Holy Bible

Latvian Translation

New Testament

Matthew

Chapter 1

¹Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilts grāmata. ²Ābrahams dzemdināja Īzāku. Un Īzāks dzemdināja Jēkabu. Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. ³Jūda dzemdināja Faresu un Zāru no Tamāras; Faress dzemdināja Esronu; Esrons dzemdināja Aramu; ⁴Arams dzemdināja Aminadabu; un Aminadabs dzemdināja Nāsonu; Nāsons dzemdināja Salmonu; ⁵Salmons dzemdināja Boozu no Rahabas; Boozs dzemdināja Obedu no Rutes; Obeds dzemdināja Jesi; Jese dzemdināja ķēniņu Dāvidu; ⁶Ķēniņš Dāvids dzemdināja Salomonu no tās, kas bija Ūrija; ⁷Salomons dzemdināja Roboamu; Roboams dzemdināja Abiju; Abijs dzemdināja Azu; ⁸Azs dzemdināja Jozafatu; Jozafats dzemdināja Joramu; Jorams dzemdināja Oziju; ⁹Ozijs dzemdināja Joatamu; Joatams dzemdināja Ahazu; Ahazs dzemdināja Ezehiju; ¹⁰Un Ezehijs dzemdināja Manasu; Manass dzemdināja Amonu; Amons dzemdināja Josiju; ¹¹Josijs dzemdināja Jehoniju un viņa brāļus Babilonas verdzībā. ¹²Pēc Babilonas verdzības Jehonijs dzemdināja Salatiēlu; Salatiēls dzemdināja Zorobabelu; ¹³Zorobabels dzemdināja Abiudu; Abiuds dzemdināja Eliakimu; Eliakims dzemdināja Azoru; ¹⁴Azors dzemdināja Sadoku; Sadoks dzemdināja Ahimu; un Ahims dzemdināja Eliudu; ¹⁵Un Eliuds dzemdināja Eleazaru; un Eleazars dzemdināja Matanu; un Matans dzemdināja Jēkabu; ¹⁶Bet Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras dzimis Jēzus, kas top saukts Kristus. ¹⁷Visas paaudzes tātad no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes; un no Dāvida līdz Babilonas verdzībai ir četrpadsmit paaudzes; un no Babilonas verdzības līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. ¹⁸Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara. ¹⁹Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai neslavu celt, gribēja viņu slepeni atstāt. ²⁰Bet kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. ²¹Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem. ²²Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs runājis caur pravieti, kas saka: ²³Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums. ²⁴Bet Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. ²⁵Un viņš to neatzina, kamēr viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, nosaucot Viņu vārdā Jēzus.

Chapter 2

¹Kad Jēzus ķēniņa Heroda laikā bija dzimis jūdu Betlēmē, gudrie no austrumiem aizgāja uz Jeruzalemi, ²Sacīdami: Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt. ³Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. ⁴Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. ⁵Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis: ⁶Un tu, Betlēme, jūdu zeme, necik neesi mazāka par Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Vadonis, kas valdīs pār manu Izraēļa tautu. ⁷Tad Herods, slepeni pieaicinājis gudros, rūpīgi iztaujāja viņus par zvaigznes laiku, kas bija parādījusies tiem. ⁸Un, sūtīdams viņus uz Betlēmi, sacīja: Ejiet un rūpīgi iztaujājiet par Bērnu, un, kad jūs atradīsiet, ziņojiet man, lai arī es aizgājis pielūdzu Viņu! ⁹Šie, uzklausījuši ķēniņu, aizgāja. Un, lūk, zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos, gāja tiem pa priekšu, līdz atnākusi apstājās augšā, kur atradās Bērns. ¹⁰Bet viņi, ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā. ¹¹Un tie, iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres. ¹²Un viņi, sapnī saņēmuši atbildi neatgriezties pie Heroda, pa citu ceļu aizgāja savā zemē. ¹³Kad viņi bija aizgājuši, lūk, tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī, sacīdams: Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu nonāvēšanai! ¹⁴Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa māti un aizgāja uz Ēģipti. ¹⁵Un viņš bija tur līdz Heroda nāvei, lai izpildītos, ko Kungs ir sacījis caur pravieti, kas priekšsludināja: No Ēģiptes es aicināju savu Dēlu. ¹⁶Tad Herods, redzēdams, ka viņu gudrie izsmējuši, ļoti dusmojās, aizsūtīja un nogalināja visus bērnus, kuri bija Betlēmē un visā tās apkārtnē, sākot ar diviem gadiem un jaunākus, saskaņā ar laiku, kādu viņš iztaujāja gudrajiem. ¹⁷Tad izpildījās, ko bija teicis pravietis Jeremijs, kas sacīja: ¹⁸Raudu un vaimanu balss bija dzirdama Ramā; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav. ¹⁹Bet pēc Heroda nāves, lūk, Kunga eņģelis Ēģiptē parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: ²⁰Celies un ņem Bērnu un Viņa māti, un ej uz Izraēļa zemi, jo miruši ir tie, kas tiecās pēc Bērna dvēseles. ²¹Un viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa māti un iegāja Izraēļa zemē. ²²Bet izdzirdis, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet un, sapnī pamācīts, aizgāja Galilejas daļā. ²³Un nogājis Viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete, lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis.

Chapter 3

¹Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs, mācīdams Jūdejas tuksnesī ²Un sacīdams: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu! ³Šis ir tas, par ko min pravietis Isajs, sacīdams: Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa tekas! ⁴Bet pašam Jānim bija uzvalks no kamieļu spalvām un ādas josta ap viņa gurniem; viņa ēdiens sastāvēja no siseņiem un meža medus. ⁵Tad izgāja pie viņa Jeruzaleme, visa Jūdeja un viss apgabals ap Jordānu; ⁶Un viņi, atzinuši savus grēkus, pieņēma no viņa kristību Jordānā. ⁷Bet viņš, redzēdams daudz farizeju un saduceju nākot pie kristības, sacīja tiem: čūsku izdzimums, kas norādīja jums bēgt no nākamām dusmām? ⁸Tad dariet gandarījuma cienīgus augļus! ⁹Un nesakiet: Ābrahams ir mūsu tēvs, jo es jums saku, ka Dieva varā ir no šiem akmeņiem radīt Ābrahama dēlus; ¹⁰Jo cirvis jau pielikts pie koku saknēm. Tātad katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. ¹¹Jo es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Es neesmu cienīgs Viņam kurpes nest; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. ¹²Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. ¹³Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. ¹⁴Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? ¹⁵Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. ¹⁶Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens, un, lūk, debess atvērās, un Viņš redzēja Dieva Garu baloža veidā nolaižamies uz sevi. ¹⁷Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

Chapter 4

¹Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. ²Un Viņš pēc tam, kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, izsalka. ³Un kārdinātājs piestājās un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi kļūst maize! ⁴Viņš atbildēja un sacīja: Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. ⁵Tad velns ņēma Viņu sev līdz svētajā pilsētā un novietoja Viņu svētnīcas jumta galā, ⁶Un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties zemē! Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlējis par Tevi un viņi Tevi nesīs uz rokām, lai Tu kādreiz pie akmens nepiedauzītu savu kāju. ⁷Jēzus viņam sacīja: Atkal ir rakstīts: nekārdini Dievu, savu Kungu! ⁸Atkal velns ņēma Viņu līdz ļoti augstā kalnā un rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību, ⁹Un sacīja Viņam: To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. ¹⁰Tad Jēzus saka viņam: Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo! ¹¹Tad velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam. ¹²Bet kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis ir nodots, Viņš atgriezās Galilejā. ¹³Un Viņš, atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā pie jūras, Zabulona un Neftalima robežās, ¹⁴Lai izpildītos tas, ko pravietis Isaja sacījis: ¹⁵Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja, ¹⁶Tauta, kas sēdēja tumsā, redz lielu gaišumu; un tiem, kas sēdēja nāves ēnas valstī, ir uzaususi gaisma. ¹⁷No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi! ¹⁸Bet Jēzus, staigādams gar Galilejas jūru, redzēja divus brāļus: Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, un Andreju, tā brāli, izmetam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. ¹⁹Un Viņš tiem sacīja: Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem. ²⁰Un viņi tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam līdz. ²¹Un no turienes iedams tālāk, Viņš redzēja citus divus brāļus: Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, tā brāli, lāpot tīklus laivā kopā ar savu tēvu Zebedeju: un Viņš tos aicināja. ²²Un viņi, atstājuši tūdaļ tīklus un tēvu, sekoja Viņam. ²³Un Jēzus gāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams tautu no visām slimībām un visām sērgām. ²⁴Un Viņa slava izpaudās visā Sīrijā; un tie nesa pie Viņa visus neveselos, dažādu slimību un ciešanu pārņemtos un ļaunā gara apsēstos, un triekas skartos, un mēnessērdzīgos; un Viņš tos izdziedināja. ²⁵Un lieli ļaužu pulki no Galilejas un Dekapoles, un Jeruzalemes, no Jūdejas un Aizjordānijas gāja Viņam līdz.

Chapter 5

¹Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. ²Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos, sacīdams: ³Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība. ⁴Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. ⁵Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti. ⁶Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti. ⁷Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. ⁸Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. ⁹Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni. ¹⁰Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība. ¹¹Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. ¹²Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs! Tā viņi ir vajājuši praviešus, kas dzīvoja pirms jums. ¹³Jūs esat zemes sāls. Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu. ¹⁴Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. ¹⁵Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. ¹⁶Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. ¹⁷Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt. ¹⁸Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. ¹⁹Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā. ²⁰Es jums saku: ja jūsu taisnība nebūs lielāka kā rakstu mācītāju un farizeju, jūs debesvalstībā neieiesiet. ²¹Jūs dzirdējāt, ka senčiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, bet kas nokauj, tiks nodots tiesai. ²²Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet kas viņam sacīs: neprātis, tiks sodīts elles ugunī. ²³Bet ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminēsi, ka tavam brālim ir kas pret tevi, ²⁴Atstāj tur savu dāvanu altāra priekšā, ej, samierinies iepriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. ²⁵Esi piekāpīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr tu vēl esi ceļā ar viņu, lai pretinieks nenodod tevi tiesnesim, un tiesnesis nenodod tevi tiesas izpildītājam un tevi neiemet cietumā. ²⁶Patiesi es tev saku, ka no turienes tu neizkļūsi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo artavu. ²⁷Jūs esat dzirdējuši, ka senčiem ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. ²⁸Bet es jums saku, ka ikviens, kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, jau savā sirdī pārkāpis laulību ar to. ²⁹Ja tava labā acs apgrēcina tevi, izrauj to un aizmet no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. ³⁰Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta peklē. ³¹Bet ir arī sacīts: kas savu sievu grib atstāt, lai dod viņai šķiršanās rakstu. ³²Bet es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību. ³³Vēl jūs esat dzirdējuši, ka senčiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet izpildīt to, ko Kungam esi zvērējis. ³⁴Bet es jums saku: nezvēriet nemaz: ne pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, ³⁵Ne pie zemes, jo tā ir Viņa kāju balsts, ne pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta! ³⁶Arī pie savas galvas nezvēri, jo tu nevari nevienu matu padarīt baltu vai melnu! ³⁷Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna. ³⁸Jūs esat dzirdējuši, ka sacīts: aci pret aci, zobu pret zobu. ³⁹Bet es jums saku: nepretojieties ļaunumam, bet ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso! ⁴⁰Un tam, kas grib ar tevi iet tiesā un paņemt tavus svārkus, atstāj viņam arī mēteli! ⁴¹Bet kas spiedīs tevi tūkstoš soļus līdz iet, ej ar viņu vēl citus divus! ⁴²Dod tam, kas no tevis lūdz, un nenovērsies no tā, kas grib aizņemties! ⁴³Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! ⁴⁴Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa, ⁴⁵Lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem! ⁴⁶Ja jūs mīlēsiet tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs par to saņemsiet? Vai arī muitnieki tā nedara? ⁴⁷Un ja jūs sveicināsiet tikai savus brāļus, ko jūs darāt sevišķu? Vai arī pagāni tā nedara? ⁴⁸Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!

Chapter 6

¹Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs. ²Tātad, ja dosi nabagiem dāvanas, nebazūnē savā priekšā, kā to dara liekuļi sinagogās un ielās, lai cilvēki viņus cildinātu! Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. ³Bet kad tu dosi nabagiem dāvanas, tad lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā. ⁴Lai paliek tava dāvana noslēpumā; un tavs Tēvs, kas redz noslēpumus, atalgos tevi. ⁵Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. ⁶Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. ⁷Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti! ⁸Nekļūstiet viņiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs, pirms jūs lūdziet Viņu, zina, kas jums vajadzīgs! ⁹Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds! ¹⁰Lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! ¹¹Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! ¹²Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem! ¹³Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna! Amen. ¹⁴Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debestēvs piedos jums jūsu grēkus. ¹⁵Bet ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus. ¹⁶Bet kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. ¹⁷Bet tu, kad gavē, svaidi savu galvu un nomazgā savu seju, ¹⁸Lai nerādītos kā gavētājs cilvēku, bet gan tava Tēva priekšā, kas ir noslēpumā! Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. ¹⁹Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog! ²⁰Bet krājiet mantu debesīs, kur nedz rūsa, nedz kodes bojā un kur zagļi neizrok un nezog! ²¹Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds. ²²Tavas miesas gaisma ir tava acs. Ja tava acs būs vesela, tad visa tava miesa būs gaiša. ²³Bet ja tava acs būs ļauna, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik lielai tad jābūt pašai tumsai? ²⁴Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai. ²⁵Tāpēc es jums saku: nebīstieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko ģērbsieties! Vai dzīvība nav vairāk kā barība un miesa vairāk kā apģērbs? ²⁶Skatieties debess putnos: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne šķūņos krauj, un jūsu Debestēvs tos uztur. Vai jūs neesat daudz vairāk nekā viņi? ²⁷Bet kas no jums var pie sava auguma pielikt vienu olekti? ²⁸Un ko jūs raizējaties apģērba dēļ? Skatieties lauka lilijās, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. ²⁹Bet es jums saku, ka pat Salomons visā savā godībā nebija tā tērpts, kā viena no tām. ³⁰Ja nu lauka zāli, kas šodien ir, bet rīt to krāsnī met, Dievs tā ģērbj, cik daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? ³¹Tāpēc neraizējieties jautādami: ko mēs ēdīsim, ko dzersim vai ar ko ģērbsimies? ³²Jo to visu meklē pagāni. Jo jūsu Tēvs zina, ka tā visa jums vajag. ³³Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt. ³⁴Tāpēc neraizējieties par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju.

Chapter 7

¹Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! ²Kādu tiesu jūs spriedīsiet, tāda jums tiks spriesta, un ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts. ³Bet ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredzi? ⁴Vai arī kā tu vari sacīt savam brālim: atļauj man izvilkt skabargu no tavas acs! Un, lūk, baļķis ir tavā acī? ⁵Liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs! ⁶Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet pērles cūkām, ka viņas kādreiz tās nesamītu kājām un atgriezušās jūs nesaplosītu! ⁷Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts! ⁸Jo katrs, kas lūdz, saņem, kas meklē - atrod, un kas klauvē, tam tiek atvērts. ⁹Vai starp jums ir cilvēks, kas pasniegtu savam dēlam akmeni, ja tas lūgtu maizi? ¹⁰Vai arī kas dotu čūsku, ja viņš lūgtu zivi? ¹¹Ja tad jūs, kas esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs, kas debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz! ¹²Tātad visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši! ¹³Ieejiet caur šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet. ¹⁴Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! Un tikai nedaudzi to atrod. ¹⁵Sargieties no viltīgajiem praviešiem, kas nāk pie jums avju drēbēs, bet iekšienē ir plēsīgi vilki! ¹⁶No viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Vai no ērkšķiem novāc vīnogas, vai vīģes no dadžiem? ¹⁷Tā katrs labs koks dod labus augļus, bet nelabs koks dod nelabus augļus. ¹⁸Labs koks nevar dot nelabus augļus, un nelabs koks nevar dot labus augļus. ¹⁹Katrs koks, kas nedod labus augļus, tiek nocirsts un ugunī iemests. ²⁰Tātad pēc to augļiem jūs pazīsiet tos. ²¹Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā. ²²Daudzi man sacīs tanī dienā: Kungs, Kungs, vai ne Tavā vārdā mēs pravietojām un Tavā vārdā neizdzinām ļaunos garus, un Tavā vārdā nedarījām daudz brīnumu? ²³Un tad es viņiem pasludināšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; atkāpieties no manis, jūs ļaundari! ²⁴Tātad katrs, kas šos manus vārdus dzird un tos izpilda, būs līdzīgs prātīgajam vīram, kas savu namu cēlis uz klints. ²⁵Un lija lietus, un nāca plūdi, un pūta vēji, un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo tā bija celta uz klints. ²⁶Un katrs, kas šos vārdus dzird, bet tos neizpilda, būs līdzīgs neprātīgajam vīram, kas savu māju cēla uz smiltīm. ²⁷Un lija lietus, un nāca plūdi, un pūta vēji, un gāzās pār šo māju, un tā sagruva; un tās posts bija liels. ²⁸Un notika, kad Jēzus pabeidza šos vārdus, ka ļaudis brīnījās par Viņa mācību. ²⁹Jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā kā rakstu mācītāji un farizeji.

Chapter 8

¹Kad Viņš nokāpa no kalna, Viņam sekoja daudz ļaužu. ²Un, lūk, spitālīgais atnācis pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt. ³Jēzus, izstiepis savu roku, pieskārās viņam un sacīja: Es gribu, topi tīrs! Un viņš kļuva tīrs no savas spitālības. ⁴Un Jēzus sacīja viņam: Pielūko, ka tu par to nesaki nevienam, bet ej, parādies priesterim un upurē dāvanu, kādu Mozus pavēlējis viņiem par liecību! ⁵Bet kad Viņš bija iegājis Kafarnaumā, kāds virsnieks piegāja pie Viņa un lūdza Viņu, ⁶Sacīdams: Kungs, mans kalps, triekas skarts, guļ mājās un ļoti cieš. ⁷Un Jēzus sacīja tam: Es iešu un izdziedināšu viņu. ⁸Virsnieks atbildēdams sacīja: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta, bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. ⁹Jo arī es esmu cilvēks, pakļauts priekšniecībai. Es saku vienam no maniem padotajiem kareivjiem: ej, un viņš iet; un citam: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara. ¹⁰To dzirdēdams, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: Patiesi es jums saku: tādu ticību Izraēlī es neesmu atradis! ¹¹Bet es jums saku, ka daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un novietosies ar Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu debesu valstībā. ¹²Bet valstības bērni tiks izmesti ārējā tumsā; tur būs raudāšana un zobu griešana. ¹³Un Jēzus sacīja virsniekam: Ej, lai notiek tev, kā tu esi ticējis! Un tanī pat stundā kalps kļuva vesels. ¹⁴Un kad Jēzus atnāca Pētera mājā, Viņš redzēja tā sievasmāti guļam drudzī. ¹⁵Un Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis atstāja to; un tā uzcēlās un kalpoja viņiem. ¹⁶Vakaram iestājoties, atnesa pie Viņa daudzus ļaunā gara apsēstos, un ar vārdu Viņš izdzina garus un dziedināja visus, kas bija slimi, ¹⁷Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, kas saka: Viņš uzņēma mūsu vājības un nesa mūsu slimības. ¹⁸Bet Jēzus, redzēdams ap sevi daudz ļaužu, pavēlēja pārcelties otrā krastā. ¹⁹Un kāds rakstu mācītājs pienācis sacīja Viņam: Mācītāj, es sekošu Tev, kurp vien tu iesi. ²⁰Un Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debesu putniem - ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. ²¹Viens cits no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, atļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu! ²²Bet Jēzus atbildēja viņam: Seko man un atstāj mirušajiem apglabāt savus mirušos! ²³Tad Viņš iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam. ²⁴Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi parplūdināja laivu, bet Viņš gulēja. ²⁵Un Viņa mācekļi gāja un modināja Viņu, sacīdami: Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā! ²⁶Un Jēzus saka viņiem: Kāpēc bīstaties, jūs mazticīgie? Tad uzcēlies Viņš pavēlēja vētrai un jūrai, un iestājās pilnīgs klusums. ²⁷Tad ļaudis brīnījās, sacīdami: Kas Viņš ir, jo Viņam vētra un jūra paklausa? ²⁸Un kad Viņš ieradās otrā krastā, geraziešu zemē, atsteidzās pie Viņa divi ļaunā gara apsēstie, kas iznāca no kapsētas. Tie bija ļoti mežonīgi, tā ka neviens nevarēja iet pa šo ceļu. ²⁹Un, lūk, viņi kliedza, sacīdami: Kas mums ar Tevi, Jēzu, Dieva Dēls? Vai Tu atnāci šeit, lai mūs pirms laika mocītu? ³⁰Bet netālu no viņiem ganījās liels cūku bars. ³¹Un ļaunie gari lūdza Viņu, sacīdami: Ja Tu mūs izdzen no šejienes, sūti mūs cūku barā! ³²Un Viņš sacīja: Ejiet! Un tie izgājuši iegāja cūkās; un, lūk, viss ganāmpulks strauji metās no nogāzes jūrā un ūdenī dabūja galu. ³³Gani bēga un, iegājuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par tiem, kas bija ļaunā gara apsēsti. ³⁴Un, lūk, visa pilsēta izgāja Jēzum pretim un lūdza, ieraudzījuši Viņu, lai Viņš aizietu no to robežām.

Chapter 9

¹Un Viņš, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un ieradās savā pilsētā. ²Un, lūk, pie Viņa atnesa paralizēto, kas gulēja gultā. Un Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti! ³Bet, lūk, daži no rakstu mācītājiem paši sevī domāja: Šis zaimo Dievu. ⁴Kad Jēzus redzēja to domas, Viņš sacīja: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs? ⁵Ko vieglāk pateikt: tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: celies un staigā? ⁶Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, - tad Viņš sacīja paralizētajam: Celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! ⁷Un viņš cēlās un gāja savās mājās. ⁸Ļaudis, redzot to, nobijās un godināja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. ⁹Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņš redzēja cilvēku, Mateju vārdā, sēžot muitnīcā. Un Viņš sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies sekoja Viņam. ¹⁰Un notika, kad Viņš atradās mājā pie galda, lūk, daudzi muitnieki un grēcinieki nāca un novietojās kopā ar Jēzu un Viņa mācekļiem. ¹¹Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? ¹²To redzot, Jēzus sacīja: Veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem. ¹³Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus. ¹⁴Tad atnāca Jāņa mācekļi pie Viņa un jautāja: Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē? ¹⁵Un Jēzus sacīja viņiem: Vai var kāzu viesi būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem; tad viņi gavēs. ¹⁶Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm, jo tas drēbēs izplīsīs visā savā platumā, un plīsums būs vēl sliktāks. ¹⁷Arī jaunu vīnu nelej vecos maisos, citādi maisi pārplīsīs; un vīns izlīs, un maisi ies bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad abi uzglabāsies. ¹⁸Kamēr Viņš to runāja tiem, lūk, kāds priekšnieks atnāca un pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, mana meita tikko nomira, bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos! ¹⁹Un Jēzus uzcēlies sekoja viņam kopā ar saviem mācekļiem. ²⁰Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei. ²¹Jo viņa sacīja sevī: Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. ²²Bet Jēzus, atgriezies un ieraudzījis viņu, sacīja: Uzticies, meita, tava ticība tevi izdziedināja! Un no šī brīža sieviete kļuva vesela. ²³Un kad Jēzus atnāca priekšnieka mājā un redzēja stabulnieku un trokšņotāju pūli, Viņš sacīja: ²⁴Atkāpieties, jo meitiņa nav mirusi, bet guļ! Un tie Viņu izsmēja. ²⁵Un kad pūlis bija izdzīts, Viņš iegāja un saņēma viņas roku, un meitiņa uzcēlās. ²⁶Un šī ziņa izplatījās visā tanī zemē. ²⁷Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņam sekoja divi aklie, saukdami un sacīdami: Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! ²⁸Bet tiklīdz Viņš bija atnācis mājās, aklie piegāja pie Viņa. Un Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs ticat, ka es varu jums līdzēt? Tie atbildēja: Jā gan, Kungs! ²⁹Tad Viņš skāra to acis, sacīdams: Kā jūs ticējāt, tā jums lai notiek! ³⁰Un viņu acis atvērās; un Jēzus viņiem piekodināja, sacīdams: Lūkojiet, ka neviens to nezinātu! ³¹Bet tie aizgājuši godināja Viņu visā tanī apkārtnē. ³²Kad tie bija aizgājuši, lūk, atnesa vienu mēmu, ļaunā gara apsēstu cilvēku. ³³Kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, bet ļaudis brīnījās, sacīdami: Nekad vēl Izraēlī nav bijusi tāda parādība. ³⁴Bet farizeji sacīja: Ar velnu virsnieka spēku Viņš izdzen ļaunos garus. ³⁵Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un miestus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams katru slimību un katru vājību. ³⁶Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana. ³⁷Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. ³⁸Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!

Chapter 10

¹Un Viņš, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva tiem varu izdzīt ļaunos garus un dziedināt katru slimību un katru vājību. ²Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir sekojoši: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; ³Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bērtulis, Toms un muitnieks Matejs. Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs. ⁴Sīmanis Kanānietis un Jūdass Iskariots, kas Viņu nodeva. ⁵Jēzus sūtīja šos divpadsmit un pavēlēja viņiem, sacīdams: Ceļu uz pagāniem nestaigājiet un samariešu pilsētās neieejiet, ⁶Bet drīzāk ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm! ⁷Ejiet un sludiniet, sacīdami: Debesvalstība ir tuvu klāt. ⁸Dziediniet slimos, uzmodiniet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus! Bez maksas esat saņēmuši, bez maksas dodiet! ⁹Neturiet savās jostās ne zeltu, ne sudrabu, ne naudu, ¹⁰Ne ceļa somu, ne divus svārkus, ne kurpes, ne spieķi, jo strādnieks ir sava uztura cienīgs! ¹¹Bet kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesit, pajautājiet, kas tanī cienīgs; tur arī palieciet, kamēr iziesiet! ¹²Ieejot mājā, sveiciniet to, sacīdami: miers šai mājai! ¹³Un ja šī māja būs tā cienīga, jūsu miers nāks pār to; bet ja tā nebūs cienīga, jūsu miers atgriezīsies jūsos. ¹⁴Bet kas jūs neuzņems un jūsu vārdos neklausīsies, izejot no tā mājas vai pilsētas arā, nokratiet putekļus no savām kājām! ¹⁵Patiesi es jums saku: sodomiešu un gomoriešu zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā šai pilsētai. ¹⁶Lūk, es jūs sūtu kā avis starp vilkiem. Tāpēc esiet gudri kā čūskas un vienkārši kā baloži! ¹⁷Sargieties no cilvēkiem: viņi nodos jūs tiesai, jūs šaustīs savās sinagogās. ¹⁸Manis dēļ jūs vedīs valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem un pagāniem par liecību. ¹⁹Bet kad jūs nodos, nedomājiet, ko un kā runāt! Tanī brīdī tiks jums dots, kas jums jārunā. ²⁰Ne jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva gars, kas runā jūsos. ²¹Jo brālis nodos nāvē brāli, un tēvs - savu bērnu; un bērni sacelsies pret saviem vecākiem un viņus nonāvēs. ²²Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ, bet kas izturēs līdz galam, būs pestīts. ²³Bet kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet otrā! Patiesi es jums saku: jūs nebeigsiet ar Izraēļa pilsētām, iekams atnāks Cilvēka Dēls. ²⁴Māceklis nav pārāks par mācītāju, nedz kalps par savu kungu. ²⁵Māceklim pietiek, ja viņš kļūst tāds kā viņa mācītājs, un kalps - kā viņa kungs. Ja nama tēvu sauca par Belcebulu, tad jo vairāk viņa mājiniekus. ²⁶Tomēr nebīstieties no viņiem, jo nekas nav noslēpts, kas neatklāsies, un nekas nav slepens, kas nekļūs zināms. ²⁷Ko es jums saku tumsā, par to jūs runājiet gaismā; un ko jūs dzirdat ausī, to sludiniet no jumtiem! ²⁸Nebīstieties no tā, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt! Bet vairāk bīstieties no tā, kas spēj dvēseli un miesu pazudināt ellē! ²⁹Vai divus zvirbuļus nepērk par vienu grasi? Bet neviens no tiem nekrīt bez jūsu Tēva (ziņas). ³⁰Pat mati uz jūsu galvas visi saskaitīti. ³¹Nebīstieties, jo jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi! ³²Katru, kas mani atzīst cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. ³³Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. ³⁴Nedomājiet, ka es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu. ³⁵Jo es nācu šķirt dēlu no viņa tēva, meitu no viņas mātes un vedeklu no viņas vīramātes. ³⁶Un viņa mājnieki būs cilvēka ienaidnieki. ³⁷Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs. ³⁸Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. ³⁹Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to. ⁴⁰Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. ⁴¹Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, saņems pravieša algu; un kas uzņem taisnīgo taisnīgā vārdā, saņems taisnīgā algu. ⁴²Un kas dos dzert vienam no šiem mazajiem kaut glāzi auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi es jums saku: viņš savu algu nezaudēs.

Chapter 11

¹Un kad Jēzus bija beidzis mācīt savus divpadsmit mācekļus, notika, ka Viņš no šejienes aizgāja, lai mācītu un sludinātu viņu pilsētās. ²Bet Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem ³Un sacīja Viņam: Vai Tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai citu gaidām? ⁴Un Jēzus, atbildēdams viņiem, sacīja: Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt! ⁵Akli redz, tizli staigā, spitalīgie kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināts evaņģēlijs. ⁶Un svētīgs ir tas, kas no manis neapgrēcinās. ⁷Bet viņiem aizejot, Jēzus sāka runāt ļaudīm par Jāni: Ko jūs gājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri? ⁸Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai mīkstās drēbēs tērptu cilvēku? Lūk, kas tērpjas mīkstās drēbēs, tie dzīvo ķēniņu pilīs. ⁹Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai pravieti? Jā, es saku jums, un vairāk nekā pravieti. ¹⁰Šis ir tas, par ko rakstīts: lūk, es sūtu savu eņģeli pirms Tava vaiga, kas sagatavos Tavu ceļu pirms Tevis. ¹¹Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav lielāks nācis par Jāni Kristītāju; bet mazākais debesvalstībā ir lielāks par viņu. ¹²No Jāņa Kristītāja laikiem līdz šim debesvalstība cieš varu: un tie, kas varu lieto, iegūst to. ¹³Jo visi pravieši un bauslība līdz pat Jānim pravietoja. ¹⁴Un ja jūs gribat pieņemt: viņš ir Elijs, kam bija jānāk. ¹⁵Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! ¹⁶Bet kam lai es pielīdzinu šo cilti? Viņa līdzīga bērniem, kas tirgus laukumā sēd un, kliegdami sev līdzīgajiem, ¹⁷Saka: Mēs jums spēlējām, bet jūs nedejojāt; mēs jums dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt. ¹⁸Jo atnāca Jānis: ne ēda, ne dzēra, bet tie saka, ka viņā ļaunais gars. ¹⁹Atnāca Cilvēka Dēls; Viņš ēd un dzer, un tie saka: lūk, cilvēks, kas rijējs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs! Un to bērni attaisnoja viņu gudrību. ²⁰Tad Viņš sāka pārmest tām pilsētām, kurās bija darīti daudzi brīnumi, ka tās neatgriežas no grēkiem. ²¹Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev, Betsaida! Jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti jūsos, viņi sen jau maisos un pelnos nožēlotu grēkus. ²²Bet es jums saku: Tirai un Sidonai tiesas dienā tiks vieglāk piedots nekā jums. ²³Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. ²⁴Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev. ²⁵Tanī laikā Jēzus atbildēdams sacīja: Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji to mazajiem. ²⁶Jā, Tēvs, jo tas Tev tā labpatika. ²⁷Mans Tēvs man visu atdevis. Un neviens nepazīst Dēlu kā tikai Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu kā tikai Dēls, un kam Dēls grib to atklāt. ²⁸Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. ²⁹Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. ³⁰Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla.

Chapter 12

¹Tanī laikā Jēzus gāja sabatā caur druvu. Viņa mācekļi, būdami izsalkuši, sāka raut vārpas un ēst. ²Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņam: Lūk, Tavi mācekļi dara to, ko sabatā nepienākas darīt! ³Bet Viņš sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas bija ar viņu, kad tas bija izsalcis? ⁴Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda upura maizi, kuru viņam un arī tiem, kas ar viņu bija, ēst nepienācās, bet tikai vienīgi priesteriem? ⁵Vai, atkal, jūs nelasījāt bauslībā, ka priesteri svētnīcā sabatā lauž sabata mieru un ir bezvainīgi? ⁶Bet es jums saku: šeit ir lielāks nekā svētnīca. ⁷Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē: es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri, tad jūs nekad nepazudinātu nevainīgos; ⁸Jo Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs. ⁹Un Viņš aizgāja no turienes un iegāja viņu sinagogā. ¹⁰Un, lūk, tur bija cilvēks ar nokaltušu roku. Lai Viņu apvainotu, tie jautāja Viņam, sacīdami: Vai sabatā atļauts dziedināt? ¹¹Bet Viņš sacīja tiem: Kurš cilvēks no jums, kam viena avs un tā sabatā iekrīt bedrē, neņemtu un neizvilktu to? ¹²Cilvēks ir daudz labāks par avi. Tāpēc arī atļauts sabatā labu darīt. ¹³Tad Viņš sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un viņš izstiepa; un tā bija kļuvusi vesela kā otra. ¹⁴Bet farizeji, izgājuši ārā, sazvērējās pret Viņu, kā to nogalināt. ¹⁵Jēzus, zinādams to, aizgāja no turienes. Un daudzi sekoja Viņam, un Viņš tos visus izdziedināja. ¹⁶Un Viņš pavēlēja, lai tie Viņu neatklāj, ¹⁷Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, kas saka: ¹⁸Šis ir mans kalps, kuru es izredzēju, mans mīlulis, pie kā manai dvēselei labpatika. Es likšu uz Viņu savu garu, un Viņš pasludinās tautām tiesu. ¹⁹Viņš nenaidosies un netrokšņos, un neviens ielās Viņa balsi nedzirdēs. ²⁰Viņš ielauztu niedri nenolauzīs un kvēlošu degli neizdzēsīs, kamēr nebūs licis taisnībai uzvarēt. ²¹Un Viņa vārds ir tautu cerība. ²²Tad atveda pie Viņa ļaunā gara apsēsto, kas bija akls un mēms; un Viņš to izdziedināja tā, ka tas varēja runāt un redzēt. ²³Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: Vai tik Viņš nav Dāvida Dēls? ²⁴Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: Viņš neizdzen ļaunos garus citādi kā tikai ar Belcebulu, velnu virsnieku. ²⁵Jēzus, zinādams viņu domas, tiem sacīja: Ikviena valsts, kura pati sevī sašķēlusies, iznīks; un ikviena pilsēta vai māja, kura pati sevī sašķēlusies, nepastāvēs. ²⁶Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš pats sevī sašķēlies: kā tad pastāvēs viņa valsts? ²⁷Ja tad es ļaunos garus izdzenu ar Belcebulu, ar ko tad izdzen jūsu dēli? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. ²⁸Bet ja es izdzenu sātanus ar Dieva garu, tad pie jums atnākusi Dieva valstība. ²⁹Un kā var kāds ieiet stipra cilvēka mājā un izlaupīt viņa mantu, ja iepriekš nesasien stipro? Un tad tā māju izlaupīs. ³⁰Kas nav ar mani, tas ir pret mani; kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež. ³¹Tāpēc es jums saku: Katrs grēks un zaimi cilvēkiem tiks piedots; bet zaimi pret Garu netiks piedoti. ³²Un ja kāds sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet kas runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots ne šinī, ne nākošajā pasaulē. ³³Vai nu jūs koku atzīstat par labu un tā augļus par labiem, vai atzīstat koku par nelabu un tā augļus par nelabiem, jo koku pazīst pēc tā augļiem. ³⁴Čūsku izdzimums, kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni? Jo no sirds pārpilnības runā mute. ³⁵Labs cilvēks no dārgumu krātuves iznes labu mantu, bet ļauns cilvēks no ļaunumu krātuves iznes ļaunu. ³⁶Bet es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā. ³⁷Jo pēc taviem vārdiem tevi attaisnos un pēc taviem vārdiem tevi pazudinās. ³⁸Tad daži rakstu mācītāji un farizeji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs vēlamies no Tevis redzēt brīnumu! ³⁹Viņš atbildēja tiem un sacīja: Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmi, bet cita zīme netiks dota kā tikai pravieša Jonasa zīme. ⁴⁰Kā Jonass trīs dienas un trīs naktis bija lielzivs iekšās, tā Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes klēpī. ⁴¹Ninīves vīri stāsies tiesā pret šo cilti un notiesās to, jo viņi, Jonasam sludinot, atgriezās no grēkiem. Un, lūk, šeit ir vairāk kā Jonass. ⁴²Dienvidu ķēniņiene stāsies tiesā pret šo cilti un notiesās to, jo viņa nāca no pasaules malas, lai dzirdētu Salomona gudrību, bet šeit ir vairāk kā Salomons. ⁴³Kad ļaunais gars iziet no cilvēka, tas klejo, meklēdams mieru, bet neatrod to. ⁴⁴Tad viņš saka: Es atgriezīšos savā mājā, no kuras es izgāju. Un atnācis, viņš atrod to neaizņemtu, izslaucītu ar slotu un uzpostu. ⁴⁵Tad viņš aiziet un paņem līdz septiņus garus, kas ļaunāki par viņu; un iegājuši tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējais stāvoklis kļūst ļaunāks nekā pirmais. Tā tas notiks arī šai ļaunajai ciltij. ⁴⁶Kamēr Viņš vēl runāja ļaudīm, lūk, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, vēlēdamies ar Viņu runāt. ⁴⁷Kāds Viņam sacīja: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē Tevi. ⁴⁸Bet Viņš atbildēja tam, kas Viņam paziņoja, sacīdams: Kas ir mana māte un kas mani brāļi? ⁴⁹Un Viņš, izstiepis roku pār saviem mācekļiem, sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! ⁵⁰Jo kas izpilda mana Tēva prātu, kas debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte.

Chapter 13

¹Tanī dienā Jēzus izgāja no mājas un apsēdās jūrmalā. ²Un daudz ļaužu sapulcējās ap Viņu. Tāpēc Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Visi ļaudis stāvēja krastā. ³Un Viņš daudz runāja tiem līdzībās, sacīdams: Lūk, sējējs izgāja sēt. ⁴Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda. ⁵Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē. ⁶Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes. ⁷Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca. ⁸Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. ⁹Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! ¹⁰Un Viņa mācekļi piegājuši sacīja Viņam: Kāpēc Tu tiem runā līdzībās? ¹¹Viņš atbildēja un sacīja tiem: Jums dots saprast debesvalstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. ¹²Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. ¹³Tāpēc es runāju viņiem līdzībās, jo tie redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird un arī nesaprot. ¹⁴Un izpildīsies viņos Isaja pravietojums, kas saka: ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaredzēsiet. ¹⁵Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi grūti dzird, un savas acis viņi aizver, lai acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus izdziedinātu. ¹⁶Svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. ¹⁷Patiesi es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt, ko jūs redzat, bet nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nedzirdēja. ¹⁸Tad nu klausieties līdzību par sējēju! ¹⁹Pie ikviena, kas vārdu par valstību dzird, bet to nesaprot, nāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas ceļmalā bija iesēts. ²⁰Bet iesētais akmenājā ir tas, kas vārdu dzird un tūliņ to priekā pieņem. ²¹Bet tanī nav saknes, tas nav pastāvīgs. Tiklīdz sākas bēdas un vajāšanas vārda dēļ, viņš tūdaļ ieļaunojas. ²²Bet starp ērkšķiem sētais ir tas, kas vārdu dzird, bet šīs pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc vārdu; un viņš nenes augļus. ²³Bet labā zemē sētais ir tas, kas vārdu dzird un to saprot, un nes augļus: cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, bet cits trīsdesmitkārtīgus. ²⁴Citu līdzību Viņš teica tiem, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā. ²⁵Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja. ²⁶Bet kad labība uzauga un deva augļus, tad parādījās arī nezāle. ²⁷Tad pienāca nama tēva kalpi un sacīja viņam: Kungs, vai tu neiesēji labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad radās nezāle? ²⁸Viņš tiem sacīja: Cilvēks, ienaidnieks, to padarīja. Bet kalpi sacīja viņam: Ja vēlies, mēs iesim un to izravēsim. ²⁹Bet viņš sacīja: Nē, lai jūs, ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus. ³⁰Ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī. ³¹Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma sinepju graudam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā tīrumā. ³²Šī gan ir mazākā no visām sēklām, bet kad tā izaug, tā lielāka par visiem dārza stādiem un kļūst koks, tā ka debess putni nāk un dzīvo tā zaros. ³³Citu līdzību Viņš tiem sacīja: Debesvalstība pielīdzināma raugam, ko sieviete ņem un iejauc trijos mēros miltu, iekams viss sarūgst. ³⁴Šo visu Jēzus runāja ļaudīm līdzībās; un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja nekā, ³⁵Lai piepildītos, ko pravietis priekšsludinājis, sacīdams: Es atdarīšu savu muti līdzībās, atklāšu to, kas no pasaules radīšanas bija apslēpts. ³⁶Tad Viņš, atlaidis ļaudis, iegāja namā, un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā! ³⁷Viņš atbildēja un sacīja tiem: Cilvēka Dēls ir tas, kas sēj labo sēklu. ³⁸Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla - valstības bērni, bet nezāle ir ļaunā bērni. ³⁹Bet ienaidnieks, kas to sējis, ir sātans. Pļauja ir pasaules gals, bet pļāvēji ir eņģeļi. ⁴⁰Kā nezāles savāc un ugunī sadedzina, tā tas notiks arī pasaules beigās. ⁴¹Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs Viņa valstībā visus apgrēcības un netaisnības darītājus ⁴²Un iemetīs tos uguns krāsnī. Tur būs raudāšana un zobu griešana. ⁴³Tad taisnīgie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! ⁴⁴Debesvalstība pielīdzināma tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrod un paslēpj; un viņš, būdams priecīgs par to, iet un pārdod visu, kas viņam ir, un pērk šo tīrumu. ⁴⁵Vēl debesvalstība pielīdzināma tirgotājam, kas meklē labas pērles. ⁴⁶Un viņš, atradis vienu dārgu pērli, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka to. ⁴⁷Vēl debesvalstība pielīdzināma jūrā izmestam tīklam, kas savāc visāda veida zivis. ⁴⁸Un viņi, kad tas bija pilns, izvilkuši un krastā sēdēdami, labās savāca traukos, bet sliktās izmeta ārā. ⁴⁹Tā tas būs arī pasaules beigās: eņģeļi izies un no taisnīgo vidus atšķirs ļaunos, ⁵⁰Un iemetīs viņus uguns krāsnī; tur būs raudāšana un zobu griešana. ⁵¹Vai jūs visu to sapratāt? Tie atbildēja Viņam: Jā gan! ⁵²Viņš tiem sacīja: Tāpēc ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts debesvalstībai, pielīdzināms nama tēvam, kas no sava mantu krājuma izceļ jauno un veco. ⁵³Un notika, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, ka Viņš aizgāja no turienes. ⁵⁴Un Viņš, nonācis savā dzimtenē, mācīja tos viņu sinagogās tā, ka tie brīnījās un sacīja: No kurienes Viņam tāda gudrība un spēks? ⁵⁵Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija un Viņa brāļi – Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? ⁵⁶Un vai Viņa māsas nav visas pie mums? No kurienes tad Viņam tas viss? ⁵⁷Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās. ⁵⁸Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.

Chapter 14

¹Tanī laikā tetrarhs Herods dzirdēja runājam par Jēzu, ²Un viņš sacīja saviem ļaudīm: Šis ir Jānis Kristītājs; viņš no miroņiem uzcēlies, un tāpēc viņā brīnumdarītāja spēks. ³Jo Herods sava brāļa sievas Herodijas dēļ Jāni bija apcietinājs, saistījis un ieslodzījis cietumā. ⁴Jo Jānis sacīja viņam: Nav brīv tev to pie sevis atstāt. ⁵Bet, gribēdams viņu nonāvēt, baidījās tautas, jo tā atzina viņu par pravieti. ⁶Heroda dzimšanas dienā Herodijas meita dejoja viņu priekšā, un viņa patika Herodam. ⁷Tāpēc viņš zvērēdams apsolīja dot tai visu, ko vien viņa lūgs. ⁸Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu! ⁹Un ķēniņš noskuma; bet zvēresta un to dēļ, kas atradās pie galda, viņš pavēlēja dot. ¹⁰Viņš sūtīja, lai Jānim cietumā nocērt galvu. ¹¹Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; viņa to aiznesa savai mātei. ¹²Un viņa mācekļi atnākuši paņēma tā miesu un apbedīja to; tad viņi aizgāja un paziņoja Jēzum. ¹³Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš no turienes laivā aizbrauca uz atsevišķu tuksnešainu vietu; bet ļaudis, to dzirdēdami, no pilsētām sekoja Viņam kājām. ¹⁴Un Viņš izkāpis redzēja daudz ļaužu; un Viņš par tiem iežēlojās; un Viņš dziedināja viņu slimos. ¹⁵Vakaram iestājoties, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Vieta tuksnešaina, un stunda jau vēla; atlaid ļaudis, lai tie iet miestos iepirkt sev barību! ¹⁶Bet Jēzus viņiem sacīja: Nevajag viņiem aiziet, dodiet jūs viņiem ēst! ¹⁷Tie atbildēja Viņam: Mums šeit nekā nav, bet ir tikai piecas maizes un divas zivis. ¹⁸Un Viņš sacīja tiem: Atnesiet man tās šurp! ¹⁹Un Viņš, pavēlējis ļaudīm apmesties zālē, paņēma piecas maizes un divas zivis; un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, svētīja un lauza, un pasniedza maizes mācekļiem, bet mācekļi - ļaudīm. ²⁰Un visi ēda un paēda. Un savāca atlieku druskas pilnus divpadsmit grozus. ²¹Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus. ²²Un tūliņ Jēzus pamudināja mācekļus kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties otrā krastā, iekams Viņš atlaidīs ļaudis. ²³Un Viņš, ļaudis atlaidis, viens pats uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Vakaram iestājoties, Viņš bija tur viens pats. ²⁴Bet viļņi jūras vidū svaidīja laivu, jo bija pretvējš. ²⁵Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem. ²⁶Un tie, redzot Viņu staigājam pa jūru, iztrūkās un sacīja: Tā ir parādība. Un bailēs tie kliedza. ²⁷Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: Esiet droši! Es esmu, nebīstieties! ²⁸Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! ²⁹Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. ³⁰Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! ³¹Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? ³²Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa. ³³Bet tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: Patiesi, Tu esi Dieva Dēls! ³⁴Un pārcēlušies viņi nonāca Ģenezaretes zemē. ³⁵Un tā novada ļaudis, Viņu pazinuši, izziņoja visā apgabalā; un tie atnesa pie Viņa visus savus slimniekus un lūdza Viņu, lai atļauj pieskarties kaut Viņa drēbju vīlei. Un visi, kas pieskārās, kļuva veseli.

Chapter 15

¹Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzalemes nāca pie Viņa un sacīja: ²Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj senču ieražas? Viņi nemazgā rokas pirms maizes ēšanas. ³Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kāpēc jūs pārkāpjat Dieva bausli savu ieražu labad? Jo Dievs sacīja: ⁴Godā tēvu un māti, un kas tēvu vai māti nievā, tam būs mirt! ⁵Bet jūs sakāt: kas tēvam un mātei saka: kas tev no manis par labu pienākas, lai ir upura dāvana, ⁶Un tam vairs nav jāgodina savs tēvs un sava māte. Un jūs apejat Dieva bausli savu ieražu dēļ. ⁷Jūs, liekuļi! Isajs ir labi pravietojis par jums, sacīdams: ⁸Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. ⁹Bez pamata viņi mani godina, jo tie sludina cilvēku mācības un likumus. ¹⁰Un Viņš, sasaucis pie sevis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties un iegaumējiet: ¹¹Ne tas, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku. ¹²Tad Viņa mācekļi pienākuši sacīja Viņam: Vai zini, ka farizeji, izdzirduši šos vārdus, krita apgrēcībā? ¹³Bet Viņš atbildēja un sacīja: Visi stādi, ko mans Debestēvs nav stādījis, tiks ar saknēm izrauti. ¹⁴Atstājiet tos! Viņi ir akli un aklo vadoņi. Bet kad aklais aklo vada, abi iekrīt bedrē. ¹⁵Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Paskaidro mums šo līdzību! ¹⁶Un Viņš sacīja: Vai arī jūs vēl neizprotat? ¹⁷Vai nesaprotat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests laukā? ¹⁸Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. ¹⁹Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. ²⁰Tas ir, kas sagāna cilvēku. Bet ēšana nemazgātām rokām cilvēku nesagāna. ²¹Un Jēzus, turieni atstājis, aizgāja Tiras un Sidonas robežās. ²²Un, lūk, kanāniešu sieviete, no tās puses atnākusi, sauca, sacīdama Viņam: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars. ²³Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo tā sauc pēc mums. ²⁴Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm. ²⁵Bet tā atnāca un pielūdza Viņu, sacīdama: Kungs, palīdzi man! ²⁶Viņš atbildēja un sacīja: Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem. ²⁷Bet Viņa atbildēja: Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda. ²⁸Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņai: Ak, sieviet, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies! Un no tā brīža viņas meita kļuva vesela. ²⁹Un Jēzus, iedams no turienes, gāja gar Galilejas jūru; un, uzkāpis kalnā, Viņš tur apsēdās. ³⁰Un daudz ļaužu nāca pie Viņa un atveda līdz mēmus, aklus, klibus, kropļus un daudz citus un nolika tos pie Viņa kājām; un Viņš tos dziedināja. ³¹Tā kā ļaudis, redzot mēmos runājam, tizlos staigājam, aklos redzam, brīnījās un godināja Izraēļa Dievu. ³²Bet Jēzus, saaicinājis savus mācekļus, sacīja: Man žēl šo ļaužu, jo jau trīs dienas tie palikuši pie manis, un viņiem nav ko ēst. Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai tie ceļā nepagurtu. ³³Un mācekļi sacīja Viņam: No kurienes mums šeit, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik daudz ļaužu? ³⁴Jēzus jautāja viņiem: Cik jums maizes? Viņi atbildēja: Septiņas un dažas zivtiņas. ³⁵Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. ³⁶Un Viņš, paņēmis septiņas maizes un zivis, izteicis pateicības lūgšanu, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi deva tautai. ³⁷Un visi ēda un paēda. Un viņi savāca septiņus grozus, pilnus ar pārpalikušajām druskām. ³⁸Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši cilvēku, neieskaitot bērnus un sievietes. ³⁹Un Viņš, atlaidis ļaudis, iekāpa laivā un nonāca Magedanas novadā.

Chapter 16

¹Tad atnāca pie Viņa farizeji un saduceji un, kārdinādami Viņu, lūdza, lai Viņš rāda tiem zīmi no debesīm. ²Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: Vakaram iestājoties, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debesis sārtojas. ³Un rītā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. ⁴Debess izskatu jūs protat izskaidrot, bet laika zīmes nevarat saprast. Ļauna un laulības parkāpēja cilts meklē zīmi, un neviena zīme viņai netiks dota, kā tikai pravieša Jonasa zīme. Un, tos atstājis, Viņš aizgāja. ⁵Un Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. ⁶Viņš tiem sacīja: Uzmanieties un sargieties no farizeju un saduceju rauga. ⁷Bet viņi sevī nodomāja un sacīja: Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi. ⁸Bet Jēzus, to zinādams, sacīja: Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? ⁹Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? ¹⁰Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt? ¹¹Kāpēc jūs nesaprotat, ka es ne par maizi jums sacīju: sargieties no farizeju un saduceju rauga? ¹²Tad tie saprata, ka Viņš nebija licis sargāties no maizes rauga, bet no farizeju un saduceju mācības. ¹³Bet Jēzus nonāca Filipa Cesarijas robežās un jautāja saviem mācekļiem, sacīdams: Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu? ¹⁴Bet viņi atbildēja: Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem. ¹⁵Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt? ¹⁶Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. ¹⁷Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs. ¹⁸Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. ¹⁹Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs. ²⁰Tad Viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai nevienam nesaka, ka Viņš ir Jēzus Kristus. ²¹No tā laika Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un rakstu mācītājiem, un augstajiem priesteriem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties. ²²Un Pēteris, ņēmis Viņu savrup, sāka Viņam aizrādīt, sacīdams: Nost to no Tevis, Kungs! Lai tas ar Tevi nenotiek! ²³Viņš pagriezās un sacīja Pēterim: Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs. ²⁴Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man! ²⁵Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. ²⁶Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli? ²⁷Jo Cilvēka Dēls nāks ar saviem eņģeļiem sava Tēva godībā, un tad Viņš atdos ikvienam pēc tā darbiem. ²⁸Patiesi es jums saku, ka daži, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, iekams viņi neredzēs Cilvēka Dēlu ieejam savā valstībā.

Chapter 17

¹Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu, un tā brāli Jāni un uzveda viņus savrup augstā kalnā, ²Un tika apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs. ³Un, lūk, viņiem parādījās Mozus un Elijs un runāja ar Viņu. ⁴Bet Pēteris atbildēdams sacīja Jēzum: Kungs, labi mums šeit būt! Ja vēlies, mēs taisīsim šeit trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam. ⁵Viņam vēl runājot, lūk, spoža padebess tos apēnoja. Un, lūk, balss padebesī sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet! ⁶Kad mācekļi to dzirdēja, viņi krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. ⁷Bet Jēzus piegāja un pieskārās viņiem, un sacīja tiem: Celieties un nebīstieties! ⁸Bet viņi, pacēluši savas acis, neviena neredzēja, kā vien tikai Jēzu. ⁹Un viņiem, no kalna nokāpjot, Jēzus pavēlēja, sacīdams: Nevienam nesakiet par šo pārādību, iekams Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem! ¹⁰Un mācekļi Viņam jautāja, sacīdami: Ko tad rakstu mācītāji saka, ka vispirms jānāk Elijam? ¹¹Bet Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Elijs gan nāks un visu sataisīs. ¹²Bet es jums saku, ka Elijs jau atnāca, un viņi to neatzina, bet darīja ar to visu, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēls cietīs no viņiem. ¹³Tad mācekļi saprata, ka Viņš runāja tiem par Jāni Kristītāju. ¹⁴Un kad Viņš atnāca pie ļaudīm, pienāca pie Viņa kāds cilvēks un, Viņa priekšā ceļos nometies, sacīja: Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un tam ļoti jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. ¹⁵Un es viņu atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie nespēja viņu izdziedināt. ¹⁶Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Tu neticīgā un negodīgā cilts, cik ilgi es vēl būšu ar jums? Cik ilgi vēl cietīšu jūs? Atvediet viņu šeit pie manis! ¹⁷Un Jēzus norāja viņu, un ļaunais gars izgāja no tā; un no tās stundas zēns kļuva vesels. ¹⁸Tad mācekļi vieni piegāja pie Jēzus un jautāja: Kāpēc mēs nevarējām to izdzīt? ¹⁹Jēzus atbildēja viņiem: Jūsu neticības dēļ. Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams. ²⁰Bet šī suga netiek izdzīta citādi, kā vien ar lūgšanu un gavēni. ²¹Bet kad viņi uzturējās Galilejā, Jēzus sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, ²²Un tie Viņu nonavēs, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. Un viņi ļoti noskuma. ²³Un kad viņi nonāca Kafarnaumā, dubultdrahmas ņēmēji piegāja pie Pētera un sacīja viņam: Vai jūsu Mācītājs dubultdrahmu nemaksā? ²⁴Viņš atbildēja: Jā gan! Un kad viņš iegāja namā, to sastapa Jēzus un sacīja: Sīman, kā tev šķiet? No kā zemes ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem dēliem, vai svešiniekiem? ²⁵Bet viņš atbildēja: No svešiniekiem. Jēzus sacīja viņam: Tātad dēli brīvi. ²⁶Bet lai mēs viņus neievestu apgrēcībā, ej uz jūru, iemet makšķeri un to zivi, kura pirmā pieķersies, izvelc; un tu, atdarījis tās muti, atradīsi stateru; ņem to un dod viņiem par mani un sevi!

Chapter 18

¹Tanī stundā mācekļi gāja pie Jēzus un jautāja: Kā Tev šķiet, kas ir lielākais debesvalstībā? ²Un Jēzus, pasaucis bērnu, nostādīja to viņu vidū ³Un sacīja: Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet. ⁴Tātad, kas pats pazemosies kā šis bērns, tas ir lielākais debesvalstībā. ⁵Un kas uzņem tādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani. ⁶Bet kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic man, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos. ⁷Bēdas pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur ko apgrēcība nāk! ⁸Bet ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis prom: labāk tev kroplim vai tizlam ieiet dzīvībā, nekā tu ar divām rokām un divām kājām tiktu iemests mūžīgajā ugunī. ⁹Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet no sevis: labāk tev ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā tev paliktu divas acis un tu tiktu iemests elles ugunī. ¹⁰Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenievātu, jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana Tēva vaigu, kas ir debesīs. ¹¹Jo Cilvēka Dēls atnāca glābt to, kas bija pazudis. ¹²Kā jums šķiet? Ja kam simts avju, bet viena no tām nomaldās, vai viņš neatstāj deviņdesmit deviņas kalnos un neiet meklēt to, kas nomaldījusies? ¹³Un ja viņam laimējas to atrast, patiesi es jums saku: viņš priecājas par to vairāk nekā par deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. ¹⁴Tas nav jūsu Debestēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu. ¹⁵Bet ja tavs brālis sagrēko pret tevi, ej un aizrādi viņam savā un viņa klātbūtnē vien! Ja viņš tevi paklausīs, būsi savu brāli ieguvis. ¹⁶Bet ja viņš tevi neklausīs, ņem līdzi sev vēl vienu vai divus, lai katru vārdu apstiprinātu divu vai triju liecinieku mutes. ¹⁷Bet ja viņš tiem neklausīs, saki Baznīcai! Bet ja viņš Baznīcai neklausīs, tad lai viņš tev būtu kā pagāns un muitnieks! ¹⁸Patiesi es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsiet, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. ¹⁹Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, to viņiem dos mans Tēvs, kas ir debesīs. ²⁰Jo kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū. ²¹Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt? ²²Jēzus sacīja viņam: Es nesaku tev: līdz septiņkārt, bet līdz septiņdesmitkārt septiņi. ²³Tāpēc debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. ²⁴Un kad viņš iesāka norēķinu, tika pie viņa atvests viens, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. ²⁵Bet kad tam nebija ko atdot, tā kungs pavēlēja pārdot viņu un tā sievu, un bērnus, un visu, kas tam bija, un samaksāt. ²⁶Bet kalps, nokritis ceļos, lūdza viņu, sacīdams: Esi ar mani pacietīgs, un es tev visu atdošu. ²⁷Tad kungs apžēlojās par šo kalpu; viņš to atbrīvoja un atlaida viņam parādu. ²⁸Bet šis kalps, izgājis ārā, atrada vienu savu līdzgaitnieku, kas tam bija simts denāriju parādā; un viņš, sagrābis to, žņaudza, sacīdams: Atdod, ko esi parādā! ²⁹Un viņa līdzgaitnieks, nokritis pie kājām, lūdza to, sacīdams: Esi pacietīgs ar mani, un es tev visu atdošu. ³⁰Bet viņš negribēja un gāja, un meta to cietumā, iekams neatdos parādu. ³¹Bet viņa līdzgaitnieki, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. ³²Tad viņa kungs to pasauca un sacīja: Tu nekrietnais kalps! Es visu parādu tev atlaidu, jo tu mani lūdzi. ³³Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi? ³⁴Un viņa kungs, kļuvis dusmīgs, nodeva to mocītājiem, kamēr tas neatdos visu parādu. ³⁵Tā arī mans Debestēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.

Chapter 19

¹Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ka Viņš aizgāja no Galilejas un nonāca pāri Jordānai Jūdejas robežās. ²Un daudz ļaužu sekoja Viņam; un Viņš tos turpat dziedināja. ³Un farizeji, kārdinādami Viņu, nāca pie Viņa un sacīja: Vai cilvēkam brīv kaut kādu iemeslu dēļ atstāt savu sievu? ⁴Viņš atbildēja un sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos radīja vīrieti un sievieti? ⁵Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā. ⁶Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. ⁷Tie sacīja Viņam: Kā tad Mozus lika dot šķiršanās grāmatu un šķirties? ⁸Viņš sacīja tiem: Jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva jums atstāt savas sievas, bet no sākuma tas tā nebija. ⁹Bet es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību. ¹⁰Viņa mācekļi saka Viņam: Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties. ¹¹Viņš tiem sacīja: Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots. ¹²Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot! ¹³Tad atnesa pie Viņa bērnus, lai Viņš tiem uzliktu rokas un lūgtu Dievu; bet mācekļi norāja tos. ¹⁴Bet Jēzus viņiem sacīja: Laidiet bērniņus un neliedziet viņiem pie manis nākt, jo tādiem pieder debesvalstība. ¹⁵Un Viņš, uzlicis tiem rokas, aizgāja no turienes. ¹⁶Un, lūk, viens piegāja un sacīja: Labais Mācītāj, kas man labs jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? ¹⁷Viņš tam atbildēja: Ko tu man jautā par labo? Viens ir labs, - Dievs. Bet ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus. ¹⁸Tas jautāja Viņam: Kādus? Bet Jēzus sacīja: Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, ¹⁹Tev būs savu tēvu un māti godāt, un tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu! ²⁰Jauneklis sacīja Viņam: To visu pildīju no savas jaunības; kā vēl man trūkst? ²¹Jēzus atbildēja viņam: Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! ²²Bet kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo viņam piederēja daudz īpašumu. ²³Bet Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet debesvalstībā. ²⁴Un atkal es jums saku: Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesvalstībā. ²⁵Kad mācekļi to dzirdēja, viņi ļoti brīnījās un sacīja: Kas tad var tikt pestīts? ²⁶Bet Jēzus uzlūkoja viņus un sacīja: Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss iespējams. ²⁷Tad Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Lūk, mēs atstājām visu un sekojām Tev. Kas mums par to būs? ²⁸Bet Jēzus sacīja viņiem: Patiesi es jums saku, ka jūs, kas esat man sekojuši, pie atdzimšanas, kad Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī jūs sēdiesiet divpadsmit sēdekļos un tiesāsiet divpadsmit Izraēļa ciltis. ²⁹Un katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību. ³⁰Un daudzi pirmie kļūs pēdējie, bet pēdējie - pirmie.

Chapter 20

¹Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam. ²Un viņš, vienojies ar strādniekiem par dēnāriju dienā, sūtīja tos savā vīna dārzā. ³Un viņš, izgājis ap trešo stundu, redzēja citus tirgū bez darba stāvam. ⁴Un viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā, un es jums došu, kas pienākas. ⁵Un viņi aizgāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. ⁶Bet viņš, ap vienpadsmito stundu izgājis, atrada vēl citus stāvam un sacīja tiem: Ko jūs šeit stāvat visu dienu bezdarbā? ⁷Viņi atbildēja: Neviens nav mūs derējis. Viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā! ⁸Kad iestājās vakars, vīna dārza kungs sacīja savam saimniecības pārzinim: Pasauc strādniekus un, sākot ar pēdējiem un beidzot ar pirmajiem, izmaksā viņiem algu! ⁹Tad atnāca tie, kas darbā iestājās ap vienpadsmito stundu, un saņēma katrs pa dēnārijam. ¹⁰Un kad atnāca pirmie, viņi cerēja vairāk saņemt, bet arī tie dabūja katrs pa dēnārijam. ¹¹Un saņēmuši viņi kurnēja pret nama tēvu. ¹²Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu stundu; un tu viņus pielīdzināji mums, kas izcietām dienas nastu un karstumu. ¹³Un viņš atbildēja vienam no tiem, sacīdams: Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesaderēji par vienu dēnāriju? ¹⁴Saņem, kas tavs, un ej! Šim pēdējam es gribu dot tik, cik tev. ¹⁵Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs skaudīga, ka es esmu labs? ¹⁶Tā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie, jo daudz aicinātu, bet maz izredzētu. ¹⁷Kad Jēzus gāja uz Jeruzalemi, Viņš ņēma divpadsmit mācekļus savrup un sacīja tiem: ¹⁸Lūk, mēs aizejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi. ¹⁹Un tie nodos Viņu pagāniem apsmiešanai, šaustīšanai un krustā sišanai; un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. ²⁰Tad Zebedeja dēlu māte piegāja ar saviem dēliem pie Viņa, atdeva godu un lūdza kaut ko Viņam. ²¹Viņš sacīja tai: Ko tu vēlies? Tā atbildēja Viņam: Saki, lai šie abi mani dēli sēž Tavā valstībā: viens Tavā labajā, otrs kreisajā pusē! ²²Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu? Viņi atbild: Varam! ²³Viņš atbildēja tiem: Manu biķeri gan jūs dzersiet, bet man nepiedienas jums dot sēdēt manā labajā vai kreisajā pusē, bet tiem, kam mans Tēvs sagatavojis. ²⁴Kad pārējie desmit to dzirdēja, viņi saīga uz abiem brāļiem. ²⁵Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām; ²⁶Starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! ²⁷Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! ²⁸Jo Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai. ²⁹Un kad tie izgāja no Jērikas, daudz ļaužu sekoja viņiem. ³⁰Un, lūk, divi aklie, sēdot ceļmalā, dzirdēja Jēzu garām ejam, un viņi sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! ³¹Bet ļaudis apsauca viņus, lai tie klusētu. Bet viņi vēl skaļāk sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! ³²Un Jēzus apstājās, pasauca viņus un sacīja: Ko jūs gribat, lai es jums daru? ³³Tie sacīja Viņam: Kungs, lai atdarās mūsu acis! ³⁴Bet Jēzum kļuva to žēl. Viņš pieskārās to acīm; un tūdaļ tie redzēja un sekoja Viņam.

Chapter 21

¹Un kad viņi tuvojās Jeruzalemei un nonāca Betfāgā pie Olīvkalna, tad Jēzus sūtīja divus mācekļus, ²Sacīdams tiem: Ejiet uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ atradīsiet piesietu ēzeļa māti un kumeļu pie tās; atraisiet tos un atvediet man! ³Un ja kas jums ko teiktu, tad sakiet, ka Kungam to vajag; un tūdaļ viņš tos atlaidīs. ⁴Bet tas viss notika, lai piepildītos pravieša priekšsludinājums, kas saka: ⁵Sakiet Siona meitai: Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļmātes kumeļā. ⁶Bet mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus viņiem pavēlēja. ⁷Un atveda ēzeļa māti un kumeļu, un apklāja tos savām drēbēm, un sēdināja Viņu tur virsū. ⁸Bet daudz ļaužu klāja savas drēbes ceļā; bet citi cirta koku zarus un klāja ceļā. ⁹Bet ļaudis, kas gāja priekšā un sekoja Viņam, sauca, sacīdami: Hozanna Dāvida Dēlam! Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā! Hozanna augstībā! ¹⁰Un kad Viņš iegāja Jeruzalemē, uztraucās visa pilsēta un sacīja: Kas tas ir? ¹¹Bet ļaudis sacīja: Šis ir pravietis Jēzus no Galilejas Nācaretes. ¹²Un Jēzus iegāja Dieva svētnīcā un izdzina visus, kas svētnīcā pārdeva un pirka, un apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju sēdekļus. ¹³Un Viņš sacīja: Ir rakstīts: mans nams sauksies lūgšanas nams, bet jūs to padarījāt par slepkavu bedri. ¹⁴Un aklie un klibie nāca pie Viņa svētnīcā, un Viņš tos dziedināja. ¹⁵Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko Viņš darīja, un bērnus svētnīcā kliedzam un saucam Viņam: Hozanna Dāvida Dēlam, tad tie saniknojās. ¹⁶Un tie sacīja Viņam: Vai tu dzirdi, ko šie saka? Bet Jēzus sacīja viņiem: Jā gan, bet vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērnu un zīdaiņu mutēm Tu sev sagādāji godu? ¹⁷Un Viņš atstāja tos, izgāja ārā no pilsētas uz Betāniju un palika tur. ¹⁸Bet rīta agrumā, kad Viņš atgriezās pilsētā, Viņš bija izsalcis. ¹⁹Un Viņš redzēja ceļmalā vienu vīģes koku, piegāja tam klāt un, nekā tajā neatradis, kā tikai lapas, sacīja: Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta. ²⁰Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās, sacīdami: Kā tas tik ātri nokalta? ²¹Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Patiesi es jums saku: ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties, tad ne tikai ar vīģes koku tā darīsiet, bet, ja jūs arī sacīsiet šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks. ²²Un visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet. ²³Un kad Viņš iegāja svētnīcā, tad, Viņam mācot, augstie priesteri un tautas vecākie pienāca pie Viņa un jautāja: Kā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu? ²⁴Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums sacīšu, kā varā es to daru. ²⁵No kurienes bija Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem? Bet viņi apspriedās savā starpā un sacīja: ²⁶Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm, jo visi viņu tur par pravieti. ²⁷Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: Mēs nezinām. Tad Viņš tiem atbildēja: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru. ²⁸Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli; un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā! ²⁹Bet tas atbildēja un sacīja: Es negribu! Bet vēlāk viņam kļuva žēl, un viņš aizgāja. ³⁰Bet viņš, aizgājis pie otra, teica tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es eju, kungs, bet negāja. ³¹Kurš no šiem diviem izpildīja tēva prātu? Viņi saka: Pirmais. Jēzus viņiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka muitnieki un netikles pirms jums ieies debesvalstībā. ³²Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, bet jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles ticēja viņam. Jūs to redzējāt, bet arī vēlāk jūs neatgriezāties un neticējāt viņam. ³³Klausieties citu līdzību! Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā. ³⁴Kad augļu laiks tuvojās, viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. ³⁵Bet strādnieki, sagrābuši viņa kalpus, vienu šaustīja, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. ³⁶Atkal viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā pirmo reizi; un tie darīja ar viņiem tāpat. ³⁷Bet beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla viņi kaunēsies. ³⁸Bet strādnieki, ieraudzījuši dēlu, sacīja viens otram: Šis ir mantinieks; iesim, nogalināsim viņu un paturēsim viņa mantojumu! ³⁹Un tie sagrāba viņu, izmeta no vīna dārza ārā un nogalināja. ⁴⁰Bet kad vīna dārza kungs atnāks, ko viņš darīs ar strādniekiem? ⁴¹Tie sacīja Viņam: Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un savu vīna dārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas atdos viņam augļus īstajā laikā. ⁴²Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: Akmens, kuru cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens? To Kungs darījis, un tas ir brīnums mūsu acīs. ⁴³Tāpēc es jums saku, ka Dieva valstība tiks jums atņemta un dota tautai, kas nes tās augļus. ⁴⁴Un kas uz šo akmeni kritīs, tas sašķīdīs; un uz ko tas kritīs, to tas satrieks. ⁴⁵Un kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Viņš par tiem runāja. ⁴⁶Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet bijās no ļaudīm, jo tie saskatīja Viņā pravieti.

Chapter 22

¹Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams: ²Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. ³Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt. ⁴Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās! ⁵Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits – savā tirdzniecībā. ⁶Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja. ⁷Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu. ⁸Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi. ⁹Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet! ¹⁰Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem. ¹¹Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās. ¹²Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu. ¹³Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana. ¹⁴Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto. ¹⁵Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos. ¹⁶Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu. ¹⁷Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē? ¹⁸Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? ¹⁹Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju. ²⁰Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? ²¹Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder! ²²Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. ²³Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam, ²⁴Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! ²⁵Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim. ²⁶Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam. ²⁷Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva. ²⁸Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi? ²⁹Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku. ³⁰Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs. ³¹Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka: ³²Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. ³³Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību. ³⁴Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā. ³⁵Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja: ³⁶Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā? ³⁷Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! ³⁸Šis ir lielākais un pirmais bauslis! ³⁹Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! ⁴⁰Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši. ⁴¹Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem, ⁴²Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida. ⁴³Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā: ⁴⁴Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām. ⁴⁵Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls? ⁴⁶Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.

Chapter 23

¹Tad Jēzus runāja ar ļaudīm un saviem mācekļiem, ²Sacīdams: Rakstu mācītāji un farizeji nosēdušies Mozus krēslā. ³Visu, ko viņi jums saka, to ievērojiet un dariet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. ⁴Jo viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib tās ar pirkstu kustināt. ⁵Un viņi tāpēc dara visus savus darbus, lai ļaudis tos redzētu: viņi lieto platas lūgšanas siksnas un garus pušķus pie drēbēm. ⁶Viņi mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. ⁷Un lai ļaudis viņus tirgus laukumos sveicinātu un sauktu par "rabbi". ⁸Bet jūs nesaucieties par rabbi, jo viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi! ⁹Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs. ¹⁰Un nesaucieties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs - Kristus! ¹¹Bet lielākais starp jums lai ir jūsu kalps! ¹²Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts. ¹³Bet bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs aizslēdzat debesvalstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas to vēlas. ¹⁴Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs apēdat atraitņu mājas, skaitot garas lūgšanas; tāpēc jūs saņemsiet bargāko sodu. ¹⁵Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs apstaigājat jūru un sauszemi, lai iegūtu kaut vienu jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles mantinieku, divreiz ļaunāku, nekā jūs paši. ¹⁶Bēdas jums, jūs aklie vadoņi, kas sakāt: ja kāds zvēr pie svētnīcas, tas nav nekas, bet kas zvēr pie svētnīcas zelta, tam tas jāpilda. ¹⁷Jūs, neprātīgie un aklie! Jo kas vairāk: vai zelts, vai svētnīca, kas svētī zeltu? ¹⁸Un, ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet ja kāds zvēr pie dāvanas, kas atrodas uz tā, tam tas jāpilda. ¹⁹Jūs aklie! Kas vairāk: dāvana vai altāris, kas svētī dāvanu? ²⁰Kas zvēr pie altāra, zvēr pie tā un visa, kas uz tā atrodas. ²¹Un kas zvēr pie svētnīcas, zvēr pie tās un pie visa, ka tanī atrodas. ²²Un kas pie debesīm zvēr, tas zvēr pie Dieva troņa un pie tā, kas uz tā sēd. ²³Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet neievērojat svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Šo jums vajadzēja darīt un to neatstāt. ²⁴Jūs, aklie vadoņi, kas odus izkāšat, bet kamieļus aprijat! ²⁵Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs tīrāt biķera un bļodas ārpusi, bet savā iekšienē jūs esat pilni laupījuma un netīrības. ²⁶Aklais farizej, iztīri vispirms biķera un bļodas iekšieni, lai tad arī ārpuse kļūtu tīra! ²⁷Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs līdzinaties nobalsinātiem kapiem, kas no ārienes cilvēkiem izrādās daiļi, bet iekšā ir miroņu kaulu un visādas netīrības pilni. ²⁸Tā arī jūs: ārīgi gan jūs cilvēkiem izrādāties taisnīgi, bet iekšķīgi jūs esat liekulības un netaisnības pilni. ²⁹Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs ceļat kapenes praviešiem un izrotājat pieminekļus taisnīgajiem, ³⁰Un sakāt: ja mēs dzīvotu savu tēvu laikos, mēs nekļūtu viņu līdzdalībnieki praviešu asins izliešanā. ³¹Tātad jūs liecināt par sevi, ka jūs esat to bērni, kas nogalināja praviešus. ³²Tad nu piepildiet savu tēvu mēru! ³³Jūs, čūsku un odžu izdzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības? ³⁴Lūk, tāpēc es sūtu praviešus un gudros, un rakstu mācītājus; un dažus no viņiem jūs nogalināsiet un sitīsiet krustā, un dažus šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet no vienas pilsētas uz otru, ³⁵Lai uz jums nāktu visas taisnīgās asinis, kas izlietas virs zemes, sākot ar taisnīgā Ābela asinīm līdz Zaharija, Barahija dēla, asinīm, ko jūs nogalinājāt starp svētnīcu un altāri. ³⁶Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi. ³⁷Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu negribēji! ³⁸Lūk, jūsu māja tiek jums atstāta postā! ³⁹Jo es jums saku: no šī laika jūs mani vairs neredzēsiet, iekams sacīsiet: svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!

Chapter 24

¹Jēzus atstāja svētnīcu un aizgāja. Tad Viņa mācekļi pienāca, lai rādītu Viņam svētnīcas celtnes. ²Bet Viņš atbildēja un sacīja tiem: Vai jūs redzat to visu? Patiesi es jums saku: šeit nepaliks akmens uz akmens, kas netiktu nopostīts. ³Bet kad Viņš sēdēja Olīvkalnā, mācekļi vieni pienāca pie Viņa un sacīja: Saki mums, kad tas viss notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pasaules gala zīme? ⁴Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Uzmanieties, lai neviens jūs nepieviltu! ⁵Jo daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus; un tie pievils daudzus. ⁶Jūs dzirdēsiet par kariem un karu baumām. Pielūkojiet un nebaidieties, jo tam visam jānotiek, bet tas vēl nav gals. ⁷Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un būs mēris, bads un vietvietām zemestrīces. ⁸Bet tas viss tikai ciešanu sākums. ⁹Tad jūs nodos mokās un jūs nonāvēs; un jūs būsiet visu tautu nīsti mana vārda dēļ. ¹⁰Un tad daudzi ieļaunosies, un viens otru nodos, un viens otru ienīdīs. ¹¹Un radīsies daudzi viltus pravieši, un pievils daudzus. ¹²Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā. ¹³Bet, kas pastāvēs līdz galam, tas būs pestīts. ¹⁴Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, visām tautām par liecību; un tad nāks gals. ¹⁵Un, kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā, kā to pravietis Daniēls sacījis, - kas to lasa, lai saprot! - ¹⁶Tad tie, kas Jūdejā, lai bēg kalnos! ¹⁷Un kas uz jumta, lai nekāpj zemē iznest kaut ko no savas mājas! ¹⁸Un kas ir tīrumā, lai neatgriežas paņemt savus virssvārkus! ¹⁹Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās. ²⁰Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemā vai sabatā! ²¹Jo tad būs lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules sākuma līdz pat šim un arī vairs nebūs. ²²Un ja šīs dienas nesaīsinātu, tad neviena miesa neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas saīsinās. ²³Ja tad kāds jums sacītu: Lūk, še vai tur ir Kristus, neticiet! ²⁴Jo celsies viltus Kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai maldinātu, ja tas iespējams, arī izredzētos. ²⁵Lūk, es jums saku to jau iepriekš. ²⁶Ja tad jums sacīs: Lūk, Viņš ir tuksnesī, neizejiet! Lūk, Viņš ir kambaros, tad neticiet! ²⁷Jo kā zibens rodas austrumos un atspīd līdz rietumiem, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. ²⁸Jo kur ir miesa, tur salasās arī ērgļi. ²⁹Bet tūdaļ pēc šo bēdu dienām saule aptumšosies, un mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu stiprumi sakustēsies. ³⁰Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies debesīs; un tad visas zemes ciltis vaimanās; un viņas redzēs Cilvēka Dēlu nākam debesu padebešos lielā spēkā un godībā. ³¹Un Viņš sūtīs savus eņģeļus ar bazūnēm un stipru skaņu; un tie savāks Viņa izredzētos no četriem vējiem, no vienas debesu malas līdz otrai. ³²Bet mācieties līdzību no vīģes koka: kad zari jau paliek maigi un lapas plaukst, ziniet, ka vasara tuvu! ³³Tā arī jūs: kad visu to redzēsiet, ziniet: Viņš ir tuvu – durvīs! ³⁴Patiesi es jums saku: šī cilts neizzudīs, kamēr tas viss notiks. ³⁵Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. ³⁶Bet to dienu un stundu neviens nezina, pat ne debesu eņģeļi, kā vienīgi Tēvs. ³⁷Jo kā bija Noasa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā. ³⁸Jo kā tanī laikā pirms ūdens plūdiem viņi ēda un dzēra, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, ³⁹Un viņi nesaprata, iekams plūdi nāca un aizrāva visus; tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā. ⁴⁰Tad divi būs tīrumā: vienu paņems, otru atstās. ⁴¹Divas mals dzirnavās: vienu paņems, otru atstās. ⁴²Tāpēc esiet modri, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs atnāks. ⁴³Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā mājā. ⁴⁴Tāpēc esiet arī jūs sagatavoti, jo jūs nezināt, kurā stundā Cilvēka Dēls atnāks. ⁴⁵Kā tev šķiet, kurš ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēla pār savu saimi, lai viņiem dotu barību īstā laikā? ⁴⁶Svētīgs tas kalps, kuru kungs pārnācis atradīs tā darām. ⁴⁶Bet ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, ⁴⁷Patiesi es jums saku: Viņš to iecels pār visiem saviem īpašumiem. ⁴⁹Un iesāks sist savus līdzdarbiniekus, un ēdīs, un dzers ar plītniekiem, ⁵⁰Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad viņš to negaida, un stundā, kuru nezina. ⁵¹Un viņš to satrieks un dos tam kopalgu ar liekuļiem: tur būs raudāšana un zobu griešana.

Chapter 25

¹Tad debesvalstība būs pielīdzināma desmit jaunavām, kas, paņēmušas savas lampiņas, izgāja pretim līgavainim un līgavai. ²Bet piecas no tām bija vieglprātīgas un piecas gudras. ³Jo piecas vieglprātīgās paņēma sev līdz lampiņas, bet nepaņēma eļļu. ⁴Bet gudrās līdz ar lampiņām paņēma arī eļļu savos traukos. ⁵Kad līgavainis kavējās, visas iemiga un gulēja. ⁶Bet nakts vidū atskanēja sauciens: Lūk, līgavainis nāk, izejiet viņam pretim! ⁷Tad visas šīs jaunavas uzcēlās un iededzināja savas lampiņas. ⁸Bet vieglprātīgās sacīja gudrajām: Dodiet mums no jūsu eļļas, jo mūsu lampiņas izdziest. ⁹Gudrās atbildēja, sacīdamas: Lai nepietrūktu mums un jums, labāk ejiet pie pārdevējiem un nopērciet sev! ¹⁰Bet kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis; un kas bija sagatavojušās, tās kopā ar viņu iegāja kāzās un durvis aizslēdza. ¹¹Bet pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atver mums! ¹²Bet viņš atbildēja un sacīja: Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. ¹³Tāpēc esiet modri, jo nezināt ne dienu, ne stundu! ¹⁴Tas tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu. ¹⁵Un vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām; un pats tūdaļ aizceļoja. ¹⁶Bet tas, kas piecus talentus bija saņēmis, aizgāja un laida tos darbā, un ieguva citus piecus. ¹⁷Tāpat tas, kas divus bija saņēmis, ieguva citus divus. ¹⁸Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu. ¹⁹Bet pēc ilga laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka norēķināties ar viņiem. ²⁰Tad atnāca tas, kas bija saņēmis piecus talentus. Viņš atnesa vēl piecus talentus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talentus, lūk, es ieguvu vēl citus piecus! ²¹Tad viņa kungs sacīja tam: Pareizi, tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! ²²Atnāca arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talentus; lūk, es ieguvu vēl citus divus! ²³Viņa kungs sacīja tam: Labi, labais un uzticīgais kalps. Tu biji uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! ²⁴Bet atnāca arī tas, kas vienu talentu bija saņēmis, un sacīja: Kungs, es zinu, ka tu esi bargs cilvēks: tu pļauj tur, kur tu neesi sējis, un savāc, kur neesi izkaisījis. ²⁵Es baidījos, aizgāju un paslēpu tavu talentu zemē. Lūk, te saņem, kas tavs! ²⁶Bet viņa kungs atbildēja un tam sacīja: ļaunais un kūtrais kalps! Tu zināji, ka es pļauju tur, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis. ²⁷Taču tev vajadzēja dot manu naudu naudas mainītājiem, lai es pārnācis saņemtu savu mantu ar augļiem. ²⁸Tāpēc atņemiet viņam talentu un dodiet tam, kam desmit talentu! ²⁹Jo katram, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnībā; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam šķietami ir. ³⁰Bet nelietīgo kalpu izmetiet ārējās tumsībās; tur būs raudāšana un zobu griešana. ³¹Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. ³²Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. ³³Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. ³⁴Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! ³⁵Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. ³⁶Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie manis. ³⁷Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? ³⁸Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? ³⁹Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? ⁴⁰Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. ⁴¹Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem! ⁴²Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert. ⁴³Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt. ⁴⁴Tad atbildēs arī tie un sacīs Viņam: Kungs, kad mēs redzējām Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai neapģērbtu, vai slimu, vai cietumā, un neesam Tev kalpojuši? ⁴⁵Tad Viņš atbildēs tiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši. ⁴⁶Un šie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie - mūžīgajā dzīvē.

Chapter 26

¹Un beidzot notika, ka Jēzus, kad bija pabeidzis visas šīs runas, sacīja saviem mācekļiem: ²Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas; un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu. ³Tad sapulcējās augstie priesteri un tautas vecākie augstā priestera, kas saucās Kaifa, namā. ⁴Un viņi apspriedās, kā Jēzu ar viltu aizturēt un nonāvēt. ⁵Bet viņi sacīja: Tikai ne svētku dienā, lai kādreiz ļaudīs nesaceltu nemieru. ⁶Bet kad Jēzus bija Betānijā, Sīmaņa spitālīgā namā, ⁷Pie Viņa pienāca sieviete, kurai bija alabastra trauks ar dārgo svaidāmo eļļu; un viņa izlēja to uz Viņa galvas, Viņam pie galda esot. ⁸Kad mācekļi to redzēja, viņi saskaitās un sacīja: Kāpēc šī izšķērdība? ⁹Jo varēja to dārgi pārdot un naudu izdalīt trūcīgajiem. ¹⁰Bet Jēzus, to zinādams, sacīja viņiem: Kāpēc jūs skumdināt šo sievieti, jo viņa man darījusi labu darbu, ¹¹Jo nabagi vienmēr pie jums, bet es neesmu vienmēr. ¹²Jo viņa, izliedama šīs svaidāmās zāles uz manas miesas, sagatavoja mani apbedīšanai. ¹³Patiesi es jums saku: Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņas piemiņai, ko tā darījusi. ¹⁴Tad viens no tiem divpadsmit, kuram vārds Jūdass Iskariots, aizgāja pie augstajiem priesteriem ¹⁵Un sacīja viņiem: Ko jūs gribat man dot, un es jums Viņu nodošu? Un viņi nolēma tam trīsdesmit sudraba gabalus. ¹⁶Un no tā laika tas meklēja izdevību, lai Viņu nodotu. ¹⁷Bet pirmajā neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs Tev sagatavojam Lieldienu maltīti? ¹⁸Un Jēzus sacīja: Ejiet pilsētā pie zināmā (cilvēka) un sakiet viņam: Mācītājs saka: Mans laiks tuvu; pie tevis es ar saviem mācekļiem svinēšu Lieldienas. ¹⁹Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis; un viņi sagatavoja Lieldienas. ²⁰Un Viņš, vakaram iestājoties, ar saviem divpadsmit mācekļiem novietojās pie galda. ²¹Un Viņš, tiem ēdot, sacīja: Patiesi es jums saku, ka viens no jums mani nodos. ²²Un viņi ļoti noskuma, un viens pēc otra sāka jautāt: Kungs, vai es tas esmu? ²³Bet Viņš atbildēja un sacīja: Kas kopā ar mani mērc roku bļodā, tas mani nodos. ²⁴Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēdas tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu; būtu labi, ja šis cilvēks nebūtu dzimis. ²⁵Bet Jūdass, kas Viņu nodeva, atbildēja, sacīdams: Rabbi, vai es tas esmu? Viņš tam atbildēja: Tu to pateici. ²⁶Bet, tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! ²⁷Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! ²⁸Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai. ²⁹Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā. ³⁰Un viņi, noskaitījuši pateicības lūgšanu, aizgāja uz Olīvkalnu. ³¹Tad Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ieļaunosieties no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. ³²Bet pēc manas augšāmcelšanās es pirms jums aiziešu uz Galileju. ³³Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Un ja visi no Tevis ieļaunotos, es nekad neieļaunošos. ³⁴Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. ³⁵Pēteris sacīja Viņam: Kaut arī man nāktos ar Tevi mirt, es Tevi nenoliegšu. Tāpat sacīja visi citi mācekļi. ³⁶Tad Jēzus kopā ar viņiem aizgāja uz muižu, ko sauc par Ģetzemani, un sacīja saviem mācekļiem: Sēdieties šeit, kamēr es aiziešu tālāk un pielūgšu Dievu! ³⁷Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un divus Zebedeja dēlus un iesāka skumt un baiļoties. ³⁸Tad Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei; palieciet šeit un esiet ar mani nomodā! ³⁹Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš krita uz sava vaiga, lūdza Dievu un sacīja: Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu! ⁴⁰Un Viņš gāja pie saviem mācekļiem un atrada viņus guļot, un sacīja Pēterim: Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? ⁴¹Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja. ⁴²Atkal Viņš aizgāja otrreiz un lūdza Dievu, sacīdams: Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar iet man secen un man tas jāizdzer, tad lai notiek Tavs prāts! ⁴³Un Viņš atkal nāca un atrada tos guļot, jo viņu acis bija smagas. ⁴⁴Un Viņš, atstājis tos, aizgāja atkal un trešo reizi lūdza Dievu, sacīdams tos pašus vārdus. ⁴⁵Tad Viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja tiem: Guliet jau nu un dusiet; lūk, stunda pienākusi, un Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. ⁴⁶Celieties, iesim! Lūk, tuvojas tas, kas mani nodos! ⁴⁷Un kamēr Viņš vēl runāja, lūk, nāca Jūdass, viens no divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un rungām, kurus sūtīja augstie priesteri un tautas vecākie. ⁴⁸Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: kuru es skūpstīšu, ir Viņš, to aizturiet! ⁴⁹Un tūliņ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu. ⁵⁰Bet Jēzus sacīja viņam: Draugs, kāpēc tu atnāci? Tad tie piegāja, satvēra Jēzu un aizturēja Viņu. ⁵¹Lūk, viens no tiem, kas bija ar Jēzu, izstiepa roku, izvilka savu zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. ⁵²Tad Jēzus sacīja viņam: Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā. ⁵³Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūliņ neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? ⁵⁴Kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek? ⁵⁵Tanī stundā Jēzus sacīja pūlim: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām mani gūstīt. Ik dienas es sēdēju pie jums svētnīcā mācīdams, un jūs mani neaizturējāt. ⁵⁶Bet tas viss notika, lai piepildītos pravieša raksti. Tad visi mācekļi atstāja Viņu un aizbēga. ⁵⁷Bet tie, kas Jēzu saņēma, noveda Viņu pie augstā priestera Kaifas, kur bija sapulcējušies rakstu mācītāji un vecākie. ⁵⁸Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat augstā priestera pagalmam. Un viņš, iegājis iekšā, apsēdās pie kalpiem, lai redzētu galu. ⁵⁹Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja nepatiesu liecību pret Jēzu, lai Viņu notiesātu nāvē, ⁶⁰Un neatrada, lai gan uzstājās daudz netaisnu liecinieku. Bet beidzot nāca divi netaisni liecinieki ⁶¹Un sacīja: Viņš ir teicis: es varu Dieva namu nojaukt un to trijās dienās atkal uzcelt. ⁶²Un augstais priesteris piecēlās un sacīja Viņam: Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina? ⁶³Bet Jēzus klusēja. Un augstais priesteris sacīja Viņam: Es zvērinu Tevi pie dzīvā Dieva, lai Tu mums sacītu, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls? ⁶⁴Jēzus viņam sacīja: Tu to pateici: bet es jums saku, ka no šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā Dieva labās rokas un nākam debesu padebešos. ⁶⁵Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes, sacīdams: Viņš Dievu zaimojis. Kāpēc mums vēl vajag liecinieku? Lūk, tagad jūs paši dzirdējāt zaimus. ⁶⁶Kā jums šķiet? Bet viņi atbildēja un sacīja: Viņš nāvi pelnījis. ⁶⁷Tad tie spļāva Viņam sejā un sita Viņu dūrēm, bet citi pliķēja Viņu sejā ⁶⁸Un sacīja: Uzmini, Kristu, kurš Tevi sita? ⁶⁹Bet Pēteris sēdēja ārā, pagalmā. Un viena kalpone pienāca pie Viņa, sacīdama: Arī tu biji ar Jēzu no Galilejas. ⁷⁰Bet viņš to noliedza visu priekšā, sacīdams: Es nezinu, ko tu runā. ⁷¹Bet kad viņš gāja pa vārtiem, viņu ieraudzīja cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: Arī šis bija ar Jēzu Nācarieti. ⁷²Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: Es to Cilvēku nepazīstu. ⁷³Un pēc īsa brīža piegāja tie, kas tur stāvēja, un sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no tiem, jo arī tava valoda nodod tevi. ⁷⁴Tad viņš sāka lādēties un zvērēt, ka viņš to Cilvēku nepazīst. Un tūdaļ gailis dziedāja. ⁷⁵Un Pēteris atminējās Jēzus vārdus, ko Viņš bija teicis: Pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš, izgājis ārā, rūgti raudāja.

Chapter 27

¹Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un tautas vecākie apspriedās par Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei. ²Un tie, saistījuši Viņu, aizveda un nodeva zemes pārvaldniekam Poncijam Pilātam. ³Tad Jūdass, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš notiesāts, žēluma pamudināts, aiznesa trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem ⁴Un sacīja: Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Bet tie sacīja: Kāda mums daļa? Skaties pats! ⁵Un viņš, nometis sudraba gabalus svētnīcā, aizgāja un pakārās cilpā. ⁶Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: Nav brīv tos mest upurlādē, jo tā ir asins nauda. ⁷Un apspriedušies viņi nopirka par tiem podnieka tīrumu svešinieku kapsētai. ⁸Tāpēc šis tīrums līdz šai dienai saucas Hakeldama, tas ir, asins tīrums. ⁹Tā piepildījās pravieša Jeremija sludinājums, kas saka: Un tie saņēma trīsdesmit sudraba gabalus, novērtētā maksu, kādu Izraēļa dēli bija noteikuši, ¹⁰Un atdeva tos par podnieka tīrumu, kā Kungs man pavēlējis. ¹¹Bet Jēzus nostājās zemes pārvaldnieka priekšā; un pārvaldnieks Viņam jautāja, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Jēzus viņam atbildēja: Tu to saki. ¹²Un kad augstie priesteri un vecākie Viņu apsūdzēja, Viņš nekā neatbildēja. ¹³Tad Pilāts sacīja Viņam: Vai Tu nedzirdi, cik smagu liecību viņi nodod pret Tevi? ¹⁴Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. ¹⁵Bet augstos svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atbrīvot vienu cietumnieku, kuru viņi vēlējās. ¹⁶Bet tanī laikā viņam bija sevišķi ļaunas slavas cietumnieks, vārdā Baraba. ¹⁷Un kad viņi bija sapulcējušies, Pilāts sacīja tiem: Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, Barabu vai Jēzu, kuru sauc Kristus? ¹⁸Jo viņš zināja, ka tie skaudības dēļ Viņu bija nodevuši. ¹⁹Bet kad viņš sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja pie tā, sacīdama: Neaiztiec šo Taisnīgo, jo es šodien sapnī Viņa dēļ daudz cietu! ²⁰Bet augstie priesteri un vecākie pamudināja tautu, lai tā pieprasa Barabu, bet Jēzu nogalina. ²¹Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja viņiem: Kuru no šiem diviem gribat, lai es jums atlaižu? Bet viņi sacīja: Barabu. ²²Pilāts viņiem sacīja: Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus? ²³Visi viņi sacīja: Sist Viņu krustā! Zemes pārvaldnieks viņiem sacīja: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet viņi vēl skaļāk kliedza un sacīja: Sist Viņu krustā! ²⁴Bet Pilāts, redzēdams to, ka viņš nekā nepanāk, bet troksnis pavairojas, ņēma ūdeni, mazgāja rokas tautas priekšā, sacīdams: Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši! ²⁵Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem. ²⁶Tad viņš tiem atlaida Barabu, bet Jēzu, šaustītu, nodeva tiem, lai Viņu sit krustā. ²⁷Tad pārvaldnieka kareivji ņēma Jēzu tiesas namā un sapulcināja pie Viņa visu pulku. ²⁸Un tie, izģērbuši Viņu, apvilka Viņam purpura mēteli. ²⁹Un tie, nopinuši kroni no ērkšķiem, lika to Viņam galvā un niedri Viņa labajā rokā. Un tie, Viņa priekšā ceļos mezdamies, izsmēja Viņu, sacīdami: Esi sveicināts, jūdu ķēniņ! ³⁰Un tie spļāva uz Viņu, paņēma niedri un sita Viņam pa galvu. ³¹Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam mēteli un ietērpa Viņu Viņa paša drēbēs un aizveda, lai Viņu sistu krustā. ³²Bet izgājuši, viņi sastapa cilvēku no Kirēnes, vārdā Sīmani; tie piespieda šo nest Viņa krustu. ³³Un viņi nonāca tai vietā, ko sauc par Golgātu, tas ir, Kalvārijas vietu. ³⁴Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar žulti. Un Viņš, baudījis, negribēja to dzert. ³⁵Bet kad tie bija Viņu krustā piesituši, tie lozējot izdalīja Viņa drēbes, lai izpildītos pravieša priekšsludinājums, kas saka: Viņi izdalīja manas drēbes un par maniem svārkiem meta kauliņus. ³⁶Un tie sēdēja un apsargāja Viņu. ³⁷Un virs Viņa galvas tie uzlika Viņa vainas uzrakstu: Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš. ³⁸Tad divi slepkavas reizē ar Viņu tika sisti krustā: viens pa labi, otrs pa kreisi. ³⁹Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, ⁴⁰Un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta! ⁴¹Tāpat augstie priesteri ar rakstu mācītājiem un vecākie izsmiedami sacīja: ⁴²Citiem Viņš palīdzēja, pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēļa ķēniņš, lai nokāpj tagad no krusta, un mēs ticēsim Viņam. ⁴³Viņš paļāvās uz Dievu, lai tagad glābj, ja Viņš to vēlas, jo Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. ⁴⁴Bet arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustos piesisti, tāpat nievāja Viņu. ⁴⁵Bet no sestās stundas tumsa iestājās pār visu zemi līdz pat devītajai stundai. ⁴⁶Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: Eli, Eli, lema sabahtani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji? ⁴⁷Bet daži, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, teica: Viņš sauc Eliju. ⁴⁸Un tūdaļ viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, piesūcināja to etiķī, uzsprauda niedrē un deva Viņam dzert. ⁴⁹Bet citi sacīja: Pagaidi, redzēsim, vai Elijs nāks Viņu glābt. ⁵⁰Bet Jēzus atkal sauca skaļā balsī un atdeva savu garu. ⁵¹Un, lūk, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa, ⁵²Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. ⁵³Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. ⁵⁴Bet virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls. ⁵⁵Bet tur bija daudz sieviešu no tālienes, kas pavadīja Jēzu no Galilejas un kalpoja Viņam. ⁵⁶Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte. ⁵⁷Bet vakaram iestājoties, nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis. ⁵⁸Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja miesas atdot. ⁵⁹Un kad Jāzeps saņēma miesas, viņš ietina tās tīrā audeklā. ⁶⁰Un viņš ielika tās savā jaunajā kapā, ko bija izcirtis klintī. Un viņš, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja. ⁶¹Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija; viņas sēdēja iepretim kapam. ⁶²Bet otrā dienā, kas ir pēc sataisīšanās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta ⁶³Un sacīja: Kungs, mēs atminējāmies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām es augšāmcelšos. ⁶⁴Tāpēc pavēli apsargāt kapu līdz trešajai dienai, ka kādreiz neatnāk Viņa mācekļi un nenozog Viņu, un nepasaka tautai: Viņš uzcēlies no miroņiem. Tad pēdējā viltība būtu lielāka nekā pirmā. ⁶⁵Pilāts viņiem atbildēja: Ņemiet sardzi, ejiet un apsargājiet, kā zināt! ⁶⁶Un viņi aizgāja, pielika kapam sardzi un apzīmogoja akmeni.

Chapter 28

¹Bet, kad sabats beidzās, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca apskatīt kapu. ²Un, lūk, notika liela zemestrīce, jo Kunga eņģelis nāca no debesīm un piegājis novēla akmeni, un apsēdās uz tā. ³Un viņa skats bija kā zibens un viņa drēbes – baltas kā sniegs. ⁴Bet sargi bailēs drebēja un bijās no viņa, un kļuva kā miruši. ⁵Bet eņģelis uzrunāja sievietes un sacīja: Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. ⁶Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis. Nāciet un aplūkojiet to vietu, kur Kungs bija nolikts! ⁷Un ejiet steigšus un pasakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies, un, lūk, Viņš pirms jums aizies uz Galileju. Tur jūs Viņu redzēsiet. Lūk, es jums to vēstīju. ⁸Un viņas bailēs un lielā priekā ātri izgāja no kapa un steidzās to vēstīt Viņa mācekļiem. ⁹Un, lūk, Jēzus sastapa viņas un sacīja: Esiet sveicinātas! Bet tās piegāja, apskāva Viņa kājas un pielūdza Viņu. ¹⁰Tad Jēzus sacīja viņām: Nebīstieties, ejiet un paziņojiet maniem brāļiem, lai viņi iet uz Galileju! Tur viņi mani redzēs. ¹¹Kad viņas bija aizgājušas, lūk, daži no sargiem, iegājuši pilsētā, paziņoja augstajiem priesteriem visu, kas bija noticis. ¹²Un viņi, sapulcējušies ar vecākajiem, nolēma dot kareivjiem daudz naudas ¹³Un teica: Sakiet: Viņa mācekļi atnāca naktī un, mums guļot, nozaga Viņu. ¹⁴Un mēs, ja zemes pārvaldnieks par to dabūs zināt, viņu pārliecināsim un gādāsim par jūsu drošību. ¹⁵Un sargi, saņēmuši naudu, darīja, kā bija mācīti. Un šī valoda izpaudās starp jūdiem līdz pat šai dienai. ¹⁶Bet vienpadsmit mācekļi aizgāja Galilejā uz to kalnu, kur Jēzus bija viņiem pavēlējis. ¹⁷Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza Viņu, bet daži šaubījās. ¹⁸Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: Man dota visa vara debesīs un virs zemes. ¹⁹Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, ²⁰Mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis, un, lūk, es esmu ar jums līdz pasaules galam.

Mark

Chapter 2

¹Un pēc dažām dienām Viņš atkal gāja uz Kafarnaumu; ²Un, kad kļuva zināms, ka Viņš ir namā, daudzi sapulcējās tā, ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas; un Viņš tiem sludināja vārdu. ³Un pie Viņa nāca ar triekas piemeklēto, ko četri nesa. ⁴Un kad tie nevarēja aiznest to pie Viņa ļaužu pulku dēļ, tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, atvēruši to, viņi nolaida gultu, kurā gulēja triekas skartais. ⁵Bet Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja triekas skartajam: Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti! ⁶Bet tur bija daži no rakstu mācītājiem, kas sēdēja un domāja savās sirdīs: ⁷Ko Viņš tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs? ⁸Jēzus savā garā tūdaļ nomanīja, ka tie sevī tā domāja, un sacīja viņiem: Kāpēc jūs tā domājat savās sirdīs? ⁹Ko vieglāk pateikt triekas slimajam: tavi grēki tev tiek piedoti, vai teikt: celies, ņem savu gultu un staigā? ¹⁰Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas slimajam: ¹¹Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! ¹²Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši. ¹³Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš tos mācīja. ¹⁴Un Viņš, garām iedams, redzēja Levi, Alfeja dēlu, sēžam pie muitas, un sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies gāja Viņam līdz. ¹⁵Un notika, ka Viņam, tā mājā esot pie galda, daudzi muitnieki un grēcinieki bija pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, kas arī Viņam gāja līdz. ¹⁶Un rakstu mācītāji un farizeji, redzēdami, ka Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd un dzer kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? ¹⁷Un Jēzus, to dzirdējis, sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav nepieciešams, bet gan slimiem, jo es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus. ¹⁸Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja; un tie nāca un sacīja Viņam: Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeji gavē, bet Tavi mācekļi negavē? ¹⁹Un Jēzus sacīja viņiem: Vai kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis pie viņiem? Tik ilgi, kamēr līgavainis pie viņiem, tie nevar gavēt. ²⁰Bet nāks dienas, kad līgavaini viņiem atņems, tad tanīs dienās tie gavēs. ²¹Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks. ²²Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos: citādi vīns pārplēš maisus, un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jauno vīnu vajag liet jaunajos maisos. ²³Un notika atkal, ka Kungs sabatā gāja cauri druvai, un Viņa mācekļi iedami sāka raut vārpas. ²⁴Bet farizeji sacīja Viņam: Lūk, tie dara sabatā to, ko nav brīv. ²⁵Un Viņš sacīja tiem: Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad tam bija trūkums, un viņš pats bija izsalcis, un tie, kas ar viņu bija? ²⁶Kā viņš augstā priestera Abiatara laikā iegāja dievnamā un ēda upura maizi, kuru nevienam nenācās ēst, kā vien priesteriem; un viņš deva tiem, kas ar viņu bija. ²⁷Un Viņš tiem sacīja: Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ. ²⁸Tāpēc Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.

Chapter 3

¹Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur atradās cilvēks, kam bija nokaltusi roka. ²Un tie Viņu uzmanīja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai Viņu apsūdzētu. ³Un Viņš sacīja cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: Stājies vidū! ⁴Un Viņš sacīja tiem: Vai sabatā pienākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? Bet viņi klusēja. ⁵Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela. ⁶Un farizeji izgājuši tūlīt apspriedās ar herodiešiem pret Viņu, kā Viņu nonāvēt. ⁷Bet Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pie jūras; un daudz ļaužu no Galilejas un Jūdejas sekoja Viņam. ⁸Un liels daudzums no Jeruzalemes un no Idumejas, un Aizjordānijas, un no Tiras apkārtnes, un Sidonas, dzirdēdami, ko Viņš dara, nāca pie Viņa. ⁹Un Viņš sacīja saviem mācekļiem, lai tie sagatavo Viņam laivu ļaužu dēļ, lai tie Viņu nenospiestu. ¹⁰Jo Viņš daudzus izdziedināja, tā ka tie, kam bija kādas kaites, metās pie Viņa, lai Viņam pieskartos. ¹¹Un nešķīstie gari, redzot Viņu, metās Viņa priekšā zemē un kliedza, sacīdami: ¹²Tu esi Dieva Dēls! Un Viņš tos stingri norāja, lai tie Viņu neatklāj. ¹³Un Viņš, uzkāpis kalnā, aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās; un tie pienāca pie Viņa. ¹⁴Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt. ¹⁵Un Viņš tiem deva varu dziedināt slimības un izdzīt ļaunos garus. ¹⁶Un Sīmanim Viņš pielika vārdu Pēteris; ¹⁷Un Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un pielika viņiem vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli; ¹⁸Un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kanānieti. ¹⁹Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva. ²⁰Un viņi atnāk mājās; un daudz ļaužu atkal sapulcējās, tā ka viņi nevarēja pat maizi ēst. ²¹Un kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tie izgāja Viņu aizturēt, jo tie sacīja: Viņš kļuvis bezprātīgs. ²²Un rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzalemes, sacīja, ka Viņā Belcebuls un ka ļaunos garus Viņš izdzen ar velnu virsnieka spēku. ²³Un tos kopā sasaucis, Viņš sacīja tiem līdzībās: kā sātans var sātanu izdzīt? ²⁴Un ja valsts savā iekšienē sašķeļas, tad tāda valsts nevar pastāvēt. ²⁵Un ja kāds nams pret sevi pašu nāk naidā, tāds nams nevar pastāvēt. ²⁶Ja nu sātans celsies pret sevi pašu, tad viņā notiek šķelšanās; un viņš nevar pastāvēt, bet viņam ir gals klāt. ²⁷Neviens nespēj, spēcīgā namā iegājis, tā rīkus laupīt, pirms nebūs stiprais saistīts; un tad viņš tā namu izlaupīs. ²⁸Patiesi es jums saku, ka cilvēku bērniem visi grēki un zaimi, ar kādiem ir zaimojuši, tiks piedoti, ²⁹Bet kas zaimo Svēto Garu, tas piedošanu ne mūžam nedabūs, bet pelnīs mūžīgo grēku. ³⁰Jo viņi sacīja: Viņā ir nešķīstais gars. ³¹Un atnāca Viņa māte un brāļi; un tie, ārā stāvēdami, sūtīja pie Viņa un aicināja Viņu. ³²Un ļaudis sēdēja ap Viņu un sacīja Viņam: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi ārā meklē Tevi. ³³Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kas ir mana māte un mani brāļi? ³⁴Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! ³⁵Jo, kas pilda Dieva prātu, tas ir mans brālis un mana māsa, un māte.

Chapter 4

¹Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras; un daudz ļaužu pulcējās pie Viņa, tā ka Viņš, iekāpis laivā, sēdēja uz jūras; un visi ļaudis bija uz zemes pie jūras. ²Un Viņš tos daudz mācīja līdzībās; un savā mācībā sacīja tiem: ³Klausieties: lūk, sējējs izgāja sēt. ⁴Un sēkla, viņam sējot, krita ceļmalā; un debess putni nāca un to apēda. ⁵Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūliņ uzdīga, tāpēc, ka nebija dziļi zemē. ⁶Un kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. ⁷Un cita krita starp ērkšķiem; un ērkšķi uzauga un nomāca to, un tā nenesa augļus. ⁸Un cita krita labā zemē, tā uzdīga un auga, un nesa augļus; un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi. ⁹Un Viņš sacīja: Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! ¹⁰Un kad Viņš bija viens pats, tie divpadsmit, kas ar Viņu bija, jautāja par līdzību. ¹¹Un Viņš tiem sacīja: Jums ir dots saprast Dieva valstības noslēpumus, bet tiem, kas ir ārā, tas viss notiek līdzībās, ¹²Ka tie skatīdamies skatās, bet neredz, un klausīdamies dzird, bet nesaprot, ka tie neatgriežas, un grēki tiem netiek piedoti. (Is. 6,9; Mt.13,14; Jņ.12,40; Apd.28,26; Rom.11,8) ¹³Un Viņš tiem sacīja: Jūs nesaprotat šo līdzību? Kā tad jūs sapratīsiet visas līdzības? ¹⁴Tas, kas sēj, sēj vārdu. ¹⁵Bet šie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, ir tie, kas dzirdējuši, bet tūdaļ nāk sātans un atņem viņu sirdīs sēto vārdu. ¹⁶Un tāpat tie, kas akmenājā sēti; viņi, kad vārdu dzird, tūdaļ to priecīgi pieņem. ¹⁷Bet tiem nav saknes sevī: viņi ir nepastāvīgi; tiklīdz rodas apspiešanas un vajāšanas vārda dēļ, tie tūdaļ krīt apgrēcībā. ¹⁸Bet citi, kas starp ērkšķiem sēti, tie ir tie, kas vārdu uzklausa, ¹⁹Bet pasaules rūpes un bagātības, viltus un citas kārības, ieejot tanī, nomāc vārdu, un tas paliek neauglīgs. ²⁰Un labajā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un to uzņem, un nes augļus: cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits simtkārtīgus. ²¹Un Viņš sacīja tiem: Vai tad gaismu meklē, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liktu svečturī? ²²Jo nekas nepaliek apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepenībā, kas netaptu zināms. ²³Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! ²⁴Un Viņš tiem sacīja: Lieciet vērā, ko jūs dzirdat! Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums atmērīs un vēl klāt pieliks. ²⁵Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, arī tas, kas viņam ir, tiks no tā atņemts. ²⁶Un Viņš sacīja: Ar Dieva valstību ir tāpat, kā cilvēks sēklu iesēj zemē. ²⁷Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot. ²⁸Jo zeme nes augļus: vispirms stiebru, tad vārpu, beigās pilnu vārpu graudiem. ²⁹Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ lieto sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt. ³⁰Un Viņš sacīja: Kam mēs pielīdzināsim Dieva valstību? Vai kādā līdzībā mēs to attēlosim? ³¹Viņa ir kā sinepju grauds, kas iesēts zemē, kurš ir mazākais no visām sēklām, kas ir virs zemes; ³²Un kad tas ir iesēts, tas aug un kļūst lielāks par visiem stādiem; un tas laiž lielus zarus, tā ka debesu putni var dzīvot tā pavēnī. ³³Un daudzās tādās līdzībās Viņš runāja tiem vārdu, tā ka tie spēja to saprast. ³⁴Bet bez līdzībām Viņš tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem Viņš atsevišķi izskaidroja visu. ³⁵Un tanī pat dienā, kad vakars bija iestājies, Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pretējā krastā! ³⁶Un tie, ļaudis atlaiduši, tā ka Viņš bija laivā, ņēma Viņu līdz, arī citas laivas bija pie Viņa. ³⁷Un sacēlās liela vētra, un gāza viļņus laivā, tā ka laiva pildījās. ³⁸Bet Viņš gulēja laivas galā uz spilvena; un tie modināja Viņu un sacīja Viņam: Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā? ³⁹Un uzcēlies, Viņš piedraudēja vējam un sacīja jūrai: Paliec klusu, nomierinies! Un vējš nostājās, un iestājās liels klusums. ⁴⁰Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums vēl trūkst ticības? Un viņi ļoti izbijās un jautāja viens otram: Kā tev šķiet, kas Viņš ir, ka Viņam vēji un jūra paklausa?

Chapter 5

¹Un Viņi nonāca viņpus jūras geraziešu zemē. ²Un Viņam, izkāpjot no laivas, tūdaļ no kapiem nāca pretim nešķīstā gara apsēsts cilvēks. ³Viņam bija mītne kapos; un neviens nevarēja viņu pat važām sasiet, ⁴Jo bieži viņš, sasiets kāju valgā un važās, sarāva važas un salauza valgu; un neviens nespēja viņu savaldīt. ⁵Un vienmēr dienām un naktīm viņš mita kapos un kalnos, kliedza un sevi dauzīja akmeņiem. ⁶Bet ieraudzījis Jēzu tālumā, tas pieskrēja un pielūdza Viņu. ⁷Un viņš, kliegdams stiprā balsī, sacīja: Kas man un Tev, Jēzu, Dieva Visaugstākā Dēls? Es zvērinu Tevi pie Dieva, nemoci mani! ⁸Jo Viņš tam sacīja: Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka! ⁹Un Viņš tam jautāja: Kāds tavs vārds? Un tas atbildēja Viņam: Leģions mans vārds, jo mēs esam daudz. ¹⁰Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no šī apgabala neizdzītu. ¹¹Bet tur pie kalna ganījās liels cūku bars. ¹²Un gari lūdza Viņu, sacīdami: Sūti mūs cūkās, lai mēs tanīs ieejam! ¹³Un Jēzus tūdaļ atļāva tiem. Un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās, un cūku bars, kurā bija ap divi tūkstoši, lielā ātrumā metās jūrā un noslīka. ¹⁴Bet to gani aizbēga un pastāstīja pilsētā un laukos. Un iedzīvotāji izgāja raudzīt, kas noticis. ¹⁵Un viņi nāca pie Jēzus un redzēja to, kas tika ļaunā gara mocīts, sēžam apģērbtu un pilnā prātā; un tie ļoti nobijās. ¹⁶Un tie, kas to bija redzējuši, stāstīja viņiem, kas notika ar ļaunā gara apsēsto un cūkām. ¹⁷Un tie sāka Viņu lūgt, lai Viņš aizietu no to robežām. ¹⁸Bet kad Viņš kāpa laivā, sāka Viņu lūgt tas, kas bija ļaunā gara apsēts, lai tas varētu palikt pie Viņa. ¹⁹Un Viņš tam neatļāva, bet sacīja tam: Ej savās mājās pie savējiem un pasludini viņiem, kādas lielas lietas Kungs tev darījis un ka Viņš par tevi apžēlojies! ²⁰Un viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis, un visi brīnījās. ²¹Un kad Jēzus atkal laivā pārcēlās pāri jūrai, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks; un Viņš bija pie jūras. ²²Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām, ²³Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu! ²⁴Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu. ²⁵Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas. ²⁶Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī. ²⁷Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm. ²⁸Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. ²⁹Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta. ³⁰Un Jēzus tūdaļ, sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās pret ļaudīm un sacīja: Kas skāra manas drēbes? ³¹Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās? ³²Un Viņš apskatījās, lai redzētu to, kas to bija darījusi. ³³Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā zemē un teica Viņam visu patiesību. ³⁴Bet Viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi darījusi veselu! Ej mierā un esi vesela no savas kaites! ³⁵Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju? ³⁶Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: Nebīsties, tikai tici! ³⁷Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim. ³⁸Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja. ³⁹Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ. ⁴⁰Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja. ⁴¹Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām! ⁴²Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns. ⁴³Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.

Chapter 6

¹Un Viņš, izgājis no turienes, gāja uz savu dzimteni; un Viņa mācekļi sekoja Viņam. ²Un, kad atnāca sabats, Viņš sāka mācīt sinagogā; un daudzi, Viņu dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību, sacīdami: No kurienes Viņam tas viss? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek ar Viņa rokām? ³Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ieļaunojās no Viņa. ⁴Un Jēzus sacīja viņiem: Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu dzimteni, savu māju un savus radus. ⁵Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, tik vien nedaudzus slimniekus Viņš dziedināja, uzlikdams rokas. ⁶Un Viņš brīnījās par viņu neticību; un mācīdams Viņš apstaigāja apkārtnes miestus. ⁷Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem. ⁸Un Viņš pavēlēja tiem nekā neņemt ceļā līdz: ne somu, ne maizi, ne naudu jostā, bet tikai spieķi, ⁹Un apaut sandales un neuzvilkt divus svārkus. ¹⁰Un Viņš tiem sacīja: Kur jūs kādā mājā ieiesiet, tur palieciet, kamēr no turienes iziesiet. ¹¹Un ja kāds jūs neuzņemtu un jūs neuzklausītu, iziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām tiem par liecību! ¹²Un viņi izgāja un sludināja grēku gandarīšanu. ¹³Un viņi izdzina daudz ļauno garu un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus. ¹⁴Ķēniņš Herods dzirdēja (jo Viņa vārds bija kļuvis zināms), un sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā. ¹⁵Bet citi sacīja, ka Viņš ir Elijs. Bet citi runāja, ka Viņš ir pravietis vai viens no praviešiem. ¹⁶To dzirdot, Herods sacīja: Jānis, kam es galvu nocirtu, ir uzcēlies no miroņiem. ¹⁷Jo Herods pats sūtīja un apcietināja Jāni, un saistīja viņu cietumā Herodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ, jo viņš to bija apprecējis. ¹⁸Jo Jānis sacīja Herodam: Tu nedrīksti turēt pie sevis sava brāļa sievu. ¹⁹Bet Herodija nīda viņu un gribēja to nonāvēt, bet nevarēja. ²⁰Jo Herods no Jāņa bijās, zinādams, ka Viņš ir taisnīgs un svēts vīrs, un sargāja viņu; un, to uzklausījis, daudz darīja un labprāt viņā klausījās. ²¹Un kad pienāca attiecīga diena, Herods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem, un augstajiem sarīkoja mielastu. ²²Un Herodijas meita ienāca un dejoja, un patika Herodam un tiem, kas kopā atradās pie galda. Tad ķēniņš sacīja meitenei: Prasi no manis, ko gribēdama, un es tev to došu. ²³Un viņš tai zvērēja: Visu, ko tu prasīsi, es tev došu, kaut vai pusi no savas valsts. ²⁴Bet tā izgāja un sacīja savai mātei: Ko lai es prasu? Bet tā sacīja: Jāņa Kristītāja galvu. ²⁵Un kad viņa tūlīt steigšus iegāja pie ķēniņa, tā prasīja, sacīdama: Es gribu, ka tu tūdaļ dotu man bļodā Jāņa Kristītāja galvu. ²⁶Un ķēniņš noskuma, bet zvēresta un to dēļ, kas bija pie galda, viņš negribēja to apbēdināt. ²⁷Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu. Un tas cietumā nocirta viņam galvu. ²⁸Un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei; un meitene atdeva to savai mātei. ²⁹Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca, paņēma viņa miesas un ielika tās kapā. ³⁰Un apustuļi, sapulcējušies pie Jēzus, pastāstīja Viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši. ³¹Un Viņš tiem sacīja: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūtieties drusku! Jo daudz bija to, kas nāca un gāja, un viņiem nebija pat laika ēšanai. ³²Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā. ³³Un tie redzēja viņus aizbraucam, un daudzi uzzināja to. Un tie kājām no visām pilsētām saskrēja tur, aizsteidzoties viņiem priekšā. ³⁴Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos. ³⁵Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi; ³⁶Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai! ³⁷Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst. ³⁸Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis. ³⁹Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē. ⁴⁰Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit. ⁴¹Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem. ⁴²Un visi ēda un paēda. ⁴³Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm. ⁴⁴Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru. ⁴⁵Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis. ⁴⁶Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt. ⁴⁷Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. ⁴⁸Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām. ⁴⁹Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza. ⁵⁰Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties! ⁵¹Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās. ⁵²Jo viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas. ⁵³Un pārcēlušies viņi nāca Ģenezaretes zemē un piestājās malā. ⁵⁴Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu. ⁵⁵Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. ⁵⁶Un kur vien Viņš iegāja miestos vai ciemos, vai pilsētās, visur tie lika neveselos ielās un lūdza Viņu atļaut pieskarties Viņa drēbju šuvei; un kas Viņam pieskārās, tie kļuva veseli.

Chapter 7

¹Un pie Viņa sapulcējās farizeji un daži no Jeruzalemes atnākušie rakstu mācītāji. ²Un tie, redzēdami dažus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, ņēma to ļaunā. ³Jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms tie, turēdamies pie senču ieražām, nav vairākkārt nomazgājuši rokas. ⁴Un tie, pārnākuši no tirgus, neēd, kamēr nav mazgājušies; un ir vēl daudz cita, kas tiem uzdots pildīt: kā biķeru, krūžu, vara trauku un guļamvietu mazgāšana. ⁵Un farizeji un rakstu mācītāji jautāja Viņam: Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām, bet ēd maizi, nemazgājuši rokas? ⁶Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. ⁷Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus. (Is.29,13) ⁸Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas: krūžu un kausu mazgāšanas un daudz ko citu šim līdzīgu jūs darāt. ⁹Un Viņš tiem sacīja: Vai labi, ka jūs Dieva bausli padarāt nesaistošu, lai pildītu savas ieražas? ¹⁰Jo Mozus saka: Godā savu tēvu un māti! Un kas nolād tēvu un māti, tam būs mirt. ¹¹Bet jūs sakāt: Ja kāds sacītu tēvam un mātei: Korban, tas ir: Upura dāvana lai būs tas, kas tev no manis varētu par labu nākt, ¹²Tad jūs neļaujat viņam vairs nekā darīt sava tēva un mātes labā, ¹³Atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām, ko jūs esat ieveduši. Un daudz šim līdzīga jūs darāt. ¹⁴Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet! ¹⁵Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna. ¹⁶Ja kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! ¹⁷Un kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi jautāja Viņam par šo līdzību. ¹⁸Un Viņš tiem sacīja: Tā arī jūs vēl esat neprašas? Vai jūs nesaprotat, ka viss, kas no ārienes ieiet cilvēkā, nevar to apgānīt? ¹⁹Jo tas neieiet viņa sirdī, bet nonāk vēderā un iziet laukā, tīrīdams katru barību. ²⁰Bet Viņš sacīja: Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. ²¹Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības. ²²Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. ²³Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku. ²⁴Un Viņš cēlies aizgāja no turienes uz Tiras un Sidonas apgabalu; un, iegājis kādā namā, Viņš vēlējās, lai neviens to nezinātu; bet Viņš nevarēja palikt apslēpts. ²⁵Un tūdaļ kāda sieviete, kuras meitiņa bija ļaunā gara apsēsta, izdzirdusi par Viņu, iegāja un krita pie Viņa kājām. ²⁶Bet šī sieviete bija pagāniete, pēc dzimuma sirofeniķiete. Un tā lūdza Viņu, lai Viņš izdzen ļauno garu no viņas meitas. ²⁷Viņš tai sacīja: Pagaidi, lai vispirms bērni tiek paēdināti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem. ²⁸Bet tā atbildēja un sacīja Viņam: Jā gan, Kungs, jo arī sunīši ēd zem galda no bērnu druskām. ²⁹Un Viņš tai sacīja: Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas. ³⁰Un tā, nogājusi savās mājās, atrada meitiņu gultā guļam; un ļaunais gars viņu bija atstājis. ³¹Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. ³²Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku. ³³Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli. ³⁴Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries! ³⁵Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi. ³⁶Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja. ³⁷Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem - spējas runāt.

Chapter 8

¹Tanīs dienās, kad daudz ļaužu bija kopā un tiem nebija ko ēst, Viņš, saaicinājis mācekļus, sacīja tiem: ²Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst. ³Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes. ⁴Un Viņa mācekļi atbildēja Viņam: Kas šos var paēdināt ar maizi še, tuksnesī? ⁵Un Viņš jautāja tiem: Cik jums ir maizes? Tie atbildēja: Septiņas. ⁶Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. Un, paņēmis septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva tās saviem mācekļiem, lai viņi ceļ priekšā; un viņi cēla tās ļaudīm priekšā. ⁷Un viņiem bija nedaudz zivtiņu; un tās Viņš svētīja un pavēlēja celt priekšā. ⁸Un viņi ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušajām druskām septiņus grozus. ⁹Bet to, kas ēda, bija tūkstoši četri; un tad Viņš tos atlaida. ¹⁰Un tūdaļ Viņš ar saviem mācekļiem, iekāpis laivā, nonāca Dalmanutas robežās. ¹¹Un farizeji izgājuši sāka strīdēties ar Viņu un, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. ¹²Un Viņš nopūtās savā garā un sacīja: Ko šī cilts meklē zīmi? Patiesi es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netiks dota. ¹³Un Viņš, tos atlaidis, atkal iekāpa laivā un pārcēlās otrā malā. ¹⁴Un viņi bija aizmirsuši paņemt līdz maizi; un viņiem laivā nebija vairāk līdz kā viena maize. ¹⁵Un Viņš tiem piekodināja un sacīja: Skatieties un sargieties no farizeju rauga un Heroda rauga! ¹⁶Un viņi domāja un savā starpā runāja: Tas tāpēc, ka mums nav maizes. ¹⁷To nomanīdams, Jēzus sacīja viņiem: Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl nocietināta? ¹⁸Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Un jūs neatminaties, ¹⁹Kad es piecas maizes lauzu pieciem tūkstošiem, cik grozu jūs savācāt pilnus druskām? Tie Viņam saka: Divpadsmit. ²⁰Kad es lauzu septiņas maizes četriem tūkstošiem: cik grozu jūs savācāt ar druskām? Un tie sacīja Viņam: Septiņus. ²¹Un Viņš tiem sacīja: Kā tad jūs vēl nesaprotat? ²²Un viņi nonāca Betsaidā; un pie Viņa atveda neredzīgo un lūdza Viņu, lai Viņš tam pieskartos. ²³Un Viņš, paņēmis neredzīgo aiz rokas, izveda to ārpus miesta; ar siekalām apslapinājis viņa acis un uzlicis tam savas rokas, Viņš jautāja, vai viņš ko redzot? ²⁴Un tas, atvēris acis, sacīja: Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam. ²⁵Tad Viņš atkal uzlika rokas uz tā acīm; un tas sāka redzēt. Un tas kļuva vesels, tā ka visu skaidri redzēja. ²⁶Un Viņš sūtīja to mājās, sacīdams: Ej savās mājās un, kad ieiesi miestā, nesaki nevienam! ²⁷Un Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja uz Filipa Cesarijas miestiem; un Viņš ceļā jautāja saviem mācekļiem, tiem sacīdams: Ko ļaudis saka? Kas es esmu? ²⁸Tie atbildēja Viņam un sacīja: Jānis Kristītājs, citi – Elijs, bet citi – ka viens no praviešiem. ²⁹Tad Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus. ³⁰Un Viņš tiem piekodināja, lai tie par Viņu nevienam nekā nesaka. ³¹Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš un jākļūst vecāko un augsto priesteru, un rakstu macītāju atmestam un nonāvētam, un pēc trim dienām Viņš celsies no miroņiem. ³²Un Viņš runāja šos vārdus atklāti. Un Pēteris, paņēmis savrup Viņu, sāka Viņu apsaukt. ³³Viņš, pagriezies un savus mācekļus uzlūkojis, piedraudēja Pēterim, sacīdams: Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo! ³⁴Un Viņš, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, sacīja tiem: Ja kas man grib sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man! ³⁵Un kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un evaņģēlija labad, tas to izglābs. ³⁶Jo kāds labums cilvēkam, ja viņš iemantotu visu pasauli, bet savai dvēselei darīs zaudējumu? ³⁷Vai kādu maiņas pretvērtību cilvēks dos par savu dvēseli? ³⁸Ja kas manis un manu vārdu dēļ kaunēsies šīs laulības pārkāpējas un grēcīgās cilts priekšā, tā dēļ arī Cilvēks Dēls kaunēsies, kad Viņš ar saviem eņģeļiem nāks sava Tēva godībā. ³⁹Un Viņš tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību spēkā atnākam.

Chapter 9

¹Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un veda viņus vienus savrup augstā kalnā, un tika apskaidrots viņu priekšā. ²Un Viņa drēbes kļuva spožas un ļoti baltas kā sniegs, kādas neviens balinātājs virs zemes nevar izbalināt. ³Un viņiem parādījās Elijs ar Mozu un runāja ar Jēzu. ⁴Un Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: Mācītāj, labi mums šeit būt; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu, Mozum vienu un Elijam vienu! ⁵Jo viņš nezināja, ko viņš runāja, jo tie bija pārbijušies. ⁶Un padebess tos apēnoja, un no padebess nāca balss, sacīdama: Šis ir mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu! ⁷Un viņi, tūdaļ apskatījušies, vairs nevienu pie sevis neredzēja, kā tikai Jēzu. ⁸Un Viņš, tiem no kalna nokāpjot, pavēlēja nevienam par redzēto nestāstīt, pirms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. ⁹Un viņi vārdu paturēja sevī, savā starpā pārrunādami, kas tas ir, kad Viņš būs no miroņiem augšāmcēlies. ¹⁰Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Kā tad farizeji un rakstu mācītāji saka, ka iepriekš jānāk Elijam? ¹¹Viņš atbildēja un sacīja tiem: Elijs, protams, iepriekš atnācis, visu atjaunos, tāpat kā arī par Cilvēka Dēlu ir rakstīts, ka Viņam daudz būs jācieš un jātop nicinātam? ¹²Bet es jums saku, ka arī Elijs ir nācis, un tie viņam darīja, ko gribēdami, kā par to rakstīts. ¹³Un Viņš, atnācis pie saviem mācekļiem, redzēja lielu ļaužu pulku ap tiem un rakstu mācītājus, strīdoties ar viņiem. ¹⁴Un tiklīdz visi ļaudis ieraudzīja Jēzu, tie brīnījās un nobijās, un pieskrējuši sveicināja Viņu. ¹⁵Un Viņš jautāja tiem: Ko jūs savā starpā strīdaties? ¹⁶Un viens no ļaužu pulka atbildēja un sacīja: Mācītāj, es atvedu pie Tevis savu mēmā gara apsēsto dēlu. ¹⁷Un kur vien tas viņu sagrābj, tas to met zemē, un viņš puto un griež zobus, un sastingst. Un es Taviem mācekļiem sacīju, lai viņi to izdzen, bet viņi nevarēja. ¹⁸Viņš tiem atbildēja un sacīja: Ak, neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs cietīšu? Vediet to pie manis! ¹⁹Un viņi to atveda. Un kad Viņš to redzēja, gars tūdaļ to raustīja; un tas, zemē nokritis, putodamies vārtījās. ²⁰Un Viņš jautāja tā tēvam: Cik ilgs laiks ir, kamēr tam tā noticis? Un tas atbildēja: No bērnības. ²¹Un bieži tas viņu metis ugunī un ūdenī, lai viņu nogalinātu. Bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi un apžēlojies par mums! ²²Bet Jēzus viņam sacīja: Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams. ²³Un tūdaļ zēna tēvs iesaucās un raudādams sacīja: Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai! ²⁴Un Jēzus, redzēdams ļaudis sapulcējoties, piedraudēja nešķīstajam garam un sacīja tam: Tu kurlais un mēmais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un vairs tanī neieej! ²⁵Un tas, kliegdams un stipri viņu raustīdams, izgāja no tā; un viņš kļuva kā mironis, tā ka daudzi sacīja: Viņš ir miris. ²⁶Bet Jēzus, satvēris viņu aiz rokas, pacēla to; un viņš piecēlās. ²⁷Un kad Viņš iegāja namā, mācekļi, vienatnē būdami, jautāja Viņam: Kāpēc mēs to nespējām izdzīt? ²⁸Un Viņš tiem sacīja: Šī suga citādi nevar tikt izdzīta, kā tikai Dievu lūdzot un gavējot. ²⁹Un tie, izgājuši no turienes, gāja cauri Galilejai; un Viņš nevēlējās, lai kāds par to zinātu. ³⁰Bet Viņš mācīja savus mācekļus un sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies. ³¹Bet tie šo vārdu nesaprata un baidījās Viņam jautāt. ³²Un viņi nonāca Kafarnaumā. Kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? ³³Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks. ³⁴Un Viņš, apsēdies, piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. ³⁵Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: ³⁶Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis. ³⁷Jānis Viņam atbildēja un sacīja: Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, Tavā vārdā ļaunos garus izdzenam; un mēs viņam aizliedzām. ³⁸Bet Jēzus sacīja: Neliedziet viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt. ³⁹Jo kas nav pret jums, tas ir ar jums. ⁴⁰Jo kas jums pasniegs manā vārdā dzeršanai biķeri ūdens, tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku, tam viņa alga nezudīs. ⁴¹Un ja kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā. ⁴²Un ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī, ⁴³Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. ⁴⁴Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: labāk tev klibam ieiet mūžīgā dzīvībā, nekā tev divas kājas un tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī, ⁴⁵Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. ⁴⁶Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī, ⁴⁷Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. ⁴⁸Jo ikviens ugunī taps sālīts, un katrs upuris tiks sālī sālīts. ⁴⁹Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nederīga, ar ko jūs to padarīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un uzturiet mieru savā starpā!

Chapter 10

¹Un Viņš, cēlies no turienes, nāca Jūdejas robežās, viņpus Jordānai; un atkal ļaužu pulki sapulcējās pie Viņa; un Viņš kā parasti mācīja tos. ²Un farizeji pienāca un, Viņu kārdinādami, jautāja: Vai vīrs drīkst šķirties no sievas? ³Bet Viņš atbildēdams sacīja tiem: Ko Mozus jums pavēlējis? ⁴Tie sacīja: Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās grāmatu un šķirties. (5.Moz.24,1) ⁵Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu rakstījis. ⁶Bet no radīšanas sākuma Dievs viņus radīja kā vīrieti un sievieti. (1.Moz.1,27) ⁷Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un paliks pie savas sievas. (1.Moz.2,24; Mt.19,5; 1.Kor.7,10; Ef.5,31) ⁸Un tie būs divi vienā miesā. Tātad viņi jau nav divi, bet viena miesa. (1.Kor.6,16) ⁹Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. ¹⁰Un Viņa mācekļi mājās atkal jautāja Viņam par to pašu. ¹¹Un Viņš tiem sacīja: Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. ¹²Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību. (Lk.16,18; 1.Kor.7,10-11) ¹³Un Viņam atnesa bērniņus, lai Viņš tiem pieskartos, bet mācekļi norāja nesējus. ¹⁴Jēzus, tos redzēdams, saīga un sacīja viņiem: Laidiet bērniņus pie manis nākt un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. ¹⁵Patiesi, es jums saku: kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies. (Mt.18,3) ¹⁶Un Viņš tos apskāva un, uzlicis tiem rokas, tos svētīja. ¹⁷Un kad Viņš bija izgājis ceļā, kāds piesteidzās un, ceļos pret Viņu nometies, lūdza Viņu: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvošanu? ¹⁸Bet Jēzus sacīja viņam: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labais, kā vienīgi Dievs. ¹⁹Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs krāpt, tev būs tēvu un māti godāt! ²⁰Bet tas atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, no savas jaunības es esmu visu to pildījis. ²¹Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! ²²Tas, noskumis par šo vārdu, aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz īpašumu. ²³Un Jēzus apskatījies sacīja saviem mācekļiem: Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā! ²⁴Bet mācekļi iztrūkās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēdams, sacīja tiem: Bērniņi, cik grūti ieiet Dieva valstībā tiem, kas paļaujas uz naudu! ²⁵Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. ²⁶Tie vēl vairāk brīnījās un savā starpā runāja: Un kas tad var kļūt pestīts? ²⁷Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams. (Mt.19,26) ²⁸Un Pēteris sāka Viņam runāt: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. (Mt.19,27;Lk.18,28) ²⁹Jēzus atbildēdams sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, ³⁰Kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākošajā laikā mūžīgo dzīvi. ³¹Bet daudzi pirmie būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. (Mt.19,30) ³²Bet viņi bija ceļā, iedami uz Jeruzalemi; un Jēzus gāja viņiem pa priekšu; un tie, iztrūkušies un baidīdamies, sekoja. Un Viņš atkal, pieaicinājis tos divpadsmit, sāka tiem runāt par to, kas Viņam notiks. (Mt.20,17; Lk.18,31) ³³Jo, lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem; un tie Viņu notiesās nāvē un nodos pagāniem; ³⁴Un tie Viņu izsmies un apspļaudīs Viņu, un šaustīs Viņu, un nonāvēs Viņu, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. ³⁵Un Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis, piegājuši pie Viņa, sacīja: Mācītāj, mēs vēlamies, lai Tu mums darītu, ko vien mēs lūgsim! ³⁶Bet Viņš tiem sacīja: Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu? ³⁷Tie sacīja: Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē! ³⁸Bet Jēzus viņiem sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, un tapt kristīti kristībā, kurā es tieku kristīts? ³⁹Bet tie Viņam sacīja: Mēs varam! Bet Jēzus viņiem sacīja: Biķeri, kuru es dzeru, jūs gan dzersiet un tapsiet kristīti kristībā, kurā es topu kristīts, ⁴⁰Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot jums, bet kuriem tas ir sataisīts. ⁴¹Kad tie desmit to dzirdēja, tie ņēma to Jēkabam un Jānim ļaunā. ⁴²Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja viņiem: Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām. ⁴³Bet tā lai nav jūsu starpā, bet kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis! ⁴⁴Bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! ⁴⁵Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai. ⁴⁶Un tie nonāca Jērikā; un Viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja. ⁴⁷Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! ⁴⁸Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! ⁴⁹Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc! ⁵⁰Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa. ⁵¹Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu! ⁵²Bet Jēzus viņam sacīja: Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.

Chapter 11

¹Un Viņš, kad tie tuvojās Jeruzalemei un Betānijai pie Olīvkalna, sūtīja divus no saviem mācekļiem ²Un sacīja viņiem: Ejiet miestā, kas jūsu priekšā! Un jūs, ieiedami tur, tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks līdz šim nav sēdējis; atraisiet to un atvediet! ³Un ja kāds jums sacīs, ko jūs darāt, tad sakiet, ka Kungam tā vajag! Un tūdaļ viņš to atlaidīs šurp. ⁴Un nogājuši viņi atrada kumeļu, piesietu ārā pie durvīm uz ceļa; un viņi atraisīja to. ⁵Un daži, kas tur stāvēja, sacīja viņiem: Ko jūs darāt, atraisīdami kumeļu? ⁶Viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis; un tie viņus atlaida. ⁷Un viņi atveda kumeļu pie Jēzus un uzlika tam savas drēbes; un Viņš sēdās tanī. ⁸Bet daudzi izklāja savas drēbes ceļā; bet citi cirta zarus no kokiem un klāja tos ceļā; ⁹Un tie, kas gāja priekšā, un tie, kas sekoja, kliedza, sacīdami: Hozanna! ¹⁰Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Slavēta lai ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Hozanna augstībā! ¹¹Un Viņš iegāja Jeruzalemē, dievnamā; un Viņš, visu apskatījis, vakara stundai jau iestājoties, ar tiem divpadsmit izgāja uz Betāniju. ¹²Un otrā dienā, kad tie izgāja no Betānijas,Viņš bija izsalcis. ¹³Un Viņš, ieraudzījis tālienē vīģes koku, kam bija lapas, gāja, vai tanī ko neatrastu; un Viņš, piegājis pie tā, neatrada nekā, kā tikai lapas, jo vēl nebija vīģu laiks. ¹⁴Un Viņš ierunājās un sacīja tam: Lai ne mūžam neviens no tevis augļus neēd! Un Viņa mācekļi to dzirdēja. ¹⁵Un viņi iegāja Jeruzalemē. Un Viņš, iegājis dievnamā, sāka dzīt ārā tos, kas pārdeva un pirka svētnīcā; un Viņš apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus. ¹⁶Un Viņš neļāva, lai kāds nestu kādu trauku caur svētnīcu. ¹⁷Un Viņš mācīja, sacīdams tiem: Vai nav rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri. ¹⁸To dzirdot, augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nonāvēt, bet baidījās Viņa, jo viss ļaužu pulks brīnījās par Viņa mācību. ¹⁹Un Viņš, vakaram metoties, izgāja no pilsētas. ²⁰Un no rīta, garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz saknēm. ²¹Un Pēteris atminējies sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, vīģes koks, kuru Tu nolādēji, ir nokaltis. ²²Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Ticiet Dievam! ²³Patiesi es jums saku: ja kas sacīs šim kalnam: celies un meties jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka tas notiks, ko viņš saka, tad tas viņam tā notiks. ²⁴Tāpēc es jums saku: visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jūs saņemsiet; un tas jums notiks. ²⁵Un piedodiet, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, ja jums kas ir pret citu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedotu jums jūsu grēkus. ²⁶Bet ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, nepiedos jums jūsu grēkus. (Mt.6,14-15) ²⁷Un viņi atkal atnāca Jeruzalemē. Un Viņam svētnīcā staigājot, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie pienāca pie Viņa ²⁸Un sacīja Viņam: Kā varā Tu šo dari? Un kas Tev šo varu devis, lai Tu to darītu? ²⁹Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu, un jūs atbildiet man! Un tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. ³⁰Atbildiet man: vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? ³¹Bet viņi savā starpā pārdomāja un sacīja: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs, kāpēc tad mēs neticējām viņam? ³²Ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, mums jābaidās no tautas, jo visi par Jāni domāja, ka viņš patiesi ir pravietis. ³³Un viņi atbildēja un sacīja Jēzum: Mēs nezinām. Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.

Chapter 12

¹Un Viņš iesāka runāt tiem līdzībās: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un apžogoja to ar sētu, un izraka vīna spiedi, un uztaisīja torni, un iznomāja to vīna dārzniekiem, un aizceļoja tālumā. ²Un savā laikā viņš sūtīja pie strādniekiem kalpu, lai saņemtu no strādniekiem vīna dārza augļus. ³Tie, satvēruši viņu, sita un aizsūtīja tukšā. ⁴Un atkal viņš sūtīja pie tiem citu kalpu; bet tie ievainoja viņu galvā un apsmēja. ⁵Un viņš atkal sūtīja citu; un tie to nonāvēja, un vēl citus, no kuriem dažus sita, bet citus nogalināja. ⁶Vēl viņam bija viens dēls, kas tam bija ļoti mīļš, un beigās viņš to sūtīja pie tiem, sacīdams: mana dēla taču tie kaunēsies. ⁷Bet vīna dārza strādnieki runāja savā starpā: Šis ir mantinieks; nāciet, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! ⁸Un tie, satvēruši viņu, to nogalināja un izmeta no vīna dārza ārā. ⁹Ko tad darīs vīna kalna kungs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un savu vīna dārzu izdos citiem. ¹⁰Vai jūs neesat lasījuši Rakstos: Akmens, ko nama cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens. (Ps 117,22; Is.23,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) ¹¹To Kungs ir darījis; un mūsu acīs tas ir apbrīnošanas cienīgs. ¹²Un tie meklēja Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu, jo tie noprata, ka Viņš šo līdzību viņiem runājis. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja. ¹³Un tie sūtīja pie Viņa dažus no farizejiem un herodiešiem, lai Viņu pieķertu vārdos. ¹⁴Tie atnākuši sacīja Viņam: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un neiztopi nevienam, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļus patiesībā; vai pienākas maksāt ķeizaram nodokli, vai lai nemaksājam? ¹⁵Bet Viņš, pazīdams to viltību, tiem sacīja: Kam jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzu! ¹⁶Un tie atnesa Viņam. Un Viņš sacīja tiem: Kā šis attēls un uzraksts? Tie saka Viņam: Ķeizara. ¹⁷Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! Un tie brīnījās par Viņu. (Rom 13,7) ¹⁸Un saduceji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, nāca pie Viņa un jautāja Viņam, sacīdami: ¹⁹Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam brālis mirst un atstāj sievu, bet bērnus neatstāj, tad lai tā brālis precē viņa sievu un rada brālim pēcnācējus. ²⁰Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apprecēja sievu un, neatstājis pēcnācējus, nomira. ²¹Un otrs apprecēja viņu; un arī tas, neatstājis pēcnācējus, nomira. Tāpat arī trešais. ²²Līdzīgā kārtā viņu apprecēja visi septiņi, bet pēcnācējus neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva. ²³Tad nu augšāmceļoties, kad viņi augšāmcelsies, kuram no viņiem šī sieva piederēs, jo septiņiem tā bijusi sieva? ²³Jo kad tie no miroņiem augšāmcelsies, viņi nedz precēsies, nedz taps precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs. ²⁴Un Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vai jūs nemaldāties, nepazīdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku? ²⁶Bet par mirušajiem, ka viņi celsies augšām, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, kā Dievs tam pie ērkšķu krūma runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs? ²⁷Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Un tā jūs ļoti maldāties. ²⁸Un pienāca viens no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies viņu sarunā, un, redzēdams to, ka Viņš labi tiem atbildējis, jautāja Viņam: Kurš ir no visiem augstākais bauslis? ²⁹Bet Jēzus atbildēja viņam: Augstākais bauslis no visiem ir: klausies, Izraēl, Kungs tavs Dievs ir vienīgais Dievs. ³⁰Un tev būs Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais bauslis! ³¹Bet otrs ir šim līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Cita baušļa, lielāka par šo, vairs nav. (3.Moz.19,18; Mt.22,39; Rom.13,9; Gal.5,14; Jēk.2,8) ³²Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: Labi, Mācītāj! Tu patiesību teici, ka viens ir Dievs, un nav cita, kā Viņš vien. ³³Un Viņu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem. ³⁴Bet Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbildējis, sacīja viņam: Tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt. ³⁵Un Jēzus, mācīdams svētnīcā, atbildēja un sacīja: Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls? ³⁶Jo pats Dāvids, Svētā Gara apgaismots, saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. ³⁷Taču pats Dāvids sauc Viņu par Kungu, un kā tad Tas ir viņa dēls? Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās. ³⁸Un Viņš savā mācībā sacīja tiem: Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt garos svārkos un saņemt sveicinājumus tirgus laukumos, ³⁹Un sinagogās sēdēt goda vietās, un pirmajās vietās mielastos, ⁴⁰Kas garu lūgšanu iemesla dēļ aprij atraitņu namus; šie saņems smagāku sodu. ⁴¹Un Jēzus, sēdēdams iepretim upuru lādei, redzēja, ka ļaudis meta naudu upuru lādē; un daudzi bagātie meta daudz. ⁴²Bet viena nabaga atraitne atnākusi iemeta divas artavas, kas ir viens kvadrants, ⁴³Un Viņš, pieaicinājis savus mācekļus, tiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne vairāk iemetusi nekā visi, kas upuru lādē tika metuši. ⁴⁴Jo visi meta no tā, kas viņiem bija lieks, bet šī upurēja no savas nabadzības visu, kas tai bija, - visu savu uzturu.

Chapter 13

¹Un Viņam izejot no svētnīcas, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas celtnes! ²Un Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Vai tu redzi visas šīs lielās celtnes? Akmens uz akmens nepaliks, kas netaptu sagrauts. (Lk 19,44; 21,6) ³Un kad Viņš sēdēja iepretim svētnīcai Olīvkalnā, Pēteris un Jēkabs, un Jānis, un Andrejs atsevišķi jautāja Viņam: ⁴Saki mums, kad tas notiks un kāda zīme būs, kad tas viss sāks piepildīties? ⁵Un Jēzus atbildēdams sāka viņiem runāt: Skatieties, ka jūs kāds nepieviļ! ⁶Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un daudzus pievils. ⁷Bet kad jūs dzirdēsiet par kariem un karu nostāstus, nebīstieties, jo tam ir jānotiek, bet vēl nav gals. ⁸Jo tauta celsies pret tautu, un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bads. Tas būs bēdu sākums. ⁹Bet paši sevī skatieties! Jo viņi jūs nodos tiesai un sinagogās jūs šaustīs, un manis dēļ jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem par liecību. ¹⁰Un pirms tā jātop evaņģēlijam pasludinātam visām tautām. ¹¹Un kad viņi jūs vedīs nodošanai, iepriekš nedomājiet par to, kas jums būs jārunā; bet kas jums tanī stundā tiks dots, to runājiet, jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. ¹²Bet brālis nodos nāvei brāli un tēvs – dēlu; un bērni sacelsies pret vecākiem un nonāvēs viņus. ¹³Un mana vārda dēļ jūs visi ienīdīs. Bet kas izturēs līdz galam, tas izglābsies. ¹⁴Bet kad redzēsiet izpostīšanas negantību esam, kur nevajag, kas to lasa, lai saprot! - tad, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos! ¹⁵Un kas uz jumta, tas lai nenokāpj namā un lai neieiet kaut ko paņemt savās mājās! ¹⁶Un kas būs tīrumā, lai neatgriežas atpakaļ paņemt savas drēbes! ¹⁷Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās! ¹⁸Bet lūdziet Dievu, lai tas nenotiek ziemā! ¹⁹Jo tanīs dienās būs tādas apspiešanas, kādas nav bijušas no iesākuma līdz šim, kamēr Dievs pasauli radījis, un arī vairs nebūs. ²⁰Un ja Kungs šīs dienas nesaīsinātu, neviena miesa netiktu izglābta, bet izvēlēto dēļ, kurus Viņš ir izredzējis, Viņš šīs dienas saīsinājis. ²¹Un ja kāds tad jums sacīs: Lūk, še ir Kristus, lūk, tur, tad neticiet! ²²Jo celsies viltus kristi un viltus pravieši, un darīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos. ²³Bet to jūs ievērojiet! Lūk, es esmu jums to visu iepriekš pateicis. ²⁴Bet tanīs dienās pēc tām apspiešanām saule aptumšosies, un mēness nedos vairs savu spīdumu, ²⁵Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies. ²⁶Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos lielā spēkā un godībā. ²⁷Un tad Viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debesu augstumiem. ²⁸Bet mācieties līdzību no vīģes koka! Kad jau tā zari kļūst maigi un lapas plaukst, tad ziniet, ka vasara tuvu. ²⁹Tā arī jūs, kad redzēsiet to notiekam, ziniet, ka Viņš tuvu durvju priekšā. ³⁰Patiesi es jums saku: Šī cilts neizzudīs, iekams viss tas notiks. ³¹Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. ³²Bet par šo dienu vai stundu neviens nezina: ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, tikai Tēvs. ³³Skatieties, esiet modri un lūdziet Dievu, jo jūs nezināt, kad tas laiks būs. ³⁴Tas ir tā: cilvēks, aizceļodams tālumā, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu pār katru darbu, un durvju sargam pavēlēja būt nomodā. ³⁵Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta. ³⁶Ka viņš, nejauši atnākot, neatrod jūs guļot. ³⁷Bet ko es jums saku, to es saku visiem: Esiet nomodā!

Chapter 14

¹Bet pēc divām dienām bija Lieldienas un neraudzētās maizes svētki; un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu viltīgi apcietināt un nonāvēt. ²Bet viņi sacīja: Tikai ne svētku dienā, lai kādreiz nesaceļas tautā nemiers! ³Un kad Viņš bija Betānijā, Sīmaņa spitālīgā namā, un, Viņam pie galda esot, nāca sieviete, kurai bija alabastra trauks ar dārgu, tīras nardes svaidāmo eļļu, un, trauku sasitusi, viņa izlēja to uz Viņa galvas. ⁴Bet bija daži, kas sevī apskaitās un sacīja: Kāpēc notikusi šī eļļas izšķērdība? ⁵Jo varēja šo eļļu pārdot vairāk nekā par trīs simti denārijiem un atdot nabagiem. Un tie kurnēja pret Viņu. ⁶Bet Jēzus sacīja: Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu apgrūtināt? Viņa man labu darbu darījusi. ⁷Jo trūcīgie ir vienmēr pie jums, un, ja jūs gribēsiet, varēsiet viņiem labu darīt; bet es neesmu vienmēr pie jums. ⁸Ko viņa varēja, to tā darīja; viņa jau iepriekš svaidīja manu miesu apbedīšanai. ⁹Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, viņas piemiņai tiks stāstīts, ko tā darījusi. ¹⁰Un viens no tiem divpadsmit, Jūdass Iskariots, aizgāja pie augstajiem priesteriem, lai Viņu tiem nodotu. ¹¹Un kad viņi to dzirdēja, tie priecājās un apsolīja viņam dot naudu. Un tas meklēja, kā Viņu nodot izdevīgā brīdī. ¹²Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad upurēja Lieldienu jēru, Viņa mācekļi sacīja Viņam: Kur tu vēlies, lai mēs ejam un sagatavojam Tev Lieldienu maltīti? ¹³Un Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un sacīja tiem: Ejiet pilsētā, un jūs sastaps cilvēks, kas nes ūdens krūzi; sekojiet viņam! ¹⁴Un kur viņš ieies, tur sakiet nama kungam, ka Mācītājs jautā: kur ir man telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu ēst Lieldienu jēru? ¹⁵Un viņš jums ierādīs iekārtotu lielu istabu; un tur sagatavojiet mums. ¹⁶Un Viņa mācekļi aizgāja un iegāja pilsētā, un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Lieldienas. ¹⁷Vakaram iestājoties, Viņš atnāca ar tiem divpadsmit. ¹⁸Un kad viņi bija pie galda un ēda, Jēzus sacīja: Patiesi es jums saku, ka viens no jums, kas kopā ar mani ēd, nodos mani. ¹⁹Un tie sāka skumt un cits pēc cita jautāja: Vai es tas esmu? ²⁰Viņš tiem sacīja: Viens no tiem divpadsmit, kas ar mani roku mērc bļodā. ²¹Jo Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Labāk būtu šim cilvēkam, ja viņš nebūtu dzimis. ²²Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet, šī ir mana Miesa. ²³Un Viņš ņēma biķeri, sacīja pateicību un deva viņiem; un tie visi dzēra no tā. ²⁴Un Viņš tiem sacīja: Šīs ir manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiks izlietas. ²⁵Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā. ²⁶Un viņi, slavas dziesmu nodziedājuši, izgāja uz Olīvkalnu. ²⁷Un Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ņemsiet apgrēcību no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu un avis tiks izklīdinātas. ²⁸Bet pēc tam, kad es no miroņiem būšu uzcēlies, es pirms jums noiešu Galilejā. ²⁹Bet Pēteris sacīja Viņam: Un ja visi ieļaunotos no Tevis, es tomēr ne. ³⁰Un Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šodien, vēl šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. ³¹Bet viņš runāja tālāk: Un ja man būtu līdz ar Tevi jāmirst, es Tevi nenoliegšu. Tāpat arī visi runāja. ³²Un Viņš gāja uz muižu, kuru sauca Ģetzemane. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Sēdiet šeit, kamēr es lūgšu Dievu! ³³Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni, un iesāka baiļoties un skumt. ³⁴Un Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā! ³⁵Un Viņš, nedaudz pagājis tālāk, krita zemē un lūdza Dievu: ja tas varētu būt, lai šī stunda paietu Viņam secen. ³⁶Un Viņš sacīja: Abba, Tēvs! Tev viss iespējams, novērs šo biķeri no manis, tomēr ne ko es gribu, bet ko Tu. ³⁷Un Viņš atnāca un atrada tos guļam. Un Viņš sacīja Pēterim: Sīmani, tu guli? Vai tu nevarēji vienu stundu būt nomodā? ³⁸Esiet nomodā un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja. ³⁹Un atkal Viņš nogāja un lūdza Dievu, tos pašus vārdus sacīdams. ⁴⁰Un atgriezies Viņš atkal atrada tos guļam, jo viņu acis bija smagas kļuvušas; un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. ⁴¹Un Viņš atnāca trešoreiz un sacīja tiem: Guliet jau un dusiet! Ir diezgan! Stunda ir pienākusi: lūk, Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. ⁴²Celieties, iesim! Lūk, kas mani nodos, jau ir tuvu klāt! ⁴³Un, Viņam vēl runājot, no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem atnāca Jūdass Iskariots, viens no tiem divpadsmit, un ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un rungām. ⁴⁴Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: Ko es skūpstīšu, tas ir Viņš, to gūstiet un vediet uzmanīgi! ⁴⁵Un kad Viņš atnāca, tas tūliņ, piegājis pie Viņa, sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu. ⁴⁶Un tie pacēla pret Viņu rokas un saņēma Viņu. ⁴⁷Bet viens no tiem, kas ap Viņu stāvēja, izvilcis zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. ⁴⁸Un Jēzus uzrunādams sacīja tiem: Jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt it kā kādu slepkavu? ⁴⁹Ik dienas es biju pie jums svētnīcā un mācīju; un jūs mani nesaņēmāt. Bet Rakstiem jāpiepildās. ⁵⁰Tad Viņa mācekļi, atstājuši Viņu, visi aizbēga. ⁵¹Bet kāds jauneklis, apjozis audeklā kailo miesu, sekoja Viņam; un viņu satvēra; ⁵²Bet viņš, nometis audeklu, kails aizbēga no tiem. ⁵³Un viņi atveda Jēzu pie augstā priestera; un tur sapulcējās visi priesteri un rakstu mācītāji, un vecākie. ⁵⁴Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat augstā priestera pagalma iekšienei un, sēdēdams ar kalpiem pie uguns, sildījās. ⁵⁵Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei, bet neatrada. ⁵⁶Jo daudzi nepareizi liecināja pret Viņu; bet liecības nesaskanēja. ⁵⁷Un daži cēlās un nepareizi liecināja pret Viņu, sacīdami: ⁵⁸Mēs dzirdējām Viņu runājam: Es šo rokām celto dievnamu noplēsīšu un trijās dienās uzcelšu citu, ne rokām celtu. ⁵⁹Bet viņu liecībā nebija saskaņas. ⁶⁰Un augstais priesteris, nostājies vidū, jautāja Jēzum, sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko viņi Tev pārmet? ⁶¹Bet Viņš klusēja un nekā neatbildēja. Atkal augstais priesteris jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi Kristus, augsti teicamā Dieva Dēls? ⁶²Bet Jēzus sacīja viņam: Es esmu; un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Dieva spēka labās rokas un nākam debesu padebešos. ⁶³Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: Kam mums vēl vajag liecinieku? ⁶⁴Jūs dzirdējāt zaimus! Kā jums šķiet? Un tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš esot pelnījis nāvi. ⁶⁵Un daži sāka apspļaudīt Viņu un, aizklājuši Viņa vaigu, sita Viņu dūrēm, sacīdami Viņam: Pravieto! Un kalpi sita Viņu sejā. ⁶⁶Un Pēterim apakšā pagalmā esot, nāca viena no augstā priestera kalponēm ⁶⁷Un, redzēdama Pēteri sildāmies, uzlūkoja viņu un sacīja: Arī tu biji ar Jēzu Nācarieti. ⁶⁸Bet viņš noliedza, sacīdams: Ne es zinu, ne es saprotu, ko tu runā. Un viņš izgāja ārā, pagalma priekšā; tad gailis dziedāja. ⁶⁹Bet kalpone, ieraudzījusi atkal viņu, sāka runāt apkārtstāvošajiem: Šis ir viens no tiem. ⁷⁰Un viņš atkal noliedza. Un pēc brītiņa tie, kas bija klāt, atkal sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no viņiem, jo tu esi galilejietis. ⁷¹Bet viņš sāka lādēties un zvērēt: Es nepazīstu to Cilvēku, par ko jūs runājat. ⁷²Un tūdaļ gailis otrreiz iedziedājās. Un Pēteris atminējās vārdu, ko Jēzus viņam sacīja: Pirms nekā gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš sāka raudāt.

Chapter 15

¹Un tūdaļ rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem, un visa augstā tiesa apspriedās; un tie, saistījuši Jēzu, aizveda Viņu un nodeva Pilātam. ²Un Pilāts Viņam jautāja: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja tam: Tu to saki! ³Un augstie priesteri Viņu apsūdzēja daudzās lietās. ⁴Bet Pilāts atkal jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi? Lūk, cik smagi viņi Tevi apsūdz! ⁵Bet Jēzus neatbildēja vairs nekā, tā ka Pilāts brīnījās. ⁶Bet svētkos viņš mēdza tiem atlaist vienu cietumnieku, kuru tie prasīja. ⁷Bet bija viens, vārdā Baraba, kas ar dumpiniekiem bija sagūstīts un kas dumpī bija izdarījis slepkavību. ⁸Un ļaužu pūlis, sanācis augšā, sāka prasīt, lai viņš tiem dara kā vienmēr. ⁹Bet Pilāts atbildēja viņiem un sacīja: Vai jūs vēlaties, lai jums atlaižu jūdu Ķēniņu? ¹⁰Jo viņš zināja, ka augstie priesteri aiz skaudības Viņu nodevuši. ¹¹Bet augstie priesteri kūdīja pūli, lai labāk tiem atlaiž Barabu. ¹²Bet Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja: Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu? ¹³Bet tie atkal kliedza: Sit Viņu krustā! ¹⁴Bet Pilāts sacīja viņiem: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet tie vēl vairāk kliedza: Sit Viņu krustā! ¹⁵Bet Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu šaustīja un nodeva, lai Viņu sistu krustā. ¹⁶Bet kareivji ieveda Viņu tiesas pagalmā un sasauca kopā visu pulku. ¹⁷Un tie apģērba Viņu purpura tērpā un, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam. ¹⁸Un tie sāka Viņu sveicināt: Sveiks, jūdu Ķēniņ! ¹⁹Un ar niedri sita Viņa galvu, un spļāva Viņam, un, ceļus locīdami, pielūdza Viņu. ²⁰Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam purpura drānas un ietērpa to Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā. ²¹Un viņi piespieda kādu garāmejošo, Kirēnes Sīmani, kas nāca no laukiem, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu. ²²Un tie Viņu noveda uz Golgotas vietu, kas tulkojumā nozīmē: Pieres vieta. ²³Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš nepieņēma. ²⁴Un tie, piesituši Viņu krustā, izdalīja Viņa drānas, mezdami kauliņus, kam ko saņemt. ²⁵Bet tā bija trešā stunda, kad Viņu piesita krustā. ²⁶Un bija uzrakstīts Viņa vainas apzīmējums: Jūdu Ķēniņš. ²⁷Un līdz ar Viņu tie sita krustā divus slepkavas: vienu labajā, otru kreisajā pusē. ²⁸Tā izpildījās Raksti, kas saka: Un ļaundariem Viņš tika pieskaitīts. (Is.53,12) ²⁹Un garāmgājēji zaimoja Viņu un, kratīdami savas galvas, sacīja: Redzi, Tu, kas noplēs Dieva namu un trijās dienās atkal to uzcel, ³⁰Nokāpdams no krusta, glāb pats sevi! ³¹Līdzīgi arī augstie priesteri izsmēja Viņu un ar rakstu mācītājiem savā starpā sarunājās: Citus Viņš glāba, bet pats sevi nevar izglābt. ³²Lai Kristus, Izraēļa Ķēniņš, tagad nokāpj no krusta, lai mēs, to redzēdami, ticētu! Arī tie, kas līdz ar viņu bija krustā sisti, zaimoja Viņu. ³³Un sestajai stundai iestājoties, palika tumšs visā zemē līdz pat devītajai stundai. ³⁴Un devītajā stundā Jēzus skaļā balsī sauca, sacīdams: Eloi, Eloi, lema sabahtani! Tulkojumā: MansDievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? (Ps.21,2; Mt.27,46) ³⁵Un daži no klātesošajiem, to dzirdēdami, sacīja: Redzi, Viņš sauc Eliju. (Ps.21,2;Mt.27,46) ³⁶Bet viens aizsteidzās un, piesūcinājis sūkli etiķī un piestiprinājis to niedrei, deva Viņam dzert, sacīdams: Pagaidiet, redzēsim, vai Elijs nāks un noņems Viņu. ³⁷Bet Jēzus, stiprā balsī iesaucies, atdeva savu Garu. ³⁸Un priekškars dievnamā pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai. ³⁹Bet simtnieks, kas iepretim stāvēja, redzēdams, ka Viņš, tā saukdams, nomira, sacīja: Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls! ⁴⁰Bet bija tur arī sievietes, kas no tālienes skatījās; starp viņām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba Jaunākā un Jāzepa māte, un Salome. ⁴¹Tās, kad Viņš bija Galilejā, sekoja Viņam un kalpoja Viņam, un daudzas citas, kas atnāca Viņam līdz uz Jeruzalemi. ⁴²Un kad vakars jau bija iestājies, jo bija sagatavošanas diena, kas ir pirms sabata, ⁴³Nāca Jāzeps no Arimatejas, ievērojams padomnieks, kas pats arī gaidīja Dieva valstību, un, iegājis droši pie Pilāta, lūdza Jēzus miesas. ⁴⁴Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau ir nomiris. Un viņš, simtnieku pieaicinājis, jautāja tam: Vai Viņš jau miris. ⁴⁵Un dabūjis to no simtnieka zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. ⁴⁶Bet Jāzeps, nopircis audeklu un noņēmis Viņu, ietina audeklā un ielika Viņu kapā, kas bija izcirsts klintī, un pievēla kapa durvīm akmeni. ⁴⁷Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, novēroja, kur Viņu noliek.

Chapter 16

¹Un kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka svaidāmās zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. ²Un pirmajā nedēļas dienā, ļoti agri, kad saule jau bija uzlēkusi, viņas gāja uz kapu ³Un runāja savā starpā: Kas mums novels akmeni no kapa durvīm? ⁴Un ieskatoties viņas redzēja, ka akmens novelts; jo tas bija ļoti liels. ⁵Un viņas, kapā iegājušas, redzēja baltās drēbēs tērptu jaunekli, sēžot pa labi; un viņas izbijās. ⁶Viņš sacīja tām: Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies. Viņa šeit nav, redziet vietu, kur tie Viņu bija nolikuši. ⁷Bet noejiet un sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš pirms jums noies Galilējā; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums sacījis. ⁸Un izgājušas viņas bēga no kapa, jo bailes un izmisums viņas pārņēma; un viņas nevienam nekā neteica, jo tās baidījās. ⁹Bet pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā augšāmcēlies, Viņš vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš bija izdzinis septiņus ļaunos garus. ¹⁰Viņa nogājusi pasludināja tiem, kas ar Viņu bija, kas bija noskumuši un raudāja. ¹¹Un tie, dzirdēdami, ka Viņš dzīvs un ka tā Viņu redzējusi, neticēja. ¹²Bet pēc tam Viņš citā izskatā parādījās uz ceļa diviem no viņiem, kas gāja uz laukiem. ¹³Un šie nogājuši pasludināja to pārējiem, bet arī šiem viņi neticēja. ¹⁴Beigās Viņš parādījās, tiem vienpadsmit pie galda esot, un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši Viņu augšāmcēlušos. ¹⁵Un Viņš tiem sacīja: Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! ¹⁶Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts. ¹⁷Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus, runās jaunās valodās; ¹⁸Čūskas cilās; un ja kas dzers ko nāvīgu, tas viņam nekaitēs; slimajiem viņi uzliks rokas, un tie kļūs veseli. ¹⁹Un Kungs Jēzus pēc tam, kad ar viņiem bija runājis, tika uzņemts debesīs un sēd pie Dieva labās rokas. ²⁰Bet viņi gāja un sludināja visur; un Kungs viņiem palīdzēja un mācību apstiprināja ar līdzejošajām zīmēm.

Luke

Chapter 1

¹Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū. ²Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi, ³Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt, ⁴Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts. ⁵Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. ⁶Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. ⁷Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados. ⁸Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, ⁹Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; ¹⁰Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. ¹¹Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. ¹²Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. ¹³Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. ¹⁴Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. ¹⁵Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. ¹⁶Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. ¹⁷Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu. ¹⁸Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados. ¹⁹Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti. ²⁰Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies. ²¹Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā. ²²Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms. ²³Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās. ²⁴Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama: ²⁵Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā. ²⁶Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. ²⁷Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. ²⁸Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. ²⁹To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? ³⁰Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. ³¹Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. ³²Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, ³³Un Viņa valstībai nebūs gala. ³⁴Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? ³⁵Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. ³⁶Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. ³⁷Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. ³⁸Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja. ³⁹Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. ⁴⁰Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. ⁴¹Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; ⁴²Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! ⁴³Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? ⁴⁴Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. ⁴⁵Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. ⁴⁶Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. ⁴⁷Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, ⁴⁸Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, ⁴⁹Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. ⁵⁰Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. ⁵¹Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. ⁵²Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. ⁵³Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. ⁵⁴Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, ⁵⁵Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. ⁵⁶Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās. ⁵⁷Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu, ⁵⁸Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu. ⁵⁹Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs. ⁶⁰Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis. ⁶¹Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā. ⁶²Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt. ⁶³Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās. ⁶⁴Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu. ⁶⁵Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. ⁶⁶Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu? ⁶⁷Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams: ⁶⁸Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu; ⁶⁹Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu; ⁷⁰Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības; ⁷¹Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst; ⁷²Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību. ⁷³Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums, ⁷⁴Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu ⁷⁵Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās. ⁷⁶Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu, ⁷⁷Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai ⁷⁸Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, ⁷⁹Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu. ⁸⁰Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.

Chapter 2

¹Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. ²Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. ³Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. ⁴Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. ⁵Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. ⁶Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. ⁷Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā. ⁸Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. ⁹Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. ¹⁰Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: ¹¹Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. ¹²Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. ¹³Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: ¹⁴Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem. ¹⁵Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis! ¹⁶Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. ¹⁷Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. ¹⁸Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. ¹⁹Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. ²⁰Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts. ²¹Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. ²²Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam, ²³Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2) ²⁴Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā. ²⁵Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā. ²⁶Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto. ²⁷Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas, ²⁸Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja: ²⁹Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā. ³⁰Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu, ³¹Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā: ³²Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu. ³³Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts. ³⁴Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7) ³⁵Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas. ³⁶Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus. ³⁷Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam. ³⁸Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu. ³⁹Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā. ⁴⁰Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu. ⁴¹Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi. ⁴²Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. ⁴³Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. ⁴⁴Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; ⁴⁵Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami. ⁴⁶Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. ⁴⁷Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. ⁴⁸Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. ⁴⁹Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? ⁵⁰Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. ⁵¹Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. ⁵²Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

Chapter 3

¹Bet ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts bija pārvaldnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips pārvaldnieks Iturejā un Trahonitīdas daļā un Lizanijs pārvaldnieks Abilinē, ²Augsto priesteru Annas un Kaifas laikā Kunga vārds nāca uz Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī. ³Un viņš staigāja visā Jordānas apkārtnē, sludinādams grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai, ⁴Kā rakstīts pravieša Isaja sludinājumu grāmatā: Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! ⁵Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; ⁶Un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu. (Is 40,3-5) ⁷Viņš runāja ļaudīm, kas nāca pie viņa kristīties: Jūs, odžu dzimums! Kas jūs mācīja bēgt no nākamajām dusmām? ⁸Tāpēc nesiet grēku nožēlošanas cienīgus augļus un nesāciet sacīt: Mums Ābrahams ir tēvs. Jo es jums saku, ka Dievs spējīgs no šiem akmeņiem radīt Ābrahamam bērnus. ⁹Jau cirvis pielikts pie koku saknēm. Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. ¹⁰Un ļaudis jautāja viņam, sacīdami: Ko tad mums darīt? ¹¹Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav; un kam pārtika, lai dara tāpat. ¹²Bet nāca arī muitnieki kristīties; un tie sacīja viņam: Mācītāj, ko lai mēs darām? ¹³Un viņš tiem sacīja: Neņemiet vairāk, nekā jums noteikts. ¹⁴Bet jautāja viņam arī kareivji, sacīdami: Ko mums būs darīt? Un viņš tiem sacīja: Nedariet nevienam pārestību un netaisnību un esiet mierā ar savu algu! ¹⁵Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, ¹⁶Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. ¹⁷Tā vēteklis ir Viņa rokā; un Viņš iztīrīs savu klonu, un kviešus Viņš sakrās savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. ¹⁸Vēl daudz citu ko viņš sludināja, mācīdams ļaudis. ¹⁹Bet zemes pārvaldnieks Herods, ko viņš nopēla par Herodiju, tā brāļa sievu, un par visiem ļaunumiem, ko Herods darīja, ²⁰Visam tam pievienoja vēl to, ka ieslodzīja Jāni cietumā. ²¹Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, ²²Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana! ²³Un Jēzus pats, kad Viņš iesāka, bija apmēram 30 gadus vecs, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls; Jāzeps bija Heli, bet tas Matata dēls, ²⁴Tas bija Levi, tas Melhi, tas Jannes, tas Jāzepa dēls. ²⁵Tas bija Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Hesli, tas Nages dēls, ²⁶Tas bija Maata, tas Matatija, tas Semeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, ²⁷Tas bija Joanna, tas Rēzas, tas Zorobabela, tas Salatiēla, tas Neri dēls, ²⁸Tas bija Melhi, tas Adi, tas Kozama, tas Elmadama, tas Hēra dēls, ²⁹Tas bija Jēzus, tas Eliezera, tas Jorima, tas Matata, tas Levi dēls, ³⁰Tas bija Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jona, tas Eliakīma dēls, ³¹Tas bija Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Natana, tas Dāvida dēls, ³²Tas bija Jeses, tas Obeda, tas Booza, tas Salomona, tas Naasona dēls, ³³Tas bija Aminadaba, tas Admina, tas Arni, tas Esrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls, ³⁴Tas bija Jēkaba, tas Īzāka, tas Ābrahama, tas Taras, tas Nahora dēls. ³⁵Tas bija Seruha, tas Ragaua, tas Falega, tas Hebera, tas Salas dēls, ³⁶Tas bija Kainana, tas Arfaksāda, tas Sēma, tas Noasa, tas Lameha dēls, ³⁷Tas bija Matuzala, tas Henoha, tas Jareda, tas Malaleēla, tas Kainana dēls, ³⁸Tas bija Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

Chapter 4

¹Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī. ²Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka. ³Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize! ⁴Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda. ⁵Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis, ⁶Un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un kam es gribu, tam es tās dodu. ⁷Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs. ⁸Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot! ⁹Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. ¹⁰Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; ¹¹Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. (Ps.91,11) ¹²Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu! ¹³Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu. ¹⁴Bet Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā, un vēsts par Viņu izpaudās visā apgabalā. ¹⁵Un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja. ¹⁶Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu. ¹⁷Un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. Un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts: ¹⁸Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. ¹⁹Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu. (Is.61,1-2) ²⁰Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu. ²¹Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs. ²²Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? ²³Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! ²⁴Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. ²⁵Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, ²⁶Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. ²⁷Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. ²⁸Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. ²⁹Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē. ³⁰Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja. ³¹Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja. ³²Un visi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. ³³Un sinagogā atradās cilvēks, kas bija nešķīstā gara apsēsts, un viņš kliedza stiprā balsī, ³⁴Sacīdams: Dod mieru! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, Tu esi Dieva Svētais. ³⁵Un Jēzus norāja to, sacīdams: Paliec klusu un izej no viņa! Un ļaunais gars nogāza to zemē viņu vidū un izgājā no tā, nekā ļauna viņam nenodarījis. ³⁶Un visus pārņēma bailes; un viņi runāja savā starpā, sacīdami: Kas tas par vārdu, jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstajiem gariem, un tie iziet? ³⁷Un vēsts par Viņu izpaudās visās šī apgabala vietās. ³⁸Bet Jēzus atstāja sinagogu un aizgāja uz Sīmaņa namu. Bet Sīmaņa sievasmāte slimoja lielā drudzī, un tās dēļ tie Viņu lūdza. ³⁹Un Viņš, pie tās stāvēdams, pavēlēja drudzim, un tas to atstāja. Un tā, tūdaļ uzcēlusies, kalpoja viņiem. ⁴⁰Bet visi, kam bija slimnieki dažādām kaitēm, saulei norietot, veda tos pie Viņa. Bet Viņš, katram rokas uzliekot, izdziedināja tos. ⁴¹Arī ļaunie gari no daudziem izgāja, kliegdami un sacīdami: Tu esi Dieva Dēls! Bet Viņš norāja tos un neļāva tiem runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus. ⁴²Bet Viņš, dienai austot, aizgāja un staigāja tuksnešainā vietā, bet ļaudis meklēja Viņu; un tie, nonākuši pie Viņa, pūlējās Viņu aizturēt, lai Viņš no tiem neaizietu. ⁴³Viņš tiem sacīja: Arī citām pilsētām man jāsludina Dieva valstība, jo tāpēc es esmu sūtīts. ⁴⁴Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās.

Chapter 5

¹Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu. ²Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. ³Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis. ⁴Un Viņš, pabeidzis runāt, sacīja Sīmanim: Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai! ⁵Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu. ⁶Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. ⁷Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima. ⁸Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks! ⁹Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija vilkuši; ¹⁰Tāpat arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus. ¹¹Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam. ¹²Un notika, kad Viņš bija vienā pilsētā, lūk, kāds cilvēks, kas bija spitālības pilns, ieraudzīja Jēzu, krita uz sava vaiga un lūdza Viņu sacīdams: Kungs, ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt. ¹³Un Viņš, roku izstiepis, pieskārās tam, sacīdams: Es gribu, topi šķīstīts! Un tūdaļ spitālība atstāja viņu. ¹⁴Un Viņš tam pavēlēja to nevienam nesacīt, bet noiet, parādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību. ¹⁵Bet vēsts izplatījās par Viņu vēl vairāk; un daudz ļaužu sapulcējās Viņu klausīties un dziedināties no savām slimībām. ¹⁶Bet Viņš aizgāja tuksnesī un pielūdza Dievu. ¹⁷Un notika, ka kādā dienā Viņš sēdēja mācīdams. Un tur sēdēja arī farizeji un rakstu mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem un no Jeruzalemes; un Kunga spēks bija viņus dziedināt. ¹⁸Un, lūk, vīri nesa gultā cilvēku, kas bija triekas skarts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā. ¹⁹Un ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida to gultā viņu vidū, Jēzum priekšā. ²⁰Un Viņš, redzēdams viņu ticību, sacīja: Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti! ²¹Un rakstu mācītāji un farizeji sāka domāt, sacīdami: Kas Viņš ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs? ²²Bet Jēzus, izpratis viņu domas, atbildēja tiem un sacīja: Ko jūs domājat savās sirdīs? ²³Ko vieglāk teikt: tavi grēki tev piedoti, vai teikt: celies un staigā? ²⁴Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas skartajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! ²⁵Un tūliņ tas viņu klātbūtnē piecēlās, paņēma gultu, kurā viņš gulēja, un, Dievu godinādams, aizgāja savās mājās. ²⁶Un izbrīns pārņēma visus, un viņi godināja Dievu. Un viņi, baiļu pārņemti, sacīja: Mēs šodien redzējām brīnumdarbus. ²⁷Pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžot muitnīcā, un sacīja: Seko man! ²⁸Un tas, atstājis visu, cēlās un sekoja Viņam. ²⁹Un Levi sarīkoja Viņam lielu mielastu savā mājā; un tur bija daudz muitnieku un citu, kas līdz ar viņiem atradās pie galda. ³⁰Un farizeji un to rakstu mācītāji kurnēja, runādami Viņa mācekļiem: Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? ³¹Un Jēzus atbildēdams sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. ³²Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus. ³³Un tie Viņam sacīja: Kāpēc Jāņa un tāpat farizeju mācekļi bieži gavē un skaita lūgšanas, bet Tavējie ēd un dzer? ³⁴Viņš tiem atbildēja: Vai tad varat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ar tiem? ³⁵Bet nāks laiks, kad līgavainis būs no viņiem atņemts, tad tanīs dienās tie gavēs. ³⁶Bet Viņš tiem sacīja līdzībā: Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām drēbēm, citādi tas sabojās jaunās, un jaunais ielāps nepiestāvēs vecajām. ³⁷Un neviens nepilda jaunu vīnu vecos maisos, citādi jaunais vīns saplēsīs maisus, un tas pats izlīs, un maisi ies bojā. ³⁸Bet jaunais vīns jāpilda jaunos maisos, tad abi uzglabāsies. ³⁹Un neviens, kas dzēris veco, negribēs jauno, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.

Chapter 6

¹Bet notika otrā sabatā, pirmajā, viņam caur druvu ejot, ka Viņa mācekļi plūca vārpas un tās, rokām izberzēdami, ēda. ²Bet kādi no farizejiem sacīja viņiem: Kāpēc jūs darāt to, kas sabatā aizliegts? ³Un Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Arī to jūs neesat lasījuši, ko Dāvids un tie, kas ar viņu bija, darīja, kad bija izsalcis? ⁴Kā viņš iegāja dievnamā, un, paņēmis upura maizes, kuras nevienam nav brīv ēst, kā tikai priesteriem, ēda un deva tiem, kas ar viņu bija. ⁵Un Viņš tiem sacīja: Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu. ⁶Bet atkal citā sabatā notika, ka Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tur bija cilvēks, kam labā roka bija sausa. ⁷Bet rakstu mācītāji un farizeji novēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai rastu apsūdzību pret Viņu. ⁸Bet Viņš, zinādams to domas, sacīja cilvēkam, kam roka bija sausa: Celies un stājies šeit vidū! Un viņš piecēlās un nostājās, ⁹Bet Jēzus sacīja tiem: Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? ¹⁰Un Viņš, visapkārt visus uzlūkojis, sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa, un viņa roka kļuva vesela. ¹¹Bet tie, neprāta pārņemti, sarunājās savā starpā, ko darīt Jēzum. ¹²Bet tanīs dienās notika, ka Viņš uzgāja kalnā Dievu pielūgt; un Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu. ¹³Un Viņš, dienai austot, sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem: ¹⁴Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli, ¹⁵Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas saukts Centīgais, ¹⁶Un Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas kļuva nodevējs. ¹⁷Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas, ¹⁸Kas bija nākuši, lai Viņu klausītos un lai tiktu izdziedināti no savām kaitēm. Arī tie, kurus mocīja nešķīstie gari, tika izdziedināti, ¹⁹Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja. ²⁰Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu. ²¹Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. ²²Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. ²³Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem. ²⁴Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat! ²⁵Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet! ²⁶Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem! ²⁷Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst! ²⁸Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino! ²⁹Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus! ³⁰Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem! ³¹Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem. ³²Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. ³³Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara. ³⁴Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu. ³⁵Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. ³⁶Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! ³⁷Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! ³⁸Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs. ³⁹Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē? ⁴⁰Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs. ⁴¹Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? ⁴²Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavs acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvikt skabargu no sava brāļa acs! ⁴³Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus. ⁴⁴Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas. ⁴⁵Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā. ⁴⁶Un ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es saku? ⁴⁷Es jums rādīšu ikkatru, kas pie manis nāk un manus vārdus klausa, un tos izpilda, kam viņš līdzīgs. ⁴⁸Viņš līdzīgs cilvēkam, kas, ēku celdams, raka dziļi un pamatus lika uz klints. Un straume ūdensplūdiem uznākot, gāzās pret šo māju un nevarēja to sakustināt, jo tās pamati bija uz klints. ⁴⁹Bet kas dzird un nedara, tas līdzīgs cilvēkam, kas savu namu ceļ uz zemes bez pamatiem; pret to gāzās straume, un tūdaļ tā sagruva; un šī nama sabrukšana bija liela.

Chapter 7

¹Bet Viņš, pabeidzis visus savus vārdus tautas pamācībai, iegāja Kafarnaumā. ²Bet viena virsnieka kalps, kas viņam bija dārgs, gulēja slims pie miršanas. ³Un viņš, izdzirdis par Jēzu, sūtīja jūdu vecākos, lūgdams Viņu, lai nāk un izdziedina tā kalpu. ⁴Un tie, pie Jēzus atnākuši, ļoti Viņu lūdza, sacīdami Viņam: Tas cienīgs, lai Tu viņam to dari; ⁵Jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš arī uzcēla mums sinagogu. ⁶Un Jēzus gāja viņiem līdz. Un kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē. ⁷Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies. ⁸Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts augstākai varai, un man pakļauti kareivji; un es saku šim: ej, un viņš iet; un - otram: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara. ⁹To izdzirdis, Jēzus brīnījās, un, griezdamies pie ļaudīm, kas Viņam sekoja, sacīja: Patiesi es jums saku: tik lielu ticību es pat Izraēlī neesmu atradis. ¹⁰Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu. ¹¹Un notika, ka Viņš pēc tam gāja uz pilsētu, kuru sauc par Nainu; un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdz. ¹²Un kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, lūk, te iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un viņa bija atraitne; un liels pulks pilsētnieku bija ar viņu. ¹³Un kad Kungs viņu redzēja, Viņam palika tās žēl; un Viņš tai sacīja: Neraudi! ¹⁴Un piegājis Viņš skāra nestuves. Bet tie, kas nesa, apstājās. un Viņš sacīja: Jaunekli, es tev saku: celies augšām! ¹⁵Un tas, kas bija miris, atsēdās un sāka runāt. Un Viņš to atdeva tā mātei. ¹⁶Bet bailes pārņēma visus; un viņi teica Dievu, sacīdami: Liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis. ¹⁷Un šī vēsts par Viņu izpaudās visā Jūdejā un visā apgabala apkārtnē. ¹⁸Par visu šo Jānim paziņoja viņa mācekļi. ¹⁹Un Jānis, ataicinājis divus savus mācekļus, sūtīja viņus pie Jēzus, jautādams: Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu? ²⁰Un vīri, atnākuši pie Viņa, sacīja: Jānis Kristītājs mūs sūtīja pie Tevis, sacīdams: Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai mums būs citu gaidīt? ²¹Bet tanī brīdī Viņš daudzus izdziedināja no slimībām un kaitēm, un no ļaunajiem gariem, un daudziem aklajiem dāvāja redzi. ²²Un Viņš atbildēja un sacīja tiem: Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts. (Is.35,5-6) ²³Un svētīgi tie, kas no manis neņem apgrēcību. ²⁴Kad Jāņa sūtītie bija aizgājuši, Viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri? ²⁵Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai mīkstās drānas tērptu cilvēku? Redziet, kas tērpjas dārgās drānās un dzīvo izpriecās, tie ir ķēniņu pilīs. ²⁶Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: un vairāk nekā pravieti. ²⁷Šis ir tas, par ko rakstīts: Lūk, es sūtu savu eņģeli Tava vaiga priekšā, kas iepriekš Tevis sagatavos Tev ceļu. (Mal.3,1) ²⁸Jo es jums saku: Starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka pravieša par Jāni Kristītāju, bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu. ²⁹Un visa tauta un muitnieki, to dzirdēdami, godāja Dieva taisnību un kristījās Jāņa kristībā. ³⁰Bet farizeji un bauslības pratēji nicināja Dieva gribu par sevi, nesaņemot no viņa kristību. ³¹Bet Kungs sacīja: Kam lai es pielīdzinu šīs paaudzes ļaudis? Kam viņi līdzīgi? ³²Viņi ir līdzīgi tirgū sēdošiem bērniem, kas savstarpēji sarunājas, sacīdami: Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt. ³³Jo atnāca Jānis Kristītājs: viņš neēd maizi un nedzer vīnu, un jūs sakāt: viņā ir ļaunais gars. ³⁴Atnāca Cilvēka Dēls: Viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: Lūk, cilvēks, kas ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. ³⁵Un šo gudrību attaisno visi viņas bērni. ³⁶Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda. ³⁷Un, lūk, tanī pilsētā viena sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka Viņš piedalās mielastā farizeja namā, atnesa alabastra traukā svaidāmo eļlu; ³⁸Un tā, nostājusies aiz Viņa pie Viņa kājām, sāka asarām slacināt Viņa kājas un susināt tās ar saviem galvas matiem, un skūpstīja Viņa kājas, un svaidīja tās ar eļlu. ³⁹Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, domāja sevī, sacīdams: Ja Tas būtu pravietis, tad gan zinātu, kas un kāda ir šī sieviete, kas Viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece. ⁴⁰Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Sīman, man tev kas sakāms. Bet viņš teica: Mācītāj, saki! ⁴¹Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki: viens bija parādā pieci simti denāriju un otrs - piecdesmit. ⁴²Tā kā šiem nebija no kā atdot, viņš atlaida abiem. Kurš no tiem viņu vairāk mīl? ⁴³Sīmanis sacīja, atbildēdams: Domāju, ka tas, kam vairāk atlaida. Bet Viņš tam sacīja: Tu pareizi esi spriedis. ⁴⁴Un Viņš, pagriezies pret sievieti, sacīja Sīmanim: Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām; bet šī asarām slacināja manas kājas un saviem matiem tās susināja. ⁴⁵Tu mani neskūpstīji, bet šī, tikko es ienācu, nepārstāj skūpstīt manas kājas. ⁴⁶Tu nesvaidīji ar eļlu manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļlu svaidīja manas kājas. ⁴⁷Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk. ⁴⁸Un Viņš sacīja tai: Tavi grēki tev tiek piedoti! ⁴⁹Un tie, kas ar Viņu atradās pie galda, sāka sevī runāt: Kas Viņš tāds, kas pat grēkus piedod? ⁵⁰Bet Viņš sacīja sievietei: Tava ticība tevi glābusi, ej mierā!

Chapter 8

¹Un pēc tam notika, ka Viņš apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija ar Viņu, ²Un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari, ³Un Joanna, Heroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, un Zuzanna, un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam. ⁴Bet kad sanāca daudz ļaužu un no visām pilsētām steidzās pie Viņa, tad Viņš runāja līdzībā: ⁵Izgāja sējējs savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un debess putni to apēda. ⁶Cita krita uz klints un uzdīgusi nokalta, jo tai nebija mitruma. ⁷Un cita krita starp ēkšķiem, un ērkšķi, kopā augot, nomāca to. ⁸Un cita krita labā zemē un uzdīgusi deva simtkārtīgus augļus. To sacījis, Viņš sauca: Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird! ⁹Bet Viņa mācekļi jautāja, ko šī līdzība nozīmē? ¹⁰Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. ¹¹Bet šī līdzība ir: sēkla ir Dieva vārds. ¹²Bet kas ceļmalā, ir tie, kas dzird; pēc tam nāk velns un aiznes vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu pestīti. ¹³Un kas uz klints, ir tie, kas dzirdēdami vārdu, priekā uzņem to, bet tiem nav saknes; kādu laiku viņi tic, bet kārdināšanas brīdī tie atkrīt. ¹⁴Bet kas krita ērkšķos, ir tie, kas dzird, bet, viņiem aizejot, gan rūpes, gan bagātība un dzīves bauda nomāc to; un viņi nenes augļus. ¹⁵Bet kas labajā zemē, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, patur to labajā un dziļajā sirdī; un viņi nes augļus pacietībā. ¹⁶Bet neviens, aizdedzinājis sveci, to neapsedz ar trauku, nedz liek zem gultas, bet liek svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu. ¹⁷Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā. ¹⁸Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir. ¹⁹Bet atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt. ²⁰Un Viņam tika ziņots: Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt. ²¹Viņš atbildēja tiem, sacīdams: Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda. ²²Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri. ²³Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. ²⁴Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. ²⁵Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa? ²⁶Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai. ²⁷Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs. ²⁸Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani! ²⁹Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī. ³⁰Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši. ³¹Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī. ³²Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva. ³³Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka. ³⁴Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos. ³⁵Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās. ³⁶Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts. ³⁷Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ. ³⁸Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams: ³⁹Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis. ⁴⁰Bet notika, kad Jēzus atgriezās, ka ļaudis saņēma Viņu, jo visi Viņu gaidīja. ⁴¹Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā, ⁴²Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu, un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. ⁴³Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt, ⁴⁴No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās. ⁴⁵Un Jēzus sacīja: Kas man pieskārās? Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās? ⁴⁶Un Jēzus sacīja: Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis. ⁴⁷Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela. ⁴⁸Bet viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā! ⁴⁹Viņam vēl runājot, nāca kāds pie sinagogas vecākā un sacīja viņam: Tava meitiņa mirusi, neapgrūtini Viņu! ⁵⁰Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, sacīja meitiņas tēvam: Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta! ⁵¹Un Viņš, namā ieejot, neatļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, un meitiņas tēvam, un mātei. ⁵²Bet visi raudāja un apraudāja viņu. Bet Viņš sacīja: Neraudiet, meitene nav mirusi, bet guļ. ⁵³Un tie izsmēja Viņu, zinādami to, ka tā mirusi. ⁵⁴Bet Viņš ņēma to aiz rokas un sauca, sacīdams: Meitiņ, celies augšām! ⁵⁵Un viņas gars atgriezās; un viņa tūdaļ uzcēlās. Un Viņš lika dot tai ēst. ⁵⁶Un viņas vecāki brīnījās; un Viņš tiem pavēlēja nesacīt nevienam par notikušo.

Chapter 9

¹Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. ²Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos. ³Un Viņš tiem sacīja: Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz! ⁴Un kādā mājā jūs ieiesiet, tur palieciet un no turienes neizejiet! ⁵Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem! ⁶Un izgājuši viņi apstaigāja miestus, visur sludinādami evaņģēliju un dziedinādami. ⁷Bet tetrarhs Herods, dzirdēdams par visu, ko Viņš darīja, uztraucās, jo daži runāja, ⁸Ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem; bet citi, ka Elijs parādījies; bet vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem augšāmcēlies. ⁹Un Herods sacīja: Jānim es nocirtu galvu; bet kas šis ir, par ko es dzirdu tādas lietas, un meklēja Viņu redzēt. ¹⁰Un apustuļi atgriezušies stāstīja Viņam, ko visu viņi darījuši; un Viņš, ņēmis tos līdz, aizgāja savrup tuksnešainā vietā, kas atradās pie Betsaidas. ¹¹Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja. ¹²Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā. ¹³Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm. ¹⁴Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! ¹⁵Un viņi tā darīja un novietoja visus. ¹⁶Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. ¹⁷Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus. ¹⁸Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu; arī mācekļi bija pie Viņa; un Viņš tiem jautāja, sacīdams: Par ko ļaudis mani uzskata? ¹⁹Viņi atbildēja un sacīja: Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi, ka uzcēlies viens no senajiem praviešiem. ²⁰Un Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Sīmanis Pēteris atbildēja, sacīdams: Par Dieva Svaidīto. ²¹Un Viņš tiem noliedza un pavēlēja nevienam par to neteikt, ²²Sacīdams: Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām. ²³Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! ²⁴Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs. ²⁵Jo ko tas cilvēkam līdz, ja viņš iemantos visu pasauli, bet pats sevi pazudinās un sev darīs zaudējumus? ²⁶Jo kas kaunēsies manis un manas mācības dēļ, tā Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks savā un Tēva, un svēto eņģeļu godībā. ²⁷Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs skatījuši Dieva valstību. ²⁸Un notika, ka pēc šīs runas pagāja apmēram astoņas dienas; un Viņš ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu. ²⁹Un kad Viņš lūdza Dievu, Viņa sejas izskats kļuva citāds, un Viņa apģērbs tapa balts un staroja. ³⁰Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs. ³¹Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē. ³²Bet Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, bija miega nomākti; un uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus, stāvot pie Viņa. ³³Un notika, kad tie gāja no Viņa, ka Pēteris, pats nezinādams, ko runā, sacīja Jēzum: Mācītāj, mums labi šeit; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu un Mozum vienu, un Elijam vienu. ³⁴Viņam tā runājot, parādījās mākonis un apēnoja viņus; un tie izbijās, kad mākonis viņus apklāja. ³⁵Un balss atskanēja padebesī, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet! ³⁶Un kad balss atskanēja, Jēzus tur atradās viens pats. Un viņi klusēja un nevienam tanīs dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši. ³⁷Bet notika nākošajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, ka daudz ļaužu satika viņus. ³⁸Un, lūk, kāds vīrs ļaudīs kliedza, sacīdams: Mācītāj, lūdzu Tevi, uzlūko manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais! ³⁹Jo, lūk, gars viņu satver; un viņš piepeši kliedz, un tas viņu plosa un grūsta līdz putām, un novārdzinātu vēl negrib atstāt. ⁴⁰Un es lūdzu Tavus mācekļus izdzīt to, bet viņi nevarēja. ⁴¹Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Ak neticīgā un izvirtusī cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums un cik cietīšu? Ved savu dēlu šurp! ⁴²Un kad viņš nāca, ļaunais gars svaidīja viņu un grūstīja. ⁴³Bet Jēzus norāja nešķīsto garu un izdziedināja jaunekli, un atdeva viņu tēvam. ⁴⁴Un visi brīnījās par Dieva varenību. Bet Viņš, kad visi vēl brīnījās par visu, ko Viņš darīja, sacīja saviem mācekļiem: Lieciet šos vārdus savās sirdīs: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. ⁴⁵Bet viņi nesaprata šos vārdus, un tie palika apslēpti viņiem, lai viņi tos izprastu, un tie baidījās jautāt Viņam par šiem vārdiem. ⁴⁶Bet viņos radās domas, kurš no viņiem ir tas lielākais? ⁴⁷Un Jēzus, redzēdams viņu sirds domas, paņēmis bērnu, novietoja to sev blakus, ⁴⁸Un Viņš tiem sacīja: Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; un kas uzņem mani, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazāks starp jums visiem, tas būs lielākais. ⁴⁹Bet Jānis runāja, sacīdams: Mācītāj, mēs redzējām kādu Tavā vārdā izdzenam ļaunos garus; un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neseko mums līdz. ⁵⁰Un Jēzus sacīja viņam: Neliedziet, jo kas nav pret jums, tas ir ar jums. ⁵¹Bet notika, kad izpildījās Viņa uzņemšanas diena, viņš vērsa savu seju, lai ietu uz Jeruzalemi. ⁵²Un Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu). ⁵³Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi. ⁵⁴Bet, to redzot, viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus. ⁵⁵Un Viņš pagriezies norāja tos, sacīdams: Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. ⁵⁶Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu. ⁵⁷Bet notika, ka tiem ejot pa ceļu, kāds sacīja Viņam: Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi. ⁵⁸Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. ⁵⁹Bet otram viņš sacīja: Seko man! Bet tas atbildēja: Kungs, atļauj man vispirms noiet un apbedīt savu tēvu! ⁶⁰Un Jēzus viņam sacīja: Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību! ⁶¹Un cits sacīja: Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas mājās! ⁶²Jēzus viņam sacīja: Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.

Chapter 10

¹Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet. ²Un Viņš tiem sacīja: Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Lūdziet tad pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! ³Ejiet! Lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. ⁴Nenesiet līdz nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un nevienu ceļā nesveiciniet! ⁵Un kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: miers šim namam! ⁶Un ja tur būs miera bērns, jūsu miers mitēs pār viņu; bet ja nē, tad tas atgriezīsies jūsos. ⁷Bet tanī pat namā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs! Nestaigājiet no vienas mājas otrā! ⁸Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā! ⁹Un dziediniet slimos, kas tanī ir, un sakiet viņiem: Dieva valstība jums tuvu klāt! ¹⁰Bet ja jūs ieiesiet kādā pilsētā, un viņi jūs neuzņems, izgājuši tās gatvēs, sakiet: ¹¹Pat putekļus, kas no jūsu pilsētas mums pielipuši, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu! ¹²Es jums saku, ka Sodomai tai dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai. ¹³Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsos, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem. ¹⁴Tiešām Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. ¹⁵Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei. ¹⁶Kas jūs klausa, tas mani klausa; un kas jūs nicina tas nicina mani; bet kas mani nicina tas nicina to, kas mani sūtījis. ¹⁷Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas. ¹⁸Un Viņš tiem sacīja: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam. ¹⁹Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs. ²⁰Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļauti, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs! ²¹Tanī pat brīdī Viņš gavilēja Svētajā Garā un sacīja: Es godāju Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu to apslēpi gudrajiem un mācītājiem, bet atklāji mazajiem! Tiešām, Tēvs, jo tas Tev tā labpaticis! ²²Mans Tēvs visu man atdevis; un neviens nezina, kas ir Dēls, kā tikai Tēvs; un kas ir Tēvs, kā tikai Dēls un kam Dēls to vēlas atklāt. ²³Un Viņš, griezdamies pie saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgas tās acis, kas redz to, ko jūs redzat! ²⁴Jo es jums saku, ka daudzi pravieši un ķēniņi vēlējās redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. ²⁵Un, lūk, kāds likumu pazinējs piecēlās, un, Viņu kārdinādams, sacīja: Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? ²⁶Bet Viņš tam sacīja: Kas bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? ²⁷Un tas atbildēja un sacīja: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko - kā sevi pašu. ²⁸Un Viņš tam sacīja: Tu pareizi atbildēji; dari tā, un tu dzīvosi! ²⁹Bet viņš, gribēdams sevi attaisnot, sacīja Jēzum: Un kas tad ir mans tuvākais? ³⁰Tad Jēzus iesāka un sacīja: Kāds cilvēks, iedams no Jeruzalemes uz Jēriku, iekrita slepkavu rokās. Tie viņu aplaupīja un ievainoja, un, atstājuši pusdzīvu, aizgāja. ³¹Bet gadījās, ka kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, viņu ieraudzījis, pagāja garām. ³²Tāpat arī levīts, kad bija tanī vietā, viņu redzēdams, pagāja garām. ³³Bet kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. ³⁴Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu. ³⁵Bet otrā dienā viņš, izvilcis divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: Gādā par viņu, un, ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev. ³⁶Kā tev šķiet, kurš no šiem trim bija tuvākais tam, kas iekrita slepkavu rokās? ³⁷Un viņš atbildēja: Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību. Un Jēzus viņam sacīja: Ej, un tu dari tāpat! ³⁸Bet notika, ka, tālāk iedami, viņi nonāca kādā miestā; un kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma Viņu savā namā. ³⁹Un viņai bija māsa, vārdā Marija, kas, apsēdusies pie Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. ⁴⁰Bet Marta, nopūlējusies, lai viņu labāk apkalpotu, pienāca un sacīja: Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa atstājusi mani, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz! ⁴¹Un Kungs viņai atbildēja, sacīdams: Marta, Marta, tu rūpējies un pūlies par daudz lietām, ⁴²Bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējusies sev labāko daļu; tā viņai netiks atņemta.

Chapter 11

¹Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; un kad beidza, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja! ²Un Viņš tiem sacīja: Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! ³Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! ⁴Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs paši piedodam visiem saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā! ⁵Un viņš tiem sacīja: Ja kādam jums ir draugs un viņš aizies pie tā nakts vidū un sacīs viņam: Draugs, aizdod man trīs maizes, ⁶Jo mans draugs no ceļa ienāca pie manis, un man nav ko viņam celt priekšā. ⁷Bet tas atbildēs, sacīdams: Neapgrūtini mani, jo durvis jau aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis guļamistabā; es nevaru celties un tev dot. ⁸Un ja viņš turpinās klaudzināt, ja viņš necelsies un nedos viņam draudzības dēļ, es jums saku, ka tā neatlaidības dēļ viņš celsies un dos tam, cik tam vajag. ⁹Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts! ¹⁰Jo katrs, kas lūdz, saņem; un kas meklē, atrod; un kas klaudzina, tam atver. ¹¹Bet ja kāds no jums lūdz no tēva maizi, vai tad tas viņam pasniegs akmeni? Vai atkal zivi, un tas viņam zivs vietā pasniegs čūsku? ¹²Vai atkal, viņš dos skorpiju, ja tas lūgs olu? ¹³Ja nu jūs, būdami ļauni, protiet dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos labu garu tiem, kas Viņu lūdz! ¹⁴Un Viņš izdzina ļauno garu; un tas bija mēms. Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. ¹⁵Bet daži no tiem sacīja: Viņš izdzen velnus ar Belcebula, velnu virsnieka, spēku. ¹⁶Un citi, kārdinādami Viņu, prasīja Viņam zīmi no debesīm. ¹⁷Bet Viņš, redzēdams to domas, sacīja tiem: Ikviena valsts, kas savā iekšienē sašķēlusies, sabrūk, un nams gāžas pāri namam. ¹⁸Bet ja sātanam vairs nav vienības sevī, kā tad pastāvēs viņa valsts? Jo jūs sakāt, ka es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu. ¹⁹Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. ²⁰Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība. ²¹Ja stiprais apbruņojies sargā savu māju, tad viss, kas viņam ir, paliek drošībā. ²²Bet ja stiprāks par viņu atnāk un uzvar to, tad tas paņem visas viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala savu laupījumu. ²³Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež. ²⁴Kad nešķīstais gars atstāj cilvēku, tad tas staigā pa tuksnešainām vietām, meklēdams mieru, bet, neatradis to, tas saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. ²⁵Un atnācis Viņš atrod to ar slotu izslaucītu un izgreznotu. ²⁶Tad viņš iet un ņem sev līdz septiņus citus garus, kas ļaunāki par to; un tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējās lietas kļūst ļaunākas nekā pirmās. ²⁷Bet notika, ka, Viņam tā runājot, ļaužu pulkā kāda sieviete paceltā balsī sacīja Viņam: Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! ²⁸Un Viņš sacīja: Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda. ²⁹Bet kad sapulcējās ļaudis, Viņš sāka runāt: Šī cilts ir ļauna cilts; tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vienīgi pravieša Jonasa zīme. ³⁰Jo kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā cilvēka Dēls būs šai ciltij. ³¹Dienvidu ķēniņiene stāvēs tiesā ar šīs cilts ļaudīm un pazudinās tos, jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salomona gudrību; un, lūk, te ir vairāk nekā Salomons! ³²Ninīves vīri stāvēs tiesā ar šo cilti un pazudinās to, jo viņi, Jonasam sludinot, gandarīja par grēkiem; un, lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass! ³³Sveci aizdedzinājis, neviens to neliek slēptuvē vai zem pūra, bet svečturī, lai tie, kas ienāk, redzētu gaismu. ³⁴Tavas miesas gaisma ir tava acs. Ja tava acs ir vesela, arī visa tava miesa būs gaiša, bet ja tā ir ļauna, tad visa tava miesa būs tumša. ³⁵Tāpēc pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst tumsa. ³⁶Ja tad visa tava miesa būs gaiša un tanī nebūs vietas tumsībai, tad tā būs visa gaiša, it kā zibens spožums tevi apspīdētu. ³⁷Un kad Viņš tā runāja, kāds farizejs lūdza Viņu pie sevis pusdienot. Un Viņš iegājis novietojās. ³⁸Bet farizejs, sevī pārdomādams, sacīja, kāpēc gan Viņš pirms ēšanas nemazgājas. ³⁹Bet Kungs sacīja viņam: Tagad jūs, farizeji, tīrat biķera un bļodas ārpusi, bet kas jūsu iekšienē, tas ir pilns laupījuma un viltības. ⁴⁰Jūs neprātīgie! Vai tad tas, kas radīja ārpusi, neradīja arī to, kas iekšpusē? ⁴¹Patiesi, dodiet dāvanu no tā, kas jums pāri paliek, un, lūk, viss jums būs tīrs. ⁴²Bet bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt. ⁴³Bēdas jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un sveicieni tirgus laukumos. ⁴⁴Bēdas jums, jo jūs esat kā neredzami kapi, un ļaudis, to nezinādami, staigā pār tiem. ⁴⁵Bet kāds no bauslības pratējiem atbildēja Viņam, sacīdams: Mācītāj, tā runādams, Tu dari arī mums negodu. ⁴⁶Un Viņš tam sacīja: Arī jums, bauslības mācītāji, bēdas! Jūs apgrūtinat cilvēkus nastām, ko viņi nespēj nest, bet paši jūs pat ar vienu pirkstu nepieskaraties to saitēm. ⁴⁷Bēdas jums, kas ceļat praviešiem pieminekļus, bet jūsu tēvi viņus nogalināja! ⁴⁸Patiesi jūs apliecināt, ka jūs piekrītat savu tēvu darbiem, jo tie viņus nogalināja, bet jūs ceļat tiem pieminekļus. ⁴⁹Tāpēc arī Dieva gudrība sacīja: Es sūtīšu viņiem praviešus un apustuļus; un no tiem viņi dažus nogalinās un vajās, ⁵⁰Lai visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules radīšanas, tiktu pieprasītas no šīs cilts, ⁵¹Sākot ar Ābela asinīm, līdz Zaharija asinīm, kas gāja bojā starp altāri un svētnīcu. Tās, es jums saku, tiks pieprasītas no šīs cilts. ⁵²Bēdas jums, bauslības mācītāji! Atziņas atslēgu jūs paņēmāt, bet paši jūs iekšā neejat, un tiem, kas grib ieiet, jūs to liedzat. ⁵³Bet kad Viņš to tiem sacīja, farizeji un bauslības mācītāji sāka Viņam neatlaidīgi uzmākties un daudzrunībā nomākt Viņa runu, ⁵⁴Tie uzglūnēja un meklēja satvert Viņu vārdos, lai apsūdzētu Viņu.

Chapter 12

¹Bet kad daudz ļaužu bija sapulcējušies, tā ka tie gandrīz viens otru samina, Viņš sāka runāt saviem mācekļiem: Sargieties no farizeju rauga, kas ir liekulība! ²Jo nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nezināms, kas nenāks zināms. ³Tāpēc, ko jūs esat teikuši tumsā, to runās gaismā; un ko jūs kambaros sacījāt ausī, tas tiks sludināts no jumtiem. ⁴Un es jums, saviem draugiem, saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs neko nespēj darīt! ⁵Bet es jums rādīšu, no kā jums jābaidās: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas iemest ellē. Tiešām, es saku jums: tā baidieties! ⁶Vai piecus zvirbuļus nepārdod par diviem grašiem? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. ⁷Bet arī visi jūsu galvas mati ir saskaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. ⁸Un es jums saku: katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. ⁹Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas tiks noliegts Dieva eņģeļu priekšā. ¹⁰Un katram, kas runā pret Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, bet kas zaimo Svēto Garu, tam to nepiedos. ¹¹Bet kad viņi vedīs jūs sinagogās un iestāžu, un valdības priekšā, nerūpējieties par to, ko jūs atbildēsiet vai ko teiksiet! ¹²Jo Svētais Gars jūs tanī brīdī mācīs, kas jums jārunā. ¹³Bet kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā! ¹⁴Un Viņš tam sacīja: Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju? ¹⁵Un Viņš sacīja tiem: Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve! ¹⁶Bet viņš tiem teica līdzību, sacīdams: Kāda bagāta cilvēka tīrums deva bagātu ražu. ¹⁷Un viņš sevī domāja, sacīdams: Ko lai es daru, jo man nav kur novietot savu ražu. ¹⁸Un viņš sacīja: Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus; un tur es savākšu, kas man izaudzis un visu savu mantu. ¹⁹Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro! ²⁰Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji? ²¹Tā iet tiem, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva. ²²Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Tāpēc es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties. ²³Jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu! ²⁴Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs? ²⁵Bet kas no jums rūpējoties var pagarināt savu augumu par vienu olekti? ²⁶Ja jūs nespējat pat vismazāko, ko tad jūs raizējaties par citu? ²⁷Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. ²⁸Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie! ²⁹Tāpēc arī jūs nejautājiet, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un neuztraucieties! ³⁰Jo to visu meklē pasaules tautas. Bet jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag. ³¹Labāk cenšaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un viss tas tiks jums piedots klāt. ³²Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību! ³³Pārdodiet savu mantu un dodiet nabagiem dāvanas! Gādājiet sev somas, kas nenoveco, un neizsīkstošu mantu debesīs, kur zagļi netuvojas un kodes nebojā! ³⁴Jo kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis. ³⁵Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās! ³⁶Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! ³⁷Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos. ³⁸Un ja viņš nāktu otrā nakts maiņā, un ja viņš nāktu trešajā sardzes maiņā un tā viņus atrastu, tad svētīgi šie kalpi! ³⁹Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neatļautu tam ielauzties savā namā. ⁴⁰Tā arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat. ⁴¹Bet Pēteris sacīja Viņam: Kungs, vai tu šo līdzību saki mums vai visiem? ⁴²Un Kungs sacīja: Kā tev šķiet, kas ir tas uzticīgais un saprātīgais nama turētājs, ko Kungs iecēlis savai saimei, lai viņš tai dotu laikā kviešu mēru? ⁴³Svētīgs tas kalps, ko kungs atnācis atradīs tā darām. ⁴⁴Patiesi es jums saku: viņš iecels to pār visiem saviem īpašumiem. ⁴⁵Bet ja šis kalps, savā sirdī sacīdams: Mans kungs kavējas nākt, sāks sist kalpus un kalpones un ēdīs, un dzers, un piedzersies, ⁴⁶Tad tā kalpa kungs nāks tanī dienā, kad tas negaida, un stundā, kuru tas nezina, un atdalīs viņu, un dos tam tā daļu ar neticīgajiem. ⁴⁷Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. ⁴⁸Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs. ⁴⁹Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos. ⁵⁰Bet man jākristās kristībā: un kā es ilgojos, kamēr tas notiks! ⁵¹Jūs domājat, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Es jums saku nē, bet šķelšanos! ⁵²Jo no šī laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. ⁵³Sašķelsies tēvs pret dēlu un dēls pret savu tēvu, māte pret meitu un meita pret māti. Vīramāte pret savu vedeklu un vedekla pret savu vīramāti. ⁵⁴Bet ļaudīm Viņš sacīja: Kad jūs redzat rietumos paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus; un tā arī notiek. ⁵⁵Un kad pūš dienvidu vējš, jūs sakāt: būs karstums; un tā notiek. ⁵⁶Jūs, liekuļi, par debess un zemes izskatu jūs protat spriest, bet kāpēc jūs nespriežat par šo laikmetu? ⁵⁷Un kāpēc jūs nespriežat paši no sevis, kas taisnīgi? ⁵⁸Bet ja tu ej ar savu pretinieku pie priekšnieka, pūlies jau ceļā no tā atbrīvoties, lai viņš tevi neaizvestu pie tiesneša un tiesnesis nenodotu tevi tiesas izpildītājam, un tiesas izpildītājs neiemestu tevi cietumā! ⁵⁹Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo grasi.

Chapter 13

¹Bet tanī pat laikā atnāca daži un ziņoja Viņam par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts sajauca ar to upuriem. ²Un Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija lielāki grēcinieki nekā visi galilejieši, tāpēc ka viņiem tā bij jācieš? ³Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. ⁴Vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem nogāzās Siloes tornis un nosita viņus, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? ⁵Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. ⁶Un Viņš sacīja tiem šo līdzību: Kādam bija vīģes koks, iestādīts paša vīna dārzā; un viņš nāca un meklēja tanī augļus, bet neatrada. ⁷Tad viņš sacīja vīna dārza kopējam: Lūk, jau trešo gadu nāku meklēt augļus šai vīģes kokā, bet neatrodu. Tāpēc nocērt to, lai tas neaizņem zemi! ⁸Bet tas atbildēja viņam, sacīdams: Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus, ⁹Varbūt tas nesīs augļus, bet ja nē, tad nākotnē tu nocirtīsi to. ¹⁰Un Viņš mācīja sabatos to sinagogā. ¹¹Un, lūk, sieviete: tai astoņpadsmit gadu bija slimības gars; un viņa bija saliekta un nespēja pat augšup paskatīties. ¹²Jēzus, ieraudzījis viņu, pasauca to pie sevis un sacīja tai: Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības. ¹³Un Viņš uzlika tai rokas; un tūdaļ tā uzcēlās un godināja Dievu. ¹⁴Bet sinagogas priekšnieks, saīdzis, ka Jēzus dziedināja sabatā, sāka runāt ļaudīm, sacīdams: Ir sešas dienas, kurās jāstrādā; tanīs nāciet un dziedinieties, bet ne sabatā! ¹⁵Bet Kungs atbildēja viņam, sacīdams: Jūs, liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles un neved dzirdināt? ¹⁶Bet vai nevajadzēja sabatā atraisīt no šīm saitēm šo Ābrahama meitu, kuru sātans bija saistījis, lūk, jau astoņpadsmit gadu? ¹⁷Un kad Viņš to pateica, visi Viņa pretinieki nosarka, bet visa tauta priecājās par visu, ko Viņš vareni darīja. ¹⁸Un Viņš sacīja: Kam līdzīga Dieva valstība? Ar ko lai es to salīdzinu? ¹⁹Tā līdzīga sinepju graudiņam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā dārzā; un tas auga un kļuva liels koks; un debess putni mājoja tā zaros. ²⁰Un vēl Viņš sacīja: Ar ko lai es salīdzinu Dieva valstību? ²¹Tā līdzīga raugam, kuru sieviete paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr viss sarūga. ²²Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzalemi, apstaigāja pilsētas un miestus mācīdams. ²³Bet kāds sacīja Viņam: Kungs, vai maz ir to, kas tiks pestīti? ²⁴Pūlieties ieiet caur šaurajām durvīm, jo, es jums saku, daudzi meklēs ieiet, bet nevarēs. ²⁵Jo kad nama tēvs būs iegājis un durvis noslēdzis, tad jūs, ārā stāvēdami, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: Kungs, atver mums! Tad Viņš, atbildēdams jums, sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat. ²⁶Tad jūs sāksiet runāt: Mēs Tavā klātbūtnē ēdām un dzērām, un Tu mācīji mūsu ielās. ²⁷Un Viņš jums sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat; ejiet prom no manis, jūs, visi ļauna darītāji! ²⁸Tur būs raudāšana un zobu griešana, kad redzēsiet Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi izmestus ārā. ²⁹Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā! ³⁰Un, lūk, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie. ³¹Tanī pat dienā nāca daži farizeji un sacīja Viņam: Aizej un aizceļo no šejienes, jo Herods grib Tevi nonāvēt! ³²Un Viņš tiem sacīja: Ejiet un sakiet šim lapsai: lūk, es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu. ³³Tomēr man šodien un rīt, un nākošajā dienā jābūt ceļā, jo nepiedienas pravietim ārpus Jeruzalemes iet bojā. ³⁴Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju savākt tavus bērnus, kā putns savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu to negribēji! ³⁵Lūk, jūsu nams tiks jums atstāts tukšs. Bet es jums saku: jūs mani neredzēsiet, kamēr nāks laiks, kad jūs sacīsiet: Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!

Chapter 14

¹Un notika, ka Jēzus iegāja sabatā kāda farizeju priekšnieka namā maizi ēst; un tie Viņu novēroja. ²Un, lūk, tur bija Viņa priekšā kāds ūdenssērdzīgs cilvēks. ³Un Jēzus atbildēdams uzrunāja bauslības mācītājus un farizejus, sacīdams: Vai atļauts sabatā dziedināt? ⁴Bet viņi klusēja. Tad Viņš, pieskaroties, izdziedināja to un atlaida. ⁵Un Viņš uzrunāja tos, sacīdams: Ja kādam no jums iekrīt akā ēzelis vai vērsis, vai tas tūdaļ sabatā to neizvelk? ⁶Un tie nespēja Viņam nekā atbildēt? ⁷Bet novērodams, ka ielūgtie izvēlas sev pirmās vietas, Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: ⁸Ja tevi kāds ieaicina kāzās, tad neieņem pirmo vietu, jo varbūt viņš ir aicinājis kādu cienīgāku par tevi, ⁹Un atnācis tas, kas tevi un viņu ielūdzis, nesaka tev: Dod šim vietu, un tad ar kaunu tev būs jāieņem pēdējā vieta. ¹⁰Bet kad tevi kāds aicinās, ej un ieņem pēdējo vietu, lai tad tas, kas tevi aicinājis, nāktu un sacītu tev: Draugs, virzies augstāk! Tad tev būs gods viesu priekšā. ¹¹Jo katrs, kas sevi paaugstinās, tiks pazemots, bet kas pazemosies, tas tiks paaugstināts. ¹²Bet tam, kas Viņu bija ielūdzis, Viņš sacīja: Ja tu sarīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, nedz savus brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka viņi kādreiz arī tevi neielūdz, un tad tu būsi saņēmis atlīdzību, ¹³Bet ja tu rīko mielastu, aicini nabagus, kropļus, klibus un aklus! ¹⁴Un svētīgs tu būsi, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt, bet tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies. ¹⁵To dzirdēdams, kāds no galda viesiem sacīja Viņam: Svētīgs ir tas, kas ēdīs maizi Dieva valstībā. ¹⁶Un Viņš tam sacīja: Kāds cilvēks sarīkoja lielu mielastu un ielūdza daudzus. ¹⁷Un mielasta stundā viņš sūtīja savu kalpu pateikt ielūgtajiem, lai tie nāk, jo viss jau sagatavots. ¹⁸Un visi reizē sāka aizbildināties. Pirmais sacīja viņam: Es nopirku saimniecību, un man nepieciešami jāaiziet to apskatīt; es lūdzu tevi, uzskati mani par aizbildinātu! ¹⁹Un otrs sacīja: Es nopirku piecus vēršu pārus un eju tos pārbaudīt; es lūdzu tevi, uzskati mani par aizbildinātu! ²⁰Un cits sacīja: Es apprecēju sievu. Tāpēc nevaru iet. ²¹Un kalps pārnācis ziņoja par to savam kungam. Tad nama tēvs kļuva dusmīgs un sacīja savam kalpam: Ej steigšus gatvēs un pilsētas ielās un ved šurp nabagus un kropļus, un aklus, un klibus. ²²Un kalps sacīja: Kungs, ir izpildīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. ²³Un kungs sacīja kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalām un spied visus nākt iekšā, lai mans nams piepildītos! ²⁴Bet es jums saku, ka neviens no tiem vīriem, kas tika aicināti, manu mielastu nebaudīs. ²⁵Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz; un, pagriezies pret tiem, Viņš sacīja: ²⁶Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus, un māsas, un pat savu paša dvēseli, tas nevar būt mans māceklis. ²⁷Un kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. ²⁸Jo kas no jums, gribēdams torni celt, vispirms neapsēdīsies un neaprēķinās izdevumus, kas nepieciešami tā nobeigšanai, ²⁹Lai vēlāk, pamatus ielicis un nespēdams pabeigt, netiktu no visiem, kas to redz, izzobots, ³⁰Sakot: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nespēja pabeigt. ³¹Jo kurš ķēniņš, kas domā karot ar otru ķēniņu, neapsēdīsies un vispirms nepārliks, vai viņš spēj ar desmit tūkstošiem pretoties tam, kas ar divdesmit tūkstošiem nāk pret viņu? ³²Pretējā gadījumā, tam vēl tālu esot, viņš sūta sūtņus, lai lūgtu mieru. ³³Tā arī katrs no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. ³⁴Sāls ir laba lieta, bet ja sāls paliek nederīga, kā lai to uzlabo? ³⁵Tā neder ne zemei, ne mēsliem, bet to izmet ārā. Kam ausis dzirdēšanai, tas lai dzird!

Chapter 15

¹Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu. ²Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem. ³Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams: ⁴Kurš cilvēks no jums, kam simts avis, pazaudējot vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet meklēt to, kas pazuda, kamēr viņš to atrod? ⁵Un viņš, atradis to, priecādamies liek savos plecos. ⁶Un viņš, mājās pārnācis, sasauc draugus un kaimiņus un saka viņiem: Priecājieties ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi! ⁷Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag. ⁸Vai atkal: kura sieviete, kam desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neiededzinās sveci un neizslaucīs māju, rūpīgi meklēdama, kamēr to neatradīs? ⁹Un viņa, to atradusi, sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: Priecājieties ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi! ¹⁰Es jums saku: tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem. ¹¹Un Viņš sacīja: Kādam cilvēkam bija divi dēli. ¹²Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem. ¹³Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu. ¹⁴Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu. ¹⁵Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas. ¹⁶Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva. ¹⁷Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā! ¹⁸Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. ¹⁹Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem! ²⁰Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to. ²¹Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. ²²Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, ²³Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies, ²⁴Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot. ²⁵Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību. ²⁶Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir. ²⁷Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu. ²⁸Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt. ²⁹Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu; ³⁰Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu. ³¹Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs; ³²Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.

Chapter 16

¹Bet Viņš sacīja arī saviem mācekļiem: Kāds cilvēks bija bagāts, un tam bija mantas pārvaldnieks. Un šis tika viņam apsūdzēts, it kā tas izšķiežot tā mantu. ²Un viņš, to pasaucis, sacīja tam: Ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par mantas pārvaldīšanu, jo tu pārvaldnieks vairs nevarēsi būt! ³Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns. ⁴Es zinu, ko darīt, lai viņi mani uzņemtu savās mājās, kad būšu atcelts no pārvaldīšanas. ⁵Un viņš, ataicinājis pa vienam sava kunga parādniekus, sacīja pirmajam: Cik tu esi manam kungam parādā? ⁶Un tas viņam sacīja: Simts mucu eļlas. Un viņš tam sacīja: Ņem savu parāda zīmi, apsēsties tūlīt un raksti piecdesmit! ⁷Tad viņš sacīja otram: Bet tu cik esi parādā? Tas atbildēja: Simts mēru kviešu. Viņš tam sacīja: Ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! ⁸Un kungs palielīja netaisnīgo pārvaldnieku, ka viņš gudri darījis, jo šīs pasaules bērni ir atjautīgāki savā ciltī nekā gaismas bērni. ⁹Un es jums saku: iegūstiet sev draugus no netaisnas bagātības, lai tad, kad jūsu pietrūks, uzņemtu jūs mūžīgajos mājokļos. ¹⁰Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās. ¹¹Ja jau jūs netaisnas bagātības lietās neesat bijuši uzticami, kas lai jums uztic to, kas ir patiess, ¹²Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos to, kas ir jūsu? ¹³Neviens kalps nevar diviem kungiem kalpot: vai nu viņš vienu nīdīs un citu mīlēs, vai vienam pakļausies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai. ¹⁴Bet to visu dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi; un tie izsmēja Viņu. ¹⁵Un Viņš tiem sacīja: Jūs esat tādi, kas sevi attaisno cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis, jo kas cilvēkiem augsts, tas Dieva priekšā ir negantība. ¹⁶Bauslība un pravieši turpinājās līdz Jānim; no tā laika tiek sludināta Dieva valstība, un katrs ar spēku laužas tanī. ¹⁷Bet drīzāk debess un zeme zudīs, nekā viena zīme no bauslības atkritīs. ¹⁸Katrs, kas šķiras no savas sievas un apprecē citu, pārkāpj laulību; un tas, kas apprecē tādu, kas no vīra šķirta, pārkāpj laulību. ¹⁹Bija kāds bagātnieks, kas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un katru dienu lepni dzīroja. ²⁰Un bija kāds nabags, vārdā Lācars, kas gulēja pie viņa durvīm un bija augoņu pilns. ²¹Viņš gribēja ēst druskas, kas krita no bagātnieka galda; un neviens viņam tās nedeva, bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus. ²²Bet notika, ka nomira nabadzīgais; un eņģeļi aiznesa viņu Ābrahama klēpī. Bet nomira arī bagātais un tika paglabāts ellē. ²³Mokas ciezdams, viņš pacēla savas acis un tālienē ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. ²⁴Tad viņš sauca, sacīdams: Tēvs, Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās! ²⁵Un Ābrahams sacīja viņam: Atminies, dēls, ka tu savu labumu saņēmi, būdams dzīvs, turpretī Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. ²⁶Un pie tam starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, tā ka tie, kas no šejienes vēlētos aiziet pie jums, to nespētu, tāpat arī pāriet no jums pie mums. ²⁷Un viņš sacīja: Tad es lūdzu tevi, tēvs, sūti viņu mana tēva namā, ²⁸Jo man pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šai moku vietā! ²⁹Un Ābrahams sacīja tam: Tiem ir Mozus un pravieši, lai viņi klausa tos! ³⁰Bet tas sacīja: Nē, Ābrahama tēv, bet ja kāds no mirušajiem aiziet pie tiem, tad viņi gandarītu par grēkiem! ³¹Bet viņš tam sacīja: Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.

Chapter 17

¹Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk! ²Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem. ³Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! ⁴Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam! ⁵Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! ⁶Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu. ⁷Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda? ⁸Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi. ⁹Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja? ¹⁰Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt. ¹¹Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni. ¹²Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm. ¹³Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums! ¹⁴To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri. ¹⁵Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu, ¹⁶Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis. ¹⁷Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi? ¹⁸Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks. ¹⁹Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi! ²⁰Bet farizeji jautāja Viņam: Kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk redzamā veidā. ²¹Un arī neteiks: Lūk, še ir, vai, lūk, tur ir, jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos. ²²Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nāks dienas, kad jūs alksiet redzēt vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet. ²³Un jums sacīs: Lūk, še ir, un, lūk, tur ir! Neejiet tur un nesekojiet tam! ²⁴Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā. ²⁵Bet vispirms Viņam daudz vajag ciest un no šīs cilts atmestam kļūt. ²⁶Un kā tas bija Noasa dienās, tā tas būs arī Cilvēka Dēla dienās. ²⁷Tie ēda un dzēra; precēja sievas un izdeva pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā; un tad nāca ūdensplūdi un iznīcināja visu. ²⁸Tāpat, kā tas notika Lata dienās: ēda, dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja; ²⁹Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, lija uguns un sērs no debesīm un iznīcināja visus. ³⁰Gluži tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. ³¹Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas - namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ! ³²Pieminiet Lata sievu! ³³Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs. ³⁴Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā: vienu uzņems, bet otru atstās. ³⁵Divas kopā mals: vienu uzņems un otru atstās; divi būs tīrumā: vienu uzņems un otru atstās. ³⁶Tad mācekļi jautāja Viņam, sacīdami: Kur, Kungs? ³⁷Viņš tiem sacīja: Visur, kur miesa, salasās arī ērgļi.

Chapter 18

¹Bet vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt, ²Sacīdams: Vienā pilsētā bija kāds tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. ³Bet kāda atraitne bija tanī pilsētā; un viņa nāca pie viņa un sacīja: Aizstāvi mani pret manu pretinieku! ⁴Un tas ilgu laiku negribēja. Bet pēc tam viņš sevī sacīja: Lai gan es Dieva nebaidos un no cilvēkiem nekaunos, ⁵Tomēr, lai šī atraitne mani neapgrūtinātu, es spriedīšu tiesu, ka viņa, beigās atnākusi, neuzbruktu man. ⁶Bet Kungs sacīja: Klausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! ⁷Un vai Dievs lai nespriestu taisnīgu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, un nebūtu pacietīgs ar viņiem? ⁸Es jums saku, ka Viņš drīz tiem spriedīs taisnīgu tiesu. Tomēr, kā rādās, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? ⁹Bet tiem, kas sevi uzskatīja taisnīgus esam un citus nicināja, Viņš sacīja šo līdzību: ¹⁰Divi cilvēki iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Viens bija farizejs un otrs muitnieks. ¹¹Farizejs nostājies sevī tā lūdza: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks! ¹²Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir. ¹³Bet muitnieks, tālāk stāvēdams, negribēja pat acis pacelt pret debesīm, bet, sitot pie savām krūtīm, sacīja: Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs! ¹⁴Es jums saku: šis aizgāja savās mājās attaisnots, bet tas ne. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts. ¹⁵Bet arī bērnus Viņam atnesa, lai Viņš tiem pieskartos. Kad mācekļi to redzēja, tie norāja tos. ¹⁶Bet Jēzus pasauca viņus un sacīja: Laidiet bērnus pie manis nākt un neliedziet viņiem to, jo tādiem pieder Dieva valstība! ¹⁷Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tanī neieies. ¹⁸Un kāds priekšnieks jautāja Viņam, sacīdams: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? ¹⁹Bet Jēzus viņam sacīja: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs. ²⁰Baušļus tu zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev būs tēvu un māti godāt. ²¹Tas sacīja: To visu esmu izpildījis kopš jaunības. ²²Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņam: Vēl viena tev trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un dod nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man! ²³To dzirdēdams, viņš noskuma, jo bija ļoti bagāts. ²⁴Bet Jēzus, redzēdams viņu noskumušu, sacīja: Cik grūti tiem, kam nauda, ieiet Dieva valstībā! ²⁵Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. ²⁶Tad tie, kas dzirdēja, sacīja: Un kas tad var kļūt pestīts? ²⁷Viņš tiem sacīja: Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam. ²⁸Bet Pēteris sacīja: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. ²⁹Viņš tiem teica: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas atstājis māju vai vecākus, vai brāļus, vai sievu, vai bērnus Dieva valstības dēļ ³⁰Un kas nesaņem daudz vairāk jau šinī laikā, bet nākošajā mūžā mūžīgo dzīvi. ³¹Bet Jēzus ņēma tos divpadsmit sev līdz un sacīja viņiem: Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi; un viss izpildīsies, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. ³²Jo Viņu nodos pagāniem un apsmies, un šaustīs, un apspļaudīs, ³³Un pēc šaustīšanas Viņu nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām. ³⁴Bet no tā viņi neko nesaprata; un šis vārds palika tiem apslēpts; un viņi neaptvēra to, kas tika runāts. ³⁵Bet notika, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds aklais sēdēja ceļmalā un ubagoja. ³⁶Un, kad viņš dzirdēja ļaužu pulku garām ejam, tas jautāja, kas tas ir. ³⁷Bet viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis iet garām. ³⁸Tad viņš sauca, sacīdams: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! ³⁹Bet tie, kas gāja priekšā, norāja viņu, lai viņš ciestu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! ⁴⁰Tad Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Un kad tas tuvojās, viņš jautāja tam, ⁴¹Sacīdams: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet viņš sacīja: Kungs, lai es redzu! ⁴²Un Jēzus sacīja viņam: Topi redzīgs, tava ticība tevi glābusi. ⁴³Un tūdaļ viņš kļuva redzīgs un, Dievu godinādams, sekoja Viņam. Un visa tauta, to redzēdama, godināja Dievu.

Chapter 19

¹Un Viņš, iegājis Jērikā, gāja tai cauri. ²Un, lūk, kāds cilvēks, vārdā Zahejs, kas bija muitnieku priekšnieks un bagāts, ³Meklēja Jēzu redzēt, kas Viņš ir, un nevarēja ļaužu dēļ, jo bija mazs augumā. ⁴Un tas, paskrējis uz priekšu, uzkāpa vīģes kokā, lai Viņu redzētu, jo tur Viņam bija jāiet garām. ⁵Un kad Jēzus atnāca tai vietā, Viņš, uz augšu paskatījies, ieraudzīja to un sacīja viņam: Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā! ⁶Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku. ⁷To redzot, visi kurnēja, sacīdami, ka Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka. ⁸Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: Lūk, Kungs, pusi no savas mantas es atdodu nabagiem; un es atdošu četrkārtīgi, ja es kādam to būtu nokrāpis. ⁹Jēzus sacīja viņam: Šodien šim namam notikusi pestīšana, jo arī šis ir Ābrahama dēls. ¹⁰Jo Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis. ¹¹Tiem klausoties, Viņš turpināja un sacīja līdzību, jo Viņš bija tuvu Jeruzalemei; un tie domāja, ka Dieva valstība tūliņ parādīsies. ¹²Viņš sacīja: Kāds dižciltīgs cilvēks aizgāja tālās zemēs, lai iegūtu sev valsti un atgrieztos atpakaļ. ¹³Un viņš, pasaucis savus desmit kalpus, deva tiem desmit minas un sacīja viņiem: Tirgojieties, kamēr es pārnākšu! ¹⁴Bet viņa pilsoņi ienīda to; un tie sūtīja sūtņus viņam pakaļ un sacīja: Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums. ¹⁵Un notika, ka viņš, valsti ieguvis, atgriezās atpakaļ un lika pasaukt kalpus, kuriem viņš bija devis naudu, lai uzzinātu, cik katrs ietirgojis. ¹⁶Tad nāca pirmais un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja desmit minas. ¹⁷Viņš tam sacīja: Pareizi, labais kalps, tu biji uzticams mazās lietās; tu valdīsi pār desmit pilsētām. ¹⁸Un otrs atnāca un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja piecas minas. ¹⁹Un viņš tam sacīja: Arī tu valdi pār piecām pilsētām. ²⁰Un vēl cits nāca un sacīja: Kungs, še ir tava mina. Es to biju noglabājis sviedrautā. ²¹Jo es baidījos tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks: tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis. ²²Viņš sacīja tam: Nekrietnais kalps, ar tavu muti es tevi tiesāju. Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks, kas ņem, ko nav nolicis, un pļauj, ko nav sējis. ²³Un kāpēc tu neatdevi manu naudu maiņgaldā, lai es pārnācis atprasītu to ar augļiem! ²⁴Un klātesošiem viņš teica: Atņemiet viņam minu un dodiet tam, kam desmit minas! ²⁵Un tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau desmit minas! ²⁶Bet es jums saku: katram, kam ir, tiks dots, lai viņam būtu pārpilnība; bet no tā, kam nav, tiks ņemts arī tas, kas viņam ir. (Mt.13,12; 25,29; Mk.4,25) ²⁷Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār viņiem valdītu, atvediet šurp un nogaliniet manā priekšā! ²⁸Un to teicis, Viņš, iedams uz Jeruzalemi, turpināja ceļu. ²⁹Un notika, kad Viņš tuvojās Betfāgai un Betānijai pie kalna, kas saucas Olīvkalns, ka Viņš sūtīja divus savus mācekļus, ³⁰Sacīdams: Ejiet uz miestu, kas jūsu priekšā! Un jūs ieiedami atradīsiet piesietu ēzeļa mātes kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis; atraisiet to un atvediet! ³¹Un ja kāds jūs jautās, kāpēc jūs to atraisāt, tad sakiet viņam tā: Kungs vēlas tā pakalpojumu. ³²Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada kumeļu stāvam, kā viņš tiem bija sacījis. ³³Bet kad viņi raisīja kumeļu vaļā, tā īpašnieki sacīja tiem: Kāpēc jūs atraisāt kumeļu? ³⁴Un viņi atbildēja: Kungam to vajag. ³⁵Un viņi atveda to pie Jēzus. Un viņi, savas drēbes kumeļam uzklājuši, uzsēdināja Jēzu. ³⁶Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. ³⁷Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, ³⁸Sacīdami: Svētīgs, Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! ³⁹Un daži farizeji ļaužu pulkā sacīja Viņam: Mācītāj, apsauc savus mācekļus! ⁴⁰Viņš tiem sacīja: Es jums saku: ja viņi klusētu, kliegtu akmeņi. ⁴¹Un Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to, sacīdams: ⁴²Kaut jel arī tu atzītu un pat šinī tavā dienā, kas pie tava miera vajadzīgs! Bet tagad tas apslēpts tavām acīm: ⁴³Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki aplenks tevi vaļņiem; un tie ielenks tevi un spiedīs tevi no visām pusēm; ⁴⁴Un viņi nospiedīs tevi zemē un tavus bērnus, kas tevī ir, un neatstās tevī akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neatzini savas piemeklēšanas dienu. ⁴⁵Un Viņš, iegājis svētnīcā, sāka dzīt ārā tos, kas tanī pārdeva un pirka, ⁴⁶Sacīdams viņiem: Ir rakstīts: mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs esat padarījuši to par slepkavu bedri. (Is.56,7; Jer.7,11) ⁴⁷Un viņš katru dienu mācīja svētnīcā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tautas priekšnieki meklēja Viņu nonāvēt; ⁴⁸Un tie neizprata, ko Viņam darīt, jo visa tauta neatlaidīgi klausījās Viņā.

Chapter 20

¹Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās ²Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis? ³Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man: ⁴Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? ⁵Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam? ⁶Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis. ⁷Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes. ⁸Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru. ⁹Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku. ¹⁰Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā. ¹¹Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā. ¹²Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā. ¹³Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros. ¹⁴Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu! ¹⁵Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs? ¹⁶Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt! ¹⁷Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni? ¹⁸Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) ¹⁹Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas. ²⁰Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai. ²¹Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu; ²²Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē? ²³Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt? ²⁴Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara! ²⁵Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! ²⁶Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa. ²⁷Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam, ²⁸Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! ²⁹Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira. ³⁰Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem. ³¹Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira. ³²Beigās pēc visiem nomira sieva. ³³Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva? ³⁴Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti. ³⁵Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems. ³⁶Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni. ³⁷Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. ³⁸Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo. ³⁹Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici. ⁴⁰Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt. ⁴¹Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls? ⁴²Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, ⁴³Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1) ⁴⁴Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls? ⁴⁵Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem: ⁴⁶Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos, ⁴⁷Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.

Chapter 21

¹Tad Viņš, pacēlis savas acis, redzēja bagātos metam savus ziedojumus upuru traukā. ²Bet Viņš redzēja arī kādu nabaga atraitni, divas artaviņas iemetam. ³Un Viņš sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne ziedoja vairāk nekā visi, ⁴Jo šie visi ziedoja Dievam dāvanas no tā, kas tiem palika pāri, bet šī no savas trūcības upurēja visu savu iztiku, kas tai bija. ⁵Un kad daži runāja par svētnīcu, ka tā skaistiem akmeņiem un dāvanām izgreznota, Viņš sacīja: ⁶Nāks dienas, kad no tā, ko jūs redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs. ⁷Bet tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, kad tas notiks, un kāda zīme tam, kad tas sāks izpildīties? ⁸Viņš sacīja: Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ! Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu, un tas laiks ir pienācis. Bet neejiet tiem pakaļ! ⁹Bet kad jūs dzirdēsiet par kariem un nemieriem, nebīstieties! Tam visam iepriekš jānotiek, bet tūdaļ vēl nav gals. ¹⁰Tad Viņš tiem sacīja: Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti. ¹¹Un vietu vietām būs lielas zemestrīces un mēris, un bads, un šausmas, un lielas zīmes no debesīm. ¹²Bet pirms visa tā viņi pacels pret jums savas rokas un vajās jūs, nododot sinagogām un cietumiem, un vedīs jūs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. ¹³Bet tas notiks jums par liecību. ¹⁴Tad nu apņematies savās sirdīs nedomāt par to, ko jūs atbildēsiet! ¹⁵Jo es jums došu valodu un gudrību, kurai visi jūsu pretinieki nespēs pretoties un pretī runāt. ¹⁶Pat vecāki un brāļi, un radi, un draugi jūs nodos un dažus no jums nonāvēs. ¹⁷Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ; ¹⁸Bet neviens mats no jūsu galvas nepazudīs. ¹⁹Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles. ²⁰Bet kad jūs redzēsiet karaspēku ielencam Jeruzalemi, tad ziniet, ka tās izpostīšana pienākusi. ²¹Tad tie, kas Jūdejā, lai bēg kalnos, kas pilsētā, lai iet ārā, un kas tās apkārtnē, lai neieiet tanī! ²²Jo šīs ir atmaksas dienas, lai izpildītos viss, kas rakstīts. ²³Bet bēdas grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās, jo liela apspiešana nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu. ²⁴Un no zobena asmens tie kritīs, un tos kā gūstekņus aizvedīs visās tautās, un pagāni mīdīs Jeruzalemi, iekams izpildīsies pagānu laiks. ²⁵Un būs zīmes pie saules un mēness, un zvaigznēm, un jūras kaukšanas un plūdu dēļ bailes tautām virs zemes. ²⁶Cilvēki bailēs sastings, gaidot, kas nāks pār visu pasauli, jo debesu stiprumi sakustēsies. ²⁷Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā varā un godībā. ²⁸Bet kad tas viss sāks piepildīties, skatieties un paceliet savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas! ²⁹Un Viņš tiem sacīja līdzību: Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus! ³⁰Kad tiem jau augļi metas, tad ziniet, ka vasara tuvu. ³¹Tāpat arī jūs, redzot to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu. ³²Patiesi es jums saku: Šī cilts neizzudīs, iekams viss tas notiks. ³³Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. ³⁴Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdis kādreiz neapgrūtinātu pārēšanās, piedzeršanās un šīs dzīves rūpes, un ka šī diena nepienāktu jums negaidīta. ³⁵Jo kā valgs tā nāks pār visiem, kas dzīvo virs zemes. ³⁶Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdziet Dievu, lai jūs būtu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekšā un izbēgtu no visa tā, kas notiks! ³⁷Tā Viņš dienas pavadīja, mācīdams svētnīcā, bet naktīs Viņš gāja un palika kalnā, ko sauc par Olīvkalnu. ³⁸Bet visa tauta rīta agrumā steidzās pie Viņa, lai svētnīcā Viņu klausītos.

Chapter 22

¹Bet tuvojās neraudzētās maizes svētki, ko sauc par Lieldienām. ²Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Jēzu nonāvēt, bet viņi baidījās no ļaudīm. ³Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit. ⁴Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot. ⁵Un tie priecājās un piesolīja dot viņam naudu. ⁶Un viņš apsolīja un meklēja izdevību, kā Viņu tiem nodot, ļaudīm nezinot. ⁷Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Lieldienu jēru. ⁸Un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: Ejiet un sagatavojiet mums Lieldienas jēru, lai mēs ēstu! ⁹Bet viņi sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs tās sataisītu? ¹⁰Un Viņš tiem sacīja: Lūk, pilsētā ieejot, jūs sastapsiet kādu cilvēku, kas nesīs ūdens krūzi; sekojiet viņam tai namā, kurā viņš ieies, ¹¹Un sakiet nama kungam: Mācītājs tev jautā: kur ir telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu svinēt Lieldienas? ¹²Un viņš jums parādīs lielu, izklātu ēdamistabu; tur arī sagatavojiet! ¹³Un tie aizgājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru. ¹⁴Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu. ¹⁵Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu. ¹⁶Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. ¹⁷Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! ¹⁸Jo es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. ¹⁹Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu! ²⁰Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums top izlietas. ²¹Bet, lūk, mana nodevēja rokas ir ar mani uz galda. ²²Jo Cilvēka Dēls aiziet, kā tas ir nolemts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod! ²³Un visi sāka apjautāties savstarpēji, kurš gan tas no viņiem būtu, kas to darīs? ²⁴Bet izcēlās starp viņiem arī ķilda, kurš, šķiet, esot no tiem lielākais? ²⁵Bet Viņš tiem sacīja: Pagānu ķēniņi valda pār viņiem, un viņu varas nesējus sauc par labdariem. ²⁶Bet jūs tā ne. Kas no jums lielāks, lai kļūst kā mazākais, bet priekšnieks – kā kalps; ²⁷Jo kas ir lielāks: vai tas, kas atrodas pie galda, vai tas, kas apkalpo? Taču tas, kas atrodas pie galda. Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo. ²⁸Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. ²⁹Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs, ³⁰Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēļa ciltis. ³¹Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, ³²Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus! ³³Tas Viņam sacīja: Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē! ³⁴Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēter, šodien vēl gailis nebūs nodziedājis, iekams tu trīsreiz būsi noliedzis, ka mani pazīsti. Un Viņš tiem sacīja: ³⁵Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka? ³⁶Bet viņi atbildēja: Nekā! Bet es jums saku: tagad, kam naudas maks, lai ņem līdz arī somu, un kam nav, tas lai pārdod svārkus un pērk zobenu! ³⁷Jo es jums saku, ka vēl pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Un noziedzniekam Viņš pieskaitīts. jo tas, kas par mani rakstīts, piepildās. ³⁸Bet viņi sacīja: Kungs, lūk, te ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: Diezgan! ³⁹Un izgājis, Viņš pēc ieraduma gāja uz Olīvkalnu; un mācekļi sekoja Viņam. ⁴⁰Un Viņš, tai vietā nonācis, sacīja tiem: Lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! ⁴¹Un Viņš attālinājās no tiem akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu, ⁴²Sacīdams: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek! ⁴³Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk. ⁴⁴Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē. ⁴⁵Un Viņš, piecēlies no lūgšanas, gāja pie saviem mācekļiem un atrada tos no skumjām aizmigušus. ⁴⁶Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai jūs neiekristu kārdināšanā! ⁴⁷Vēl Viņam runājot, lūk, ļaužu pūlis un viens no tiem divpadsmit, Jūdass vārdā, kas gāja tiem priekšgalā, tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. ⁴⁸Bet Jēzus viņam sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu? ⁴⁹Bet tie, kas pie Viņa bija, redzot, kam jānotiek, sacīja Viņam: Kungs, vai lai cērtam ar zobenu? ⁵⁰Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. ⁵¹Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to. ⁵²Bet Jēzus augstajiem priesteriem un svētnīcas priekšniekiem, un vecākajiem, kas pret Viņu bija sanākuši, sacīja: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un milnām. ⁵³Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara. ⁵⁴Un tie Viņu apcietināja un veda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes. ⁵⁵Un viņi, sakūruši uguni pagalma vidū, sēdēja ap to, un Pēteris bija starp tiem. ⁵⁶Kāda kalpone, redzēdama viņu sēžam gaismā, uzlūkoja to un sacīja: Šis arī bija ar Viņu. ⁵⁷Bet tas noliedza Viņu, sacīdams: Sieviet, es Viņu nepazīstu. ⁵⁸Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu. ⁵⁹Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis. ⁶⁰Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis. ⁶¹Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Un Pēteris atminējās Kunga vārdu, ko Viņš sacīja: Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi. ⁶²Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja. ⁶³Un vīri, kas Viņu apsargāja, izsmēja un šaustīja Viņu. ⁶⁴Un tie apklāja Viņu, un sita Viņu sejā, un jautāja Viņam, sacīdami: Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita? ⁶⁵Un daudz citus zaimus tie teica Viņam. ⁶⁶Un kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie un augstie priesteri, un rakstu mācītāji un aizveda Viņu savas augstās tiesas priekšā, sacīdami: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to! ⁶⁷Un Viņš tiem sacīja: Ja es jums teikšu, jūs man neticēsiet. ⁶⁸Bet ja es jautāšu, jūs neatbildēsiet un mani neatbrīvosiet, ⁶⁹Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Dieva spēka labās rokas. ⁷⁰Tad visi sacīja: Tātad tu esi Dieva Dēls? Viņš teica: Jūs sakāt, ka es tas esmu. ⁷¹Bet viņi sacīja: Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to dzirdējām no Viņa mutes.

Chapter 23

¹Un viss viņu pulks cēlās un aizveda Viņu pie Pilāta. ²Un tie sāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: Mēs atradām, ka Viņš jauc mūsu tautu un ka Viņš aizliedz ķeizaram maksāt nodokļus un saka, ka Viņš ir Kristus - Karalis. ³Un Pilāts jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja: Tu to saki. ⁴Tad Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaužu pulkam: Es nekādas vainas neatrodu pie šī Cilvēka. ⁵Un tie uzmācās viņam, sacīdami: Viņš kūda tautu, mācīdams visā Jūdejā, sākot ar Galileju līdz šejienei. ⁶Bet Pilāts, dzirdēdams par Galileju, jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis. ⁷Un uzzinājis, ka Viņš ir no Heroda apgabala, tas aizsūtīja Viņu pie Heroda, kas pats tanīs dienās bija Jeruzalemē. ⁸Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis, un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu. ⁹Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja. ¹⁰Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un uzmācīgi Viņu apsūdzēja. ¹¹Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. ¹²Un tanī dienā Herods un Pilāts kļuva draugi, jo iepriekš viņi bija ienaidnieki savā starpā. ¹³Bet Pilāts, sasaucis augstos priesterus un priekšniekus, un tautu, ¹⁴Sacīja viņiem: Jūs atvedāt pie manis šo cilvēku, it kā Viņš būtu tautas kūdītājs; lūk, es Viņu izjautāju jūsu klātbūtnē un neatradu pie šī Cilvēka nevienas no tām vainām, kādās jūs Viņu apsūdzat; ¹⁵Un Herods arī ne, jo es jūs aizsūtīju pie viņa un, lūk, nekas nav darīts, ar ko Viņš nāvi būtu pelnījis. ¹⁶Tāpēc es Viņu sodīšu un atbrīvošu. ¹⁷Bet svētkos viņam vajadzēja tiem vienu atbrīvot. ¹⁸Bet viss pūlis kliedza, sacīdams: Nost šo, un atlaid mums Barabu, ¹⁹Kas pilsētā kādas notikušās sacelšanās un slepkavības dēļ bija ielikts cietumā. ²⁰Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot, atkal runāja viņiem, ²¹Bet tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! ²²Bet trešo reiz viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu. ²³Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās. ²⁴Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. ²⁵Un viņš tiem atbrīvoja to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, ko tie bija lūguši, bet Jēzu nodeva viņu iegribai. ²⁶Un kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ. ²⁷Bet Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. ²⁸Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! ²⁹Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. ³⁰Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums, un uz pakalniem: apklājiet mūs! ³¹Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo? ³²Bet līdz ar Viņu tika vestidivi citi ļaundari, lai viņus nogalinātu. ³³Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi. ³⁴Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. ³⁵Un ļaudis stāvēja un skatījās; un priekšnieki kopā ar tiem izsmēja Viņu, sacīdami: Citiem Viņš palīdzēja, - lai glābj sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva izredzētais. ³⁶Arī kareivji, Viņu izsmiedami, nāca un sniedza Viņam etiķi, ³⁷Un sacīja: Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi! ³⁸Un bija arī virs Viņa uzraksts, rakstīts grieķu un latīņu, un ebreju valodā: Šis ir jūdu Ķēniņš. ³⁹Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs! ⁴⁰Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! ⁴¹Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. ⁴²Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! ⁴³Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē. ⁴⁴Bet bija ap sesto stundu, un tumsa iestājās līdz pat devītajai stundai. ⁴⁵Un saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu. ⁴⁶Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu. ⁴⁷Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: Patiesi, šis Cilvēks bija taisnīgs! ⁴⁸Un viss ļaužu pulks, kas bija klāt pie šī šausmu skata, redzot notikušo, sita savās krūtīs un atgriezās atpakaļ. ⁴⁹Bet visi Viņa pazīstamie un sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, to redzēdamas, stāvēja nostāk. ⁵⁰Un, lūk, viens vīrs, Jāzeps vārdā, būdams labs un taisnīgs cilvēks, kas bija pilsētas pārvaldes loceklis, ⁵¹No Arimatejas, Jūdejas pilsētas, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, nepiekrita to lēmumiem un darbiem; ⁵²Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas. ⁵³Un viņš tās noņēma un ietina audeklā, un ielika izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts. ⁵⁴Un tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās. ⁵⁵Bet sekotājas sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, redzēja kapu un to, kā Viņa miesas tika noliktas. ⁵⁶Un atgriezušās, viņas sagatavoja smaržas un svaidāmās zāles, bet sabatu saskaņā ar bauslību tās pavadīja klusu.

Chapter 24

¹Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržas, ko tās bija sagatavojušas. ²Un tās atrada akmeni no kapa noveltu, ³Un viņas gāja iekšā, bet Kunga Jēzus miesas neatrada. ⁴Un notika, kamēr viņas bija savā prātā satriektas par to, lūk, divi vīri spožās drānās piebiedrojās viņām. ⁵Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām sacīja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? ⁶Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko Viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā, ⁷Sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku - grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem. ⁸Un tās atminējās Viņa vārdus. ⁹Un viņas, atgriezušās no kapa, paziņoja to visu tiem vienpadsmit un visiem pārējiem. ¹⁰Bet tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas, kas ar tām bija un kas apustuļiem to sacīja. ¹¹Un šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja. ¹²Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo. ¹³Un, lūk, divi no viņiem tanī pat dienā gāja uz miestu, vārdā Emmaus, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. ¹⁴Un viņi savā starpā sarunājās par visu to, kas bija noticis. ¹⁵Un notika, ka, viņiem sarunājoties un vienam otru izvaicājot, arī pats Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem. ¹⁶Bet viņu acis tika turētas, lai tie Viņu nepazītu. ¹⁷Un Viņš tiem sacīja: Kas tās par runām, ko jūs, iedami, savā starpā runājat un esat noskumuši? ¹⁸Tad viens, kam vārds Kleofass, atbildēja Viņam, sacīdams: Vai Tu viens pats esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas tur šinīs dienās noticis? ¹⁹Un Viņš tiem sacīja: Kas tad? Un viņi teica: Par Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ²⁰Un ka augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu pazudināšanai nāvē un piesita Viņu krustā. ²¹Bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli; un šodien ir trešā diena pēc visa tā, kas notika. ²²Bet arī dažas no mūsu sievietēm, kas pirms gaismas bijušas pie kapa, izbiedēja mūs. ²³Un tās, neatradušas Viņa miesu, nāca un sacīja: Šīs arī eņģeļu parādīšanos redzējušas. Kas saka, ka Viņš dzīvo. ²⁴Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada. ²⁵Tad Viņš tiem sacīja: Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši! ²⁶Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā? ²⁷Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti. ²⁸Un viņi tuvojās miestam, kurp tie gāja, bet Viņš izlikās tālāk ejot. ²⁹Bet tie Viņu ļoti lūdza, sacīdami: Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām! Un Viņš iegāja pie tiem. ³⁰Un notika, ka Viņš, būdams ar tiem pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem. ³¹Tad viņu acis atvērās; un tie pazina Viņu, bet Viņš nozuda no to acīm. ³²Un viņi teica viens otram: Vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus? ³³Un tai pašā stundā viņi cēlās, atgriezās Jeruzalemē un atrada sanākušus tos vienpadsmit un arī tos, kas ar viņiem bija; ³⁴Tie sacīja: Kungs patiesi augšāmcēlies un parādījās Sīmanim. ³⁵Un viņi stāstīja, kas notika ceļā, un kā tie, kad Viņš lauza maizi, to pazina. ³⁶Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: Miers jums, nebīstieties, es tas esmu! ³⁷Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. ³⁸Un Viņš sacīja tiem: Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs? ³⁹Skatiet manas rokas un kājas, jo es pats tas esmu! Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man! ⁴⁰Un Viņš, to sacījis, tiem parādīja rokas un kājas. ⁴¹Bet kad viņi priekā vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: Vai jums ir šeit kas ēdams? ⁴²Un tie Viņam atnesa gabalu ceptas zivs un kāri medus. ⁴³Un kad Viņš to klātbūtnē bija ēdis, paņēmis atlikušo, viņš deva tiem. ⁴⁴Un Viņš tiem sacīja: Šie ir vārdi, ko es jums sacīju, vēl pie jums būdams, ka nepieciešami visam bija jāpiepildās, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā un praviešos, un psalmos. ⁴⁵Tad Viņš tiem atvēra prātu, lai izprastu Rakstus. ⁴⁶Un Viņš tiem sacīja: Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties. ⁴⁷Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi. ⁴⁸Bet jūs esat liecinieki par šo visu. ⁴⁹Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes! ⁵⁰Un Viņš tos izveda ārā līdz Betānijai, un savas rokas pacēlis, svētīja tos. ⁵¹Un notika, ka Viņš, svētījot tos, attālinājās no tiem un pacēlās debesīs. ⁵²Bet tie pielūguši Viņu, lielā priekā atgriezās Jeruzalemē. ⁵³Un viņi vienmēr bija svētnīcā, godinādami un teikdami Dievu. Amen.

John

Chapter 1

¹Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. ²Tas iesākumā bija pie Dieva. ³No Viņa viss radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts. ⁴Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. ⁵Un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. ⁶Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. ⁷Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi ticētu caur viņu. ⁸Viņš nebija gaisma, bet lai liecinātu par gaismu. ⁹Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē. ¹⁰Viņš bija pasaulē, un pasaule ir Viņa radīta, un pasaule Viņu neatzina. ¹¹Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma. ¹²Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. ¹³Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši. ¹⁴Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības. ¹⁵Jānis liecina par Viņu un sauc, sacīdams: Šis bija Tas, par ko es sacīju: kas pēc manis nāks, Tas bija pirms manis, jo Viņš bija agrāk nekā es, ¹⁶Jo no Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. ¹⁷Jo Mozus deva bauslību, bet žēlastība un patiesība notika caur Jēzu Kristu. ¹⁸Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja. ¹⁹Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie tā priesterus un levītus, lai jautātu Viņam: Kas tu esi? ²⁰Un viņš atzinās un neliedzās; un viņš apliecināja: Es neesmu Kristus. ²¹Un tie jautāja Viņam: Kas tad? Vai tu esi Elijs? Un viņš sacīja: Es neesmu. Vai tu esi pravietis? Un viņš atbildēja: Nē! ²²Tad tie viņam sacīja: Kas tad tu esi? Mums taču jādod atbilde tiem, kas mūs sūtīja. Ko tu pats par sevi saki? ²³Viņš sacīja: Es esmu saucēja balss tuksnesī. Sataisiet Kunga ceļu, kā to teicis pravietis Isajs! (Is.40, 3) ²⁴Un atsūtītie bija farizeji. ²⁵Un tie viņam jautāja: Kāpēc tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elijs, ne pravietis? ²⁶Jānis atbildēja viņiem, sacīdams: Es kristīju ar ūdeni, bet starp jums atrodas Viens, ko jūs nepazīstat. ²⁷Šis ir Tas, kas nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. ²⁸Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. ²⁹Otrā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: Lūk, Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus. ³⁰Šis ir, par ko es teicu: Pēc manis nāks Vīrs, kas bija pirms manis, jo Viņš bija pirmāk nekā es. ³¹Un es Viņu nepazinu, bet es nācu tāpēc, kristīdams ar ūdeni, lai Viņš kļūtu zināms Izraēlim. ³²Un Jānis liecināja, sacīdams: Es redzēju Garu kā balodi nolaižamies no debesīm un paliekam uz Viņa. ³³Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā. ³⁴Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls. ³⁵Otrā dienā Jānis un divi no viņa mācekļiem atkal stāvēja. ³⁶Un viņš, ieraudzījis Jēzu staigājam, sacīja: Lūk, Dieva Jērs! ³⁷Un abi mācekļi dzirdēja viņu sakām un sekoja Jēzum. ³⁸Bet Jēzus, pagriezies un redzēdams viņus sekojam, sacīja tiem: Ko jūs meklējat? Tie Viņam atbildēja: Rabbi (kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj), kur Tu mājo? ³⁹Viņš tiem sacīja: Nāciet un skatieties! Tad tie gāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika tanī dienā pie Viņa. Bija apmēram desmitā stunda. ⁴⁰Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un Viņam sekojuši. ⁴¹Viņš vispirms atrada savu brāli Sīmani un sacīja Viņam: Mēs atradām Mesiju (kas tulkojumā - Kristus), ⁴²Un atveda to pie Jēzus. Bet Jēzus, uzlūkojis viņu, sacīja: Tu esi Sīmanis, Jonas dēls; tu sauksies Kēfa, kas tulkojumā - Pēteris. ⁴³Nākošajā dienā Viņš gribēja iet uz Galileju. Bet Jēzus atrada Filipu un sacīja viņam: Seko man! ⁴⁴Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. ⁴⁵Bet Filips sastapa Natanaēli un sacīja viņam: Mēs atradām Jēzu, Jāzepa dēlu no Nācaretes. Par Viņu Mozus rakstījis savā bauslībā un pravieši. ⁴⁶Un Natanaēls viņam sacīja: Vai no Nācaretes var būt kas labs? Filips viņam saka: Nāc un skaties! ⁴⁷Jēzus, redzēdams Natanaēlu nākam pie sevis, sacīja par viņu: Lūk, kur patiess izraēlietis, kurā nav viltības! ⁴⁸Natanaēls sacīja Viņam: No kurienes Tu mani pazīsti? Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Pirms Fillips tevi aicināja, tu biji zem vīģes koka. ⁴⁹Natanaēls Viņam atbildēja un sacīja: Rabbi, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Izraēļa Ķēniņš. ⁵⁰Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju: es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. ⁵¹Un Viņš tam sacīja: Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzejam un nonākam pār Cilvēka Dēlu.

Chapter 2

¹Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. ²Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. ³Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna. ⁴Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! ⁵Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. ⁶Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. ⁷Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām. ⁸Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa. ⁹Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini. ¹⁰Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim. ¹¹Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. ¹²Pēc tam Viņš un Viņa māte, un Viņa brāļi, un Viņa mācekļi aizgāja uz Kafarnaumu un tur palika dažas dienas. ¹³Un jūdu Lieldienas bija tuvu; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. ¹⁴Un Viņš atrada svētnīcā sēžam vēršu un avju, un baložu pārdevējus, un naudas mijējus. ¹⁵Un Viņš, iztaisījis no auklām pātagu, izdzina visus no svētnīcas, arī avis un vēršus, bet mijēju naudu izkaisīja un apgāza galdus. ¹⁶Bet tiem, kas pārdeva baložus, Viņš sacīja: Aiznesiet tos no šejienes un nepadariet mana Tēva namu par tirgus māju! ¹⁷Tad Viņa mācekļi atminējās, ka ir rakstīts: Centība par Tavu namu mani iznīcina (Ps 68). ¹⁸Bet jūdi atsaucās un sacīja Viņam: Kādu zīmi Tu mums rādi, tā darīdams. ¹⁹Jēzus atbildēja viņiem: Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu. ²⁰Tad jūdi sacīja: Četrdesmit sešus gadus šī svētnīca celta, un Tu to uzcelsi trijās dienās? ²¹Bet Viņš runāja par savu miesas svētnīcu. ²²Kad nu Viņš bija uzcēlies, Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to sacījis, un ticēja Rakstiem un vārdiem, ko Jēzus bija runājis. ²³Bet, kad nu Viņš Lieldienas svētku dienā bija Jeruzalemē, tad daudzi, redzēdami brīnumus, ko Viņš darīja, ticēja Viņa vārdam. ²⁴Bet pats Jēzus viņiem neuzticējās, jo Viņš visus pazina. ²⁵Un Viņam nebija vajadzības, lai kāds liecinātu par cilvēku, jo pats zināja, kas ir cilvēkā.

Chapter 3

¹Bet bija cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu priekšnieks. ²Tas naktī atnāca pie Jēzus un sacīja Viņam: Rabbi! Mēs zinām, ka Tu esi no Dieva nācis mācītājs, jo neviens nevar tādus brīnumus darīt, kādus Tu dari, ja ar Viņu nav Dievs. ³Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Patiesi, patiesi es tev saku: Ja kas no jauna neatdzimst, tas Dieva valstību nevar saskatīt. ⁴Nikodēms sacīja Viņam: Kā var cilvēks, būdams vecs, piedzimt? Vai viņš var vēlreiz atgriezties mātes miesās un no jauna piedzimt? ⁵Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā. ⁶Kas no miesas ir dzimis, tas ir miesa, bet, kas no Gara ir dzimis, ir gars. ⁷Nebrīnies par to, ka es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimt. ⁸Gars dveš, kur gribēdams, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp aiziet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara. ⁹Nikodēms atbildēja Viņam, sacīdams: Kā tas var notikt? ¹⁰Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Tu esi Izraēļa mācītājs, un tu to nezini? ¹¹Patiesi, patiesi, es tev saku: Mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko redzam, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. ¹²Ja jūs neticat, kad es jums runāju par zemes dzīvi, kā tad jūs ticēsiet, ja es jums stāstīšu par debess lietām? ¹³Un neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm un kas ir debesīs. ¹⁴Un kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam; ¹⁵Lai katrs, kas uz Viņu tic, neieiet pazušanā, bet iemanto mūžīgo dzīvi. ¹⁶Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību. ¹⁷Jo Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta. ¹⁸Kas uz Viņu tic, tas netiek tiesāts, bet, kas netic, tas tāpēc notiesāts, ka netic Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. ¹⁹Bet šī ir jau tiesa, ka gaisma nāca pasaulē; bet cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu, jo viņu darbi bija ļauni. ²⁰Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu nopelti. ²¹Bet, kas dara patiesību, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi atklājas, jo tie darīti Dievā. ²²Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja Jūdejas zemē un tur uzturējās ar viņiem, un kristīja. ²³Bet Jānis kristīja Ainonā pie Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un tie nāca un kristījās, ²⁴Jo Jānis vēl nebija ieslodzīts cietumā. ²⁵Bet starp Jāņa mācekļiem un jūdiem izcēlās strīds par šķīstīšanos. ²⁶Un tie nāca pie Jāņa un sacīja viņam: Rabbi! Tas, kas ar tevi bija viņpus Jordānas, par ko tu nodevi liecību, lūk, Viņš kristī, un visi iet pie Viņa. ²⁷Jānis atbildēja, sacīdams: Cilvēks nekā nevar ņemt, ja viņam netiek dots no debesīm. ²⁸Jūs paši man liecināt par to, ko sacīju: Es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts pirms Viņa. ²⁹Kam ir līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņā, priekā priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks tad nu piepildījies. ³⁰Viņam vajaga augt, bet man mazināties. ³¹Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem. Kas no zemes, tas ir no zemes un par zemi runā. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. ³²Un ko Viņš redzēja un dzirdēja, par to Viņš liecina; bet Viņa liecību neviens nepieņem. ³³Kas Viņa liecību pieņēmis, tas apzīmogojis, ka Dievs ir patiesīgs. ³⁴Jo, ko Dievs sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs nedod Garu mērīdams. ³⁵Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. ³⁶Kas tic uz Dēlu, tam ir mūžīgā dzīvība; bet, kas Dēlam netic, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmas paliek pār viņu.

Chapter 4

¹Kad Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus kristī un iegūst vairāk mācekļu nekā Jānis, ²(Lai gan Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi), ³Tad Viņš atstāja Jūdeju un aizgāja atkal uz Galileju. ⁴Bet Viņam bija jāiet caur Samariju. ⁵Tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. ⁶Tur bija Jēkaba aka. Tad Jēzus, noguris ceļā, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda. ⁷No Samarijas atnāca sieviete smelt ūdeni. Jēzus sacīja viņai: Dod man dzert! ⁸(Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku.) ⁹Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert? Jo jūdi nesaietas ar samariešiem. ¹⁰Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni. ¹¹Sieviete sacīja Viņam: Kungs Tev nav ar ko smelt, bet aka dziļa; no kurienes tad Tev dzīvais ūdens? ¹²Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis, un pats viņš no tās dzēra un viņa bērni, un viņa dzīvnieki? ¹³Jēzus atbildēja viņai un sacīja: Ikvienam, kas šo ūdeni dzer, atkal slāpst, bet kas dzers to ūdeni, ko es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps. ¹⁴Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei. ¹⁵Sieviete sacīja Viņam: Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt! ¹⁶Jēzus sacīja viņai: Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp! ¹⁷Sieviete atbildēja un sacīja: Man nav vīra. Jēzus sacīja viņai: Tu pareizi pateici: man nav vīra. ¹⁸Jo pieci vīri tev bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. To tu pareizi teici. ¹⁹Sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis. ²⁰Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt. ²¹Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! ²²Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. ²³Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. ²⁴Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. ²⁵Sieviete sacīja Viņam: Es zinu, ka nāk Mesija (ko sauc Kristus). Kad Viņš atnāks, tad visu mums pasludinās. ²⁶Jēzus sacīja viņai: Es tas esmu, kas ar tevi runā. ²⁷Un tūdaļ atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko vēlies? vai: Ko runā ar viņu? ²⁸Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm: ²⁹Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus? ³⁰Tad tie aizgāja no pilsētas un nogāja pie Viņa. ³¹Tanī laikā mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabbi, ēd! ³²Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat. ³³Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst? ³⁴Jēzus sacīja viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu. ³⁵Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai! ³⁶Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs. ³⁷Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. ³⁸Es jūs sūtīju pļaut to, ko jūs neesat iestrādājuši. Citi strādāja, bet jūs iegājāt viņu darbā. ³⁹Bet daudzi šās pilsētas samarieši ticēja Viņam sievietes vārdu dēļ, kas deva liecību: Viņš man visu pateica, ko biju darījusi. ⁴⁰Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas. ⁴¹Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ. ⁴²Un viņi sacīja sievietei: Ne jau tavas runas dēļ mēs ticam, jo paši mēs dzirdējām un uzzinājām, ka Viņš ir patiesi pasaules Pestītājs. ⁴³Bet pēc divām dienām Viņš aizgāja no turienes un devās uz Galileju; ⁴⁴Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netiek cienīts. ⁴⁵Kad Viņš nonāca Galilejā, tad galilejieši uzņēma Viņu, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos darīja Jeruzalemē, jo paši bija svētkos. ⁴⁶Tad Viņš atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un Kafarnaumā bija kāds galminieks, kura dēls slimoja. ⁴⁷Šis, izdzirdis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu atnākt un izdziedināt tā dēlu, jo tas bija pie miršanas. ⁴⁸Tad Jēzus sacīja viņam: Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat. ⁴⁹Galminieks sacīja Viņam: Kungs, nāc, iekams mans dēls nav miris! ⁵⁰Jēzus sacīja viņam: Ej, tavs dēls dzīvo! Cilvēks ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. ⁵¹Bet, viņam jau ejot, kalpi atsteidzās tam pretim un ziņoja, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo. ⁵²Tad viņš jautāja tiem par stundu, kad tam palicis labāk. Un tie sacīja viņam: Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja. ⁵³Tad tēvs noprata, ka tā bija tā stunda, kad Jēzus sacīja viņam: Tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja pats un viss viņa nams. ⁵⁴Šis bija jau otrs brīnums, ko Jēzus padarīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.

Chapter 5

¹Pēc tam bija jūdu svētki; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. ²Bet Jeruzalemē bija ar piecām pajumtēm Avju dīķis, kas ebrejiski saucas Betsata. ³Tanīs gulēja liels daudzums slimnieku, aklo, klibo un izkaltušo, kas gaidīja ūdens sakustēšanos. ⁴Bet Kunga eņģelis savulaik nolaidās dīķī; un kas pirmais pēc ūdens sakustēšanās iekāpa dīķī, tas izveseļojās, lai ar kādu slimību viņš neslimotu. ⁵Bet tur bija kāds cilvēks, kas slimoja trīsdesmit astoņus gadus. ⁶Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka tas jau ilgu laiku slimo, sacīja viņam: Vai gribi būt vesels? ⁷Slimais atbildēja Viņam: Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas, jo, kamēr es aizeju, cits ieiet pirmais. ⁸Jēzus sacīja viņam: Celies, ņem savu gultu un staigā. ⁹Un tūdaļ šis cilvēks izveseļojās, ņēma savu gultu un staigāja. Bet bija sabata diena. ¹⁰Tad jūdi sacīja izdziedinātajam: Ir sabats! Tev nav brīv nest savu gultu! ¹¹Viņš tiem atbildēja: Kas mani izdziedināja, tas teica man: ņem savu gultu un staigā! ¹²Tad tie jautāja viņam: Kas ir tas cilvēks, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā? ¹³Bet izdziedinātais nezināja, kas Tas bija, jo Jēzus aizgāja no ļaudīm, kas atradās tanī vietā. ¹⁴Vēlāk Jēzus atrada viņu svētnīcā un sacīja tam: Lūk, tu esi izdziedināts; negrēko vairs, lai tev kas ļaunāks nenotiek. ¹⁵Tas cilvēks aizgāja un paziņoja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu izdziedināja. ¹⁶Tāpēc jūdi vajāja Jēzu, ka Viņš to darīja sabatā. ¹⁷Bet Jēzus atbildēja viņiem: Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. ¹⁸Tāpēc jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nonāvēt, ka Viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet sauca Dievu par savu Tēvu, pielīdzinādams sevi Dievam. Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: ¹⁹Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls. ²⁰Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos. ²¹Jo kā Tēvs uzmodina miroņus un atdzīvina, tā arī Dēls atdzīvina, kurus vēlas. ²²Jo Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu nodevis Dēlam, ²³Lai visi tāpat godātu Dēlu, kā godā Tēvu. Kas Dēlu negodina, tas negodina Tēvu, kas Viņu sūtījis. ²⁴Patiesi, patiesi es jums saku: Kas manus vārdus klausa un tic uz To, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība; un viņš tiesā nenāk, bet no nāves pāriet dzīvībā. ²⁵Patiesi, patiesi es jums saku, ka nāk stunda, un tā tagad ir, kad miroņi dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos. ²⁶Jo kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tā Viņš arī Dēlam devis, lai Viņam būtu dzīvība pašam sevī. ²⁷Un deva Viņam varu tiesāt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls. ²⁸Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva balsi, ²⁹Un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai. ³⁰Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis. ³¹Ja es pats dodu liecību par sevi, mana liecība nav patiesa. ³²Ir Cits, kas liecina par mani; un es zinu, ka liecība, kādu Viņš par mani dod, ir patiesa. ³³Jūs sūtījāt pie Jāņa; un viņš deva liecību patiesībai. ³⁴Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet saku šo, lai jūs tiktu pestīti. ³⁵Viņš bija spīdeklis, kas deg un spīd, bet jūs gribējāt īsu laiku līksmoties viņa gaismā. ³⁶Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa: jo darbi, ko Tēvs man deva, lai tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, dod liecību par mani, ka Tēvs mani sūtījis. ³⁷Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats deva liecību par mani. Bet jūs nekad Viņa balsi neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši. ³⁸Un Viņa vārds jūsos nav palicējs, jo jūs neticat tam, ko Viņš sūtījis. ³⁹Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos ir mūžīgā dzīvība; un tie ir, kas liecina par mani. ⁴⁰Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību. ⁴¹No cilvēkiem es godu nepieņemu. ⁴²Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestības jūsos nav. ⁴³Es atnācu sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņēmāt; ja atnāks cits savā vārdā, to jūs pieņemsiet. ⁴⁴Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklējat godu, kas nāk no vienīgā Dieva. ⁴⁵Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu Tēvam. Ir kas jūs apsūdz - Mozus, uz ko jūs cerat. ⁴⁶Jo, ja jūs ticētu Mozum, tad jūs ticētu arī man, jo par mani viņš rakstījis (1.Moz.3,15; 22,18; 5.Moz.18,15), ⁴⁷Bet ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem?

Chapter 6

¹Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tibērijas jūrai. ²Un daudz ļaužu sekoja Viņam, jo tie redzēja brīnumus, ko Viņš darīja tiem, kas slimoja. ³Tad Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur ar saviem mācekļiem. ⁴Tuvojās jau Lieldienas, jūdu svētki. ⁵Kad Jēzus, pacēlis acis, redzēja, ka ļoti daudz ļaužu nāk pie Viņa, tad Viņš sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. ⁶Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. ⁷Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. ⁸Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: ⁹Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? ¹⁰Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap peci tūkstoši vīriešu. ¹¹Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās. ¹²Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. ¹³Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda. ¹⁴Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē. ¹⁵Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā. ¹⁶Bet kad jau vakars metās, Viņa mācekļi aizgāja pie jūras. ¹⁷Un viņi, iekāpuši laivā, cēlās pāri jūrai uz Kafarnaumu. Un iestājās jau tumsa, bet Jēzus vēl nenāca pie viņiem. ¹⁸Bet jūra, pūšot stipram vējam, bangojās. ¹⁹Kad viņi divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas bija noairējuši, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un laivai tuvojamies, un viņi izbijās. ²⁰Bet Viņš tiem sacīja: Es esmu, nebīstieties! ²¹Tad tie viņu gribēja uzņemt Viņu laivā, bet laiva tūdaļ sasniedza zemi, kurp tie brauca. ²²Ļaudis, kas stāvēja viņpus jūras, otrā dienā uzzināja, ka tur citas laivas nav bijis, kā tikai viena, un ka Jēzus nav iekāpis laivā kopā ar saviem mācekļiem, bet mācekļi aizbraukuši vieni paši. ²³Bet citas laivas nāca no Tibērijas tuvu tai vietai, kur viņi, pateikdamies Kungam, ēda maizi. ²⁴Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu. ²⁵Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci? ²⁶Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt. ²⁷Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis. ²⁸Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? ²⁹Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis. ³⁰Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? ³¹Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst (2.Moz.16,15; 4.Moz.11,7; Ps.77). ³²Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. ³³Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. ³⁴Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi! ³⁵Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad. ³⁶Bet es jums to esmu teicis: jūs mani gan redzējāt, bet neticat. ³⁷Visi, ko Tēvs man dod, nāks pie manis; un kas pie manis nāk, to es laukā nedzīšu. ³⁸Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis. ³⁹Bet šis ir Tēva prāts, kas mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš man devis, es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. ⁴⁰Jo šī ir mana Tēva vēlēšanās, kas mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. ⁴¹Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. ⁴²Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? ⁴³Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā! ⁴⁴Neviens nevar pie manis nākt, ja Tēvs, kas mani sūtījis, nevelk viņu; un es to uzmodināšu pastarā dienā. ⁴⁵Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis (Is.54,13). ⁴⁶Nevis ka Tēvu kāds būtu redzējis. Tikai Tas, kas no Dieva ir, Tas Tēvu ir redzējis. ⁴⁷Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. ⁴⁸Es esmu dzīvības maize. ⁴⁹Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. ⁵⁰Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. ⁵¹Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. ⁵²Ja kas ēdīs no.šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. ⁵³Tad jūdi strīdējās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst savu miesu? ⁵⁴Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. ⁵⁵Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; ⁵⁶Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. ⁵⁷Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā. ⁵⁸Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad. ⁵⁹Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. ⁶⁰To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā. ⁶¹Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? ⁶²Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina? ⁶³Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija? ⁶⁴Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība. ⁶⁵Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. ⁶⁶Un Viņš sacīja: Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva. ⁶⁷No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. ⁶⁸Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? ⁶⁹Tad Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. ⁷⁰Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls. ⁷¹Jēzus atbildēja viņiem: Vai ne divpadsmit es jūs esmu izredzējis? Bet viens no jums ir velns. ⁷²Viņš runāja par Jūdasu Iskariotu, Sīmaņa dēlu, jo šis bija tas, kas Viņu nodos, lai gan bija viens no tiem divpadsmit.

Chapter 7

¹Pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju, jo Viņš negribēja apmeklēt Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt. ²Bet jūdu būdiņu svētki (Scenopegia) bija ļoti tuvu. ³Tad Tā brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. ⁴Neviens taču neko nedara slepenībā, bet katrs grib būt ievērojams. Ja Tu to dari, tad atklāj sevi pasaulei. ⁵Jo pat Viņa brāļi neticēja Viņam. ⁶Tad uz to Jēzus sacīja viņiem: mans laiks vēl nav pienācis, bet jūsu laiks vienmēr ir klāt. ⁷Pasaule nevar jūs ienīst, bet mani nīst, jo es liecinu par to, ka tās darbi ir ļauni. ⁸Jūs ejiet šajos svētkos, bet es vēl neeju šajos svētkos, jo mans laiks vēl nav piepildījies. ⁹To pateicis, Viņš palika Galilejā. ¹⁰Bet, kad Viņa brāļi bija aizgājuši, tad arī Viņš aizgāja svētkos ne atklāti, bet it kā slepeni. ¹¹Bet jūdi meklēja Viņu svētkos un sacīja: Kur Viņš ir? ¹²Un daudz kurnēšanas bija ļaudīs par Viņu; jo vieni sacīja: Viņš ir labs, bet citi teica: Nē, Viņš maldina ļaudis. ¹³Tomēr neviens, bīdamies jūdu, nerunāja par Viņu atklāti. ¹⁴Bet kad svētki bija jau pusē, Jēzus iegāja svētnīcā un mācīja. ¹⁵Bet jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus? ¹⁶Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis. ¹⁷Ja kāds vēlas Viņa gribu pildīt, tas no mācības sapratīs, vai tā no Dieva, vai es runāju pats no sevis. ¹⁸Kas runā pats no sevis, tas meklē sev godu; bet kas meklē Tā godu, kas mani sūtījis, tas ir patiess un netaisnības viņā nav. ¹⁹Vai Mozus nedeva jums bauslību? Bet neviens no jums nepilda bauslību. ²⁰Kāpēc jūs meklējat mani nonāvēt? Ļaudis atbildēja, sacīdami: Ļaunais gars Tevi apsēdis: kas meklē Tevi nogalināt? ²¹Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Vienu darbu es padarīju, un jūs visi brīnāties. ²²Tāpēc Mozus deva jums apgraizīšanu, lai gan tā nav no Mozus, bet no tēviem; un jūs sabatā apgraizāt cilvēku. ²³Ja cilvēks sabatā saņem apgraizīšanu un Mozus bauslība netiek pārkāpta, ko tad jūs dusmojaties uz mani, ka es sabatā izdziedināju visu cilvēku? ²⁴Netiesājiet pēc ārienes, bet spriediet taisnīgu tiesu! ²⁵Tad daži no jeruzlemiešiem sacīja: Vai šis nav Tas, ko meklē nonāvēt? ²⁶Un, lūk, Viņš runā atklāti, un tie Viņam nekā nesaka. Vai priekšnieki tiešām pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? ²⁷Un mēs zinām Viņu, no kurienes Viņš; bet kad nāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš. ²⁸Tad Jēzus sauca, svētnīcā mācīdams, un sacīja: Jūs pazīstat mani un zināt, no kurienes es esmu nācis. Ir viens Patiesīgais, kas mani sūtījis, kuru jūs nepazīstat. ²⁹Es Viņu pazīstu, jo es esmu no Viņa, un Viņš mani sūtīja. ³⁰Tad tie meklēja Viņu satvert, bet neviens Viņam rokas nepielika, jo vēl Viņa stunda nebija pienākusi. ³¹Bet daudzi no ļaudīm ticēja Viņam un sacīja: Kad atnāks Kristus, vai Viņš padarīs vairāk brīnumu, nekā Šis dara? ³²Farizeji dzirdēja ļaudis tā par Viņu runājam; un priekšnieki un farizeji sūtīja kalpus, lai Viņu aizturētu. ³³Tad Jēzus sacīja viņiem: Vēl neilgi man ar jums būt, un tad aiziešu pie Tā, kas mani sūtījis. ³⁴Jūs mani meklēsiet, bet neatradīsiet, jo kur es esmu, tur jūs nevarat nākt. ³⁵Tad jūdi savstarpēji sarunājās: Kur Viņš grib iet, ka mēs Viņu neatradīsim? Vai Viņš ies pie izklīdušajiem starp pagāniem un mācīs pagānus? ³⁶Kas tā par runu, ko Viņš teica: jūs mani meklēsiet un neatradīsiet, un kur es esmu, tur jūs nevarat nākt? ³⁷Bet beidzamajā lielajā svētku dienā Jēzus stāvēja un sauca, sacīdams: Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! ³⁸Kas uz mani tic, no tā iekšienes, kā sacīts Rakstos, plūdīs dzīvā ūdens straumes (Is.12,3). ³⁹Bet to Viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts. ⁴⁰Kad daži no ļaudīm dzirdēja Viņa runu, tie sacīja: Patiesi Viņš ir pravietis. ⁴¹Citi sacīja: Viņš ir Kristus. Bet citi teica: Vai Kristus nāk no Galilejas? ⁴²Vai Rakstos nav sacīts, ka Kristus nāk no Dāvida cilts un no Betlēmes miesta, kur bija Dāvids? ⁴³Tā ļaudīs izcēlās šķelšanās Viņa dēļ. ⁴⁴Un daži no tiem gribēja Viņu apcietināt, bet rokas neviens Viņam nepielika. ⁴⁵Tad kalpi atgriezās pie augstajiem priesteriem un farizejiem; un tie sacīja viņiem: Kāpēc jūs Viņu neatvedāt? ⁴⁶Kalpotāji atbildēja: Nekad cilvēks nav tā runājis, kā šis Cilvēks. ⁴⁷Tad farizeji atbildēja viņiem: Vai arī jūs esat apmāti? ⁴⁸Vai tad kāds no priekšniekiem un farizejiem tic uz Viņu? ⁴⁹Bet šis pūlis, kas nezina bauslību, lai ir nolādēts! ⁵⁰Nikodēms, kas bija viens no tiem, kas naktī bija nācis pie Viņa, sacīja tiem: ⁵¹Vai mūsu likums tiesā cilvēku, ja iepriekš neuzklausa viņu pašu un neuzzina, ko viņš darījis? ⁵²Tie atbildēja viņam, sacīdami: Vai arī tu esi galilejietis? Izpēti Rakstus un redzēsi, ka no Galilejas nenāk pravietis. ⁵³Un tie atgriezās katrs savās mājās.

Chapter 8

¹Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. ²Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie Viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. ³Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un to vidū nostādījuši, ⁴Sacīja Viņam: Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. ⁵Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu sievieti nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki? (3.Moz.20,10). ⁶To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. ⁷Kad nu tie turpināja Viņam jautāt, Viņš piecēlies sacīja tiem: Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu! (5.Moz.17,7). ⁸Un Viņš, atkal noliecies, rakstīja zemē. ⁹Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot. ¹⁰Tad Jēzus piecēlies sacīja viņai: Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja? ¹¹Viņa sacīja: Neviens, Kungs! Tad Jēzus teica tai: Arī es tevi nepazudināšu. Ej un negrēko vairs! ¹²Tad Jēzus atkal runāja un sacīja tiem: Es esmu pasaules gaisma; kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu. ¹³Bet farizeji sacīja Viņam: Tu liecini pats par sevi; tava liecība nav patiesa. ¹⁴Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Un ja es liecinu pats par sevi, tad mana liecība ir pareiza, jo es zinu, no kurienes nāku un kur eju; bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kur eju. ¹⁵Jūs tiesājat miesīgi; es netiesāju nevienu. ¹⁶Un ja es tiesāju, mans lēmums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet es un Tēvs, kas mani sūtījis. ¹⁷Un jūsu bauslībā rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza (5.Moz.17,6; 19,15). ¹⁸Es esmu, kas liecību dod pats par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis. ¹⁹Tad tie sacīja Viņam: Kur ir tavs Tēvs? Jēzus atbildēja: Ne jūs mani pazīstat, ne manu Tēvu. Ja jūs mani pazītu, tad pazītu arī manu Tēvu. ²⁰Šos vārdus Jēzus, mācīdams svētnīcā, teica pie upura lādes; un neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. ²¹Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Es aizeju, un jūs meklēsiet mani un savā grēkā nomirsiet. Kur es eju, tur jūs nevarat nākt. ²²Tad jūdi teica: Vai Viņš sevi nonāvēs, ka Viņš sacīja: Kur es eju, tur jūs nevarat nākt? ²³Un Viņš tiem sacīja: Jūs esat no šīs zemes, es esmu no augšienes. Jūs esat no šīs pasaules, es neesmu no šīs pasaules. ²⁴Tāpēc es jums sacīju, ka jūs nomirsiet savos grēkos; jo ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs nomirsiet savos grēkos. ²⁵Tad tie sacīja Viņam: Kas Tu esi? Jēzus viņiem atbildēja: Sākums, kas arī ar jums runā. ²⁶Daudz man par jums jārunā un jātiesā, bet Tas, kas mani sūtījis, ir patiess; un es runāju pasaulei to, ko esmu no Viņa dzirdējis. ²⁷Un tie nesaprata, ka Viņš Dievu sauca par savu Tēvu. ²⁸Tad Jēzus sacīja viņiem: Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka es tas esmu; un es pats no sevis nekā nedaru un runāju tikai to, ko Tēvs man mācījis. ²⁹Un Tas, kas mani sūtījis, ir ar mani; un Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas Viņam labpatīk. ³⁰Kad Viņš tā runāja, daudzi ticēja Viņam. ³¹Tad Jēzus sacīja tiem jūdiem, kas Viņam ticēja: Ja jūs pastāvēsiet manā mācībā, tad patiesi jūs būsiet mani mācekļi. ³²Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. ³³Tie Viņam atbildēja: Mēs esam Ābrahama pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši, kā tad Tu saki: jūs būsiet brīvi? ³⁴Jēzus atbildēja viņiem: Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. ³⁵Vergs nepaliek mājās mūžīgi, bet dēls paliek mūžīgi. ³⁶Ja tad Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. ³⁷Zinu, ka jūs esat Ābrahama Dēli, bet jūs meklējat mani nonāvēt, tāpēc ka jūs manus vārdus neaptverat. ³⁸Es runāju to, ko esmu redzējis pie sava Tēva; un jūs darāt to, ko redzējāt pie sava tēva. ³⁹Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Mūsu tēvs ir Ābrahams. Jēzus viņiem sacīja: Ja jūs esat Ābrahama bērni, tad dariet Ābrahama darbus! ⁴⁰Bet jūs tagad tiecaties nonāvēt mani, Cilvēku, kas jums teicu patiesību, ko dzirdēju no Dieva. To Ābrahams nedarīja. ⁴¹Jūs darāt savu tēvu darbus. Tad tie sacīja Viņam: Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs! ⁴²Jēzus viņiem sacīja: Ja Dievs būtu jūsu tēvs, tad jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo es neesmu nācis no sevis, bet Viņš mani ir sūtījis. ⁴³Kāpēc jūs nesaprotat manu runu? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdos. ⁴⁴Jūsu tēvs ir velns; un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Tas sākumā ir bijis slepkava un nepastāv patiesībā, jo viņā patiesības nav. Melus runādams, viņš runā savu, jo viņš ir melis un meļu tēvs. ⁴⁵Bet kad runāju patiesību, jūs neticat man. ⁴⁶Kas no jums man var pārmest grēku? Ja es jums runāju patiesību, kāpēc jūs neticat man? ⁴⁷Kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus dzird. Jūs tāpēc nedzirdat, ka neesat no Dieva. ⁴⁸Tad jūdi Viņam atbildēja, sacīdami: Vai mēs labi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir ļaunais gars? ⁴⁹Jēzus atbildēja: Manī ļaunā gara nav, bet es godinu savu Tēvu, bet jūs man darāt negodu. ⁵⁰Bet es savu godu nemeklēju; ir Kas meklē un tiesā. ⁵¹Patiesi, patiesi es jums saku: Ja kas manus vārdus izpildīs, tas nāves mūžam neredzēs. ⁵²Tad jūdi sacīja: Tagad mēs zinām, ka Tevī ir ļaunais gars. Ābrahams un pravieši nomira, bet Tu saki: kas manus vārdus pildīs, tas nāvi mūžam nebaudīs. ⁵³Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahams, kas miris? Arī pravieši miruši. Par ko Tu sevi turi? ⁵⁴Jēzus atbildēja: Ja es sevi godinu, mans gods nav nekas. Tas ir mans Tēvs, kas mani godina, par ko jūs sakāt, ka Viņš ir jūsu Dievs. ⁵⁵Un jūs Viņu nepazīstat, bet es Viņu zinu. Un ja es sacītu, ka es Viņu nezinu, tad es būtu jums līdzīgs melis. Bet es Viņu pazīstu un pildu Viņa vārdu. ⁵⁶Jūsu Tēvs Ābrahams priecājās, ka viņš redzēs manu dienu. Viņš redzēja un gavilēja (1.Moz.18,18; 22,18). ⁵⁷Tad jūdi sacīja Viņam, Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu esi Ābrahamu redzējis? ⁵⁸Jēzus viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: pirms nekā Ābrahams bija, es esmu. ⁵⁹Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu Viņam, bet Jēzus paslēpās un izgāja no svētnīcas.

Chapter 9

¹Un Jēzus, garām iedams, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. ²Un mācekļi jautāja Viņam: Rabbi, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka tas neredzīgs piedzimis? ³Jēzus atbildēja: Ne viņš grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem jāparādās viņā. ⁴Kamēr ir diena, man jāstrādā Tā darbus, kas mani sūtījis. Nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. ⁵Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma. ⁶To teicis, Viņš spļāva zemē un taisīja javu no siekalām, un zieda javu uz viņa acīm, ⁷Un sacīja viņam: Ej, mazgājies Siloe (t.i. tulkojumā “sūtītais”) dīķī! Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs. ⁸Tad kaimiņi un tie, kas redzēja viņu iepriekš ubagojam, sacīja: Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja? Daži teica: Šis ir tas. ⁹Bet citi: Nē, tas līdzīgs viņam. Viņš pats sacīja: Es tas esmu. ¹⁰Tad tie viņam sacīja: Kā tavas acis tika atvērtas? ¹¹Viņš atbildēja: Tas Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja javu un nozieda manas acis, un sacīja man: ej pie Siloe dīķa un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un redzu. ¹²Un tad tie sacīja viņam: Kur Viņš ir? Viņš teica: Nezinu. ¹³Tad viņi aizveda to, kas bija neredzīgs, pie farizejiem. ¹⁴Bet bija sabats, kad Jēzus iztaisīja javu un atvēra viņa acis. ¹⁵Tad farizeji viņam atkal jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tas tiem sacīja: Viņš uzlika uz manām acīm javu, es nomazgājos un redzu. ¹⁶Tad daži no farizejiem sacīja: Šis cilvēks, kas sabatu neievēro, nav no Dieva. Bet citi teica: Kā var grēcīgs cilvēks darīt tādus brīnumus? Un starp viņiem izcēlās šķelšanās. ¹⁷Tad viņi atkal sacīja neredzīgajam: Ko tu saki par To, kas atvēra tavas acis? Un tas sacīja: Viņš ir pravietis. ¹⁸Bet tad jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, iekams neatsauca redzi atguvušā vecākus. ¹⁹Un jautāja tiem, sacīdami: Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka viņš akls dzimis? Kā tad viņš tagad redz? ²⁰Viņa vecāki atbildēja tiem, sacīdami: Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzima; ²¹Bet kā viņš tagad redz, mēs nezinām, un kas atvēra viņa acis, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, lai saka pats par sevi! ²²Tā viņa vecāki runāja tāpēc, ka baidījās no jūdiem, jo jūdi jau bija sazvērējušies, lai to, kas atzītu Viņu par Kristu, izslēgtu no sinagogas. ²³Tāpēc viņa vecāki sacīja: viņš pilngadīgs, jautājiet viņam pašam! ²⁴Tad viņi atkal atsauca cilvēku, kas bija bijis neredzīgs, un sacīja viņam: Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis Cilvēks ir grēcinieks! ²⁵Tad viņš tiem teica: Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu. Vienu zinu, ka es biju akls un tagad redzu. ²⁶Tie viņam sacīja: Ko Viņš tev darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis? ²⁷Viņš tiem atbildēja: Es jums jau sacīju, un jūs dzirdējāt. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt Viņa mācekļi? ²⁸Tad tie lādēja viņu un sacīja: Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. ²⁹Mēs zinām, ka Dievs ar Mozu runāja, bet no kurienes Šis, to mēs nezinām. ³⁰Tas cilvēks atbildēja viņiem, sacīdams: Par to jābrīnās, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš, bet Viņš atvēra man acis. ³¹Bet mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. ³²Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. ³³Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt. ³⁴Tie viņam atbildēja, sacīdami: Tu viss esi grēkos dzimis un tu mūs mācīsi? Un tie izdzina viņu ārā. ³⁵Jēzus, izdzirdis, ka tie viņu izraidījuši ārā, un, atradis to, sacīja viņam: Vai tu tici uz Dieva Dēlu? ³⁶Viņš atbildēja sacīdams: Kas Viņš ir, Kungs, lai es uz Viņu ticētu? ³⁷Un Jēzus sacīja viņam: Tu Viņu redzēji; un kas ar tevi runā, tas ir Viņš. ³⁸Un viņš teica: Es ticu, Kungs! Un, nokritis ceļos, pielūdza Viņu. ³⁹Un Jēzus sacīja: Es atnācu šinī pasaulē uz tiesu, lai neredzīgie redzētu, bet redzīgie kļūtu akli. ⁴⁰To dzirdēdami, daži no farizejiem, kas ar Viņu bija, sacīja Viņam: Vai arī mēs esam akli? ⁴¹Jēzus tiem sacīja: Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka, bet tagad jūs sakāt: Mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek.

Chapter 10

¹Patiesi, patiesi es jums saku: kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet iekāpj pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. ²Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. ³Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un izved tās. ⁴Un viņš, izlaidis savas avis, iet tām pa priekšu; un avis seko viņam, jo pazīst tā balsi. ⁵Svešam tās neseko, bet bēg no tā, tāpēc ka nepazīst svešinieka balsi. ⁶Šo līdzību Jēzus tiem sacīja, bet viņi nesaprata, ko Viņš tiem runāja. ⁷Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: Es esmu durvis avīm. ⁸Visi, kas bija nākuši, bija zagļi un laupītāji; un avis viņus neklausīja. ⁹Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības. ¹⁰Zaglis nāk, lai zagtu, slepkavotu un iznīcinātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā. ¹¹Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. ¹²Bet algādzis, kas nav gans, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg; un vilks tās nolaupa un izklīdina. ¹³Bet algādzis bēg tāpēc, ka viņš ir algādzis, un avis viņam nerūp. ¹⁴Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un manas pazīst mani. ¹⁵Kā Tēvs mani pazīst, tā es pazīstu Tēvu; un es lieku savu dzīvību par savām avīm. ¹⁶Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. ¹⁷Tāpēc Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību, lai atkal to atgūtu. ¹⁸Neviens neatņem to no manis, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva. ¹⁹Tad atkal to vārdu dēļ jūdos izcēlās domstarpības. ²⁰Daudzi no tiem sacīja: Viņš ļaunā gara apsēsts un prātu zaudējis. Ko jūs Viņā klausāties? ²¹Citi sacīja: Tā nav ļaunā gara apsēstā runa. Vai tad ļaunais gars var atvērt aklo acis? ²²Tad bija svētnīcas iesvētīšanas svētki Jeruzalemē, un bija ziema. ²³Un Jēzus staigāja svētnīcā, Salomona priekštelpā. ²⁴Tad jūdi ielenca Viņu un sacīja Viņam: Cik ilgi Tu turēsi mūs neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums atklāti! ²⁵Jēzus atbildēja viņiem: Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. ²⁶Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. ²⁷Manas avis klausa manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas man seko ²⁸Un es tām dodu mūžīgo dzīvi, un viņas ne mūžam bojā neies, un neviens tās no manas rokas neizraus. ²⁹Mans Tēvs, kas man deva tās, ir lielāks par visiem; un neviens nespēj izraut tās no mana Tēva rokas. ³⁰Es un Tēvs esam viens. ³¹Tad jūdi pacēla akmeņus, lai nomētātu Viņu. ³²Jēzus atbildēja tiem: Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Kura darba dēļ jūs mani gribat nomētāt akmeņiem? ³³Jūdi atbildēja Viņam: Laba darba dēļ mēs Tevi nenomētājam, bet Dieva zaimošanas dēļ, jo Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu. ³⁴Jēzus viņiem atbildēja: Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es sacīju, jūs esat dievi? (Ps.81,6) ³⁵Ja tos nosauc par dieviem, kuriem Dievs runājis, un Raksti nevar tikt atcelti, ³⁶Kā tad jūs sakāt Tam, ko Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu zaimo Dievu! Tāpēc, ka es sacīju: Es esmu Dieva Dēls? ³⁷Ja es sava Tēva darbus nedaru, neticiet man! ³⁸Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā. ³⁹Tad tie taisījās Viņu saņemt, bet Viņš izgāja no to rokām. ⁴⁰Un Viņš atkal aizgāja pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis vispirms bija kristījis, un tur palika. ⁴¹Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja, ka Jānis taču nevienu brīnumu nav darījis. ⁴²Bet viss, ko Jānis par Viņu sacījis, bija patiesība. Un daudzi ticēja Viņam.

Chapter 11

¹Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars. ²Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja. ³Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo. ⁴Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts. ⁵Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru. ⁶Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas. ⁷Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju! ⁸Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni? ⁹Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu. ¹⁰Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav. ¹¹To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega. ¹²Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies. ¹³Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā. ¹⁴Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris. ¹⁵Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa! ¹⁶Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu! ¹⁷Tad Jēzus nogāja un atrada viņu jau četras dienas kapā guļam. ¹⁸Bet Betānija bija apmēram piecpadsmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. ¹⁹Bet daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu tās par viņu brāli. ²⁰Tad Marta, izdzirdusi, ka Jēzus nāk, steidzās Viņam pretim; bet Marija sēdēja mājās. ²¹Tad Marta sacīja Jēzum: Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. ²²Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos. ²³Jēzus sacīja viņai: Tavs brālis celsies augšām! ²⁴Marta sacīja Viņam: Zinu, ka viņš celsies augšām, augšāmceļoties pastarā dienā. ²⁵Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos. ²⁶Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam? ²⁷Tā sacīja Viņam: Tiešām Kungs, es esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas atnācis šinī pasaulē. ²⁸Un viņa, to pateikusi, aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, klusi sacīdama: Mācītājs atnāca un sauc tevi. ²⁹Viņa, to dzirdēdama, steigā piecēlās un aizgāja pie Viņa, ³⁰Jo Jēzus vēl nebija iegājis miestā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Viņu sastapa Marta. ³¹Tad jūdi, kas pie viņas bija mājā un mierināja viņu, redzēdami Mariju steigšus pieceļamies un aizejot, sekoja viņai, sacīdami: Viņa iet pie kapa, lai tur raudātu. ³²Bet Marija nonāca tur, kur bija Jēzus; ieraudzījusi Viņu, tā metās pie Viņa kājām un sacīja Viņam: Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu nomiris. ³³Jēzus, redzēdams viņu un jūdus, kas ar to bija atnākuši, raudam, garā satriekts, uztrauca sevi, ³⁴Un Viņš sacīja: Kur jūs viņu nolikāt? Tie Viņam atbildēja: Kungs, nāc un skaties! ³⁵Un Jēzus raudāja. ³⁶Tad jūdi sacīja: Lūk, kā Viņš to mīlējis. ³⁷Bet daži no viņiem sacīja: Vai Šis, kas atvēra acis aklajam no dzimšanas, nevarēja izdarīt, lai viņš nenomirtu? ³⁸Tad Jēzus, atkal sevī satraukts, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai bija uzlikts akmens. ³⁹Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas. ⁴⁰Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību? ⁴¹Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! ⁴²Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. ⁴³To sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: Lācar, nāc ārā! ⁴⁴Un tūdaļ iznāca nomirušais. Kājas un rokas tam bija ietītas līķautos, un viņa seja bija ar sviedrautu aizsieta. Jēzus sacīja viņiem: Atraisiet viņu un atļaujiet viņam aiziet! ⁴⁵Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un Martas, redzējuši, ko Jēzus padarīja, ticēja uz Viņu. ⁴⁶Tad daži no tiem aizgāja pie farizejiem un pateica tiem, ko Jēzus padarīja. ⁴⁷Tad augstie priesteri un farizeji sasauca tiesas sēdi un runāja: Ko mums darīt, jo šis Cilvēks dara daudz brīnumu? ⁴⁸Ja mēs Viņu tā atstāsim, tad visi ticēs uz Viņu; un romieši atnāks un atņems mūsu zemi un tautu. ⁴⁹Bet viens no viņiem, Kaifa vārdā, būdams augstais priesteris tanī gadā, sacīja viņiem: Jūs neko nezināt. ⁵⁰Un neapsverat, ka jums labāk, lai viens cilvēks mirst par tautu, nekā visa tauta iet bojā. ⁵¹Bet to viņš sacīja ne pats no sevis, bet, būdams augstais priesteris tanī gadā, pareģoja, ka Jēzus nomirs par tautu; ⁵²Un ne tikai par tautu, bet lai izklīdinātos Dieva bērnus sapulcinātu kopā. ⁵³No tās dienas tie nolēma Viņu nonāvēt. ⁵⁴Tāpēc Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja uz apgabalu tuksneša apvidū, uz pilsētu, kas saucas Efraima, un tur palika ar saviem mācekļiem. ⁵⁵Bet tuvojās jūdu Lieldienas, un daudzi gāja no šī apgabala pirms Lieldienām uz Jeruzalemi, lai sevi šķīstītu. ⁵⁶Bet tie meklēja Jēzu un, stāvēdami svētnīcā, sarunājās savā starpā: Kā jums šķiet: vai augstie priesteri un farizeji izdeva pavēli, ka ikvienam, kas zina, kur Viņš ir, jāuzrāda, lai tie Viņu apcietinātu.

Chapter 12

¹Tad Jēzus sešas dienas pirms Lieldienām atnāca Betānijā, kur bija nomiris Lācars, ko Jēzus uzmodināja no miroņiem. ²Tur sarīkoja Viņam mielastu; un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas atradās ar Viņu pie galda. ³Un Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas; un tā susināja Viņa kājas saviem matiem; un svaidāmās eļļas smarža piepildīja māju. ⁴Tad Jūdass Iskariots, viens no Viņa mācekļiem, kas Viņu vēlāk nodeva, sacīja: ⁵Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simts denārijiem un tos neizdalīja nabagiem? ⁶Bet to viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis; un viņš, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts. ⁷Tad Jēzus sacīja: Atstājiet viņu, lai viņa to uzglabā manai apbedīšanas dienai! ⁸Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet es neesmu vienmēr. ⁹Tad daudzi jūdu ļaudis uzzināja, ka Viņš ir tur; un atnāca ne tikai Jēzus dēļ, bet lai redzētu arī Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. ¹⁰Bet augstie priesteri nodomāja nogalināt arī Lācaru, ¹¹Jo viņa dēļ daudzi jūdi nāca un ticēja uz Jēzu. ¹²Bet otrā dienā daudz ļaužu, kas bija ieradušies svētkos, dzirdēdami, ka Jēzus nāk uz Jeruzalemi, ¹³Paņēmuši palmu zarus un izgājuši Viņam pretī, sauca: Hozanna, svētīgs, kas nāk Kunga vārdā, Izraēļa Ķēniņš! ¹⁴Un Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tanī, kā rakstīts: ¹⁵Nebīsties, Siona meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā! ¹⁶Viņa mācekļi vispirms to nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tad atminējas, ka tā par Viņu bija rakstīts, un tā Viņam darīja. ¹⁷Bet ļaudis, kas ar Viņu bija, kad Viņš sauca Lācaru no kapa un to uzmodināja no miroņiem, deva liecību. ¹⁸Tāpēc arī ļaudis izgāja Viņam pretim, jo dzirdēja, ka Viņš darījis šo brīnumu. ¹⁹Bet farizeji sarunājās savā starpā: Redziet, ka mēs nekā nepadarīsim! Lūk, visa pasaule seko Viņam! ²⁰Bet starp tiem, kas bija atnākuši, lai svēkos pielūgtu Dievu, bija daži pagāni. ²¹Viņi piegāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un lūdza to, sacīdami: Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu! ²²Filips nāk un saka to Andrejam; bet Andrejs un Filips pateica to Jēzum. ²³Bet Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts. ²⁴Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, ²⁵Tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu. Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē; bet kas šinī pasaulē savu dzīvību ienīst, tas to saglabā mūžīgai dzīvei. ²⁶Ja kas man kalpo, tas lai seko man, un kur es esmu, tur būs arī mans kalps. Un kas man kalpo, to godinās mans Tēvs. ²⁷Tagad mana dvēsele ir satraukta. Un ko lai es saku? Tēvs, atpestī mani no šīs stundas? Bet šai stundai es taču atnācu. ²⁸Tēvs, pagodini savu vārdu! Tad nāca balss no debesīm: Es to pagodināju un vēl pagodināšu! ²⁹Tad ļaudis, kas stāvēja un dzirdēja, sacīja: Pērkons rūca. Citi sacīja: Eņģelis runāja Viņam. ³⁰Jēzus atbildēja un sacīja: Ne manis dēļ šī balss atskanēja, bet jūsu dēļ. ³¹Tagad šī pasaule tiek tiesāta; tagad šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā. ³²Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis. ³³Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē Viņš mirs. ³⁴Ļaudis Viņam atbildēja: Mēs dzirdējām bauslībā, ka Kristus paliek mūžīgi; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jākļūst paceltam? Kas ir šis Cilvēka Dēls? ³⁵Tad Jēzus sacīja viņiem: Vēl neilgi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai jūs tumsa neapņem, un kas tumsā staigā, tas nezina, kurp viņš iet. ³⁶Kamēr jums ir gaisma, ticiet gaismai, lai jūs būtu gaismas bērni! To Jēzus sacīja un aizgāja, un pazuda no viņiem. ³⁷Bet lai gan Viņš tik lielus brīnumus darīja to priekšā, tie neticēja Viņam. ³⁸Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, ko viņš ir teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu sludinājumam, un kam ir atklājies Kunga elkonis? (Is.53,1) ³⁹Tāpēc tie nevarēja ticēt, jo Isajs tālāk saka: ⁴⁰Viņš to acis aptumšoja un viņu sirdis nocietinaja, lai acīm neredzētu un sirdīm nesaprastu, un neatgrieztos, ka es tos dziedinātu. ⁴¹To Isajs sacīja, kad redzēja Viņa godību un runāja par Viņu. ⁴²Tomēr daudzi priekšnieki ticēja Viņam, bet farizeju dēļ neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas. ⁴³Jo viņi mīlēja vairāk cilvēku godināšanu nekā Dieva godu. ⁴⁴Bet Jēzus sauca, sacīdams: Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis. ⁴⁵Un kas mani redz, tas redz To, kas mani sūtījis. ⁴⁶Es, gaisma, atnācu pasaulē, lai ikviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā. ⁴⁷Un ja kāds dzird manus vārdus un tiem neseko, es to netiesāju, jo es nenācu pasauli tiesāt, bet pasauli glābt. ⁴⁸Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis. Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. ⁴⁹Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. ⁵⁰Un es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, es saku tā, kā to man teica Tēvs.

Chapter 13

¹Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. ²Un, vakariņas ēdot, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesmojis Viņu nodot, ³Viņš, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, ⁴No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. ⁵Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies. ⁶Tad Viņš atnāca pie Sīmaņa Pētera; un Pēteris sacīja Viņam: Kungs, Tu man mazgāsi kājas? ⁷Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet vēlāk tu to izpratīsi. ⁸Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. ⁹Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. ¹⁰Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi. ¹¹Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos; tāpēc Viņš teica: Ne visi jūs esat tīri. ¹²Pēc tam, kad to kājas bija mazgājis un savas virsdrēbes uzģērbis, Viņš atkal novietojās pie galda un sacīja tiem: Vai jūs zināt, ko es jums darīju? ¹³Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. ¹⁴Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. ¹⁵Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju. ¹⁶Patiesi, patiesi es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par tā sūtītāju. ¹⁷Ja to zināt, svētīgi jūs būsiet, ja to darīsiet. ¹⁸Es nerunāju par jums visiem; es zinu, kurus izredzēju, bet Rakstiem jāpiepildās: Kas kopā ar mani ēd maizi, tas pacels savu papēdi pret mani (Ps.40). ¹⁹Jau tagad es jums saku: pirms tas noticis, lai jūs, kad piepildīsies, ticētu, ka es tas esmu. ²⁰Patiesi, patiesi, es jums saku: kas uzņem to, ko es sūtīšu, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas uzņem manu Sūtītāju. ²¹To teicis, Jēzus, satraukts garā, liecināja un sacīja: Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos. ²²Tad mācekļi uzlūkoja viens otru neziņā, par kuru Viņš runā. ²³Bet viens no Viņa mācekļiem, kuru Jēzus mīlēja, piekļāvās Jēzus krūtīm. ²⁴Tam Sīmanis Pēteris pamāja un sacīja viņam: Kurš ir tas, par ko Viņš runā? ²⁵Tas, piekļāvies Jēzus krūtīm, sacīja Viņam: Kungs, kurš tas ir? ²⁶Jēzus atbildēja: Tas, kuram es, maizi iemērcis, pasniegšu. Un Viņš, maizi iemērcis, deva to Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam. ²⁷Un pēc šī kumosa sātans iegāja viņā. Tad Jēzus sacīja viņam: Ko darīsi, dari drīzāk! ²⁸Bet no tiem, kas bija pie galda, neviens nezināja, kāpēc Viņš tam to sacīja. ²⁹Jo daži domāja, ka Jēzus viņam sacījis: Iepērc svētku dienām to, ko mums vajag, vai lai viņš dod kaut ko nabagiem, jo pie Jūdasa bija naudas maks. ³⁰Saņēmis kumosu, viņš tūlīt izgāja ārā. Bija nakts. ³¹Kad viņš bija izgājis, Jēzus sacīja: Tagad Cilvēka Dēls tiek pagodināts, bet Dievs pagodināts Viņā. ³²Ja Dievs pagodināts Viņā, tad arī Dievs pagodinās Viņu sevī, un drīz vien pagodinās Viņu. ³³Bērniņi! Vēl neilgi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, bet, kā es jūdiem sacīju, tā es tagad saku jums: kur es eju, tur jūs nevarat nākt. ³⁴Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! ³⁵No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. ³⁶Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, kurp Tu ej? Jēzus atbildēja: Kurp es eju, tur tu tagad nevari man sekot, bet tu sekosi vēlāk. ³⁷Pēteris sacīja Viņam: Kungs, kāpēc es nevaru Tev tagad sekot? Es savu dzīvību atdošu par Tevi. ³⁸Jēzus atbildēja viņam: Tu savu dzīvību atdosi par mani? Patiesi, patiesi es tev saku: vēl gailis nebūs nodziedājis, kad jau tu trīskārt būsi mani noliedzis.

Chapter 14

¹Lai jūsu sirdis nebīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! ²Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. ³Un kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu. ⁴Un kur es eju, jūs zināt, un ceļu zināt. ⁵Toms sacīja Viņam: Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt? ⁶Jēzus viņam sacīja: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur mani. ⁷Ja jūs mani pazītu, jūs pazītu arī manu Tēvu. Bet no šī brīža jūs Viņu pazīsiet un esat Viņu redzējuši. ⁸Filips sacīja Viņam: Kungs, rādi mums Tēvu un mums pietiek. ⁹Jēzus sacīja viņam: Es esmu tik ilgi pie jums, bet jūs neesat mani pazinuši? Filip, kas mani redz, redz arī Tēvu! Kā tu saki: rādi mums Tēvu? ¹⁰Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas manī atrodas, Viņš dara darbus. ¹¹Vai jūs neticat, ka es Tēvā un Tēvs manī? ¹²Ja nē, tad ticiet pašu darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. ¹³Un visu, ko jūs lūgsiet no Tēva manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. ¹⁴Ja jūs ko lūgsiet man manā vārdā, to es darīšu. ¹⁵Ja jūs mani mīlat, izpildiet manus baušļus! ¹⁶Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, ¹⁷Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos. ¹⁸Es neatstāšu jūs bāreņos, es nākšu pie jums. ¹⁹Vēl neilgi, un pasaule mani vairs neredzēs. Bet jūs redzēsiet mani, jo es dzīvoju, un jūs dzīvosiet. ²⁰Tanī dienā jūs atzīsiet, ka es savā Tēvā un jūs manī, un es jūsos. ²¹Kam ir mani baušļi un viņš tos pilda, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs; un es mīlēšu viņu un sevi atklāšu tam. ²²Jūda, ne Iskariots, sacīja Viņam: Kungs, kas noticis, ka Tu gribi mums sevi atklāt, bet ne pasaulei? ²³Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā ²⁴Kas mani nemīl, tas manus vārdus nepilda. Un vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis. ²⁵To es jums sacīju, atrazdamies pie jums. ²⁶Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju. ²⁷Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas. ²⁸Jūs dzirdējāt, ko es jums sacīju: Es aizeju no jums un atkal atnākšu. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es. ²⁹Un tagad es jums to sacīju, pirms tas notiek, lai jūs, kad tas notiks, ticētu. ³⁰Es daudz ar jums vairs nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet tam nav nekā ar mani. ³¹Bet tā es daru, kā man Tēvs pavēlējis, lai pasaule zinātu, ka es Tēvu mīlu. Celieties, iesim no šejienes!

Chapter 15

¹Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir kopējs. ²Viņš nocērt no manis ikkatru zaru, kas nenes augļus, un ikkatru, kas nes augļus, tīra, lai tas vēl vairāk nestu augļus. ³Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko jums teicu. ⁴Palieciet manī, un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tā arī jūs ne, ja jūs nepaliksiet manī. ⁵Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt. ⁶Ja kas manī nepaliek, to kā zaru izmet ārā; un tas sakalst, un to paņem un iemet ugunī, un tas sadeg. ⁷Ja jūs paliksiet manī, un mani vārdi paliks jūsos, tad, ko vien jūs vēlēsieties un lūgsiet, tas jums notiks. ⁸Ar to mans Tēvs tiek pagodināts, ja jūs nesat daudz augļu un kļūstat mani mācekļi. ⁹Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā! ¹⁰Ja jūs manus baušļus pildīsiet, jūs paliksiet manā mīlestibā, tāpat kā es sava Tēva baušļus pildīju un palieku Viņa mīlestībā. ¹¹To es jums sacīju, lai mans prieks paliktu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. ¹²Tas ir mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā es jūs mīlēju. ¹³Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem. ¹⁴Jūs esat mani draugi, ja jūs darīsiet to, ko es jums pavēlu. ¹⁵Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju. ¹⁶Ne jūs mani izredzējāt, bet es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu, jo visu, ko jūs no Tēva lūgsiet manā vārdā, to Viņš jums dos. ¹⁷Šo es jums pavēlu, lai jūs cits citu mīlētu. ¹⁸Ja pasaule jūs ienīst, ziniet, ka tā pirms jums mani ienīda. ¹⁹Ja jūs būtu no pasaules, pasaule savējos mīlētu. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs no pasaules izredzēju, tad pasaule jūs ienīst. ²⁰Atcerieties manus vārdus, ko es jums teicu: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos. ²¹Bet to visu viņi jums darīs mana vārda dēļ, tāpēc ka tie nepazīst to, kas mani sūtījis. ²²Ja es nebūtu atnācis un viņiem to sacījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņiem nav sava grēka attaisnojuma. ²³Kas mani ienīst, ienīst arī manu Tēvu. ²⁴Ja es viņiem nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos redzēja un ienīda mani un manu Tēvu. ²⁵Bet vārdiem jāizpildās, kas rakstīti viņu bauslībā: Viņi mani veltīgi ienīda. ²⁶Bet kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. ²⁷Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis.

Chapter 16

¹To es jums sacīju, lai jūs nekristu apgrēcībā. ²Viņi jūs izslēgs no sinagogām, bet nāks stunda, kad ikviens, kas jūs nonāvēs, domās, ka ar to kalpo Dievam. ³Bet viņi jums to darīs tāpēc, ka nav atzinuši ne Tēvu, ne mani. ⁴Bet to es jums sacīju, lai jūs, kad pienāks viņu stunda, atcerētos, ka es jums to teicu. ⁵No sākuma es jums to neteicu, tāpēc ka biju pie jums. Bet tagad es eju pie tā, kas mani sūtījis; un neviens no jums nejautā man: kur tu ej? ⁶Bet tāpēc, ka es jums to pateicu, skumjas piepildīja jūsu sirdis. ⁷Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. ⁸Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. ⁹Par grēku, jo tie neticēja man. ¹⁰Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. ¹¹Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts. ¹²Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. ¹³Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni. ¹⁴Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās. ¹⁵Viss, kas Tēvam pieder, ir mans. Tāpēc es sacīju, ka no manis ņems un jums pasludinās. ¹⁶Vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva. ¹⁷Tad daži Viņa mācekļi sacīja viens otram: Kas tas ir, ko Viņš mums saka: vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal - neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva? ¹⁸Tad viņi sacīja: Kas tas ir, ko Viņš saka: vēl neilgu brīdi? Mēs nezinām, ko Viņš runā. ¹⁹Tad Jēzus saprata, ka tie vēlējās Viņam jautāt, un sacīja tiem: Vai jūs par to jautājat viens otram, ka es jums sacīju: vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal - neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet? ²⁰Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un vaimanāsiet, bet pasaule priecāsies; jūs skumsiet, bet jūsu skumjas pārvērtīsies priekā. ²¹Kad sieviete dzemdē, tā skumst, ka viņas stunda pienākusi, bet, kad tā dzemdējusi bērnu, tad vairs neatceras bēdas prieka dēļ, jo cilvēks dzimis pasaulē. ²²Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems. ²³Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos. ²⁴Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs. ²⁵To es jums runāju līdzībās. Nāk stunda, kad es vairs līdzībās jums nerunāšu, bet atklāti pasludināšu jums par Tēvu. ²⁶Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā, un es nesaku jums, ka es lūgšu Tēvu par jums, ²⁷Jo Tēvs pats jūs mīl, tāpēc ka jūs mani esat mīlējuši un ticējuši, ka es esmu no Tēva nācis. ²⁸Es izgāju no Tēva un atnācu pasaulē; es atkal atstāju pasauli un eju pie Tēva. ²⁹Viņa mācekļi sacīja Viņam: Lūk, tagad Tu atklāti runā un nesaki nekādas līdzības. ³⁰Tagad mēs zinām, ka Tu visu zini, un Tev nav vajadzīgs, lai Tev kāds jautātu. Tāpēc mēs ticam, ka Tu esi no Dieva izgājis. ³¹Jēzus atbildēja viņiem: Tagad jūs ticat? ³²Lūk, nāk stunda un jau atnākusi, kad jūs izklīdīsiet katrs uz savu pusi un atstāsiet mani vienu. Bet es neesmu viens, Tēvs ir ar mani. ³³To es jums sacīju, lai jums būtu miers manī. Pasaulē jums būs apspiešana, bet stiprinieties: es uzvarēju pasauli.

Chapter 17

¹Tā runāja Jēzus un, acis pret debesīm pacēlis, sacīja: Tēvs, stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodina Tevi! ²Tā kā Tu esi devis Viņam varu pār ikkatru miesu, lai visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. ³Bet šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis. ⁴Es Tevi pagodināju virs zemes, pabeidzu darbu, ko Tu man uzdevi darīt. ⁵Bet tagad Tu, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule kļuva. ⁶Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos man, un viņi turēja Tavus vārdus. ⁷Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu man devi, no Tevis ir, ⁸Jo vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis. ⁹Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu man devi, jo viņi ir Tavi. ¹⁰Un viss mans ir Tavs, un Tavs ir mans, un es pagodinājos viņos. ¹¹Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs! ¹²Kad es biju ar viņiem, es tos sargāju tavā vārdā. Es sargāju tos, ko Tu man devi; un neviens no viņiem nepazuda, kā vien pazušanas dēls, lai Raksti piepildītos. (Ps.108) ¹³Bet tagad es eju pie Tevis un šo runāju pasaulē, lai viņos mans prieks būtu pilnīgs. ¹⁴Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī es neesmu no pasaules. ¹⁵Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. ¹⁶Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. ¹⁷Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. ¹⁸Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē. ¹⁹Viņu dēļ es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti. ²⁰Bet ne tikai par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. ²¹Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. ²²Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. ²³Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis. ²⁴Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas. ²⁵Taisnīgais Tēvs, pasaule Tevi neatzina, bet es Tevi atzinu, un šie atzina, ka Tu mani esi sūtījis. ²⁶Un es viņiem atklāju Tavu vārdu un atklāšu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos, un es viņos.

Chapter 18

¹To teicis, Jēzus ar saviem mācekļiem gāja pāri Kedronas strautam, kur bija dārzs. Tanī iegāja Viņš un Viņa mācekļi. ²Bet arī Jūdass, nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar saviem mācekļiem bieži tur sapulcējās. ³Tad Jūdass, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju kalpus, atnāca tur ar laternām, lāpām un ieročiem. ⁴Tad Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār Viņu, izgāja tiem pretī un sacīja viņiem: Ko jūs meklējat? ⁵Tie atbildēja Viņam: Jēzu Nācarieti. Jēzus sacīja tiem: Es esmu tas. Bet arī Jūdass, nodevējs, stāvēja ar viņiem. ⁶Kad nu Viņš teica tiem: Es esmu tas, tie atkāpās atpakaļ un nokrita zemē. ⁷Tad atkal Viņš tiem jautāja: Ko jūs meklējat? Un tie sacīja: Jēzu Nācarieti. ⁸Jēzus atbildēja: Es jums teicu, ka es esmu tas. Ja jūs mani meklējat, atstājiet tos, lai tie iet. ⁹Lai piepildītos vārdi, ko Viņš bija teicis: Nevienu no tiem, ko Tu man devi, es nepazudināju. ¹⁰Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to un cirta augstā priestera kalpam, un nocirta viņam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhuss. ¹¹Tad Jēzus sacīja Pēterim: Bāz savu zobenu makstī! Vai man neizdzert to biķeri, ko devis man Tēvs? ¹²Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja Viņu. ¹³Un tie aizveda Viņu vispirms pie Annas, jo tas bija tā gada augstā priestera Kaifas sievastēvs. ¹⁴Bet Kaifa bija tas, kas jūdiem deva padomu, ka labāk vienam cilvēkam mirt tautas dēļ. ¹⁵Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un otrs māceklis. Bet šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš līdz ar Jēzu iegāja augstā priestera priekštelpā. ¹⁶Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad otrs māceklis, kas bija pazīstams augstajam priesterim, iznāca, pateica durvju sargātājai un ieveda Pēteri iekšā. ¹⁷Tad kalpone, durvju sargātāja, sacīja Pēterim: Vai tu arī neesi viens no šī Cilvēka mācekļiem? Viņš sacīja: Neesmu. ¹⁸Bet kalpi un sulaiņi stāvēja ap oglēm un sildījās, jo bija auksts. Bet arī Pēteris stāvēja pie viņiem un sildījās. ¹⁹Tad augstais priesteris jautāja Jēzum par Viņa mācekļiem un Viņa mācību. ²⁰Jēzus atbildēja viņam: Es atklāti runāju pasaulei; es vienmēr mācīju sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko es nerunāju slepeni. ²¹Ko tu man jautā? Jautā tiem, kas dzirdēja, ko es tiem sacīju! Lūk, tie zina, ko es teicu. ²²Bet kad Viņš to teica, viens no klātesošajiem kalpiem sita Jēzum vaigā, sacīdams: Vai tā Tu atbildi augstajam priesterim? ²³Jēzus atbildēja viņam: Ja es ļaunu runāju, pierādi ļaunumu, bet ja labi, kāpēc tu mani sit? ²⁴Tad Anna aizsūtīja Viņu sasietu pie augstā priestera Kaifas. ²⁵Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad viņam sacija: Vai arī tu neesi viens no Viņa mācekļiem? Viņš noliedza un sacīja: Neesmu. ²⁶Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris nocirta ausi, sacīja: Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? ²⁷Tad Pēteris atkal noliedza; un tūdaļ gailis iedziedājās. ²⁸Tad viņi veda Jēzu no Kaifas uz pārvaldnieka pili. Bija agrs rīts. Paši tie neiegāja pilī, lai neapgānītos, bet lai ēstu Lieldienas jēru. ²⁹Tad Pilāts izgāja ārā pie viņiem un sacīja: Kādu apsūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku? ³⁰Tie atbildēja viņam, sacīdami: Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nenodotu. ³¹Tad Pilāts sacīja viņiem: Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma! Bet jūdi sacīja viņam: Mums nav brīv nevienu nonāvēt. ³²Tā piepildījās Jēzus vārdi, kādus Viņš teica, norādīdams to, kādā nāvē Viņš.mirs. ³³Tad Pilāts atkal iegāja pilī un iesauca Jēzu, un sacīja Viņam: Vai Tu esi jūdu Ķēniņš? ³⁴Jēzus atbildēja: Vai tu pats no sevis to saki, vai citi tev par mani stāstījuši? ³⁵Pilāts atbildēja: Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri nodeva Tevi man. Ko Tu esi darījis? ³⁶Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes. ³⁷Tad Pilāts sacīja Viņam: Tātad Tu esi Ķēniņš? Jēzus atbildēja: Tu saki, ka esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi. ³⁸Pilāts Viņam sacīja: Kas ir patiesība? Un viņš, to pateicis, atkal izgāja pie jūdiem un sacīja tiem: Es neatrodu pie Viņa nekādas vainas. ³⁹Bet jums ir ieradums, ka es jums Lieldienās vienu atbrīvoju. Ja vēlaties, es atlaidīšu jums jūdu Ķēniņu? ⁴⁰Tad visi atkal kliedza, sacīdami: Viņu ne, bet Barabu! Bet Baraba bija laupītājs.

Chapter 19

¹Tad Pilāts ņēma un šaustīja Jēzu. ²Un kareivji, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam galvā un aplika Viņam purpura virsdrēbes. ³Un tie nāca pie Viņa un sacīja: Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ, un sita Viņam vaigā. ⁴Tad Pilāts atkal izgāja ārā un sacīja viņiem: Lūk, es Viņu izvedu pie jums ārā, lai jūs atzītu, ka es pie Viņa nekādas vainas neatrodu. ⁵Tad Jēzus iznāca ērkšķu kronī un purpura virsdrēbēs. Un viņš tiem sacīja: Lūk, kāds Cilvēks! ⁶Kad augstie priesteri un kalpi ieraudzīja Viņu, tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! Pilāts viņiem sacīja: Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, jo es pie Viņa vainas neatrodu! ⁷Jūdi viņam atbildēja: Mums ir likums un pēc likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu. ⁸Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, vēl vairāk nobijās. ⁹Un viņš, atkal iegājis tiesas namā, sacīja Jēzum: No kurienes Tu esi? Bet Jēzus nedeva vīņam atbildi. ¹⁰Tad Pilāts sacīja Viņam: Tu man neatbildi? Vai Tu nezini, ka man vara Tevi krustā sist un vara Tevi atlaist? ¹¹Jēzus atbildēja: Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā nebūtu tev dota no augšienes. Tāpēc tam, kas mani tev nodeva, lielāks grēks. ¹²Un no šī laika Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi kliedza, sacīdami: Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs, jo ikviens, kas sevi ceļ par ķēniņu, pretojas ķeizaram. ¹³Bet Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, izveda Jēzu ārā un sēdās soģa krēslā tanī vietā, kas saucās Litostrotos, ebrejiski Gabata. ¹⁴Bija sagatavošanās diena pirms Lieldienām ap sesto stundu. Un viņš sacīja jūdiem: Lūk, jūsu ķēniņš! ¹⁵Bet tie kliedza: Nost, nost! Sit Viņu krustā! Pilāts sacīja viņiem: Jūsu ķēniņu lai situ krustā? Augstie priesteri atbildēja: Mums nav ķēniņa, tik vienīgi ķeizars! ¹⁶Tad viņš atdeva tiem Viņu krustā sišanai. Bet tie paņēma Jēzu un aizveda. ¹⁷Un Viņš, nesdams savu krustu, gāja uz to vietu, kas saucās Kalvārija, bet ebrejiski Golgota. ¹⁸Tur tie piesita Viņu krustā un līdz ar Viņu abās pusēs citus divus, bet Jēzu vidū. ¹⁹Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Un uzrakstīts bija: Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš. ²⁰Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā piesists, bija tuvu pilsētai; un rakstīts bija ebrejiski, grieķiski un latīniski. ²¹Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: Neraksti: jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš pats sacīja: Es esmu jūdu Ķēniņš. ²²Pilāts atbildēja: Ko uzrakstīju, to uzrakstīju. ²³Tad kareivji, piesituši Viņu krustā, paņēma Viņa drēbes (un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai) un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi. ²⁴Tad tie viens otram sacīja: Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs. Tā piepildījās, kas teikts Rakstos: viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. Tā kareivji to padarīja. (Ps.21,19) ²⁵Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. ²⁶Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! ²⁷Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis. ²⁸Pēc tam Jēzus, zinādams, ka viss padarīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: Slāpstu! ²⁹Tur bija nolikts trauks, pilns etiķa. Tad kareivji etiķī piesūcināja sūkli, uzsprauda izapa stiebrā un pacēla pie Viņa mutes. ³⁰Kad Jēzus etiķi bija baudījs, Viņš sacīja: Ir izpildīts! Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu. ³¹Bet tā kā bija sagatavošanās diena, tad jūdi, lai miesas sabatā nepaliktu krustā, jo tā bija lielā sabata diena, lūdza Pilātu, lai viņu stilbkauli tiktu salauzti un tos noņemtu. ³²Tad atnāca kareivji un pirmajam un otrajam, kas kopā ar Viņu bija piesisti krustā, salauza stilbkaulus. ³³Bet kad viņi nogāja pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau miris, tie nelauza Viņa stilbkaulus, ³⁴Bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. ³⁵Un tas, kas to redzēja, deva liecību, un viņa liecība patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. ³⁶Jo tas notika, lai izpildītos Raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. (2.Moz.12,46) ³⁷Un arī citi Raksti saka: Tie skatīs Viņu, ko tie pārdūruši. (Zah.12,10) ³⁸Bet pēc tam Jāzeps no Arimatejas (tāpēc ka viņš bija Jēzus māceklis, bet slepenībā aiz bailēm no jūdiem) lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesas un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesas. ³⁹Bet arī Nikodēms atnāca, kas agrāk bija nācis pie Jēzus naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aloes maisījumu. ⁴⁰Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot. ⁴¹Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. ⁴²Jūdu sagatavošanās dienas dēļ tur viņi guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu.

Chapter 20

¹Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna atnāca pie kapa un redzēja akmeni noveltu no kapa. ²Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un sacīja viņiem: Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši. ³Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un atnāca pie kapa. ⁴Abi viņi skrēja reizē; bet otrs māceklis skrēja ātrāk nekā Pēteris un nonāca pie kapa pirmais. ⁵Un viņš noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja. ⁶Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. ⁷Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā. ⁸Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja. ⁹Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties. ¹⁰Tad mācekļi atkal atgriezās savā mītnē. ¹¹Bet Marija stāvēja ārā pie kapa un raudāja. Un, vēl raudādama, viņa noliecās un paskatījās kapā. ¹²Un viņa redzēja divus eņģeļus baltās drānās sēžam: vienu galvgalī un otru kājgalī, kur bija novietotas Jēzus miesas. ¹³Viņi tai sacīja: Sieviet, ko tu raudi? Viņa tiem sacīja: Tāpēc, ka tie manu Kungu aiznesuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši. ¹⁴To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet nezināja, ka tas Jēzus. ¹⁵Jēzus sacīja viņai: Sieviet, ko raudi? Ko tu meklē? Tā, domādama, ka tas dārznieks, sacīja Viņam: Kungs, ja tu Viņu aiznesi, tad saki man, kur tu Viņu liki, un es Viņu paņemšu. ¹⁶Jēzus sacīja viņai: Marija! Tā apgriezās un sacīja Viņam: Rabboni! kas nozīmē: Mācītāj! ¹⁷Jēzus sacīja viņai: Nepieskaries man, jo es vēl neesmu aizgājis pie sava Tēva, bet ej pie maniem brāļiem un saki viņiem: es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva. ¹⁸Tad Marija Magdalēna aizgāja un paziņoja mācekļiem: Es redzēju Kungu, un to Viņš man pateica. ¹⁹Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums! ²⁰Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi. ²¹Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu. ²²To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! ²³Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti. ²⁴Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, saukts Dvīnis, nebija pie viņiem, kad atnāca Jēzus. ²⁵Tad pārējie mācekļi sacīja viņam: Mēs redzējām Kungu. Bet viņš sacīja tiem: Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu. ²⁶Un pēc astoņām dienām atkal Viņa mācekļi un arī Toms bija iekšā. Un durvis bija aizslēgtas. Jēzus atnāca un nostājās starp viņiem, un sacīja: Miers jums! ²⁷Pēc tam Viņš sacīja Tomam: Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs! ²⁸Toms atbildēja Viņam, sacīdams: Mans Kungs un mans Dievs! ²⁹Jēzus sacīja viņam: Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši. ³⁰Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. ³¹Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.

Chapter 21

¹Pēc tam Jēzus atkal parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras. Viņš parādījās tā: ²Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. ³Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. ⁴Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus. ⁵Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams? Tie atbildēja Viņam: Nav! ⁶Viņš tiem sacīja: Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ. ⁷Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā. ⁸Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu). ⁹Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi. ¹⁰Jēzus sacīja viņiem: Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt! ¹¹Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simt piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. ¹²Jēzus sacīja viņiem: Nāciet un ēdiet! Un neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās Viņam jautāt: Kas Tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. ¹³Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod viņiem, un tāpat arī zivi. ¹⁴Šī jau bija trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no miroņiem parādījās saviem mācekļiem. ¹⁵Kad nu viņi bija paēduši, Jēzus sacīja Sīmanim Pēterim: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi? Tas Viņam sacīja: Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš sacīja tam: Gani manus jērus! ¹⁶Tad Viņš atkal sacīja tam: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Tas Viņam sacīja: Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! Viņš tam sacīja: Gani manus jērus! ¹⁷Un trešo reizi Viņš tam sacīja: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Pēteris noskuma, tāpēc ka Viņš trešo reizi tam sacīja: Vai tu mani mīli? Un tas Viņam sacīja: Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš tam sacīja: Gani manas avis! ¹⁸Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tad pats apjozies un gāji, kur vēlējies. Bet kad tu paliksi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un citi tevi apjozīs un vedīs, kur tu nevēlies. ¹⁹Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas pagodinās Dievu. Un Viņš, to pateicis, sacīja tam: Seko man! ²⁰Pēteris, pagriezies atpakaļ, redzēja to mācekli sekojam, ko Jēzus mīlēja, kas Vakariņās piekļāvās Viņa krūtīm un sacīja: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos? ²¹Pēteris to ieraudzījis sacīja Jēzum: Kungs, kas būs ar šo? ²²Jēzus sacīja viņam: Tā es vēlos, lai viņš paliek, kamēr es atnāku, kas tev daļas? Tu seko man! ²³Tā šī runa izpaudās starp brāļiem, ka šis māceklis nemirs. Bet Jēzus nesacīja viņam, ka tas nemirs, bet: Tā es vēlos, lai viņš paliek, kamēr atnākšu, kas tev daļas? ²⁴Šis ir tas māceklis, kas par šo liecību dod un uzrakstīja šo; un mēs zinām, ka viņa liecība patiesa. ²⁵Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas.

Acts

Chapter 1

¹Es pirmajos nostāstos, Teofil, runāju par visu, ko Jēzus darīja un mācīja no sākuma ²Līdz tai dienai, kurā Viņš pacēlās debesīs, pavēlēdams caur Svēto Garu apustuļiem, kurus Viņš izredzēja. ³Tiem Viņš arī pēc savām ciešanām, daudzos pierādījumos apliecināja, ka Viņš ir dzīvs, un, četrdesmit dienas parādīdamies, runāja par Dieva valstību. ⁴Un Viņš ēda kopā ar tiem un pavēlēja viņiem neaiziet no Jeruzalemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs (tā Viņš sacīja) no manas mutes dzirdējāt. ⁵Jo Jānis gan kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām tiksiet kristīti Svētajā Garā. ⁶Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti? ⁷Bet Viņš tiem sacīja: Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus, ko Tēvs atstājis savā varā. ⁸Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē. ⁹Un to sacījis, tiem redzot, Viņš tika pacelts, un padebess paņēma Viņu no to acīm. ¹⁰Kad tie, Viņam debesīs uzejot, skatījās, lūk, divi vīri baltās drēbēs piestājās tiem ¹¹Un sacīja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam. ¹²Tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē no kalna, ko sauc par Olīvkalnu, kas ir tuvu Jeruzalemei, sabata gājiena attālumā. ¹³Un viņi atnākuši uzgāja Vakariņu telpā, kur uzturējās Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Fīlips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Centīgais, un Jūda, Jēkaba brālis. ¹⁴Viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju, Jēzus Māti, un Viņa brāļiem. ¹⁵Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja: ¹⁶Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu. ¹⁷Tas bija pieskaitīts mums, un viņš piedalījās šinī kalpošanā. ¹⁸Tas ieguva tīrumu par netaisnības algu un, pakāries, vidū pārsprāga, un visas viņa iekšas izgāzās. ¹⁹Tas kļuva zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem, tā ka tas tīrums viņu valodā tika nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums. ²⁰Jo psalmu grāmatā rakstīts: Lai viņu mājvieta paliek tukša un lai neviens tanī nedzīvo; un viņa bīskapa pilnvaras lai saņem cits. (Ps 68; 108) ²¹Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums bija vienoti visu laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nāca un gāja, ²²Sākot ar Jāņa kristību, līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, jākļūst līdz ar mums par Viņa augšāmcelšanās liecinieku. ²³Un viņi izraudzīja divus: Jāzepu, ko sauca par Barsabu, kas iesaukts Taisnīgais, un Matiju. ²⁴Un viņi, Dievu pielūgdami, sacīja: Tu, Kungs, pazīsti visu sirdis, parādi, kuru no šiem diviem Tu esi izvēlējies, ²⁵Lai tas saņemtu kalpošanas un apustuļa pienākumus, ko Jūdass atstāja, lai aizietu savā vietā. ²⁶Un tie deva viņiem lozes, un loze krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.

Chapter 2

¹Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā tanī pat vietā. ²Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūsma, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja. ³Un viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. ⁴Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt. ⁵Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visām tautām zem debess. ⁶Kad šī balss atskanēja, daudzi sanāca kopā un apjuka, jo ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā. ⁷Un visi samulsa un brīnījās, sacīdami: Lūk, vai tie visi, kas runā, nav galilejieši? ⁸Un kā mēs ikviens dzirdējām savu valodu, kurā mēs dzimuši? ⁹Partieši un mēdieši, un elamitieši, un kas dzīvo Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā. ¹⁰Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas daļā ap Kirēni un ienācēji no Romas, ¹¹Tāpat jūdi un prozelīti, krētieši un arābi; mēs dzirdējām viņus mūsu valodās sludinām Dieva lielos darbus. ¹²Un visi pārsteigti brīnījās, viens otram sacīdami: Ko tas nozīmē? ¹³Bet citi izsmiedami sacīja: Tie ir salda vīna pilni. ¹⁴Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, paceltā balsī sacīja viņiem: Jūdejas vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzalemē, lai tas jums zināms, un savām ausīm uzmaniet manus vārdus: ¹⁵Viņi nav iereibuši, kā jūs domājat, jo ir tikai dienas trešā stunda; ¹⁶Bet tas ir, ko pravietis Joēls sacīja: ¹⁷Tas būs pēdējās dienās, saka Kungs, es izliešu no sava Gara pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunieši redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. ¹⁸Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un viņi pravietos. ¹⁹Un es došu brīnumzīmes augšā pie debesīm un apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmu kvēpus; ²⁰Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, iekams nāks Kunga lielā un redzamā diena. ²¹Un notiks, ka ikviens, kas Kunga vārdu piesauks, kļūs pestīts. (Jl.2,28-31) ²²Izraēliešu vīri! Uzklausiet šos vārdus: Jēzu no Nācaretes, šo Vīru, ko Dievs jums apliecinājis spēkā un brīnumos, un zīmēs, ko Dievs caur Viņu darījis jūsu vidū, kā arī jūs to zināt, ²³To jūs pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzes nodevāt un ar noziedznieku rokām piekalāt krustā, un nonāvējāt. ²⁴Dievs Viņu, atbrīvodams no miroņu valsts ciešanām, uzmodināja, jo tai bija neiespējami Viņu paturēt. ²⁵Jo Dāvids par Viņu saka: Es vienmēr redzēju Kungu savu acu priekšā, jo Viņš ir man pa labi, lai es nešaubītos. ²⁶Tāpēc mana sirds priecājās, un mana mēle gavilēja, un arī mana miesa dusēs cerībā. ²⁷Jo Tu neatstāsi manu dvēseli mirušo valstī, nedz dosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu. ²⁸Tu man esi zināmus darījis dzīves ceļus, un ar līksmību Tu mani piepildīsi sava vaiga priekšā. ²⁹Brāļi, es uzdrošinos ar jums vaļsirdīgi runāt par patriarhu Dāvidu, ka viņš ir nomiris un aprakts, un viņa kaps pie mums ir līdz šai dienai. ³⁰Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs viņam zvērēdams apsolīja sēdināt viņa tronī vienu no tā miesas atvasēm. (Ps.131,11) ³¹Viņš, to paredzēdams, sacīja par Kristus augšāmcelšanos, jo Viņš netika atstāts mirušo valstī, nedz Viņa miesa redzēja satrūdēšanu. (Ps.15,10) ³²Šo Jēzu Dievs cēla augšām, tam mēs visi esam liecinieki. ³³Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva saņēmis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlēja to, ko jūs redzat un dzirdat. ³⁴Jo Dāvids neuzgāja debesīs, bet pats sacīja: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, ³⁵Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. (Ps.109,1) ³⁶Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā. ³⁷Bet viņi, to dzirdot, satriektu sirdi, sacīja Pēterim un pārējiem apustuļiem: Brāļi, ko mums darīt? ³⁸Un Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. ³⁹Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. ⁴⁰Vēl daudz citos vārdos viņš apliecināja un mācīja tos, sacīdams: Glābieties no šīs samaitātās cilts! ⁴¹Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu. ⁴²Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā. ⁴³Un ikvienai dvēselei bija bailes, jo apustuļi Jeruzalemē darīja daudzus brīnumus un zīmes, un lielas bailes pārņēma visus. ⁴⁴Bet visi, kas ticēja, turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. ⁴⁵Viņi pārdeva savus īpašumus un mantu un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. ⁴⁶Viņi ik dienas vienprātīgi sanāca svētnīcā un mājās lauza maizi, un gavilējot ar vientiesīgu sirdi pieņēma barību, ⁴⁷Godinādami Dievu un iegūdami žēlastību visā tautā. Bet Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kam vajadzēja kļūt pestītiem.

Chapter 3

¹Pēteris un Jānis gāja svētnīcā ap devīto lūgšanas stundu. ²Tad atnesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tā sauktajām greznajām durvīm, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas ieiet svētnīcā. ³Viņš, redzēdams Pēteri un Jāni pirms ieiešanas dievnamā, lūdza no tiem kādu dāvanu. ⁴Bet Pēteris ar Jāni, uzlūkodami viņu, sacīja: Paskaties uz mums! ⁵Un viņš uzlūkoja tos, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. ⁶Bet Pēteris sacīja: Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā! ⁷Un viņš, paņēmis aiz labās rokas, to piecēla; un tūdaļ tā kājas un pēdas nostiprinājās ⁸Un tas uzlēcis nostājās un sāka iet, un kopā ar viņiem iegāja svētnīcā, un lēkāja, un godināja Dievu. ⁹Un visa tauta redzēja viņu staigājam un Dievu godinām. ¹⁰Un viņi pazina to, ka viņš bija tas, kas, dāvanas lūgdams, sēdēja pie greznajām svētnīcas durvīm; un tos pārņēma izbrīns un bailes par to, kas viņam bija noticis. ¹¹Bet kad viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, tad visa tauta brīnīdamās saskrēja ap viņiem tā sauktajā Salomona priekštelpā. ¹²To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā? ¹³Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs pagodināja savu Dēlu Jēzu, ko jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kad tas nolēma Viņu atbrīvot. ¹⁴Svēto un Taisnīgo jūs noliedzāt un lūdzāt, lai jums dod slepkavu. ¹⁵Un dzīvības devēju jūs nonāvējāt, bet Dievs Viņu uzmodināja no miroņiem. Tam mēs esam liecinieki. ¹⁶Un ticības dēļ Viņa vārdam šo, kuru jūs redzat un pazīstat, Viņa vārds stiprināja; un ticība, kas no Viņa ir, dāvāja tam pilnīgu veselību visu jūsu priekšā. ¹⁷Bet tagad brāļi, es zinu, ka jūs tāpat kā jūsu priekšnieki nezināšanas dēļ to padarījāt. ¹⁸Jo Dievs to tā izpildīja, kā ar visu praviešu mutēm priekšsludinājis, ka Kristum jācieš. ¹⁹Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti! ²⁰Un lai Kungs dotu atspirgšanas laikus, lai sūtītu To, ko Viņš jums priekšsludinājis, Jēzu Kristu. ²¹Ko debesīm vajag uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs piepildīts, ko Dievs runājis no mūžības ar savu svēto praviešu muti. ²²Jo Mozus sacīja: Kungs, jūsu Dievs, iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Viņu jūs klausīsiet visās lietās, ko vien Viņš jums runās. (5.Moz.18,15) ²³Un notiks, ka ikviena dvēsele, kas šo pravieti neklausīs, tiks no tautas vidus izskausta. (5.Moz.18,19) ²⁴Un visi pravieši, kas runājuši, sākot ar Samuēlu un turpmāk, pasludināja šīs dienas. ²⁵Jūs esat praviešu un derības, ko Dievs slēdzis ar mūsu tēviem, bērni, jo Viņš sacīja Ābrahamam: Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ciltis. ²⁶Dievs dodams savu Dēlu, vispirms sūtīja Viņu pie jums, lai Viņš jūs svētītu, lai ikviens atgrieztos no saviem ļaunajiem darbiem.

Chapter 4

¹Kamēr viņi runāja tautai, pienāca priesteri, svētnīcas pārvalde un saduceji, ²Kas bija sarūgtināti par to, ka viņi mācīja tautu un sludināja augšāmcelšanos no miroņiem caur Jēzu. ³Un tie satvēra viņus un nodeva sardzei līdz rītam, jo bija jau vakars. ⁴Bet daudzi, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja; un šo vīriešu skaits bija pieci tūkstoši. ⁵Bet nākošajā dienā notika, ka Jeruzalemē sapulcējās viņu priekšnieki un vecākie, un rakstu mācītāji, ⁶Un augstais priesteris Anna, un Kaifa, un Jānis, un Aleksandrs, un cik to bija no priesteru kārtas. ⁷Un tie, novietojuši viņus vidū, jautāja: Ar kā spēku vai kā vārdā jūs to darījāt? ⁸Tad Pēteris, Svētā Gara piepildīts, sacīja viņiem: Tautas priekšnieki un vecākie, klausieties: ⁹Ja mūs šodien pratina labā darba dēļ, kas slimo cilvēku darīja veselu. ¹⁰Tad lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels. ¹¹Viņš ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni; (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Mk.12,10; Lk.20,17; Rom.9,33) ¹²Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti. ¹³Bet tie, redzēdami Pētera un Jāņa patstāvību un nopratuši, ka viņi ir nemācīti un vienkārši cilvēki, brīnījās un uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu. ¹⁴Un tie, redzot izdziedināto cilvēku ar viņiem kopā stāvam, nevarēja nekā pretim runāt. ¹⁵Bet tie lika viņiem atstāt augsto tiesu un apspriedās savā starpā, ¹⁶Sacīdami: Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka brīnums caur viņiem noticis, tas zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem. Tas zināms, un mēs to nevaram noliegt. ¹⁷Bet lai tas tālāk tautā neizpaustos, mēs viņiem piedraudēsim, lai tie Viņa vārdā vairs nevienam cilvēkam nekā nerunā. ¹⁸Un tie, pasaukuši viņus, pavēlēja vairs nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā. ¹⁹Tad Pēteris un Jānis tiem atbildēja, sacīdami: Spriediet, vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu? ²⁰Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši. ²¹Un viņi piedraudēdami atlaida tos, neatrazdami iemesla tautas dēļ tos sodīt, jo visi teica, kas bija darīts un kas bija noticis; ²²Jo cilvēkam, pie kā šis izdziedināšanas brīnums notika, bija vairāk nekā četrdesmit gadu. ²³Kad viņus atlaida, tie aizgāja pie savējiem un stāstīja viņiem, ko augstie priesteri un vecākie tiem sacījuši. ²⁴To noklausījušies, viņi vienprātīgi pacēla savas balsis uz Dievu, sacīdami: Kungs, kas esi radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī ir, ²⁵Kas caur Svēto Garu ar sava kalpa Dāvida, mūsu tēva, muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako un ļaudis izdomā nelietības? ²⁶Zemes ķēniņi saceļas un valdnieki apvienojas pret Kungu un Viņa Svaidīto? (Ps.2,1-2) ²⁷Jo patiesi šinī pilsētā Herods un Poncijs Pilāts apvienojušies ar pagāniem un ar Izraēļa ļaudīm pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, ²⁸Lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms nolēmis, ka tam jānotiek. ²⁹Bet tagad, Kungs, skaties viņu draudos un dod saviem kalpiem pilnā paļāvībā runāt Tavu vārdu! ³⁰Izstiep savu roku dziedināšanai un zīmju un brīnumu darīšanai sava svētā Dēla Jēzus vārdā! ³¹Pēc lūgšanas nodrebēja vieta, kur viņi bija sapulcējušies; un viņi visi kļuva svētā Gara pilni un drošsirdīgi runāja Dieva vārdu. ³²Un daudzie ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele; un neviens no viņiem nekā no tā, kas viņiem bija, nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs. ³³Un apustuļi lielā spēkā deva liecību par mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos; un liela žēlastība bija viņos visos. ³⁴Un neviena trūcīga nebija viņu starpā, jo tie, kam bija tīrumi un nami, pārdeva tos un atnesa maksu par pārdoto, ³⁵Un nolika apustuļiem pie kājam. Un katram tika dalīts, kā tam bja vajadzīgs. ³⁶Arī levīts Jāzeps, dzimis kiprietis, ko apustuļi sauca par Barnabu, kas nozīmē: iepriecināšanas dēls, ³⁷Pārdeva tīrumu, kas tam piederēja, un naudu atnesa un nolika pie apustuļu kājām.

Chapter 5

¹Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, un viņa sieva Safīra pārdeva tīrumu ²Un ar sievas ziņu noslēpa daļu no tīruma maksas, bet kādu daļu atnesa un nolika pie apustuļu kājām. ³Tad Pēteris sacīja: Ananij, kāpēc sātans iekārdināja tavu sirdi, lai tu melotu Svētajam Garam un noslēptu daļu no tīruma maksas? ⁴Vai tev piederošais nevarēja tā palikt un vai pēc pārdošanas nebija tavā varā? Kāpēc tu šo lietu ieņēmi savā sirdī? Tu nesameloji cilvēkam, bet Dievam. ⁵Tad Ananija, dzirdēdams šos vārdus, pakrita un nomira; un visus, kas to dzirdēja, pārņēma lielas bailes. ⁶Tad jaunekļi piecēlušies nogādāja viņu prom un, iznesuši arā, apbedīja. ⁷Bet notika, ka pēc apmēram trijām stundām, nezinādama, kas bija noticis, atnāca arī viņa sieva. ⁸Tad Pēteris viņai sacīja: Saki man, sieviet, vai jūs par tādu maksu pārdevāt tīrumu? Un viņa sacīja: Jā, par tādu! ⁹Tad Pēteris teica viņai: Kāpēc jūs esat vienojušies kārdināt Kunga garu? Lūk, to kājas ir pie durvīm, kas apbedīja tavu vīru, un viņi aiznesīs arī tevi. ¹⁰Tūliņ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, un viņi aiznesa to un apraka pie viņas vīra. ¹¹Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus tos, kas to dzirdēja. ¹²Bet caur apustuļu rokām notika tautā daudz zīmju un brīnumu; un visi vienprātīgi bija kopā Salomona priekštelpā. ¹³Bet no pārējiem neviens neuzdrošinājās tiem piebiedroties, bet tauta tos ļoti godināja. ¹⁴Tad arvien vairāk auga to vīriešu un sieviešu skaits, kas ticēja uz Kungu, ¹⁵Tā kā tie iznesa slimos ielās un nolika gultās un nestavās, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu un tie atbrīvotos no savām kaitēm. ¹⁶Tad sapulcējās Jeruzalemē arī daudzi no kaimiņu pilsētām; tie atnesa neveselos un ļauno garu apsēstos, un tie visi tika izdziedināti. ¹⁷Tad cēlās augstais priesteris un visi, kas kopā ar viņu bija (tie piederēja pie saduceju sektas), kļuva dusmu pilni ¹⁸Un apcietināja apustuļus, un novietoja tos publiskā cietumā. ¹⁹Bet Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis, izveda viņus ārā un sacīja: ²⁰Ejiet un, dievnamā nostājušies, runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus! ²¹To dzirdējuši, viņi rīta agrumā iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ar viņu kopā bija, un sasauca augsto tiesu un visus Izraēļa bērnu vecākos un nosūtīja uz cietumu atvest tos. ²²Bet kad kalpi atnāca un, cietumu atvēruši, tos neatrada, viņi atgriezās un paziņoja, ²³Sacīdami: Mēs cietumu gan atradām visā rūpībā aizslēgtu un sargus durvju priekšā stāvot, bet, atvēruši to, mēs iekšā nevienu neatradām. ²⁴Bet svētnīcas priekšnieks un augstie priesteri, dzirdēdami šos vārdus, bija neziņā par to, kas noticis. ²⁵Bet kāds atnācis paziņoja viņiem: Lūk, vīri, ko jūs iemetāt cietumā, stāv dievnamā un māca ļaudis. ²⁶Tad svētnīcas priekšnieks ar kalpiem aizgāja un atveda viņus, nepielietojot varu, jo baidījās no ļaudīm, ka tie nenomētātu viņus akmeņiem. ²⁷Un tie, viņus atveduši, novietoja augstajā tiesā. Tad augstais priesteris jautāja viņiem, ²⁸Sacīdams: Mēs jums stingri pavēlējām nemācīt šinī vārdā. Un jūs, lūk, piepildāt Jeruzalemi ar savu mācību un gribat šī Cilvēka asinis saukt pār mums. ²⁹Bet Pēteris un apustuļi atbildēja, sacīdami: Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. ³⁰Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu, kuru jūs, piesitot krustā, nonāvējāt. ³¹Dievs ar savu labo roku Viņu paaugstinājis par Valdnieku un Pestītāju, lai Izraēli vestu pie grēku nožēlošanas un to piedošanas. ³²Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis visiem, kas Viņam paklausa. ³³To dzirdējuši, tie saniknojās un nodomāja viņus nonāvēt. ³⁴Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā iecīnīts bauslības mācītājs, piecēlās augstajā tiesā un lika šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā. ³⁵Un viņš tiem sacīja: Izraēliešu vīri, padomājiet sevī, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem! ³⁶Jo pirms kādām dienām sacēlās Toedass, sacīdams, ka viņš kaut kas esot. Viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti vīru. Viņu nonāvēja; un visi, kas viņam ticēja, tika izklīdināti un iznīcināti. ³⁷Pēc viņa pierakstīšanās laikā sadumpojās galilejietis Jūdass un aizrāva sev līdz tautu; bet viņš pats gāja bojā, un visi, kas viņam pievienojās, tika izklīdināti. ³⁸Tāpēc es jums tagad saku: atkāpieties no šiem cilvēkiem un atstājiet tos, jo, ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas neiznāks. ³⁹Bet ja Dieva, tad jūs nevarēsiet to iznīcināt. Pretējā gadījumā jūs izrādīsities Dieva pretinieki. Tie viņam piekrita. ⁴⁰Un viņi, pasaukuši apustuļus, šaustīja tos un, piekodinādami nekad vairs nerunāt Jēzus vārdā, atlaida tos. ⁴¹Tad viņi priecādamies aizgāja no augstās tiesas, jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu. ⁴²Bet viņi nemitējās svētnīcā un mājās ik dienas mācīt un sludināt Jēzu Kristu.

Chapter 6

¹Bet tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, grieķu starpā cēlās kurnēšana pret ebrejiem, ka ikdienišķajā apkalpošanā viņu atraitnes netiek ievērotas. ²Tad tie divpadsmit, sasaukuši daudz mācekļu, sacīja: Nepieklājas mums atstāt Dieva vārdu un kalpot galdam. ³Tāpēc, brāļi, izraugiet no sava vidus septiņus goda vīrus, Svētā Gara un gudrības pilnus, kurus tad mēs iecelsim šinī darbā, ⁴Bet mēs pastāvēsim lūgšanā un vārda kalpošanā. ⁵Un šī runa patika visai sanāksmei. Un viņi izvēlēja Stefanu, vīru, kas bija ticības un Svētā Gara pilns, un Filipu, un Prohoru, un Nikanoru, un Timonu, un Parmenu, un ienācēju Nikolaju no Antiohijas. ⁶Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas. ⁷Un Kunga vārds auga, un mācekļu skaits Jeruzalemē stipri vairojās; arī liels pulks priesteru kļuva padevīgs ticībai. ⁸Bet Stefans, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja lielus brīnumus un zīmes tautā. ⁹Tad cēlās daži no tā saucamās libertīņu un kirēniešu, un aleksandriešu sinagogas un no tiem, kas bija no Kilikijas un Āzijas, un strīdējās ar Stefanu; ¹⁰Un viņi nespēja pretoties gudrībai un garam, kas no viņa runāja. ¹¹Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: Mēs dzirdējām, ka viņš runā zaimu vārdus pret Mozu un Dievu. ¹²Tad tie sakūdīja tautu un vecākos, un rakstu mācītājus. Tie saskrējuši satvēra viņu un aizveda augstajā tiesā. ¹³Un tie uzstādīja melīgu liecību, kas sacīja: Šis cilvēks nemitējas runāt pret svēto vietu un bauslību. ¹⁴Mēs dzirdējām viņu sakām, ka šis Jēzus no Nācaretes izpostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums devis Mozus. ¹⁵Un visi, kas sēdēja augstajā tiesā, uzlūkojuši viņu, redzēja tā seju it kā eņģeļa vaigu.

Chapter 7

¹Tad augstais priesteris sacīja: Vai tas tā ir? ²Viņš teica: Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahamam, kad tas bija Mezopotāmijā, pirms viņš pārcēlās dzīvot Hāranā. ³Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu. ⁴Tad viņš aizgāja no kaldejiešu zemes un dzīvoja Hāranā. No turienes, kad tā tēvs nomira, Viņš to pārcēla šinī zemē, kurā jūs tagad dzīvojat; ⁵Un te Viņš tam nedeva mantojumā ne pēdas platuma, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un pēc viņa - tā pēcnācējiem, kad viņam dēla vēl nebija. ⁶Tad Dievs viņam sacīja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un slikti ar tiem apiesies četri simti gadu; ⁷Un Kungs sacīja: Tautu, kurai tie vergos, es tiesāšu; un pēc tam tie izies un kalpos man šinī vietā. ⁸Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību; un viņš dzemdināja Īzāku un to apgraizīja astotajā dienā; un Īzāks - Jēkabu un Jēkabs - divpadsmit ciltstēvus; ⁹Un ciltstēvi skaudības dēļ pārdeva Jāzepu uz Ēģipti, bet Dievs bija ar viņu. ¹⁰Un Viņš to izglāba no visām tā bēdām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas iecēla viņu par Ēģiptes un visa sava nama valdnieku. ¹¹Tad nāca bads un lielas ciešanas pār visu Ēģipti un Kanaanu, un mūsu tēvi neatrada vairs pārtiku. ¹²Kad Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir labība, viņš sūtīja mūsu tēvus pirmo reizi. ¹³Bet otrreiz brāļi pazina Jāzepu, un faraonam kļuva viņa cilts zināma. ¹⁴Tad Jāzeps sūtīja un aicināja pie sevis savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles. ¹⁵Un Jēkabs pārgāja uz Ēģipti, un nomira viņš un mūsu tēvi. ¹⁶Un tos pārveda Sihemā un guldīja kapā, ko Ābrahams, maksājot sudrabā, nopirka Sihema dēla Emmora bērniem. ¹⁷Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahamam bija solījis, tauta auga un vairojās Ēģiptē, ¹⁸Iekams Ēģiptē necēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina. ¹⁹Viņš pievīla mūsu tautu un apspieda mūsu tēvus, lai tie pamestu savus bērnus, lai tie nedzīvotu. ²⁰Tanī laikā piedzima Mozus. Viņš bija Dievam patīkams un tika trīs mēnešus audzināts sava tēva namā. ²¹Bet kad tas bija izlikts, faraona meita paņēma to un audzināja viņu sev par dēlu. ²²Un Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, un tas bija varens savos vārdos un darbos. ²³Kad viņš kļuva četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Izraēļa bērnus. ²⁴Un viņš, ieraudzījis kādu netaisnīgi ciešam, aizstāvēja to; un viņš to, kas netaisnīgi cieta, atrieba, nosizdams ēģiptieti. ²⁵Viņš domāja, ka brāļi sapratīs, ka Dievs tos izglābis ar viņa roku; bet tie to nesaprata. ²⁶Nākošajā dienā, kad tie ķildojās, viņš ieradās pie tiem un uzaicināja tos samierināties, sacīdams: Vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs kaitējat viens otram? ²⁷Bet tas, kas savam tuvākajam darīja pārestību, atgrūda viņu, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? ²⁸Vai tu gribi nonāvēt tāpat, kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti? ²⁹Šo vārdu dēļ Mozus aizbēga un kļuva ienācējs Madijana zemē, kur no viņa dzima divi dēli. ³⁰Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degošā ērkšķu krūma liesmā. ³¹To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību. Un kad viņš piegāja to apskatīt, Kunga balss atskanēja uz viņu, sacīdama: ³²Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Tad Mozus, baiļu pārņemts, neuzdrošinājās vairs to uzlūkot. ³³Bet Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme! ³⁴Es redzēdams redzēju savas tautas apspiešanu Ēģiptē un dzirdēju viņas vaimanas, un atnācu to atbrīvot; bet tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti! ³⁵Šo Mozu, ko tie noliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? Šo Dievs sūtīja par priekšnieku un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam parādījās ērkšķu krūmā. ³⁶Viņš tos izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē, Sarkanajā jūrā un četrdesmit gadus tuksnesī. ³⁷Šis ir tas Mozus, kas sacīja Izraēļa bērniem: Dievs cēla jums pravieti no jūsu brāļiem, tāpat kā mani. Viņu klausiet! ³⁸Viņš ir tas, kas draudzes vidū tuksnesī bija kopā ar eņģeli, kas runāja viņam Sinaja kalnā, un bija pie mūsu tēviem, un saņēma dzīvības vārdus, lai tos nodotu mums. ³⁹Mūsu tēvi negribēja viņam paklausīt, bet tie atmeta viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē, ⁴⁰Sacīdami Āronam: Darini mums dievus, kas mūs vadītu, jo mēs nezinām, kas noticis ar šo Mozu, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes. ⁴¹Un tanīs dienās viņi darināja teļu, nesa elkam upuri un priecājās par savu roku darbu. ⁴²Bet Dievs novērsās un atdeva tos debess karaspēka kalpībai, kā tas rakstīts pravieša grāmatā: Vai tu, Izraēļa nams, šajos četrdesmit gados tuksnesī man upurēji dzīvniekus un upura dāvanas? (Am.5,25) ⁴³Jūs pieņēmāt Moloha telti un sava dieva Remfana zvaigzni, tēlus, ko darinājāt to pielūgšanai; un es jūs pārcelšu viņpus Babilonas. (Am.5,25-27) ⁴⁴Derības telts bija ar mūsu tēviem tuksnesī, kā to pavēlēja Dievs, sacīdams Mozum, lai viņš to uztaisa pēc parauga, kādu tas redzēja. ⁴⁵Mūsu tēvi, to paņēmuši, ar Jēzu ienesa pagānu daļā. Dievs tos izdzina mūsu tēvu vaiga priekšā līdz pat Dāvida dienām. ⁴⁶Tas iemantoja žēlastību pie Dieva un lūdza, lai viņš atrastu mājokli Jēkaba Dievam. ⁴⁷Tad Salomons uzcēla Viņam namu. ⁴⁸Bet Visaugstākais nemājo rokām darinātos, kā to pravietis saka: ⁴⁹Debess ir mans sēdeklis, bet zeme manu kāju paklājs. Kādu namu jūs man uzcelsiet, saka Kungs, vai kur ir mana atdusas vieta? ⁵⁰Vai ne mana roka visu to darījusi? (Is.66,1-2) ⁵¹Jūs, stūrgalvji, ar neapgraizītajām sirdīm un ausīm! Jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam: kā jūsu tēvi, tā arī jūs. ⁵²Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvēja tos, kas iepriekš pasludināja Taisnīgā atnākšanu. Viņa nodevēji un slepkavas jūs esat tagad kļuvuši; ⁵³Ar eņģeļu rīkojumu jūs esat bauslību saņēmuši, bet nepildījāt. ⁵⁴To dzirdot, tie saskaitās savās sirdīs un grieza zobus uz viņu. ⁵⁵Bet viņš, Svētā Gara pilns, uzlūkodams debesis, redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, ⁵⁶Un sacīja: Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas. ⁵⁷Bet tie, stiprā balsī kliegdami, aizbāza savas ausis un vienprātīgi uzbruka viņam. ⁵⁸Un viņi akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu! ⁶⁰Un viņš, ceļos nometies, skaļā balsī sauca, sacīdams: Kungs, nepieskaiti tiem šo grēku! To sacījis, viņš aizmiga Kungā. Un Sauls piekrita viņa nonāvēšanai.

Chapter 8

¹Bet tanī dienā notika liela Jeruzalemes baznīcas vajāšana; un visi, izņemot apustuļus, tika izklīdināti Jūdejas un Samarijas apvidos. ²Tad dievbijīgie vīri apbedīja Stefanu un ļoti viņu apraudāja. ³Bet Sauls postīja Baznīcu, iedams namos, tverot vīriešus un sievietes un nododot tos cietumā. ⁴Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami Dieva vārdu. ⁵Tad Filips nogāja Samarijas pilsētā un sludināja tiem Kristu. ⁶Bet ļaudis uzmanīgi un vienprātīgi klausījās, ko Filips runāja, un redzēja zīmes, ko viņš darīja. ⁷Jo no daudziem, kas bija ļauno garu apsēsti, tie izgāja, stiprā balsī kliegdami; bet daudzi triekas skartie un tizlie tika izdziedināti. ⁸Un liels prieks bija tanī pilsētā. ⁹Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, kas agrāk pilsētā bija burvis, krāpa Samarijas ļaudis, sacīdams, ka viņš esot kas liels. ¹⁰Viņu ievēroja visi: no maza līdz lielam, sacīdami: Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks. ¹¹Bet viņi tāpēc to ievēroja, ka tas ilgu laiku ar savām burvībām tos bija apmulsinājis. ¹²Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā. ¹³Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam, bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās. ¹⁴Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni. ¹⁵Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu. ¹⁶Jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā. ¹⁷Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu. ¹⁸Bet Sīmanis, redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu tiek dots Svētais Gars, piedāvāja tiem naudu, ¹⁹Sacīdams: Dodiet arī man šo varu, lai ikviens, kam es uzlikšu rokas, saņemtu Svēto Garu! Bet Pēteris sacīja viņam: ²⁰Tava nauda lai iet ar tevi pazušanā, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot! ²¹Tev nav ne daļas, nedz mantojuma no šīs mācības, jo tava sirds nav taisnīga Dieva priekšā. ²²Tāpēc atgriezies no šī sava ļaunuma un lūdz Dievu! Varbūt šī tavas sirds iedoma tiks tev piedota. ²³Kā es redzu, tu esi žults rūgtuma pilns un netaisnības saitēs. ²⁴Bet Sīmanis atbildēja, sacīdams: Lūdziet jūs Kungu par mani, lai nekas no tā, ko jūs sacījāt, nenāk pār mani! ²⁵Tad viņi, Dieva vārdu apliecinājuši un pavēstījuši, griezās atpakaļ uz Jeruzalemi un vēl daudziem Samarijas apgabaliem sludināja evaņģēliju. ²⁶Tad Kunga eņģelis sacīja Filipam: Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzalemes uz Gazu, kas ir tuksnešains! ²⁷Viņš cēlās un aizgāja. Un, lūk, kāds vīrs no Etiopijas, einuhs, Etiopijas ķēniņienes Kandakes pilnvarnieks, kas pārvaldīja visas viņas mantnīcas, bija ieradies Jeruzalemē pielūgt Dievu. ²⁸Un atceļā, sēdēdams savos ratos, viņš lasīja pravieti Isaju. ²⁹Tad Gars sacīja Filipam: Ej un piebiedrojies šiem ratiem! ³⁰Filips piesteidzies un izdzirdis viņu lasām pravieti Isaju, sacīja: Vai tu domā, ka saproti, ko tu lasi? ³¹Viņš sacīja: Kā lai es to varu, ja man neviens nepaskaidro? Un viņš lūdza Filipu iekāpt un apsēsties pie viņa. ³²Bet Rakstu vieta, ko viņš lasīja, bija šī: It kā avs, ko veda nokaušanai, un kā jērs kluss cirpēja priekšā, tā Viņš neatvēra savu muti. ³³Viņa pazemošanai tiesa tika atcelta. Kas izstāstīs Viņa cilti, jo Viņa dzīvība tiek paņemta no šīs zemes? (Is.53,7-8) ³⁴Tad einuhs jautāja Filipam, sacīdams: Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi vai par kādu citu? ³⁵Bet Filips, atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja viņam Jēzu. ³⁶Un viņi, ceļu turpinādami, nokļuva pie kāda ūdens; un einuhs sacīja: Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties? ³⁷Filips sacīja: Ja tu no visas sirds tici, tad to var. Un viņš atbildēja, sacīdams: Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. ³⁸Un viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un einuhs, iekāpa ūdenī, un viņš to kristīja. ³⁹Kad viņi izkāpa no ūdens, tā Kunga Gars aizrāva Filipu, un einuhs viņu vairs neredzēja, bet līksms turpināja ceļu. ⁴⁰Bet Filips tika atrasts Azotā un, evaņģēliju sludinādams, pārstaigāja visas pilsētas, kamēr nonāca Cēzarejā.

Chapter 9

¹Bet Sauls, vēl vienmēr dvesdams draudus un nāvi pār Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera ²Un lūdza no viņa vēstules Damaskas sinagogām, lai šīs mācības vīriešus un sievietes, kurus atradīs, saistītus vestu uz Jeruzalemi. ³Un notika, viņam ceļojot, ka viņš tuvojās Damaskai; un piepeši gaisma no debesīm apspīdēja viņu. ⁴Un viņš, zemē nokritis, dzirdēja balsi sakām viņam: Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? ⁵Viņš sacīja: Kas tu esi, Kungs? Un Viņš: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Grūti tev pret dzenuli spert. ⁶Un viņš trīcēdams izbrīnā sacīja: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Un Kungs sacīja viņam: Celies un ej pilsētā; un tur tev pateiks, kas tev jādara. ⁷Bet tie vīri, kas kopā ar viņu ceļoja, stāvēja kā mēmi, jo balsi viņi gan dzirdēja, bet nevienu neredzēja. ⁸Tad Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, nekā neredzēja. Aiz rokām vezdami, tie ieveda viņu Damaskā. ⁹Un viņš tur bija trīs dienas nekā neredzēdams, neēdis un nedzēris. ¹⁰Bet Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija; un Kungs parādībā viņu uzrunāja: Ananij! Un tas sacīja: Šeit es esmu, Kungs. ¹¹Un Kungs sacīja viņam: Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas mājā tarsieti, vārdā Sauls, jo lūk, viņš tur lūdz Dievu. ¹²Un viņš redzēja vīrieti, vārdā Ananiju, kas ienāca un uzlika viņam rokas, lai tas atdabūtu redzi. ¹³Bet Ananija atbildēja: Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš Taviem svētajiem darījis Jeruzalemē; ¹⁴Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu vārdu. ¹⁵Tad Kungs sacīja viņam: Ej, jo viņš man ir izredzēts trauks, lai nestu manu vārdu pagāniem, ķēniņiem un Izraēļa bērniem. ¹⁶Jo es viņam rādīšu, cik daudz tam būs jācieš mana vārda dēļ. ¹⁷Un Ananija aizgāja un iegāja namā, un, uzlicis rokas, sacīja: Brāli, Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, pa kuru tu nāci, sūtīja mani, lai tu kļūtu redzīgs un Svētā Gara pilns. ¹⁸Un tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas; un viņš kļuva redzīgs. Viņš piecēlās un tika kristīts. ¹⁹Un viņš, pieņēmis barību, atspirga. Tad viņš dažas dienas palika pie mācekļiem, kas bija Damaskā. ²⁰Un tūdaļ viņš sinagogās sludināja par Jēzu, ka Viņš ir Dieva Dēls. ²¹Bet visi, kas to dzirdēja, brīnījās un sacīja: Vai viņš nav tas, kas Jeruzalemē vajāja tos, kas piesauca šo vārdu? Un vai tāpēc viņš nav nācis šurp, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem? ²²Bet Sauls atspirga arvien vairāk un ienesa sajukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, apstiprinādams, ka Šis ir Kristus. ²³Kad pagāja vairākas dienas, jūdi kopīgi nolēma nonāvēt viņu. ²⁴Bet Sauls uzzināja viņu viltību. Un tie sargāja vārtus dienu un nakti, lai viņu nonāvētu. ²⁵Bet mācekļi, paņēmuši viņu, naktī nolaida grozā pāri mūrim un izglāba to. ²⁶Nonācis Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās viņa, jo neticēja, ka viņš ir māceklis. ²⁷Tad Barnaba, paņēmis viņu, aizveda pie apustuļiem un izstāstīja tiem, kā viņš ceļā redzēja Kungu, ka Viņš tam runāja un kā viņš Damaskā uzticīgi sludinājis Jēzus vārdā. ²⁸Un viņš kopā ar tiem Jeruzalemē nāca un gāja, vaļsirdīgi sludinādams Kunga vārdā. ²⁹Un viņš runāja ar pagāniem un pārrunāja ar grieķiem, bet tie meklēja viņu nonāvēt. ³⁰Brāļi, to uzzinājuši, aizveda viņu uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu. ³¹Tad Baznīcai visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga, dzīvodama Kunga bijībā un pilna Svētā Gara iepriecinājuma. ³²Tad notika, ka Pēteris, apmeklēdams visus, nonāca pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. ³³Tur viņš atrada kādu cilvēku, vārdā Aineju, kas astoņus gadus, triekas skarts, gulēja gultā. ³⁴Un Pēteris sacīja viņam: Ainej, Kungs Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un apklāj savu gultu! Un tūdaļ viņš piecēlās. ³⁵Un viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, kas atgriezās pie Kunga. ³⁶Bet Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē stirna. Viņa bija bagāta labiem darbiem un dāvāja nabagiem dāvanas. ³⁷Tanīs dienās notika, ka viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgāja un nolika augštelpā. ³⁸Bet tā kā Lida bija tuvu Jopei, mācekļi, izdzirduši, ka Pēteris atrodas tur, sūtīja divus vīrus pie viņa ar lūgumu, lai tas nekavējas atnākt pie viņiem. ³⁹Tad Pēteris cēlās un aizgāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tie uzveda viņu augštelpā; un visas atraitnes nostājās ap viņu, raudādamas un rādīdamas viņam svārkus un virsdrēbes, ko "Stirna" bija tām darinājusi. ⁴⁰Kad visi bija izraidīti ārā, Pēteris, nometies ceļos, pielūdza Dievu un, pagriezies pret mironi, sacīja: Tabita, celies augšām! Un viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, atsēdās. ⁴¹Tad viņš, pasniedzis tai roku, to piecēla. Un viņš, saaicinājis svētos un atraitnes, rādīja tiem to dzīvu. ⁴²Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja uz Kungu. ⁴³Un notika, ka viņš daudz dienas pavadīja Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.

Chapter 10

¹Bet Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs. Viņš bija simtnieks tā sauktajā itāliešu karaspēka daļā; ²Viņš ar visu savu namu bija reliģiozs un dievbijīgs; tas deva daudz dāvanu ļaudīm un vienmēr lūdza Dievu. ³Ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli, kas ienāca pie viņa un sacīja: Kornēlij! ⁴Bet viņš, to uzlūkojis un baiļu pārņemts, sacīja: Kas ir, Kungs? Bet tas viņam sacīja: Tavas lūgšanas un tavas nabagu dāvanas pacēlušās Dieva priekšā, lai tevi pieminētu. ⁵Un tagad sūti vīrus uz Jopi un liec ataicināt zināmo Sīmani, kas tiek saukts Pēteris. ⁶Viņš viesojas pie viena ādmiņa Sīmaņa, kā māja atrodas pie jūras. Viņš tev pateiks, kas tev jādara. ⁷Kad eņģelis, kas viņam to teica, aizgāja, viņš pasauca savus divus kalpus un vienu dievbijīgu kareivi no tiem, kas bija pie viņa; ⁸Tiem viņš visu izstāstīja un aizsūtīja tos uz Jopi. ⁹Bet nākošajā dienā, kad tie vēl bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa mājas augšā lūgt Dievu. ¹⁰Un viņš izsalka un gribēja ēst. Kamēr tie sagatavoja, viņš tika garā aizrauts. ¹¹Un viņš redzēja atvērtas debesis un kādu trauku nolaižamies, it kā lielu palagu aiz četriem stūriem no debesīm nolaistu zemē; ¹²Tanī bija visādi četrkājaiņi un zemes rāpuļi, un debess putni. ¹³Un balss vēstīja viņam: Pēteri, celies, nokauj un ēd! ¹⁴Bet Pēteris sacīja: Nē, Kungs, es nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un netīru. ¹⁵Tad otrreiz balss uz viņu: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu! ¹⁶Tas notika trīs reizes; un trauks tūdaļ tika uzņemts debesīs. ¹⁷Un kamēr Pēteris sevī nodomāja, ko nozīmē redzētā parādība, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, meklēdami Sīmaņa namu, stāvēja pie durvīm. ¹⁸Un tie sauca, jautādami: Vai te viesojas Sīmanis, kas tiek saukts Pēteris? ¹⁹Bet kamēr Pēteris domāja par parādību, Gars viņam sacīja: Lūk, trīs vīri tevi meklē. ²⁰Tāpēc celies, nokāp un nemaz nešaubīdamies, ej viņiem līdz, jo es tos sūtīju! ²¹Bet Pēteris, nokāpis pie vīriem, sacīja: Lūk, es esmu tas, ko jūs meklējat. Kāda iemesla dēļ jūs atnācāt? ²²Tie sacīja: Simtnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, ko godina visa jūdu tauta, saņēma pamācību no svētā eņģeļa, lai aicinātu tevi savā namā un uzklausītu tavus vārdus. ²³Tad viņš ieveda tos iekšā un uzņēma mājvietā; bet nākošajā dienā viņš cēlies gāja tiem līdz; arī daži brāļi no Jopes pavadīja viņu. ²⁴Otrā dienā viņš nonāca Cēzarejā. Bet Kornēlijs, saaicinājis savus radus un tuvākos draugus, gaidīja viņus. ²⁵Un notika, ka, Pēterim ienākot, Kornēlijs nāca viņam pretim un, nometies pie tā kājām, pagodināja viņu. ²⁶Bet Pēteris pacēla viņu, sacīdams: Celies, arī es esmu cilvēks. ²⁷Un viņš, sarunādamies ar to, iegāja iekšā un atrada daudz atnācēju. ²⁸Un viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka jūdu cilvēkiem nav atļauts biedroties un satikties ar svešinieku; bet man Dievs atklāja, ka nevienu cilvēku nevajag uzskatīt par nešķīstu vai netīru. ²⁹Tāpēc uzaicināts es atnācu bez šaubīšanās. Es jautāju, kādā iemesla dēļ jūs mani aicinājāt? ³⁰Tad Kornēlijs sacīja: Pirms četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, es lūdzu Dievu savā namā un, lūk, nostājās manā priekšā vīrs spožās drēbēs un sacīja: ³¹Kornēlij, tava lūgšana uzklausīta, un Dievs tavas labdarības dāvanas atminējies sava vaiga priekšā. ³²Tāpēc sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris; viņš viesojas ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras. ³³Tad es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi tu darīji atnākdams. Tagad mēs visi stāvam tavā priekšā, lai uzklausītu visu, ko Kungs tev pavēlējis. ³⁴Bet Pēteris, atvēris savu muti, sacīja: Patiesi, es atzīstu ka Dievs nešķiro personas (5.Moz.10,17; Īj.34,19; Gudr.6,8; Rom.2,11; Gal.2,6; Ef.6,9; Kol.3,25; 1.Pēt.1,17) ³⁵Bet ikvienā tautā tas, kas Viņa bīstas un taisnīgi dzīvo, ir Viņam patīkams. ³⁶Dievs sūtīja vārdu Izraēļa bērniem, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu. (Viņš ir Kungs pār visiem.) ³⁷Jūs zināt, kādi notikumi norisinājās visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko sludināja Jānis. ³⁸Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. ³⁹Mēs esam liecinieki visam tam, ko Viņš darīja Jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tie nonāvēja, piesitot krustā. ⁴⁰Dievs Viņu uzmodināja trešajā dienā un atļāva Viņam parādīties. ⁴¹Ne visai tautai, bet Dieva izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas kopā ar Viņu ēdām un dzērām pēc augšāmcelšanās no miroņiem. ⁴²Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un apliecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais soģis pār dzīvajiem un mirušajiem. ⁴³Par Viņu liecina visi pravieši, ka visi, kas uz Viņu tic, Viņa vārdā saņem grēku piedošanu. ⁴⁴Kamēr Pēteris šos vārdus runāja, nāca Svētais Gars pār visiem, kas vārdos klausījās. ⁴⁵Un apgraizītie ticīgie, kas atnāca kopā ar Pēteri, bija pārsteigti, ka Svētā Gara žēlastība tika izlieta arī uz pagāniem. ⁴⁶Jo tie dzirdēja viņus valodās runājam un Dievu augsti teicam. ⁴⁷Tad Pēteris sacīja: Kas var liegt ūdeni viņu kristīšanai, kas, tāpat kā mēs, saņēmuši Svēto Garu? ⁴⁸Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus vārdā. Tad tie lūdza viņu dažas dienas palikt pie tiem.

Chapter 11

¹Bet apustuļi un brāļi, kas bija Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu. ²Kad Pēteris nonāca Jeruzalemē, apgraizītie pārmeta viņam, ³Sacīdami: Kāpēc tu gāji pie neapgraizītajiem un ēdi kopā ar viņiem? ⁴Tad Pēteris iesāka un attēloja viņiem pēc kārtas, sacīdams: ⁵Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un, garā aizrauts, redzēju parādību: kāds trauks nonāca it kā liels palags aiz četriem stūriem no debesīm, nolaidās, un tas nonāca pie manis. ⁶Tanī ieskatījies, es redzēju zemes četrkājaiņus un zvērus, un rāpuļus, un debess putnus. ⁷Bet es dzirdēju arī balsi man sakām: Celies, Pēteri, nokauj un ēd! ⁸Bet es sacīju: Nekad nē, Kungs, jo nekas nešķīsts vai netīrs nekad nav nācis manā mutē. ⁹Tad balss no debesīm otrreiz man atbildēja: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu! ¹⁰Tas notika trīskārt, un viss tika paņemts atpakaļ debesīs. ¹¹Un, lūk, trīs vīri no Cēzarejas, kas bija sūtīti pie manis, tūdaļ nostājās pie nama, kurā es biju. ¹²Un Gars man sacīja, lai es, nemaz nešaubīdamies, eju tiem līdz. Bet arī šie brāļi nāca kopā ar mani, un mēs iegājām tā vīra namā. ¹³Bet tas mums stāstīja, ka viņš savā namā redzējis stāvam eņģeli un viņam sakām: Sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, ¹⁴Viņš tev pateiks vārdus, ar kuriem tu un viss tavs nams tiks atpestīti. ¹⁵Bet kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār viņiem tāpat kā sākumā pār mums. ¹⁶Tad es atminējos Kunga vārdu, ko Viņš sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā. (Apd.1,5; Mt.3,11; Mk.1,8; Lk.3,16) ¹⁷Ja tad Dievs to pašu žēlastību devis viņiem, kā arī jums, kas esam ticējuši uz Kungu Jēzu Kristu, kas tad es esmu, ka spētu pretoties Dievam? ¹⁸To dzirdējuši, tie apklusa un godināja Dievu, sacīdami: Tātad arī pagāniem Dievs devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā. ¹⁹Bet tie, kas tika izklīdināti vajāšanās, kuras notika Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai un Kiprai, un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem. ²⁰Bet daži no tiem bija vīri no Kipras un Kirēnes, kas, nonākuši Antiohijā, runāja grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. ²¹Un Kunga roka bija ar viņiem; liels skaits ticēja un atgriezās pie Kunga. ²²Tad šī vēsts nonāca Jeruzalemes baznīcas ausīs, un viņi sūtīja Barnabu uz Antiohiju. ²³Viņš, atnācis un Dieva žēlastību redzējis, priecājās un pamudināja visus turēties pie Kunga ar patiesu sirdi. ²⁴Jo viņš bija labs cilvēks un Svētā.Gara un ticības pilns. Un daudz ļaužu pievienojās Kungam. ²⁵Tad Barnaba aizgāja uz Tarsu uzmeklēt Saulu. Un atradis to, atveda uz Antiohiju. ²⁶Un veselu gadu viņi tur darbojās baznīcā un mācīja daudz ļaužu, un Antiohijas mācekļi pirmo reizi sāka saukties par kristīgajiem. ²⁷Tanīs dienās no Jeruzalemes uz Antiohiju atnāca pravieši. ²⁸Un viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Garā norādīja, ka liels bads nāks pār visu zemeslodi. Tas notika Klaudija laikā. ²⁹Bet visi mācekļi apņēmās, kā kurš varēdams, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā. ³⁰To viņi arī izdarīja. Caur Barnabas un Saula rokām viņi sūtīja vecākajiem.

Chapter 12

¹Tanī pat laikā ķēniņš Herods pielika rokas, lai mocītu dažus no Baznīcas. ²Viņš ar zobenu nonāvēja Jēkabu, Jāņa brāli. ³Bet viņš, redzēdams, ka tas patika jūdiem, lika apcietināt arī Pēteri. Bija neraudzētās maizes dienas. ⁴To saņēmis un cietumā ielicis, viņš nodeva to sargāšanai četrkārtējai sardzei, ik pa četri kareivji, gribēdams viņu pēc Lieldienām vest tautas priekšā. ⁵Un Pēteris tika turēts cietumā, bet Baznīca lūdza Dievu par viņu bez mitēšanās. ⁶Bet tanī pat naktī, kad Herods gribēja viņu aizvest, Pēteris divām važām sasiets, gulēja starp diviem kareivjiem, un sargi pie durvīm sargāja cietumu. ⁷Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās, un gaisma atspīdēja telpā. Viņš sita Pēterim sānos, uzmodināja to un sacīja: Celies žigli! Un važas nokrita no viņa rokām. ⁸Tad eņģelis viņam sacīja: Apjozies un apaun savas kurpes! Un viņš tā izdarīja. Un viņš tam sacīja: Ietērpies savā mētelī un seko man! ⁹Un izgājis viņš tam sekoja un nezināja, ka tas, ko eņģelis darīja, ir īstenība, bet domāja, ka viņš redz parādību. ¹⁰Bet viņi, pagājuši garām pirmajai un otrajai sardzei, nonāca pie dzelzs vārtiem, kas veda pilsētā. Tie atvērās paši no sevis. Un izgājuši viņi nogāja vienu ielu, un eņģelis tūdaļ aizgāja no viņa. ¹¹Un Pēteris atjēdzies sacīja: Tagad es tiešām zinu, ka Kungs sūtījis savu eņģeli un izglābis mani no Heroda rokām un no visa, ko jūdu tauta gaidīja. ¹²Un apskatījies viņš aizgāja Jāņa, tā sauktā Marka, mātes Marijas namā. Tur daudzi bija sapulcējušies un lūdza Dievu. ¹³Kad Pēteris pieklauvēja pie sētas vārtiem, tad kalpone, vārdā Rode, iznāca klausīties; ¹⁴Un viņa, Pētera balsi pazinusi, priekā neatvēra durvis, bet ieskrēja iekšā, lai paziņotu, ka Pēteris stāv aiz durvīm. ¹⁵Bet tie sacīja viņai: Tu esi neprātīga. Bet viņa apgalvoja, ka tas tā ir. Tad viņi sacīja: Tas ir viņa eņģelis. ¹⁶Pēteris tomēr turpināja klaudzināt. Kad atvēra, tie viņu redzēja un brīnījās. ¹⁷Pamājis viņiem ar roku, lai tie klusētu, viņš pastāstīja, kā Kungs izvedis viņu no cietuma, un sacīja: Paziņojiet to Jēkabam un brāļiem! Un viņš izgājis devās uz citu vietu. ¹⁸Dienai iestājoties, kareivjos radās liels uztraukums: kas gan noticis ar Pēteri. ¹⁹Tad Herods meklēja viņu, bet neatrada; un viņš, nopratinājis sargus, pavēlēja tos aizvest. Tad viņš parcēlās no Jūdejas uz Cēzareju un uzturējās tur. ²⁰Bet viņš bija naidā ar tiriešiem un sidoniešiem. Tie vienprātīgi nāca pie viņa un, pārliecinājuši ķēniņa kambarkungu Blastu, lūdza mieru, jo to zemes pārtika no viņa. ²¹Tad noteiktā dienā Herods, tērpies ķēniņa tērpā, apsēdās tronī un uzrunāja viņus. ²²Bet tauta sauca: Tā ir Dieva balss, bet ne cilvēka! ²³Kunga eņģelis viņu tūdaļ sita, jo viņš nedeva Dievam godu; un viņš, tārpu saēsts, nomira. ²⁴Bet Kunga vārds auga un izplatījās. ²⁵Savu uzdevumu izpildījuši, Barnaba un Sauls atgriezās no Jeruzalemes, ņemdami līdz Jāni, kas tika saukts Marks.

Chapter 13

¹Antiohijas baznīcā bija pravieši un mācītāji, starp kuriem Barnaba un Sīmanis, saukts Melnais, un kirēnietis Lūcijs, un Manaēns, kas bija uzaudzis kopā ar tetrarhu Herodu un Sauls. ²Kad viņi kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja tiem: Nošķiriet man Saulu un Barnabu darbam, kādam es tos esmu aicinājis! ³Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, atlaida tos. ⁴Un tie, Svētā Gara sūtīti, aizgāja uz Seleikiju, bet no turienes kuģī pārcēlās uz Kipru. ⁵Un viņi, nonākuši Salamīnā, sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis tiem bija palīgs. ⁶Un tie, pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, atrada kādu jūdu vīru, vārdā Barjēzu, burvi, viltus pravieti. ⁷Tas bija kopā ar prokonsulu Sergiju Pāvilu, ļoti saprātīgu vīru. Šis, ataicinājis Barnabu un Saulu, vēlējās dzirdēt Dieva vārdu. ⁸Bet tiem pretojās burvis Elims (tā tulko viņa vārdu), cenzdamies prokonsulu novērst no ticības. ⁹Bet Sauls, kas ir arī Pāvils, Svētā Gara pilns, uzlūkojis viņu, ¹⁰Sacīja: Ak, tu, sātana bērns, visas viltības un melu pilns, katras taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Kunga taisnos ceļus? ¹¹Un, lūk, Kunga roka ir pret tevi; un tu būsi akls un kādu laiku neredzesi sauli. Un tūdaļ krēsla un tumsa nāca pār viņu, un viņš, apkārt staigādams, meklēja, kas viņam sniegtu roku. ¹²Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, ticēja, brīnīdamies par Kunga mācību. ¹³Aizbraukušu no Pafas, Pāvils un tie, kas kopā ar viņu bija, nonāca Pamfilijas Pergā, bet Jānis šķīrās no viņiem un atgriezās Jeruzalemē. ¹⁴No Pergas, tālāk iedami, viņi nonāca Pizidijas Antiohijā, un, iegājuši sabata dienā sinagogā, apsēdās. ¹⁵Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: Brāļi, ja jums ir kādi pamācības vārdi ļaudīm, tad sakiet! ¹⁶Tad Pāvils piecēlās, ar roku norādījis klusēt, sacīja: Izraēliešu vīri un jūs, kas bīstaties Dievu, klausieties! ¹⁷Izraēļa tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un paaugstināja tautu, kad viņi bija piedzīvotāji Ēģiptes zemē un, paceltu roku, izveda viņus no tās, ¹⁸Un četrdesmit gadu laikā Viņš pacieta to izturēšanos tuksnesī. ¹⁹Viņš iznīcināja septiņas tautas Kanaana zemē un ar lozi piešķīra tiem viņu zemi ²⁰Apmēram pēc četri simti piecdesmit gadiem; pēc tam Viņš deva soģus līdz pravietim Samuēlam. ²¹Pēc tam viņi prasīja ķēniņu, un Dievs deva tiem Saulu, Kīsa dēlu, Benjamina cilts vīru, četrdesmit gadu ilgi. ²²To atmetis, Viņš iecēla tiem ķēniņu Dāvidu. Tam Viņš, liecību dodams, sacīja: Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos. (1 Ķēn.13,14; Ps.88,21) ²³No viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu. ²⁴Pirms Viņa atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību. ²⁵Bet, kad Jānis bija pabeidzis savas gaitas, viņš sacīja: Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, bet, lūk, pēc manis nāk Tas, kam neesmu cienīgs atraisīt kāju apavus. ²⁶Brāļi, Ābrahama cilts bērni, un jūs, kas bīstaties Dievu, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts! ²⁷Jo Jeruzalemes iedzīvotāji un viņu priekšnieki, Viņu neatzīdami un notiesādami, izpildīja praviešu vārdus, kas katrā sabatā tiek lasīti. ²⁸Un tie, nekādu nāves vainu pie Viņa neatraduši, prasīja Pilātam, lai Viņu nonāvētu. ²⁹Kad tie visu bija izpildījuši, kas par Viņu rakstīts, noņēmuši Viņu no krusta, tie ielika Viņu kapā. ³⁰Bet trešajā dienā Dievs uzmodināja Viņu no miroņiem, un Viņš daudzās dienās parādījās tiem, ³¹Kas kopā ar Viņu no Galilejas atnāca Jeruzalemē. Tie līdz šim ir Viņa liecinieki tautā. ³²Un mēs pasludinām jums to solījumu, kas dots mūsu tēviem; ³³Jo Dievs, uzmodinādams Jēzu, izpildīja to mūsu bērniem, kā tas otrā psalmā rakstīts: Tu esi mans dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājis. (Ps.2,7) ³⁴Bet ka Viņš To no miroņiem uzmodinājis, un Tas jau vairs iznīcībā neatgriezīsies, to Viņš tā pateicis: Es jums došu Dāvida uzticamos svētumus. (Is.55,3) ³⁵Tāpat Viņš arī citur saka: Tu nedosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu. (Ps.15,10) ³⁶Bet Dāvids, nokalpojis savā paaudzē Dieva prātam, aizmiga, un viņš tika guldīts pie saviem tēviem un redzēja satrūdēšanu. (3.Ķēn.2,10) ³⁷Bet Tas, ko Dievs uzmodināja no miroņiem, neredzēja satrūdēšanu. ³⁸Tāpēc, brāļi, lai jums zināms, ka caur Viņu tiek jums pasludināta grēku piedošana, un visās tanīs lietās, no kā jūs Mozus bauslībā nevarējāt attaisnoties, ³⁹Ikviens, kas tic, caur Viņu tiek attaisnots. ⁴⁰Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši: ⁴¹Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs. ⁴²Viņiem izejot, tie lūdza, lai nākošajā sabatā tiem runā šos vārdus. ⁴³Kad sinagoga bija atlaista, daudzi jūdi un dievbijīgie prozelīti sekoja Pāvilam un Barnabam; viņi tiem runāja un skubināja pastāvēt Dieva žēlastībā. ⁴⁴Nākošajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu. ⁴⁵Bet jūdi, redzēdami daudz ļaužu, iedegās naidā un zaimodami runāja pretim tam, ko Pāvils sacīja. ⁴⁶Tad Pāvils un Barnaba vaļsirdīgi pateica: Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt, bet tā kā jūs to atmetāt un sevi uzskatāt par mūžīgās dzīves necienīgiem, tad, lūk, mēs griežamies pie pagāniem. ⁴⁷Jo tā Kungs mums pavēlējis: Es Tevi nolikšu pagāniem par gaismu, lai Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam. (Is.49,6) ⁴⁸Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un godināja Kunga vārdu; un tie, kas mūžīgai dzīvei bija izredzēti, ticēja. ⁴⁹Un Kunga vārds izpaudās visā apgabalā. ⁵⁰Bet jūdi, sakūdījuši dievbijīgas un cienītas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no savām robežām. ⁵¹Un tie, nokratījuši uz viņiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju. ⁵²Bet mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.

Chapter 14

¹Un notika, ka Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels daudzums jūdu un grieķu kļuva ticīgi. ²Bet neticīgie jūdu kūdīja un pamudināja pagānu sirdis uz naidu pret brāļiem. ³Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām. ⁴Tad sašķēlās pilsētas ļaudis, jo citi bija ar jūdiem, bet citi ar apustuļiem. ⁵Bet tad notika pagānu, jūdu un to priekšnieku uzmākšanās, lai nodarītu tiem pārestību un nomētātu viņus akmeņiem. ⁶To nojauzdami, viņi aizbēga uz Likaonijas pilsētām Listru un Derbi un visu tā apgabala apkārtni. Tur viņi sludināja evaņģēliju. ⁷Un Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, būdams tizls no savas mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. ⁸Viņš dzirdēja Pāvilu runājam, kas, to uzlūkodams un redzēdams, ka tam ir ticība kļūt dziedinātam, ⁹Skaļā balsī sacīja: Celies stāvus uz savām kājām! Un viņš uzlēca un staigāja. ¹⁰Bet ļaudis, redzēdami to, ko darīja Pāvils, pacēla savas balsis un likaoniski sacīja: Dievi kļuvuši līdzīgi cilvēkiem un nonākuši pie mums. ¹¹Un viņi nosauca Barnabu par Jupiteru, bet Pāvilu par Merkuriju, jo viņš bija galvenais runātājs. ¹²Bet Jupitera priesteris, kas atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. ¹³Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, tie saplēsa savas drēbes un, izsteigušies pie ļaudīm, kliedza, ¹⁴Sacīdami: Vīri, ko jūs darāt? Arī mēs esam līdzīgi jums mirstīgi cilvēki, kas jums sludinām no šī tukšuma atgriezties pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tanīs ir. ¹⁵Kas pagājušās paaudzēs visām tautām atļāvis iet savus ceļus. ¹⁶Viņš neatstāja sevi bez apliecinājuma, darīdams labi no debesīm, dodams lietu un auglīgus laukus, pildīdams mūs ar barību, bet mūsu sirdis ar prieku. ¹⁷To runādami, viņi tikko nomierināja ļaudis, lai tie viņiem neupurētu. ¹⁸Tad atnāca daži jūdi no Antiohijas un Ikonijas un, pierunājuši ļaudis, apmētāja Pāvilu akmeņiem. Domādami, ka viņš miris, tie izvilka viņu ārpus pilsētas. ¹⁹Kad mācekļi sapulcējās ap viņu, tas uzcēlās un iegāja pilsētā, bet nākošajā dienā kopā ar Barnabu aizgāja uz Derbi. ²⁰Pasludinājuši evaņģēliju šai pilsētai un daudzus pamācījuši, tie atgriezās Listrā un Ikonijā, un Antiohijā,