmetis, Viņš iecēla tiem ķēniņu Dāvidu. Tam Viņš, liecību dodams, sacīja: Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos. (1 Ķēn.13,14; Ps.88,21) 23No viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu. 24Pirms Viņa atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību. 25Bet, kad Jānis bija pabeidzis savas gaitas, viņš sacīja: Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, bet, lūk, pēc manis nāk Tas, kam neesmu cienīgs atraisīt kāju apavus. 26Brāļi, Ābrahama cilts bērni, un jūs, kas bīstaties Dievu, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts! 27Jo Jeruzalemes iedzīvotāji un viņu priekšnieki, Viņu neatzīdami un notiesādami, izpildīja praviešu vārdus, kas katrā sabatā tiek lasīti. 28Un tie, nekādu nāves vainu pie Viņa neatraduši, prasīja Pilātam, lai Viņu nonāvētu. 29Kad tie visu bija izpildījuši, kas par Viņu rakstīts, noņēmuši Viņu no krusta, tie ielika Viņu kapā. 30Bet trešajā dienā Dievs uzmodināja Viņu no miroņiem, un Viņš daudzās dienās parādījās tiem, 31Kas kopā ar Viņu no Galilejas atnāca Jeruzalemē. Tie līdz šim ir Viņa liecinieki tautā. 32Un mēs pasludinām jums to solījumu, kas dots mūsu tēviem; 33Jo Dievs, uzmodinādams Jēzu, izpildīja to mūsu bērniem, kā tas otrā psalmā rakstīts: Tu esi mans dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājis. (Ps.2,7) 34Bet ka Viņš To no miroņiem uzmodinājis, un Tas jau vairs iznīcībā neatgriezīsies, to Viņš tā pateicis: Es jums došu Dāvida uzticamos svētumus. (Is.55,3) 35Tāpat Viņš arī citur saka: Tu nedosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu. (Ps.15,10) 36Bet Dāvids, nokalpojis savā paaudzē Dieva prātam, aizmiga, un viņš tika guldīts pie saviem tēviem un redzēja satrūdēšanu. (3.Ķēn.2,10) 37Bet Tas, ko Dievs uzmodināja no miroņiem, neredzēja satrūdēšanu. 38Tāpēc, brāļi, lai jums zināms, ka caur Viņu tiek jums pasludināta grēku piedošana, un visās tanīs lietās, no kā jūs Mozus bauslībā nevarējāt attaisnoties, 39Ikviens, kas tic, caur Viņu tiek attaisnots. 40Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši: 41Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs. 42Viņiem izejot, tie lūdza, lai nākošajā sabatā tiem runā šos vārdus. 43Kad sinagoga bija atlaista, daudzi jūdi un dievbijīgie prozelīti sekoja Pāvilam un Barnabam; viņi tiem runāja un skubināja pastāvēt Dieva žēlastībā. 44Nākošajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu. 45Bet jūdi, redzēdami daudz ļaužu, iedegās naidā un zaimodami runāja pretim tam, ko Pāvils sacīja. 46Tad Pāvils un Barnaba vaļsirdīgi pateica: Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt, bet tā kā jūs to atmetāt un sevi uzskatāt par mūžīgās dzīves necienīgiem, tad, lūk, mēs griežamies pie pagāniem. 47Jo tā Kungs mums pavēlējis: Es Tevi nolikšu pagāniem par gaismu, lai Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam. (Is.49,6) 48Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un godināja Kunga vārdu; un tie, kas mūžīgai dzīvei bija izredzēti, ticēja. 49Un Kunga vārds izpaudās visā apgabalā. 50Bet jūdi, sakūdījuši dievbijīgas un cienītas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no savām robežām. 51Un tie, nokratījuši uz viņiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju. 52Bet mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.

Chapter 14

1Un notika, ka Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels daudzums jūdu un grieķu kļuva ticīgi. 2Bet neticīgie jūdu kūdīja un pamudināja pagānu sirdis uz naidu pret brāļiem. 3Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām. 4Tad sašķēlās pilsētas ļaudis, jo citi bija ar jūdiem, bet citi ar apustuļiem. 5Bet tad notika pagānu, jūdu un to priekšnieku uzmākšanās, lai nodarītu tiem pārestību un nomētātu viņus akmeņiem. 6To nojauzdami, viņi aizbēga uz Likaonijas pilsētām Listru un Derbi un visu tā apgabala apkārtni. Tur viņi sludināja evaņģēliju. 7Un Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, būdams tizls no savas mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. 8Viņš dzirdēja Pāvilu runājam, kas, to uzlūkodams un redzēdams, ka tam ir ticība kļūt dziedinātam, 9Skaļā balsī sacīja: Celies stāvus uz savām kājām! Un viņš uzlēca un staigāja. 10Bet ļaudis, redzēdami to, ko darīja Pāvils, pacēla savas balsis un likaoniski sacīja: Dievi kļuvuši līdzīgi cilvēkiem un nonākuši pie mums. 11Un viņi nosauca Barnabu par Jupiteru, bet Pāvilu par Merkuriju, jo viņš bija galvenais runātājs. 12Bet Jupitera priesteris, kas atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. 13Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, tie saplēsa savas drēbes un, izsteigušies pie ļaudīm, kliedza, 14Sacīdami: Vīri, ko jūs darāt? Arī mēs esam līdzīgi jums mirstīgi cilvēki, kas jums sludinām no šī tukšuma atgriezties pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tanīs ir. 15Kas pagājušās paaudzēs visām tautām atļāvis iet savus ceļus. 16Viņš neatstāja sevi bez apliecinājuma, darīdams labi no debesīm, dodams lietu un auglīgus laukus, pildīdams mūs ar barību, bet mūsu sirdis ar prieku. 17To runādami, viņi tikko nomierināja ļaudis, lai tie viņiem neupurētu. 18Tad atnāca daži jūdi no Antiohijas un Ikonijas un, pierunājuši ļaudis, apmētāja Pāvilu akmeņiem. Domādami, ka viņš miris, tie izvilka viņu ārpus pilsētas. 19Kad mācekļi sapulcējās ap viņu, tas uzcēlās un iegāja pilsētā, bet nākošajā dienā kopā ar Barnabu aizgāja uz Derbi. 20Pasludinājuši evaņģēliju šai pilsētai un daudzus pamācījuši, tie atgriezās Listrā un Ikonijā, un Antiohijā, 21Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamudinādami pastāvēt ticībā, jo caur daudz ciešanām pienākas mums ieiet Dieva valstībā. 22Un tie, iecēluši atsevišķām baznīcām prezbiterus, Dievu pielūgdami un gavēdami, novēlēja tos Kungam, uz ko viņi ticēja. 23Un pārstaigājuši Pizidiju, viņi nonāca Pamfīlijā.